man gribas iztēloties kā tie abi dzīvo
cik tērē mīlestībai
cik mēdz izdot nāvei
cik aklu glāstu tiem uz grāmatiņas
vai viņa rudeņus krāj melnā tīkliņzeķē
cik viņi iekrājuši
ko var atļauties
— tie daudz var atļauties
ir zilu izmisumu
ir pašas nāves pieskārienus biklos
ir smieties smieties
krist ar galvu stiklos
un piecelties kā svinīgs sēru foto
virs atvadvārdu restēm
