un tumšas parādenes daiļā
zudi tu
vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas
bet neesmu pēc dailes nācis šeit
es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas
tur bija kādi pieci vienuviet
ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulesriets
bij polši pievesti
tie bīdīja priekš viena
jo bija vienpadsmit
un bija brīva diena
es izlikos ka viņus nepazīstu
(es, rēta, izlikos, ka dzīstu)
es muku bodītē un pirku desmit olas
es viņus pazīstu
tie ir no mūsu skolas
es negribu šais dzīrēs piedalīties
es nezinu kā pieņemts
kā ir tad
kad mātes fabrikās
un tēvi kaut kur dropē
un izveidojas griezīgs plakans stils
aiz kura slēpjas citādākas rētas
lai piedod labiņie
kas šajā ielā dzīvo
un savu labumiņu
rāda katru dienu
bet viņi nav un nebūs šitās ielas sāls
viens no tiem čaļiem
vecs un gluži bāls
varbūt ir dzejnieks —
visu mūžu raksta
ar pieduļķotām asinīm
uz bruģa
tādas dzejas
kas liktu visam apstāties
un mājas truli raugās
tiesneši rok dārzus
ir brīva diena
vienpadsmit
un lāsts
