Es runāšu par skroderi Faitelsonu, par Iciku Faitelsonu.... Jūs droši vien viņa nezināt, ja jums nav bijušas lāpāmas jeb uz otru pusi apgriežamas bikses.
Iciks Faitelsons dzīvo tai pašā mājā, kur dzīvo kungu skroderis Eberhards Uiska. Pareizāk: Iciks dzīvo tās pašas mājas pagalmā, viņš dzīvo mazā mājiņā, kurai vienā galā pirts. Kungu skroderim ir izkārtne, uz kuras smēķē cigāru frakots kungs. Icikam Faitelsonam nav nekādas izkārtnes. Kungu skroderis Eberhards Uiska saietas ar tirgotāju Knopi, piedalās izrīkojumos, ir pastāvīgs deju vadītājs — visos izrīkojumos, — staigā spīdošās kamašās un vasarā nes zaļu kalnu mednieka hūti ar lielu spalvu. Iciks Faitelsons nav nekad viesojies pie augstiem kungiem un nav nekad pratis, pat jaunībā, tā dejot kā Eberhards Uiska. Icikam Faitelsonam ir kopēja cepure ar dēlu Froiki, kura arī reiz bijusi jauna, un Iciks Faitelsons staigā klaudzošās tupelēs ar koka zolēm. Priekš kam Icikam Faitelsonam — priekš kam nabaga žīdu skroderim ir vajadzīgas tupeles? Uz galda sēdēt, no kura viņš nokāpj tikai vakaros un sestdienās, var arī bez tupelēm. Tāpēc Icika Faitelsona tupeļu tālākais ceļš ir līdz sinagogai. Viņpus sinagogas beidzas viņu pasaule. Kad Iciks Faitelsons sēž uz galda, tupelēs iekāpj Zāra — viņa sieva. Zāra ēd tikai desmit kartupeļus dienā, drusku siļķes un sīpolu, reti kad viņa ēd košergaļu jeb sviestu — bet viņa ir tomēr resnāka nekā Iciks ar Froiki kopā; viņa ir resnāka nekā Iciks ar Froiki un Nacku, kurš kalpo pie Zifa, kopā ņemot.
Tāpēc kaimiņienes, ar viņu satikdamās runā: — Oi Zāra, Zāra, tu paliec arvienu resnāka... Tu varētu vēl dzemdēt, Zāra, ja tavs Iciks nebūtu tā izžuvis.
Jā, Zāra vēl varētu dzemdēt. Lai slavēts nabaga žīdu dievs, kurš pat kartupeļiem savu bērnu vēderā tādu auglību dod.
Zāra iekāpj Icika tupelēs: viņa iekāpj Icika tupelēs, paņem sīku naudu un lielu grozu; viņa paņem no kārkliem pītu grozu un aizšļūc uz tirgus laukumu. Grozs ir tik liels, ka viņā varētu ielikt visu tirgu, bet — Zārai saujā sildās tikai sīka nauda. Tāpēc viņa nopērk papriekšu trīsdesmit kartupeļus, tad divas mārciņas maizes — Icikam un Froikem katram pa mārciņai... Zāra Faitelson ... 0, Zāra Faitelson ir gudra saimniece. Ja viņai nav naudas priekš košergaļas, viņa pērk siļķi un sīpolus; ja viņai nepietiek naudas arī priekš tāda pirkuma — viņa pērk sīpolus... Iciks Faitelsons ļoti mīl novārītus un pēc tam labi nosausinātus, lai miltaini paliek, kartupeļus ar zaļiem sīpoliem. Iciks Faitelsons apgalvo, ka tā esot visspēcīgākā barība. Kad viņš saēdas kartupeļus ar sīpoliem, viņš mazliet atlaiž siksnu un saka:
— Froike, es šodien esmu pārēdies. Vai tev neliekas, Froike, ka mēs šodien tīri labi iztikām bez siļķes? Es domāju, ka katru dienu sālītu ēst nav veselīgi. Mēs tak paši vēl negribam par siļķēm palikt, Froike!...
Viņš prot dažreiz jokot, Iciks Faitelsons.
Iciks Faitelsons liek ielāpus un pārtaisa vecas drēbes par jaunām; viņš apgriež nenovalkāto, vēl tīro iekšpusi drēbēm uz āru un — drēbes ir atkal kā jaunas. Viņš to dara tik mākslīgi, ka vajag labi ieskatīties, lai tādos pāršūtos svārkos nevajadzīgā pusē atrastu aizdiegtus pogu caurumus.
Jaunus uzvalkus Icikam Faitelsonam šūt neuztic. Viņš ir vienmēr ļoti vecmodīgs; viņš paliek modei pakaļ, jo tās lāpāmās un apgriežamās drēbes, kuras nāk viņa rokās, nekad nesakrīt ar kungu skrodera Eberharda Uiskas fasoniem. Kungu skroderis izraksta modes lapas un šuj pēc viņām. Iciks Faitelsons ir par nabagu, lai izrakstītu modes lapu; Iciks Faitelsons ir arī par vecu, lai iemācītos šūt pēc tādu lapu paraugiem.
Icikam Faitelsonam palīdz vecākais dēls Froike, bet jaunākais Nacke strādā pie tirgotāja Zifa. Nacke mācās veikli un izdevīgi pārdot, veikli un glīti ietīt pārdoto un, galvenais — klanīties.
— Klanies, Nacke, klanies, — māca viņu Zifs. — Klanies un smaidi, ja tu gribi būt laimīgs un paēdis žīds!
Un Nacke klanās. Pircējs prasa par kapeiku — Nacke klanās par rubli. Pircējs, mantu rokās izgrozījis un par cenu izprašņājies, aiziet, nenieka nenopircis — Nacke klanās. Pircējs, pie laba prāta nebūdams, piktojas, lamā Nacki ar visādiem nesmukiem vārdiem — Nacke klanās kā dzeramnaudu saņēmis.
No sākuma Nackem mugurkauls gan bija tāds pastīvs, pirksti arī nekustējās vajadzīgā veiklumā, bet Zifs prata tik labi ar olekti pa muguru un pirkstiem iesist — ka lokanums un veiklums drīz vien palika par Nackes neatņemamām īpašībām.
Nacke dzīvo un ēd pie Zifa: tāpēc viņš ir gludāks un apaļāks kā Froike; tāpēc Froike viņam līdzās izliekas pārak izdilis un kaulains; tāpēc kaulainais Froike ar savu lielo galvu, uz kuras mati vienmēr izspūruši, izliekas pēc apkrimstas siļķes asakas... Sestdienās Nacke atnāk pie vecākiem; viņš atnāk tīrs, gluds, gludi nosukātiem matiem; viņš klanās tā, kā kad Iciks Faitelsons būtu patlaban apkalpojams pircējs.
— No Nackes iznāks labs kaut kas, Froike. Nacke reiz būs bagātāks par mums, Froike, — runā ar lepnumu Iciks Faitelsons. Bet Froike, kaulainais Froike ar vienu bērnībā iztecējušu aci, izslauka no savas redzīgās acs putekli, kurš nupat tur ieskrējis; viņš stipri mirkšķina aci, un deguns viņam raustās, šim kaulainajam Froikem.
Pasaulē notiek lielas lietas... Jā, pasaulē notiek pavisam negaidītas lietas... Un viss, kas notiek pasaulē, atbalsojas arī miestiņā pie divām upēm. Varbūt tur vainīgas arī upes: ūdeņi arvien tālu aizšūpo trokšņus, bet upes pie tam vēl tek no tāliem apvidiem.
Un bija viens gads, kad miestiņā pa ielu staigāja priecīgi, trokšņaini cilvēki; miestiņā, kurš bija tuvu pie frontes, kliedza pēc miera kareivji, jo viņiem bija apnicis mēslot zemi ar savām ložu un granātu plosītām miesām; pār miestiņu ziedēja magonīgi karogi...
— Neej, Froike, uz ielas... Tev tupeles nav priekš tā, lai tu skraidītu uz ielas. Vai tev kāds tur dos naudu priekš kartupeļiem vai siļķes?... Froike, siļķes atkal ir dārgākas!
Un Froike, kaulainais, ar biezo galvu negāja uz ielas. Pareizāk: viņš loti maz gāja uz ielas. Bet, kad izgāja, tad viņam lielās Faitelsonu ausis drebēja kā jaunam zirgam.
Kad miestiņā iejāja vācieši un miestiņš dzīvoja atkal savu seno, savu agrāko, miera un godbijības pilno dzīvi, Iciks Faitelsons tāpat kā arvien lāpīja svārkus un taisīja no veciem jaunus...
— Es tev teicu, Froike... Es tev teicu, Froike, ka labi tas nebeigsies. Priekš kā mums, nabaga skroderiem, astoņu stundu darba diena? No astoņām stundām mēs nebūsim, Froike, paēduši. Visi grib labi salāpītus svārkus, bet maksāt neviens negrib...
Iciks Faitelsons bija pārāk gudrs, pārāk sirms bija Iciks Faitelsons, lai skrietu pretim lieliniekiem, kad atkāpās vācieši. — Viņš neizgāja pat uz ielas tai dienā, kad miestiņā ienāca lielinieki. Var arī būt, ka viņš neizgāja tāpēc, ka Zāra bija aizgājusi viņa tupelēs ar grozu un gandrīz visu dienu noskraidījusi, meklēdama kartupeļus. Kas gan ies pagrabā dēļ nieka trīsdesmit kartupeļiem, kad pasaule pašreiz griežas uz otriem sāniem?...
Zāra Faitelson tai dienā kartupeļus izvārīja tikai pret vakaru.
— Es tev sacīju, Froike . . . Es tev sacīju, Froike . .. Lielinieki ceptus kartupeļus un siļķi mums mutē nebāzis...
Priekš kā Icikam Faitelsonam lielinieki un mazinieki, sarkanie un baltie? Iciks Faitelsons liek lielos ielāpus uz lieliem caurumiem; uz maziem viņš liek mazākus, bet viņš nekad nav lietojis sarkanu jeb baltu drēbi priekš saviem ielāpiem.
Froike, tas ar vienu aci, bija atnesis no ielas Ļeņina portreju; viņš bija piespraudis portreju ar nolūzušu adatu pie sienas un skatījās portrejā, mirkšķinādams savu vienīgo aci; viņš skatījās tik sirsnīgi un mīļi, kā kad pie sienas būtu mazās Idelson, Zifa kasieres, portreja.
Priekš kā Icikam Faitelsonam brilles? Priekš kā viņam brilles? Iciks Faitelsons kož diegu, bet caur savām brillēm viņš skatās nevis uz diegu, bet uz Froiki. Brilles Icikam Faitelsonam ir nošļukušas uz deguna gala; brilles viņam arvien ir nošļukušas, tāpat kā arvien nošļukušas viņam vienīgās, nenovalkājamās bikses...
— Es skatos uz tevi, Froike... Tev dievs ir devis lielu galvu, Froike, bet maz prāta... Es tev saku: tas labi nebeigsies. Tas nekad nav labi beidzies, Froike...
Froike klusē. Viņš mirkšķina savu vienīgo aci un šņāc degunā, kamēr tēva brilles staigā starp viņu un portreju pie sienas.
— Tu esi palicis kurls, Froike. Es tev saku, ņem nost to portreju no sienas. Vai viņš tev labs kunde bijis, ka tu viņa bildi uzkāri pie sienas? Vai viņš tev kādreiz devis lāpīt savus vecos svārkus un labi samaksājis, Froike?
Froike noslauka piedurknē savu vienīgo aci; viņš ir arvien bijis paklausīgs dēls; tāpēc viņš noņem portreju no sienas un noliek sev līdzās uz galda. Viņš noliek portreju sev līdzās uz galda kā kungu skroderis modes lapu. Froike ar vienu aci, ko tu gan izšūsi, tādā lapā skatīdamies?
Pie Icika Faitelsona nekad nav bijuši bagāti un pietiekoši paēduši cilvēki. Ko viņi darīs pie Faitelsona? Bagāti cilvēki nestaigā biksēs, uz kurām ir ielāpi! Bagāti cilvēki neies elpot tādu smagu, no pletizera sutoņas, sīpoliem un Froikes slimā vēdera smagu gaisu, kāds ir ielāpu skrodera Faitelsona istabā.
Bet ap to pašu laiku, kad Froike bija atnesis no ielas Ļeņina portreju, pie Icika Faitelsona iegriezās bagātais Zifs, kuram veikals pie tirgus laukuma un kurš bija pieņēmis pie sevis mācībā jaunāko Faitelsonu — Nacki.
— Tev būs jāpāršuj manas bikses, Faitelson. Viņas stāv kā maiss. Viņas palikušas man par lielām — šīs bikses... Faitelson, tagad pienācis tāds laiks, kad vēderam aiz prieka jāpiekalst pie muguras. Oi-oi! — tā viņš teica, tā viņš nopūtās, šis bagātais Zifs, apsēdies Icika Faitelsona istabā.
Bet Faitelsons bija nolēcis no galda; viņš stāvēja pretim Zifam, godbijīgi saliecies, un pirksti un galva viņam drebēja vairāk, kā parasts, kad viņš teica:
— Jūs sakāt patiesību, Zifa kungs... Jūs sakāt patiesību, Zifa kungs...
— Šodien viņi bija pie mums, Faitelson. Viņi bija pie manis un aprakstīja mani ar visām panckām. No rītdienas Zālamans Zifs vairs nepārdod par naudu. Viņš dos no sava veikala labu mantu par papīra cedelēm, uz kurām būs štempele. Lūk, kādi tagad laiki, Faitelson. Kāpēc tu, Faitelson, pērc priekš saviem ielāpiem kankarus? Tu vari dabūt tādu cedeli ar štempeli, ņemt Zālamana Zifa veikalā labāko zīdu un likt uz smirdīgiem kankariem zīda ielāpus! Lūk, kādi tagad laiki, Faitelson!
— Cilvēki tagad ir loti slikti, Zifa kungs. Viņi nezin paši, ko viņi dara! Viņiem ir lielas galvas, bet maz prāta, Zifa kungs... Tas labi nebeigsies. Tas nekad nav labi beidzies, Zifa kungs. Tam vajadzēs atkal beigties.
— Tu runā gudri, Faitelson. Bet no taviem vārdiem man maks nav palicis pilnāks. Viņš ir man palicis plāns kā mans vēders. No tāda maka man ir grūti barot tavu Nacki. Viņš ir jauns cilvēks, viņam gribas ēst. Es ienācu pateikt tev, Faitelson, ka šovakar es atsūtīšu atpakaļ Nacki... Es nevaru viņu barot ar cedelēm...
Zāra Faitelson bija atnākusi no tirgus. Viņa stāvēja durvīs, un grozs ar kartupeļiem bija viņai uz rokas. Zāra bija dzirdējusi Zifa kunga vārdus.
— Ko mēs tagad darīsim, Icik? Ko mēs darīsim ar Nacki, kurš neprot lāpīt, kad mums pašiem nepietiek ēdamā? Es atnesu tikai divdesmit kartupeļus un divus sīpolus, Icik. Mūsu kazai ir palicis pavisam maz piena!
Zārai bija stipras krūtis, un viņa kliedza tik stipri, ka kartupeļi un sīpoli aiz bailēm izlēca iz groza, un viņus, pa grīdu rāpodams, ķēra klusais Froike, kam tikai viena redzīga acs.
— Kaunies, Zāra. no Zifa kunga... kaunies, Zāra, un nekliedz tik stipri. — Icikam Faitelsonam bija vienmēr iekaisušas, sarkanas ka raudām, kuras ēd Faitelsoni lieldienās, acis; viņas bija mazliet sarkanākas, kā parasts, kad Iciks atkal pagriezās pret Zifa kungu. — Es lūdzu neļaunoties uz mums, Zifa kungs. Es lūdzu neļaunoties uz manu Zāru, — viņš klusi teica.
Zifs bridi klusēja. Zifs bija gudrs cilvēks, un viņš zināja, kā jāuzvedas.
— Man ir tevis stipri žēl, Icik. Man ir žēl tavas Zāras, kura raud tik rūgtas asaras, kādas reiz, Icik, mūsu tēvi raudājuši pie izpostītas Jeruzalemes... Es atstāšu tavu Nacki pie sevis... Atlaid manu roku, Zāra...
Zālamans Zifs bija šai brīdī lielisks. Viņš sēdēja Icika Faitelsona istabā, kur gaiss ir smags no pletizera sutoņas un visādām smaržām, bet viņš sēdēja tik lepns, kā kad viņš nupat būtu nometis pie Faitelsona kājām ar zeltu piebāztu maku.
Jā, Zālamans Zifs bija izdarījis labu darbu. Vajadzēja redzēt tai brīdī Zāru un Iciku, lai saprastu no viņu acīm, sejām un žestiem, kādu labu darbu ir izdarījis Zifs. Tikai Froike, kaulainais, klusais, ar vienu aci, sēdēja mierīgs uz galda šai bridi un vēra atkal diegu adatā.
— Atdod manu roku, Zāra... Tev, Zāra, mēle ir kustīgāka kā adata laba skrodera rokā. Es gribētu, Zāra, lai tava mēle paliktu mazliet lēnāka. Piever durvis, Icik. Tavas durvis ir pārāk plati atplētušas muti, lai pie tevis varētu runāt par nopietnām lietām.
Iciks Faitelsons aiztaisīja durvis. Iciks Faitelsons atstāja aiz viņām silto, saulaino, putnu klaigu pilno maija dienu, un tāpēc istaba palika mazliet tumšāka, un tāpēc viņā bija dziļš, uzmanīgs klusums, kamēr neiesāka runāt Zālamans Zifs.
— Vakara. pie tevis atnāks Nacke. Viņš atnesis pie tevis dažas paunas. Es gribu, lai tu viņas uzglabā, Icik, kamēr neatnāk labāki laiki... Icik, es atkal palieku paunu žīds. Man nav vairs veikala, Icik.
— Tas ilgi tā nevar vilkties, Zifa kungs... Tas drīz beigsies... Uz Zāru un Froiki jūs varat palaisties, Zifa kungs . . . Mēs noliksim jūsu paunas uz bēniņiem. Viņas būs tur pilnīgā kārtībā...
Kad Zifs aizgāja, Froike, klusais, kaulainais Froike, teica:
— Tu to nedari labi, tāte!
— Es neprasīju, Froike, pēc tava padoma... Tu ēd tikai kartupeļus un maizi. Tu esi aizmirsis, kā smeķ olekte...
Zāra iekūra skaidas plītī. Viņa priecīgi uzbudināta rīkojās ar uguni un kartupeļiem. Iciks Faitelsons izlietoja šo gadījumu, lai sasildītu savu pletlzeri. Viņš apspurca izārdītu drēbes gabalu ar ūdeni iz mutes, un drīz vien pats pazuda kodīgā sutas mākonī... Bet Froike, klusais, kaulainais Froike, atkal mirkšķināja savu vienīgo, redzīgo aci, kā kad suta, pie kuras viņš bija pieradis no bērnības, būtu palikusi kodīgāka, kā parasts.
Priekš kā Icikam Faitelsonam maijs ar saviem ziediem un nemierīgiem putniem? Priekš kā Icikam Faitelsonam jūnijs ar savu saldi smaržīgo līču sienu un medaini ziedošām liepām? Iciks Faitelsons, kurš sēž savā istabā starp smirdīgiem kankariem, nestaigā pa tāliem, smejošiem ceļiem, kuri iet no miestiņa uz visām debesu pusēm! Kaut kur notiek kaujas. Miestiņam atkal ir tuvinājusies fronte, un vakaros, kad iemieg trokšņi, pat Iciks Faitelsons, pielicis plaukstas pie ausīm, dzird caur atvērto logu tālus pērkoņus ducinām.
— Es tev teicu, Froike... Es tev teicu, ka labi tas nebeigsies.
Priekš kā Icikam Faitelsonam baltie un sarkanie? Iciks Faitelsons ir par vecu, .viņš ir, par vecu un gudru, lai saprastu to, kas notiek pasaulē... Kaut kur dzimst jauna valsts, viņa dzimst ar parlamentu, savu armiju, policiju, ar ministru garāžu, ar dārgiem, frakotiem sūtņiem, ar banketiem, kuros nav rudzu maizes un novārītu kartupeļu ar siļķi. Viņa dzimst zemē, kur aug tikai rudzi un kartupeļi, kur lini izdodas ne katru gadu, bet mežu ir par maz, lai uzturētu ministrus, parlamentu, policiju un visu to, kas pieder pie valsts. Viņa pērkoņo netālu no miestiņa lielgabalos, kuri ir ievesti no ārzemēm, tāpat kā ievesti ir dārgie vīni priekš viņas kristību nosvētīšanas. Viņa pērkoņo netālu no miestiņa pie divām upēm un grib valdīt pār Iciku Faitelsonu. Kas Icikam Faitelsonam daļas gar ministriem un parlamentu? Viņš grib lētus kartupeļus un lētu siļķi. Viņš piekritis katrai valdībai, kura dos lētus kartupeļus un siļķi.
Ap jūliju fronte bija pienākusi tuvu miestiņam. Vakaros un rītos jau varēja dzirdēt sarejamies ložmetējus. Caur miestiņu brauca vezumnieki un kūpoši kara ķēķi.
Kas Icikam Faitelsonam, nabaga žīdam, daļas gar dzimstošo valsti? Aizies — sarkanie, būs— baltie... Iciks Faitelsons ir vienaldzīgs pret dzimstošo valsti, bet viņa nav vienaldzīga pret Iciku Faitelsonu ...
Kaut kur dauzīja ebreju veikalus. Dzimstošās valsts galvaspilsētā avīzes veda īpašu statistiku piekautiem ebreju studentiem. Un kareivji, kuri cīnījās frontē par savu valsti, kuri viņai tad vēl ticēja, karoja, iejūsmināti no divkārša naida — pret lieliniekiem un ebrejiem. Ko bija darījuši ļauna dzimstošai valstij Iciks Faitelsons? Kāpēc tai rītā, kad caur miestu šaudīdamies atkāpās sarkanie, Iciks Faitelsons nebija savā istaba un kāpēc istabā nepalika viņa šķēres un pletīzers?
Vēl nebija pamodušās plintes un ložmetēji tai rītā, kad Iciks Faitelsons ar Froiki jau bija uzkāpuši uz bēniņiem, kur stāvēja dažādi krāmi un Zālamana Zifa paunas; viņi uznesa sev līdz visu, kas bija vērtīgs viņu saimniecībā, neizņemot šķēres un pletlzeri. Zāra Faite1son, kurai reiba galva, pa redeļu trepēm kāpjot, palika lejā; viņa aizvilka redeļu trepes kartupeļos aiz pirts, lai viņas neradītu nevienam, aizdomas un vēlēšanos ieskatīties pirtsaugšā — zem iegrimušām sūnām apaugušā šindeļu jumta.
Pati Zāra Faitelson noslēpās Knopes spīķerī. Viņa noslēpās Knopes spīķerī, kuru bija iztukšojis pasaules karš un vēlāk — revolūcija. Tur stāvēja milzīgas baļļas, tukšas kastes un petrolejas mucas, pa kurām parasti kozdamās dumpojās, ka rībēja vien, kaulainas, noplukušas žurkas. Bet tai rītā žurkas neskraidīja: viņas sēdēja savos caurumos tikpat klusi kā tās sievietes, kuras bija salasījušās aiz kastēm un mucām. Dažām sievietēm bija uz rokām bērni; viņas bāza bērniem mutēs tukšus, nozīstus krūšu galus, no kuriem tai rītā netecēja piens, — viņas bāza krūtis bērniem dziļi mutē, ka viņi nevarēja kliegt, ka viņi tikai rīstījās un šķaudīja, ja viņiem uznāca vēlēšanās kliegt.
Kurpnieka Taubes sieva ienāca spīķerī jau pēc tam, kad šaudīdami bija atkāpušies sarkanie un ložmetēji tarkšķēja arvien tālāk; ložmetēji arvien attālinājās kā satracināti suņi, kuri ķeras pie stilbiem auļojošam zirgam. Kurpnieka Taubes sieva bija ietinusies vairākās segās, kā kad viņai saltu; rokās viņa nesa veselu kaudzi apģērbu gabalu. Viņa bija drošsirdīga sieviete. Viņa bija aizskrējusi vēlreiz no spīķera pēc mantām. Viņa ienāca, stipri elsodama, nometa drēbju saini un teica:
— Nupat vairs nav labi... nupat sākas. Es domāju, ka man būs tur kaput...
Ja kurpnieka Taubes sieva nebūtu apžilbusi no gaismas, viņa būtu saredzējusi netāļu no sevis Zāru Faitelson; ja viņa būtu saredzējusi Zāru Faitelson, viņa labāk nokostu mēles galu nekā stāstītu par Nacki. Bet kurpnieka Taubes sieva nebija saredzējusi skrodera Faitelsona sievu. Tāpēc kurpnieka Taubes sieva turpināja stāstīt par to, ko viņa bija redzējusi. — Man ir žēl Zāras Faitelson... Man liekas, ka viņai būs stipri jāraud pēc sava Nackes... Nupat pa ielu zaldāti aizveda Nacki. Zaldāti nebija labi pret viņu... Viņi sita Nacki ar plintēm, bet Nacke klanījās. Viņš klanījās, tas muļķis.
Brīdi spīķerī palika pat tā kā klusāk.
Zāra vēl stāvēja kā sastingusi, un rīklē viņai bija iespiedies kaut kas nelabs, žņaudzošs, kā kad viņa būtu norijusi Icika kamolu ar visam adatām. Bet Zārai Faitelson bija stipras krūtis. Un stipra balss. Tāds kamols nevarēja ilgi aizturēt Zāras balsi, viņš izlēca no Zāras rīkles līdz ar vaimanu kliedzieniem.
— Es gribu kliegt...
Zāra metās pie durvīm; viņa skrāpējās, viņa koda pat, gribēdama atsvabināties no rokēm, kuras centās to atturēt no vieglprātības.
— Laidiet mani... Es gribu skriet pie Nackes. Es gribu skriet pie sava Nackes.
— Nekliedz tā, Zāra. Savaldi savu muti, Zāra! Dēļ tavas nekaunīgās mutes mēs visi iesim bojā, ja tu viņu nenovaldīsi, — mierināja Zāru Judīte Zilber, garā Judīte, kura braukāja pa tirgiem ar podiem un pīpēja kā vīrietis.
Judīte Zilber iebāza Zārai mutē mazās Idelson vilnainā lakata stūri; Zāra iekodās drēbē un klusi stenēja. Viņa noslīdēja zemē un, pret mucu atspiedusies, klusi stenēja. Spīķerī bija apstājies laiks, viņš bija gandrīz apstājies; tik gliemežlēns viņš bija tai dienā. Mazā Idelson turēja visu laiku zem rokas stenošo Zāru un čukstēja viņai mīļus, mierinošus vārdus. Viņa čukstēja Zārai tik mīļi, kā kad viņa jau būtu Froikes sieva un Zāras vedekla.
— Zāra ir iemigusi, — tā viņa paziņoja pēc kāda brīža, un visi, kas bija apkārt, centās būt, cik iespējams, klusi un nekustīgi, lai netraucētu nelaimīgās Zāras Faitelson miegu.
Varbūt bija pagājusi stunda, varbūt bija pagājušas divas, kad iekliedzās mazā Idelson. Viņa pati laikam bija iesnaudusies aiz nogurdinošā uztraukuma, tik vāja ir šī mazā Idelson. Viņa uzlēca kājās, drebēdama kā apses naktī ap ebreju kapsētu, un acis viņai bija apaļas aiz šausmām.
— Zāra ir auksta. Viņa ir auksta kā pagrabs!
Jā, Zāra Faitelson bija tiešām auksta. Viņa bija tiešām auksta kā pagrabs. Tāpēc ilgi vēl drebēja, tīdamās kurpnieka Taubes sievas deķos, mazā Idelson.
Zāra Faitelson ... jā, Zāra Faitelson bija mirusi. Glāze no labākā stikla, kad viņā ieliets pārāk karsts ūdens, plīst. . . Zāras Faitelson sirds nebija no slikta stikla... Zāras Faitelson sirds tomēr nebija izturējusi...
Zāra Faitelson sēdēja, pret mucu atspiedusies, viņa sēdēja vēl kā dzīva, zobos iekodusi mazās Idelson lakata stūri, kurš bija glums un mitrs no siekalu putam... Zārai Faitelson bija skrējis caur muti daudz putu. Vai tādu karstumu varēja izturēt Zāras sirds?
Iciks gulēja uz bagātā Zifa paunām.
Lupatu skroderis Iciks Faitelsons gulēja tai rītā uz bagātā Zifa paunām. Viņš gulēja uz savas vecās muguras, kura viņam stipri sāpēja tai rītā, kā visos rītos, kamēr nav iesākts darbs. Viņš gulēja, piespiedis savu sirmo galvu, no kuras priekšpusē jau sen bija noplukuši pletizera garaiņos mati, pie līdzās gulošā Froikes ciskas. Froike gulēja uz slimā vēdera, bet tai rītā Froike nejuta, ka sāp viņam vēders. Froike gulēja uz vēdera, lai labāk redzētu caur jumta šindeļos iztaisītu caurumu to, kas notiek pagalmā.
Kāpēc Froikem viena dzīva, redzīga acs, ja viņš nevar skatīties pagalmā? Froike redz pagalmu, Froike redz caur atvērtiem vārtiem ielu, pa kuru putekļu mākoņos joņo zirgi, barkš rati, kliegdami skraida cilvēki... Froike redz visu, bet neviens neredz viņa.
Froike redzēja arī to, ka pagalmā ienāca Nacke. Viņš ienāca līdz ar kareivjiem, kuri trokšņodami un kliegdami veda viņu. Arvien gludi nosukātie mati viņam bija vairāk izspūruši kā Froikem, kaulainam Froikem ar vienu aci. No deguna Nackem tecēja asinis; viņas jaucās ar asarām un pilēja uz svārkiem. Nacke bija novārtījies smiltis; viņš bija novārtījies smiltis, kā kad viņam būtu apnicis smērēties ap Zālamana Zifa bīdelēto miltu maisiem.
Divi cilvēki ar plintēm veda Nacki pie rokām, bet citi palīdzēja ar plinšu sitieniem no muguras puses. Un pie katra sitiena Nacke klanījās. Viņš bija ieradis klanīties. Viņš bija ieradis arī smaidīt. Viņš raudāja, bet mēģināja arī smaidīt. Viņš mēģināja reizēm smaidīt, kā kad gribētu sacīt:
— Kāpēc jūs dzenat ar nabaga ebreju puiku tādus sāpīgus jokus?...
Nacke izstiepa roku — viņš rādija uz pirti un skrodera Faitelsona istabu. Froike nedzirdēja, ko teica Nacke. Bet Froike saprata visu un aiz šausmām piemiedza savu vienīgo aci...
— Ko tu drebi, Froike. Tavas ciskas lēkā, kā kad viņas gribētu izlēkt no biksēm, Froike?
— Man laikam drudzis, tāte... Es bieži tā drebu...
— Kas tur kliedz tā, Froike? Ko viņi dara mūsu istabā?
— Nerunā, tāte. Viņi dzirdēs mūs, tāte.
Mazais namiņš pagalmā drebēja kā drudzī. Mazais namiņš pagalmā bija stipri nobijies no plinšotiem cilvēkiem, kuri sabruka viņā. Plinšotie cilvēki no sākuma izvandīja salmus iz diviem gultas maisiem kuri bija palikuši skrodera Faitelsona istabā. Plinšotie cilvēki bija tik trokšņaini, ka namiņam pagalmā izbira visi zobi, visas rūtis izbira namiņam pagalmā. Viņi ieskrēja arī pirtī, kur bija skābs, mitrs vēsums un liela, melna lāva... Viņiem nepatika pirts.
Tāpēc viņi izskrēja pagalmā vēl trokšņaināki un niknāki.
— Tu esi samelojis, varde! :
— Te cilvēki būs dzīvojuši tikai sestdienās, kad pirts kuras.
— Tev ir labas kamašas un svārki! Tu domā, ka mēs būsim tādi muļķi, ka meklēsim tavu tēvu zem pirts lāvas.
Tā viņi runāja; tā runāja daži, bet vairums tikai kliedza:
— Velc nost bikses.
— Velc nost bikses, citādi tu viņas saķēzīsi ar savām nešķistām asinīm!
— Velc nost kamašas, varde!
Un Nacke nosēdās starp plinšotiem cilvēkiem un vilka nost kamašas. Viņš bija nopratis, ko gribēja darīt ar viņu plinšotie cilvēki. Viņš vilka kamašas un kliedza pilnā kaklā. Viņam bija skaļa rīkle, rīkle viņam bija no mātes — no Zāras Faitelson.
Icikam Faitelsonam ausis bija pakurlas, bet viņš tomēr kaut ko bija dzirdējis. Viņš pacēla galvu, un viņa vienmēr sarkanās, vienmēr šaurās acis bija lielas kā kņopes ziemas mēteļiem.
— Froike... Froike ... tur kliedza Nacke...
— Es skatos, tāte... Tu esi pārklausījies, tāte ... tas ir viens svešs ebrejs, kas tur kliedza.
Iciks Faitelsons atkal nolika galvu uz Zālamana Zifa saiņiem.
Froike skatījās. Froike skatījās ar savu vienīgo aci. Viņš redzēja, ka vilka nost bikses Nacke. Un viņš redzēja arī to, kā lēni stiepās viens plintes stobris pret Nackes pakausi.
Froike, lielais, kaulainais Froike, piemiedza savu vienīgo aci, kad plintes stobrs pētoši apstājās pret Nackes pakausi.
— Iebāz, tāte, pirkstus ausis... Viņi grib šaut, tāte...
Nacke bija novilcis bikses; viņš gribēja celties jau kājās, kad viņu nospieda pie zemes šāviens. Viņš nepaspēja pat iekliegties. Viņš izstiepās dažus soļus no Icika Faitelsona sliekšņa. Viņš pat neiekliedzas, bet viena kāja viņam vēl brīdi locījās celī. Viņa locījās tik jocīgi, ka plinšotie cilvēki rādīja uz viņu un smējās. Nacke klanījās. Nacke vēl klanījās.
— Ko viņi tur šāva, Froike? Vai viņi nenošāva to svešo ebreju?
— Nē, tāte... Viņi nošāva mūsu kazu. Viņa spārdījās un negribēja iet viņiem līdz.
— Lai slavēts dievs, Froike... Es domāju, mēs tīri labi varam iztikt bez kazas piena.
— Jā, tāte...
Plinšotie viri vairs nemeklēja pēc skrodera Faitelsona. Skroderis, kurš dzīvo līdzās pirtij, laikam nav pelnījis tādu godu, lai pēc viņa meklētu plinšotie vīri. Viņi aizgāja, vilkdami aiz kājām Nacki. Un Nacke bija bezgala jautrs: viņš svaidījās ar rokām, jocīgi kratīdams savu saplosīto galvu...
Froike ar savu vienīgo aci atkal skatījās. Viņš redzēja, ka Nacki iemeta redeļu vāģos, kur jau gulēja citi cilvēki, rokas pār malu nokāruši. Froike redzēja, kā aizbrauca redeļu vāģi. Bet Froike nezināja, kāpēc aizveda redeļu vāģos Nacki, ka kad nokautam ebreju zēnam būtu vēl kāda vērtība. Froike nezināja, ka miestiņā dzimstošās valsts demokrātiskais raksturs nevarēja pielaist to, lai Nacke paliktu guļam pagalmā ar saplosītu galvu... Froike nedomāja arī par to, vai būs tāda statistika, kura atzīmēs redeļu vāģos samestos cilvēkus. Froike gluži vienkārši nekā šai bridi nedomāja.
Nacke aizbrauca. Nacke aizbrauca redeļu vāģos un, roku pār malu pārlaidis, māja Froikem, kurš skatījās ar savu vienīgo aci.
Ap pusdienu kaut kur uz tirgus laukuma rībēja orķestris. Ap pusdienu ielas bija pilnas ar svētdienīgiem cilvēkiem. Un starp viņiem Froike ieraudzīja arī dažus ebrejus. Kad vārtos apstājās Zālamans Zifs, Froike jau zināja, kas darāms.
— Tāte, es nokāpšu lejā. Vārtos stāv Zifa kungs. Viņš nenāk pagalmā es domāju viņš bēdājas par savām paunām.
Parunājies ar Zifu, kurš aizgāja mazliet iepriecināts no vārtiem, kaulainais Froike pieslēja redeļu trepes, un Iciks Faitelsons, stīvs un garš, ar šķērēm rokās, ar centimetru ap kak1u, nokāpa pagalmā.
Viņš ieskatījās no sākuma istabā. Viņš uzlika savas brilles kapara iekalumā uz deguna gala un bēdīgi pakratīja galvu.
— Zārai būs te daudz darba, Froike. Bet Froike atbildēja:
— Tu prasiļi par Nacki, tāte?... Zifa kungs lika pateikt, ka viņš aizsūtījis Nacki uz pilsētu pēc mantām. Zifa kungs atkal atvērs savu veikalu.
Iciks Faitelsons bija aizmirsis par kazu. Saule bija tik silta, un diena bija tik priecīga, ka Iciks Faitelsons atcerējās kazu tikai tad, kad viņa kailā kāja paslīdēja uz kaut kā gluma. Tās bija asinis.
— Te viņi būs nokāvuši mūsu kazu, Froike.
Bet Froike, kaulainais, ar biezo galva, klusēja. Froike klusēja; bet neklusēja kaza. Viņa laikam bija izdzirdējusi Iciku Faitelsonu — viņa ieblējās tik stipri, viņa tik skaļi apsveica Iciku Faitelsonu, ka Icika Faitelsona pakurlās ausis dzirdēja šo sveicienu.
— Froike!... Froike, vai tu dzirdēji?
Iciks Faitelsons pieskrēja pie kūtiņas, kur dzīvoja kaza, viņš atrāva durvis un — viņa brilles kapara iekalumā iemirdzējās priekā — kaza bija tur!
— Froike, skaties, mūsu kaza ir te... Kāpēc tu nesmejies, Froike ?... Tu būsi pārskatījies... Viņi būs nokāvuši citu kazu. Lai slavēts mūsu dievs...
Froike ar biezo galvu nesmējās. Viņš bija piespiedies pie durvju stenderes, un viņa abas acis raudāja ...
Es negribu stāstīt vairs par Zāru Faitelson, par pēdējo ceļu, kuru viņa nostaigāja no Knopes spīķeriem līdz kapsētai. Uz kapsētu viņa aizgāja ar basām kājām. Koka tupeles un grozs, lielais, no kārkliem pītais grozs, palika Froikem. Jūs prasāt man, ko darīja Iciks Faitelsons, kad Zāra staigāja savu pēdējo ceļu?... Nu ko viņš varēja darīt tais bēdīgās dienās? Es pateikšu labāk, ko viņš nedarīja. Viņš necilāja divas dienas no vietas savas lupatas un neēda savus desmit kartupeļus. — Trešā dienā viņš sāka ēst kartupeļus un cilāt lupatas. Trešā dienā viņš teica:
— Vai tev neliekas, Froike, ka mūsu Nacke varētu būt atpakaļ?
Nē, Nacke nevarēja būt vēl atpakaļ. Froike izskaitīja — viņš taisni uz pirkstiem izskaitīja, ka Nacke nevar būt ātrāk atpakaļ kā pēc divām nedēļām.
Iciks Faitelsons sāka skaitīt dienas. Bet, kad viņš aizskaitīja līdz trīspadsmitai dienai, Froike atnāca ar grozu no tirgus loti priecīgs.
— Nacke ir dabūjis pilsētā labu vietu, tāte... Viņš ir rakstījis Zifa kungam un licis tevi un mani sveicināt...
Pasaule grib smieties. Pasaule grib vēl jo vairāk smieties bēdīgos laikos. Un miestiņā bija daudz tādu, kuri smējās par dumjo Faitelsonu, kurš gaida vēstis no sava Nackes. Par Iciku Faitelsonu stāstīja visādus jokus. Bija ari tādi, kuri paši nāca pie viņa pasmieties, pazoboties; viņi taisīja nopietnas sejas, runādami par Nacki; viņi grūda viens otram sānos, bet viņu sejas panti izrādīja lielu līdzjūtību un izbrīnīšanos, kad Iciks Faitelsons stāstīja par savu Nacki. Froike, lielais, kaulainais Froike, tādos brīžos grozījās uz galda, kā kad visas Icika Faitelsona adatas durtos viņam gūžās. Viņš mirkšķināja lūdzoši savu vienīgo aci, viņš lika brīdinoši pie mutes pirkstus...
Spīķeri, kur apklusa Zāra Faitelson, žurkas bija palikušas jautrākas. Viņas bija palikušas mazliet apaļākas un jautrākas. Un spīķeris atkal parasti stāvēja noslēgts — ar stieni priekšā. Knopem spīķerī bija ieradies mazliet mantas — par to, lūk, priecājās žurkas. Un otrs spīķeris, kurš arī bija pārcietis kara laikus, tika steidzīgi gatavots priekš liniem, jo karš tak nevarēja izmīdīt visas linu druvas.
Knope, resnais, omulīgi apaļais Knope, mīlēja jokus. Lielinieku laikā viņš nebija smējies; tāpēc tais dienās viņš smējās vairāk, ka parasts.
Kad Knope ienāca pie Icika Faitelsoņa, Froike saprata, ka Knope grib smieties. Froike mirkšķināja lūdzoši savu vienīgo aci, viņš lika pirkstus pie lūpām...
— Es biju pilsētā, Faitelson... Es biju iepirkties vislielākā firmā priekš savas bodeles. Faitelson, vai tu pazīsti tādu firmu — Pēters Joks?
— Nē, kungs.
— Tu esi tīrais joku Pēters, Faitelson. Tu nezini šo firmu? Tu nezini šo firmu, kuras galvenais pārzinis ir tavs Nacke? Es biju pārsteigts... nudien, es biju pārsteigts, kad es redzēju tavu Nacki.
— Vai tikai jūs nebūsiet pārskatījušies, Knopes kungs? Man negribas ticēt tādai priecīgai ziņai, Knopes kungs.
— Es nekad nepārskatos, Faitelson. Es nakts laikā atšķiršu pēc krāsas viltotu pusrubli no īstā...
— Froike... Froike, vai tu dzirdi, ko Knopes kungs ... Jūs ļoti iepriecinājāt mūs ar Froiki, Knopes kungs . . . Mans Nacke arvienu bija gudrs puika. Es vienmēr domāju, ka no Nackes iznāks kaut kas labs... Lai dievs palīdz labiem cilvēkiem, kuri palīdzējuši manam Nackem, Knopes kungs.
— Ai, ai!
— Kas tev notika, Froike. Ko tu baidi Knopes kungu, nekaunīgais Froike!
— Es iedūru sev pirkstā... es drusku par stipri iedūru sev pirkstā, tāte.
Omulīgi apaļais Knope aizgāja ļoti priecīgs; viņš aiznesa sev līdz jaunu stāstu par; lupatu skroderi Faitelsonu, kurš ir lepns uz firmu Pēters Joks un viņas pārvaldnieku — Nacki Faitelsonu.
Jā, Iciks Faitelsons bija lepns uz Nacki. Bet dažreiz viņš tomēr domīgi kratīja galvu par savu Nacki.
— Vai tev neliekas, Froike, ka viņš ir mūs aizmirsis? Es negribu ticēt, ka viņš ir nepateicīgs dēls, mūsu Nacke...
Icikam Faitelsonam bija brilles kapara iekalumā. Bet vai caur šīm brillēm viņš varēja ieskatīties cilvēku sirdīs? Vai caur šim brillēm viņš var ieskatīties Froikes sirdi vai makā? Froike staigā ar grozu uz tirgu un no katra staigājuma kaut ko atlicina. Ja neizdodas atlicināt trijas kapeikas, viņš atlicina divas, ja neizdodas atlicināt divas kapeikas — viņš ir mierā ar vienu! Jā, viņš ir tad mierā ar vienu valstisku rubli, kuram ir kapeikas vērtība. Vai kapeika tādēļ ir palikusi vērtīgāka, ja viņa saucas par rubli? Vai skrīveris Vīķudārzs ir palicis tādēļ gudrāks un godīgāks, ka viņš sēž jaunās valsts parlamentā? Kapeika saucas par rubli — kapeika ari mīl augstu politiku. Kāpēc lai Froike, kaulainais, ar biezo galvu un vienu aci — dzīvo bez kaut kādas politikas. Un viņam ir sava politika, kad viņš krāj uzpūtīgās kapeikas, kuras grib saukties par rubļiem... Viņas ir tikpat uzpūtīgas, šās kapeikas kā vienīgais, apbruņotais tvaikonis, kurš sauc sevi par tās valsts floti un ir tik lielīgs, kā kad jūra viņam būtu par šauru.
Nē, Nacke nebija slikts dēls. No kokiem tai dienā bira dzeltens rudens. Froike, ienākdams ar grozu, atstāja aiz durvīm nepatīkamu miglaini raudošu rudens dienu. Bet viņš pats bija priecīgs, šis Froike ar biezo galvu. Viņš svinīgi izņēma no groza kaut ko glīti ietītu.
— Es biju pie Zifa, tāte... Te tev kaut ko caur Zifa kungu ir atsūtījis mūsu Nacke.
—  Ko viņš būs mums atsūtījis, šis palaidnis Nacke?
— Froike skatījās ar savu vienīgo dzīvo aci. Viņa skats, starojošs aiz prieka, staigāja no tēva pieres uz leju līdz pirkstiem un atpakaļ, pusceļā pakavējies pie drebošām aiz uztraukuma lupām.
Iciks Faitelsons beidzot bija atraisījis šņori un attinis papīru.
— Kurpes! Mīkstas, siltas kurpes, Froike. Tīri kā kad viņam kāds būtu teicis, šim mūsu Nackem, ka man šogad salst kājas...
Iciks Faitelsons turēja katrā rokā pa kurpei. Tās bija drēbes kurpes, bet zole viņām bija no labas, biezas ādas. Ārā bija pelēks rudens,bet uz kurpēm spilgti ziedēja zilas. dzeltenas un sarkanas peļķes.
— Paosti, Froike, kā smaržo āda. Froike, man liekas, ka Zāra vēl vairāk kā mēs priecātos par šīm kurpēm.
Viņš ilgi neuzdrošinājās uzvilkt kurpes, bet, uzvilcis viņas, viņšskatījās uz savām kājām un runāja:
— Es vienmēr tā cerēju, Froike... Es vienmēr domāju, ka no Nackes iznāks kaut kas labs...
Iciks Faitelsons, kurš visu mūžu bija nosēdējis uz sava galda ar centimetru pār plecu, bija sacēlies... Jā, tur nav ko šaubīties: tai dienā, kad viņš iesvieda Froikem sejā mīkstās kurpes ar ziliem, sarkaniem un dzelteniem ziediem — viņš bija sacēlies ne tikai pret Froiki — viņš bija neapzinīgi sacēlies pret valdošo iekārtu un valsti. Viņš bija atteicies but tālāk par valsts pilsoni —- šis Iciks Faitelsons.
Froike ienāca klaudzošās tupelēs; viņš nolika uz sola grozu ar iepirkumiem un nopurināja no svārkiem sniegu. Froike gribēja patlaban kāpt uz galda, kad Iciks Faitelsons pacēla galvu kuru viņš, Froikem ienākot, bija cieši apkampis ar abām rokām.
— Skaties man acīs, Froike. Es tev gribu kaut ko prasīt, Froike.
— Es aizkavējos, tāte, uz tirgus... Šodien ir liels tirgus, un es nevarēju izmeklēties.
— Tu biji atkal pie Zifa!
— Ne, tāte, šoreiz es nebiju pie Zifa.
— Saki, Froike... skaties man acīs, Froike... tev ir viena pati acs, un tā pati grib melot... Saki, Froike, vai šās kurpes man tiešām atsūtīja Nacke?
— Jā, tāte.
— Negriez prom savu aci, Froike... Saki, Froike, vai viņš tiešām mani lika sveicināt?
— Viņš mūs ir sveicinājis daudzas reizes. tāte.
— Tu melo, Froike... tu nekaunīgi melo, Froike. Tu smejies par mani... tu visu laiku esi smējies par savu veco tēvu... Mirušie nevar sveicināt dzīvos... Kāpēc tu meloji man tik nekaunīgi, Froike?
Froike, kaulainais, ar biezo galvu, bija kā apstulbis. Viņš klusēja, raustīdams degunu un mirkšķinādams savu vienīgo aci. Bet Iciks Faitelsons bija ar abām rokām ieķēries viņa piedurknē. Iciks Faitelsons kratīja Froiki ar neparastu sparu, neskaitāmas reizes atkārtodams vienu un to pašu:
— Kāpēc tu meloji, Froike? Kāpēc tu smējies par mani, Froike? Froike ar mokām izspieda dažus klusus vārdus — tik apstulbis un satriekts bija viņš, šis kaulainais Froike ar lielo galvu un vienu aci.
— Es nesmējos par tevi, tāte... Man bija tevis žēl, tāte... Iciks atlaida Froiki. Iciks skatījās viņā, kā kad Froike būtu viņam pateicis kaut ko negaidītu — pārsteidzošu un satriecošu.
— Tātad viņi ir man patiesību teikuši, Froike? Nacke ir miris, Froike?
— Jā, tāte, viņi ir patiesību teikuši.
Iciks Faitelsons norāva no kājām tupeles ar ziliem, dzelteniem un sarkaniem ziediem. Viņš norāva tupeles, lai iesviestu viņas Froikem sejā.
— Ej prom, Froike... Es negribu tev! redzēt, Froike, ar tavu lielo, nekaunīgo galvu. Ej prom, Froike, un aiztaisi durvis aiz sevis tā, lai viņas nekad vairs tevīm neatveras... Ej drīzāk prom, Froike!
Iciks Faitelsons vairs nekliedza. Viņš runāja tā, kā kad viņu mocītu zobu sāpes, un klusi stenēja.
Froike izgāja. Viņš pasēdēja kādu bridi pagalmā, pastāvēja vārtos, gar kuriem, pakaviem sniegu šķiezdami, auļoja zirgi un patīkami sīca slieces.
Iciks Faitelsons bija aizliedzis Froikem atvērt durvis. Tāpēc Froike tikai klusi pieklauvēja. Kad neviens neatbildēja, viņš pieklauvēja stiprāk. Viņš pacēla kliņķi — durvis neatvērās. Iciks Faitelsons laikam bija aizgrūdis bultu. Froike klauvēja stiprāk un stiprāk. Un ar katru piesitienu viņu apņēma lielākas šausmas no tā klusuma, kurš bija aiz durvīm. Froike vairs neklauvēja, viņš sita ar dūri.
— Tāte!... Tāte!...
Viņš sita ar dūri tik stipri un ilgi, viņš spiedās durvīs ar plecu, viņš kliedza un sita tik stipri, ka durvis sabijušās izlēca iz eņģēm.
Iciks Faitelsons bija beigts. Viņš bija uzkāries Froikes siksnā. Viņš bija tik izkaltis, ka viņš karājās uz vadža viegli kā vecs, nonēsāts, uz lāpīšanu gaidošs mētelis. Mute viņam bija ieplesta, kā kad viņš gribētu lepoties visas pasaules priekšā ar saviem diviem atlikušiem un no vecuma dzelteniem priekšzobiem.
Jā, Iciks Faitelsons bija beigts. Viņš karājās Froikes siksnā, un pār plecu viņam, kā parasts, bija pārmests centimetrs. Iciks Faitelsons bija ne vien miris, viņš bija arī sacēlies. Viņš laikam viens no pirmajiem bija atteicies būt par jaunās valsts pavalstnieku. Un aizgāja, naidīgi atņirdzis savus pēdējos, no vecuma dzeltenos zobus.
Jūs prasāt man, kur palika Froike, kaulainais, ar biezo galvu un vienu aci? Es nezinu. Viņš aizgāja no miestiņa tai pašā dienā, kad Iciks Faitelsons apgūlās līdzās savai Zārai.
No miestiņa ceļi iet uz visām pusēm. Un starp viņiem laikam ir arī tādi, kuri ved plašā pasaulē.
Roberts Eidemanis
1925.