Īru tautas pasaka - Iedomīga princese

Reiz dzīvoja visai cienījams ķēniņš un viņam bija meita — tālu izdaudzināta skaistule, bet lepna un iecirtīga kā pats nelabais. Princese atraidīja visus ķēniņus un prinčus, kas lūdza viņas roku, jo neviens nebija viņai pa prātam. Tēvs, to ilgāk vairs nespēdams izturēt, nolēma vēl pēdējo reizi saaicināt pilī ķēniņus, prinčus, grāfus un hercogus — pazīstamus un arī nepazīstamus —, lai princese beidzot izraudzītos sev vīru. Visi bija klāt kā likts un otrā rītā tūdaļ pēc brokastīm pils pagalmā nostājās rindā, lai princese, iedama viņiem garām, varētu izraudzīties sev īsto. Viens bija tukls, un tam viņa sacīja: — Šādu Alus vāti man nevajag!
Otrs bija tievs un garš, un viņa novīpsnāja:
— Kur es likšu tādu Šķeistu!
Bālajam viņa teica:
— Bālģīmji nav manā gaumē!
Bet sārtvaidzim paziņoja:
— Šādu Gaiļaseksti es negribu!
Pie pēdējā precinieka princese saminstinājās, jo tas bija gaužām glīts, iznesīgs jauneklis. Viņa centās saskatīt viņā kādu trūkumu, bet nekā zīmīga nevarēja ieraudzīt, vienīgi rudu bārdu, kas puslokā ieskāva zodu.
Šis jauneklis viņai gluži labi patika, bet viņa centās to neizrādīt un nicīgi novilka:
Šāds Rudbārdis man bijis nebijis.
Tā nu visi precinieki aizbrauca, bet ķēniņš, pārmēru apskaities, sacīja:
—Tev par sodu, tu gražuvācele, es atdošu tevi pirmajam ubagam vai klaiņojošam dziedonim, kas te iegriezīsies.
Un tā arī notika. Otrā rītā pils priekšā uzradās puisis — vienās skrandās, gariem, plušķainiem matiem un pinkainu, rudu bārdu pār visu seju — un sāka dziedāt zem viesistabas logiem.
Kad dziesma bija galā, dziedonis tika aicināts viesistabā un tūdaļ ieradās garīdznieks un princesi salaulāja ar Bārdaini. Princese kliedza un brēca kā negudra, taču tēvs nelikās ne zinis par to.
— Te būs piecas ginejas, — viņš teica jaunajam vīram. — Ņem savu sievu un taisieties, kā tiekat, lai manas acis jūs abus vairs neredzētu.
Un jaunais vīrs aizveda bēdu sagrauzto princesi. Viņas vienīgais mierinājums bija vīra laipnā balss un cildenā izturēšanās.
— Kam pieder šis mežs? — princese jautāja, kad viņu ceļš veda caur mežu.
Ķēniņam, ko tu vakar nosauci par Rudbārdi.
Tieši tāda pati bija viņa atbilde par pļavām, par laukiem un par kādu skaistu pilsētu.
«Kāda es biju muļķe!» princese klusībā zūdījās. «Šis Rudbārdis taču bija tīri glīts, un es būtu varējusi iziet pie viņa par sievu.»
Pēdīgi viņi nonāca pie nabadzīgas būdiņa.
— Kālab tu atvedi mani uz šejieni? — nabaga princese vaicāja.
— Šī ir mana māja un turpmāk būs arī tavējā.
Princese sāka raudāt, tomēr gāja iekšā, jo bija ļoti nogurusi un izsalkusi.
Bet — tavu bēdu! — būdiņā nebija ne klāta galda, ne uguns pavardā, un viņai vajadzēja palīdzēt vīram iekurt uguni, izvārīt pusdienas un vēl noridāt galdu. Otrā dienā vīrs lika viņai apvilkties prastas drēbes un apsieties vienkāršu lakatu. Kad princese bija visu piekopusi un apdarījusi mājas soli, viņš pārnesa no meža vītolu klūdziņas, nomizoja tās un ierādīja viņai, kā pīt grozus. Bet cietās klūdziņas savainoja princeses smalkos pirkstus, un viņa sāka raudāt. Tad vīrs lūdza, lai viņa tam salāpot drēbes, bet adata sadūra princesei pirkstu, un viņa atkal raudāja. Vīrs nespēja noskatīties viņas asarās, tādēļ atnesa grozu ar māla traukiem un sūtīja viņu uz tirgu tos pārdot. Tas princesei bija vissmagākais pārbaudījums, bet skumjas, kas jautās princeses vaigā, vērta viņu tik daiļu un piemīlīgu, ka diena vēl nebija pusē, kad visas bļodas, krūzes un šķīvji bija pārdoti, un vienīgais, kas norādīja uz viņas agrāko lepnumu, bija pļauka, kuru viņa iecirta kādam dižīgam puisietim par to, ka tas uzaicināja viņu kopīgi iedzert vienu mēriņu.
Vīrs bija ar princesi ļoti apmierināts un otrā dienā sūtīja viņu atkal uz tirgu, bet — ak vai! — viņai nepavisam vairs neveicās. Kāds iereibis jātnieks uzskrēja virsū princeses grozam un zirgs sabradāja viņas traukus, tā ka pāri palika vienīgi suķes. Mājās viņa pārnāca raudādama, un vīrs vairs ne tuvu nebija apmierināts.
— Kā redzams, šim darbam tu nederi, — viņš teica. — Iesim, es iekārtošu tevi pilī par trauku mazgātāju. Virēja man ir labi pazīstama.
Tā nu nabaga princese atkal bija spiesta pārvarēt savu lepnumu. Viņa strādāja, elpu neatņemdama, un sulainis nekaunīgi knakstījās ap viņu, reiz pat lūkodams noskūpstīt, bet tad viņa sāka pilnā balsī kliegt, un virēja sulainim tā sadeva ar slotu, ka šis otrreiz vairs nemēģināja. Katru vakaru princese atgriezās mājās, kabatās nesdama vīram nēzdogā ievīstītas ēdienu atliekas.
Kad viņa kādu nedēļu bija nostrādājusi virtuvē, pilī sākās milzīga rosība. Ķēniņš rīkojās uz kāzām, bet neviens nezināja, kas ir līgava, Un, lūk, kādu vakaru virēja atkal ņem un piebāž princesei kabatas ar aukstu gaļu un pudiņiem un saka:
— Pirms aizej, nāc iemetīsim acis pils zālē, kur notiek diža gatavošanās kāzām.
Līdzko viņas piezogas pie zāles durvīm, lai slepus palūkotos pa spraudziņu, tās atveras, un ārā iznāk pats ķēniņš — tik skaists, ka ne acu novērst, un tas nav neviens cits kā Rudbārdis.
— Tavai daiļajai palīdzei nāksies samaksāt par savu ziņkārību un nodejot ar mani džigu, — viņš saka virējai.
Un, nevaicādams, vai princese to vēlas vai ne, ķēniņš paņem viņu aiz rokas un ieved pils zālē. Ieskanas vijoles, un viņš sāk griezt princesi dejā. Bet abi vēl lāgā nav uzņēmuši dejas soli, kad viņai no kabatām sāk birt ārā gaļas gabali un pudiņa pikuči. Visi smejas kā kutināti, bet princese, gauži raudādama, metas uz durvīm. Taču ķēniņš viņu tūdaļ pat panāk un ieved nelielā viesistabā.
— Mīļā, vai tu mani nepazīsti? — viņš jautā. — Es esmu ķēniņš Rudbārdis, tavs vīrs un klaiņojošais dziedonis, un iedzērušais jātnieks. Tavs tēvs labi zināja, kam tevi atdod, un tikai gribēja salauzt tavu augstprātību.

Ak vai! Princese vairs nezināja, kur dēties aiz bailēm, aiz kauna un arī aiz prieka. Taču virsroku guva mīlestība, un viņa piespieda galvu vīram pie krūtīm un raudāja kā bērns.
Galma dāmas aizveda princesi un ietērpa viskrāšņākajās goda drānās, kādas jelkad tikušas darinātas. Pilī ieradās arī viņas vecāki, un, kamēr visi dega ziņkārē uzzināt, kur palicis ķēniņš ar daiļo meiču, viņš ar grezni tērpto ķēniņieni, kurā neviens nepazina pirmītējo trauku mazgātāju, ienāca zālē, un tad sākās tāda dzīrošana un līksmošana, kādu nevienam no mums laikam gan nebūs lemts pieredzēt.

---