Katalogs ~ - Par personības kulta un tā seku pārvarēšanu
~ Saturs ~



"Cīņa"

Realizējot PSKP XX kongresa lēmumus, padomju tauta Komunistiskās partijas vadībā gūst jaunus izcilus panākumus visās mūsu zemes politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves nozarēs. Padomju ļaudis vēl ciešāk sakļāvušies ap Komunistisko partiju un rāda augstu radošu aktivitāti cīņā par XX kongresa norādīto uzdevumu izpildi.

PSKP Centrālās Komitejas lēmums
Par personības kulta un tā seku pārvarēšanu
I.
PSKP Centrālā Komiteja ar gandarījumu atzīmē, ka Padomju Savienības Komunistiskās partijas vēsturiskā XX kongresa lēmumi guvuši visas mūsu partijas, visas padomju tautas, brālīgo komunistisko un strādnieku partiju, sociālistisko zemju lielās sadraudzības darbaļaužu, miljoniem kapitālistisko un koloniālo zemju cilvēku pilnīgu piekrišanu un kvēlu atbalstu. Tas arī saprotams, jo partijas XX kongress, kas iezīmē jaunu posmu marksisma-ļeņinisma radošajā attīstībā, dziļi izanalizējis mūsdienu starptautisko un iekšējo stāvokli, apbruņojis Komunistisko partiju un visu padomju tautu ar grandiozu plānu tālākai cīņai par komunisma uzcelšanu, pavēris jaunas perspektīvas visu strādnieku šķiras partiju rīcības apvienošanā par jauna kara draudu novēršanu, par darbaļaužu interesēm.
Realizējot PSKP XX kongresa lēmumus, padomju tauta Komunistiskās partijas vadībā gūst jaunus izcilus panākumus visās mūsu zemes politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves nozarēs. Padomju ļaudis vēl ciešāk sakļāvušies ap Komunistisko partiju un rāda augstu radošo aktivitāti cīņā par XX kongresa norādīto uzdevumu izpildi.
Pēckongresa periods līdz ar to parādījis kongresa lēmumu lielo dzīvinošo spēku starptautiskajā komunistiskajā un strādnieku kustībā, visu progresīvo spēku cīņā par miera nostiprināšanu visā pasaulē. Kongresa izvirzītās svarīgās principiālās teorētiskās tēzes par mierīgu līdzās pastāvēšanu valstīm ar dažādu sociālo iekārtu, par iespēju novērst karus pašreizējā laikmetā, par dažādām valstu pārejas formām uz sociālismu labvēlīgi ietekmē starptautisko stāvokli, veicina saspīlējuma mazināšanos, nostiprina visu to spēku rīcības vienību, kas cīnās par mieru un demokrātiju, par pasaules sociālisma sistēmas pozīciju tālāku nostiprināšanos.
Ja padomju cilvēkos, tautas demokrātijas valstu un visas pasaules darbaļaudīs PSKP XX kongresa vēsturiskie lēmumi izraisījuši lielu iedvesmu, radošās iniciatīvas un revolucionārās enerģijas jaunu kāpinājumu, tad strādnieku šķiras ienaidnieku nometnē tie izraisījuši satraukumu un niknumu. ASV un dažu citu kapitālistisko valstu reakcionārās aprindas stipri nobažījušās sakarā ar PSKP XX kongresa izvirzīto diženo miera nostiprināšanas cīņas programmu. Viņu bažas pieaug līdz ar šās programmas aktīvu un konsekventu realizēšanu.
Kāpēc komunisma un sociālisma ienaidnieki koncentrē uzbrukumu trūkumiem, par kuriem mūsu partijas Centrālā Komiteja runāja PSKP XX kongresā? Viņi to dara tādēļ, lai novirzītu strādnieku šķiras un tās partiju uzmanību no galvenajiem jautājumiem, kurus izvirzīja partijas XX kongress un kuri attīra ceļu jauniem panākumiem cīņā par mieru, sociālismu un strādnieku šķiras vienību.
Partijas XX kongresa lēmumi, Padomju valdības iekšējā un ārējā politika radījuši apjukumu ASV un citu valstu imperiālistiskajās aprindās.
Drosmīgo un konsekvento PSRS ārpolitiku, kuras mērķis ir nodrošināt mieru un sadarbību starp valstīm, neatkarīgi no to sabiedriskās iekārtas, atbalsta plašas tautas masas visās pasaules zemēs, paplašina miermīlīgo valstu fronti un rada dziļu krīzi «aukstā kara» politikā, militāro bloku organizēšanas un drudžainās bruņošanās politikā. Nav nejaušība, ka vislielāko troksni sakarā ar cīņu pret personības kultu Padomju Savienībā sacēlušas imperiālistiskās aprindas Amerikas Savienotajās Valstīs. Tām bija izdevīgas negatīvās parādības, kas saistītas ar personības kultu, lai, izmantojot šos faktus, cīnītos pret sociālismu. Tagad, kad mūsu partija drosmīgi pārvar personības kulta sekas, imperiālisti te saskata faktoru, kas paātrina mūsu zemes virzīšanos uz priekšu, uz komunismu un novājina kapitālisma pozīcijas.
Cenšoties mazināt PSKP XX kongresa lēmumu lielo pievilkšanas spēku, to ietekmi uz visplašākajām tautas masām, kapitālisma ideologi izmanto visādus viltīgus paņēmienus, lai novērstu darbaļaužu uzmanību no progresīvajām un iedvesmojošajām idejām, ko cilvēcei izvirza sociālistiskā pasaule.
Pēdējā laikā buržuāziskajā presē izvērsta plaša pretpadomju apmelojumu kampaņa. Kā ieganstu tai reakcionārās aprindas mēģina izmantot dažus faktus, kam ir sakars ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas nosodīto J. V. Staļina personības kultu. Šās kampaņas organizētāji visiem spēkiem pūlas «saduļķot ūdeni», noslēpt faktu, ka runa ir par jau nostaigātu posmu Padomju zemes dzīvē; viņi grib noklusēt un sagrozīt arī to, ka Padomju Savienības Komunistiskā partija un Padomju valdība šajos gados, kas pagājuši kopš Staļina nāves, ar sevišķu neatlaidību un noteiktību likvidē personības kulta sekas, sekmīgi veic jaunus uzdevumus miera nostiprināšanas un komunisma uzcelšanas interesēs, plašo tautas masu interesēs.
Izvērsdami apmelojumu kampaņu, buržuāzijas ideologi vēlreiz un bez panākumiem mēģina mest ēnu uz lielajām marksisma-ļeņinisma idejām, satricināt darbaļaužu uzticēšanos pirmajai pasaulē sociālisma valstij — PSRS, radīt apjukumu starptautiskās  komunistiskās un strādnieku kustības rindās.
Vēstures pieredze māca, ka starptautiskās proletariāta vienības ienaidnieki pagātnē ne vienreiz vien mēģinājuši izmantot brīžus, kas pēc viņu domām bija izdevīgi komunistisko un strādnieku partiju internacionālās vienības graušanai, starptautiskās strādnieku kustības šķelšanai, sociālistiskās nometnes spēku vājināšanai. Taču katru reizi komunistiskās un strādnieku partijas izprata sociālisma ienaidnieku manevrus, vēl ciešāk sakļāva savas rindas, parādot savu nesatricināmo politisko vienību, savu nelokāmo uzticību marksisma-ļeņinisma idejām.
Brālīgās komunistiskās un strādnieku partijas laikus izpratušas arī šo sociālisma ienaidnieku manevru un dod tam pienācīgu pretsparu. Reizē ar to būtu nepareizi neievērot apstākli, ka daži mūsu draugi ārzemēs nav līdz galam izpratuši jautājumu par personības kultu un tā sekām un reizumis pieļauj, ka dažas tēzes par personības kultu tiek nepareizi izskaidrotas. Personības kulta kritikā partija pamatojas uz marksisma-ļeņinisma principiem. Jau vairāk nekā trīs gadus mūsu partija konsekventi cīnās pret J. V. Staļina personības kultu, neatlaidīgi pārvar šā kulta kaitīgās sekas. Šis jautājums dabiski ieņēma svarīgu vietu PSKP XX kongresa darbā un tā lēmumos. kongress atzīmēja, ka Centrālā Komiteja pilnīgi pareizi un savlaicīgi vērsusies pret personības kultu, kura izplatīšanās sašaurināja partijas un tautas masu lomu, pazemināja kolektīvās vadības lomu partijā un nereti noveda pie nopietnam nolaidībām darbā, pie sociālistiskās likumības rupjas pārkāpšanas. Kongress uzdeva Centrālajai Komitejai konsekventi rīkoties, lai pilnīgi pārvarētu marksismam-ļeņinismam svešo personības kultu, likvidētu tā sekas visās partijas, valsts un ideoloģiskā darba jomās, stingri realizētu partijas dzīves normas un lielā Ļeņina izstrādātos partijas kolektīvās vadības principus.
Cīņā pret personības kultu partija pamatojas uz pazīstamajām marksisma-ļeņinisma tēzēm par tautas masu, partijas un atsevišķu personību lomu vēsturē, par to, ka nav pieļaujams politiskā vadītāja personības kults, lai cik lieli būtu viņa. nopelni. Zinātniskā komunisma pamatlicējs K. Markss, uzsvērdams savu nepatiku «pret jebkādu personības kultu», teica, ka viņš un F. Engelss iestājušies Komunistu savienībā «ar noteikumu, ka no statūtiem tiks izmests viss, kas veicina māņticīgu zemošanos autoritāšu priekšā» (K. Markss un F. Engelss. Raksti, 26. sēj.,  1. izdevums, 487.-488. lpp.).
Radīdams mūsu Komunistisko partiju, V. I. Ļeniņs veda nesamierināmu cīņu pret antimarksistisko «varoņa» un «pūļa» koncepciju, noteikti nosodīja vienas personas — varoņa nostādīšanu pretim tautas masām. «Desmitiem miljonu celtnieku prāts, — teica V. T. Ļeņins, — rada kaut ko neizmērojami augstāku nekā pati lielākā un ģeniālākā paredzēšana» (Raksti, 26. sēj., 423. lpp.).
Izvirzot jautājumu par cīņu pret J. V. Staļina personības kultu, PSKP CK ievēroja to, ka personības kults runā pretim sociālistiskās iekārtas dabai un ka tas pārvērties par šķērsli padomju demokrātijas attīstībā un padomju sabiedrības gaitā uz komunismu.
Pēc Centrālās Komitejas iniciatīvas partijas XX kongress uzskatīja  par nepieciešamu droši  un  atklāti  runāt par personības kulta smagajām sekām, par nopietnajām  kļūdām, kas pieļautas Staļina dzīvēs pēdēja periodā, un aicināt visu partiju kopīgām pūlēm darīt galu visam tam, ko bija radījis personības kults. Pie tam CK apzinājās, ka vaļsirdīga pieļauto kļūdu atzīšana būs saistīta ar zināmiem mīnusiem un ēnas pusēm, ko var izmantot ienaidnieki. Droša un nesaudzīga paškritika jautājumā par personības kultu bija jauns, spilgts mūsu partijas un padomju sociālistiskās iekārtas spēka un stipruma apliecinājums.
Var droši teikt, ka neviena no kapitālistisko zemju valdošajām partijām nekad nebūtu riskējusi spert šādu soli. Gluži otrādi, tās pacenstos noklusēt, noslēpt tautai šādus nepatīkamus faktus. Bet Padomju Savienības Komunistiskā partija, kas uzaudzināta marksisma-ļeņinisma revolucionāro principu garā, pateica visu patiesību, lai cik rūgta tā bija. Partija spēra šo soli vienīgi pēc savas iniciatīvas, pamatojoties uz principiāliem apsvērumiem. Tā uzskatīja, ka pat gadījumā, ja nostāšanās pret Staļina kultu radīs dažas pārejošas grūtības, taču nākotnes skatījumā, no strādnieku šķiras vitālo interešu un gala mērķu viedokļa, tas dos milzīgu pozitīvu rezultātu. Līdz ar to tiek radītas stingras garantijas, lai nekad turpmāk mūsu partijā un mūsu zemē nevarētu rasties personības kultam līdzīgas parādības, lai turpmāk partijas un valsts vadīšana notiktu kolektīvi, realizējot marksistiski ļeņinisku politiku, izvēršot partijas iekšējo demokrātiju, ar miljonu darbaļaužu aktīvu radošu līdzdalību, plaši attīstot padomju demokrātiju.
Noteikti vēršoties pret personības kultu un tā sekām, atklāti kritizējot tā radītās kļūdas, partija vēlreiz demonstrēja savu uzticību marksisma-ļeņinisma nemirstīgajiem principiem, savu uzticību tautas interesēm, savu gādību par to, lai tiktu radīti vislabākie apstākļi partijas un padomju demokrātijas attīstībai sekmīgas komunisma celtniecības interesēs mūsu zemē.
PSKP CK konstatē, ka jautājums par personības kultu un tā sekām apspriests partijas organizācijās un darbaļaužu kopsapulcēs, partijas biedriem un bezpartejiskajiem parādot lielu aktivitāti, un ka PSKP CK līnija guvusi partijā un tauta pilnīgu piekrišanu un atbalstu.
Partijas publicētie fakti par sociālistiskās likumības pārkāpumiem un citām kļūdām, kas saistītas ar J. V. Staļina personības kultu, dabiski izraisa sarūgtinājuma un dziļas nožēlas jūtas. Taču padomju ļaudis saprot, ka personības kulta nosodīšana bija nepieciešama komunisma celtniecības interesēs, kurā viņi aktīvi piedalās. Padomju tauta redz, ka partija pēdējos gados neatlaidīgi realizē praktiskus pasākumus, lai novērstu personības kulta sekas visās partijas, valsts, saimnieciskās un kultūras celtniecības nozarēs. Partija, kuras iekšējos spēkus tagad vairs nekas nekavē, šā darba rezultātā vēl vairāk saaugusi ar tautu un tagad tajā valda nepieredzēta radoša aktivitāte.
II.
Kā gan varēja gadīties, ka padomju sociālistiskās iekārtas apstākļos radās un izplatījās Staļina personības kults ar visām tā negatīvajām sekām?
Izskatot šo jautājumu, jāievēro kā objektīvie, konkrētie vēsturiskie apstākļi, kādos norisa sociālisma celtniecība Padomju Savienībā, tā arī daži subjektīvi faktori, kas saistīti ar Staļina personīgajām īpašībām.
Oktobra sociālistiskā revolūcija iegājusi vēsturē kā klasisks paraugs kapitālistiskās sabiedrības revolucionārai pārveidošanai strādnieku šķiras vadībā. Ņemot par priekšzīmi boļševistiskās partijas un pirmās sociālistiskās valsts pasaulē PSRS varonīgo cīņu, citu valstu komunistiskās partijas, visi progresīvie un demokrātiskie spēki mācās, ka atrisināt kardinālos sociālos jautājumus, ko izvirza mūsdienu sabiedriskā attīstība. Gandrīz 40 gadu ilgās sociālistiskās sabiedrības celtniecības laikā mūsu zemes darbaļaudis uzkrājuši milzīgu pieredzi, ko studē un radoši, piemērojot saviem konkrētajiem apstākļiem, apgūst citu sociālistisko valstu darbaļaudis.
Tā bija vēsturē pirmā sociālistiskās sabiedrības uzcelšanas pieredze, sabiedrības, kas veidojās meklējumu procesā, pārbaudot praksē daudzas patiesības, kas sociālistiem agrāk bija zināmas tikai vispārīgos vilcienos, teorijā. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimta Padomju zeme bija vienīgā valsts, kas lauza cilvēcei ceļu uz sociālismu. Tā bija kā aplenkts cietoksnis, kas atradās kapitālistiskajā ielenkumā. Padomju zemes ienaidnieki Rietumos un Austrumos pēc neveiksmīgās 14 valstu 1918. - 1920. gadu intervencijas turpināja gatavot jaunus «krusta karus» pret PSRS. Ienaidnieki lielā skaitā iesūtīja Padomju Savienībā spiegus un diversantus, cenšoties visiem līdzekļiem iedragāt pirmo sociālistisko valsti pasaulē. Jaunas imperiālistiskās agresijas draudi pret PSRS sevišķi pastiprinājās pēc tam, kad 1933. gadā Vācija pie varas nāca fašisms, kas bija pasludinājis par savu mērķi iznīcināt komunismu iznīcināt Padomju Savienību - pirmo darbaļaužu valsti pasaulē. Visi atceras, kā izveidojās tā dēvētais «Pretkominternes pakts», «Berlīnes - Romas - Tokijas ass», ko aktīvi atbalstīja visas starptautiskās reakcijas spēki. Apstākļus, kad brieda jauna kara draudi un rietumvalstis atteicās veikt Padomju Savienības vairākkārt ierosinātos pasākumus fašisma savaldīšanā, un kolektīvas drošības organizēšanai. Padomju zeme bija spiesta sasprindzināt visus spēkus aizsardzības nostiprināšanai, cīņai pret naidīgā kapitālistiskā ielenkuma tīkojumiem. Ārējo ienaidnieku dēļ partijai visa tauta bija jāaudzina pastāvīgas modrības un mobilizācijas gatavība garā.
Starptautiskās reakcijas tīkojami bija jo bīstamāki tāpēc, ka valsts iekšienē ilgu laiku norisa sīva šķiru cīņa, izšķīrās jautājums «kurš kuru? ». Pēc Ļeņina nāves partijā aktivizējās naidīgas stāvas - trockisti, labējie oportunisti, buržuāziskie nacionālisti, kuru pozīcijas nozīmēja atteikšanos no Ļeņina teorijas par sociālisma uzvaras iespēju vienā zemē, atteikšanos, kas faktiski vestu uz kapitālisma restaurāciju Padomju Savienībā. Partija izvērsa nesaudzīgu cīņu pret šiem ļeņinisma ienaidniekiem.
Pildot Ļeņina novēlējumus, Komunistiskā' partija uzņēma valsts sociālistiskās industrializācijas, lauksaimniecības kolektivizācijas un kultūras revolūcijas kursu. Risinot šos grandiozos uzdevumus, kas bija saistīti ar sociālistiskās sabiedrības celšanu vienā atsevišķā zemē, padomju tautai un Komunistiskajai partijai bija jāpārvar neiedomājamas grūtības un šķēršļi. Mūsu zemei vajadzēja vēsturiski visīsākajā laikā bez jebkādas ārējas ekonomiskās palīdzības likvidēt savu mūžseno atpalicību, pārkārtot visu tautas saimniecību uz jauniem, sociālistiskiem pamatiem.
Šī sarežģītā starptautiskā un iekšējā situācija prasīja dzelzs disciplīnu, nenogurstošu modrības celšanu, visstingrāko vadības centralizāciju, kas, protams, negatīvi ietekmēja dažu demokrātisko formu attīstību. Izcīnot sīvu cīņu pret visu imperiālisma pasauli, mūsu zemei bija jāpieļauj daži demokrātijas ierobežojumi, ko loģiski attaisnoja mūsu tautas cīņa par sociālismu kapitālistiskā ielenkuma apstākļos. Taču šos ierobežojumus jau toreiz partija un tauta uzskatīja par pārejošiem, kas būs jāatceļ līdz ar Padomju valsts nostiprināšanos un demokrātijas un sociālisma spēku attīstību visā pasaulē. Tauta apzināti pieņēma šos pārejošos upurus, redzot ik dienas aizvien jaunus un jaunus padomju sabiedriskās iekārtas panākumus.
Visas šīs grūtības sociālisma celtniecības ceļā padomju tauta pārvarēja Komunistiskās partijas, tās Centrālās Komitejas vadībā, kas konsekventi realizēja ļeņinisko ģenerāllīniju.
Sociālisma uzvara mūsu zemē, kura atradās naidīga ielenkuma un pastāvīga ārēja uzbrukuma draudu apstākļos, bija padomju tautas pasaulvēsturisks varoņdarbs. Pirmo piecgadu laikā ekonomiski atpalikusi zeme tautas un partijas spriego, varonīgo pūļu rezultātā izdarīja kolosālu lēcienu savā ekonomiskajā un kultūras attīstībā. Uz sociālistiskās celtniecības panākumu pamata tika paaugstināts darbaļaužu dzīves līmenis un uz visiem laikiem likvidēts bezdarbs. Mūsu zemē notika ļoti dziļa kultūras revolūcija. Īsā laikā padomju tauta izaudzināja plašus tehniskās inteliģences kadrus, kas sasniedza pasaules tehniskā progresa līmeni un izvirzīja padomju zinātni un tehniku vienā no pirmajām vietām pasaulē. Šo uzvaru iedvesmotāja un organizētāja bija dižā komunistu partija. Visas pasaules darbaļaudis, raugoties uz PSRS, uzskatāmi pārliecinājās, ka strādnieki un zemnieki, ņemot varu savās rokās, var bez kapitālistiem un muižniekiem sekmīgi celt un attīstīt savu sociālistisko valsti, kas pauž un aizstāv plašu tautas masu intereses. Tam visam bija milzīga iedvesmojoša loma komunistisko un strādnieku partiju ietekmes palielināšanā visās pasaules valstīs.
Būdams ilgu laiku partijas CK ģenerālsekretārs, J. V. Staļins kopā ar citiem vadošajiem darbiniekiem aktīvi cīnījās pa Ļeņina novēlējumu izpildīšanu. Viņš bija uzticīgs marksismam -ļeņinismam, kā teorētiķis un ievērojams organizators vadīja partijas cīņu pret trockistiem, labējiem oportunistiem, buržuāziskiem nacionālistiem, pret kapitālistiskā ielenkuma tīkojumiem. Šai politiskajā un idejiskajā cīņā Staļins iemantoja lielu autoritāti un popularitāti. Taču ar viņa vārdu sāka nepareizi saistīt visas mūsu dižās uzvaras. Panākumi, ko bija guvusi Komunistiskā partija un Padomju zeme, slavinājumi, kas tika adresēti Staļinam, apreibināja viņu. Šais apstākļos sāka pakāpeniski veidoties Staļina personības kults.
Personības kulta attīstību milzīgā mērā sekmēja dažas J. V. Staļina individuālās īpašības, uz kuru negatīvo raksturu norādīja jau V. I. Ļeņins. 1922. gada beigās Ļeņins rakstīja vēstuli partijas kārtējam kongresam. Šai vēstulē bija teikts:
«Biedrs Staļins, kļūdams par ģenerālsekretāru, koncentrējis, savās rokās neaptverami lielu varu, un es neesmu pārliecināts, vai viņš spēs vienmēr pietiekami uzmanīgi lietot šo varu». Papildus šai vēstulei 1923. gada janvāra sākumā V. I. Ļeņins no jauna atgriežas pie jautājuma par dažām neciešamām Staļina personīgajām īpašībām, kādas vadītājam nedrīkst būt.
«Staļins ir pārak rupjš, — rakstīja Ļeņins, — un šis trūkums, kas ir pilnīgi ciešams mūsu komunistu, vidū un attiecībās, kļūst, neciešams ģenerālsekretāra postenī. Tāpēc es ieteicu biedriem padomāt, kā pārcelt Staļinu no šā amata un iecelt šai amatā citu cilvēku, kas visādā citādā ziņā atšķirtos no b. Staļina tikai ar vienu pārākumu, proti, būtu iecietīgāks, lojālāks, pieklājīgāks un uzmanīgāks pret biedriem, mazāk untumains utt.» ,
Partijas XIII kongresā, kas notika drīz pēc V. I. Ļeņina nāves, ar viņa vēstulēm iepazīstināja delegācijas. Šo dokumentu apspriešanas rezultātā tika atzīts par mērķtiecīgu atstāt Staļinu, ģenerālsekretāra postenī, taču ar noteikumu, lai viņš ievērotu V. I. Ļeņina izteikto kritiku un izdarītu no tās nepieciešamos secinājumus.
Palicis CK ģenerālsekretāra postenī, Staļins pirmajā periodā pēc Vladimira Iļjiča nāves ievēroja viņa kritiskās piezīmes. Tomēr vēlāk Staļins, pārmērīgi augstu novērtēdams savus nopelnus, sāka ticēt, ka viņš ir nemaldīgs. Dažus partijas iekšējās, demokrātijas un padomju demokrātijas ierobežojumus, kas bija neizbēgami apstākļos, kad notika sīva cīņa pret šķiras ienaidnieku un tā aģentūru, un vēlāk apstākļos, kad norisa karš pret vācu fašistiskajiem agresoriem, Staļins sāka padarīt par partijas iekšējās dzīves un valsts dzīves normu, rupji pārkāpdams ļeņiniskos vadības principus. Partijas CK plēnumi un kongresi netika sasaukti regulāri, bet pēc tam nemaz netika sasaukti gadiem ilgi. Staļins faktiski atradās ārpus kritikas.
Lielu ļaunumu sociālistiskajai celtniecībai, demokrātijas attīstībai partijā un valstī nodarīja Staļina kļūdainā formula, it kā līdz ar Padomju Savienības virzīšanos uz sociālismu šķiru cīņa aizvien vairāk saasināšoties. Šī formula, kas bija pareiza tikai noteiktos pārejas perioda posmos, kad tika izšķirts jautājums «kurš kuru?», kad norisa neatlaidīga šķiru cīņa par sociālisma pamatu uzcelšanu, tika izvirzīta priekšplānā 1937. gadā, tai brīdī, kad sociālisms bija jau uzvarējis mūsu zemē, kad ekspluatatoru šķiras un to ekonomiskā bāze jau bija likvidētas. Praksē šī maldīgā teorētiskā formula kalpoja tam, lai pamatotu visrupjākos sociālistiskās likumības pārkāpumus un masveida represijas.
Tieši šais apstākļos, starp citu, radās īpašs stāvoklis valsts drošības orgāniem, kuriem veltīja milzīgu uzticību, jo tiem tautas un valsts labā bija neapšaubāmi nopelni revolūcijas iekarojumu aizstāvēšanā. Ilgu laiku valsts drošības orgāni attaisnoja šo uzticību, un to īpašais stāvoklis neradīja nekādas briesmas. Situācija mainījās pēc tam, kad partijas un valdības kontroli pār valsts drošības orgāniem pakāpeniski aizstāja Staļina personiskā kontrole, bet jurisdikcijas normu parasto realizēšanu nereti aizstāja viņa vienpersonīgie lēmumi. Stāvoklis vēl vairāk sarežģījās, kad valsts drošības orgānu priekšgalā nokļuva starptautiskā imperiālisma aģenta Berijas noziedzīgā banda. Tika pieļauti nopietni padomju likumības pārkāpumi un masveida represijas. Ienaidnieku intrigu dēļ tika nomelnoti un nevainīgi cieta daudzi godīgi komunisti un bezpartejiskie padomju cilvēki.
Partijas XX kongress un visa Centrālās Komitejas politika pēc Staļina nāves spilgti liecina, ka partijas Centrālajā Komitejā bija izveidojies ļeņinisks vadītāju kodols, kuri pareizi saprata nobriedušās vajadzības kā iekšējā, tā ārējā politikā. Nevar teikt, ka nebija pretdarbības šīm negatīvajām parādībām, kas bija saistītas ar personības kultu un kavēja sociālisma virzīšanos uz priekšu. Pat vairāk, bija noteikti periodi, piemēram, kara gados, kad Staļina vienpersonīgā rīcība tika krasi ierobežota, kad radikāli tika mazinātas negatīvās sekas, ko radīja nelikumības, patvaļa utt.
Ir zināms, ka tieši kara laikā CK locekļi, kā arī izcili padomju karavadoņi pārņēma savās rokās noteiktus darbības iecirkņus aizmugurē un frontē, patstāvīgi izlēma jautājumus un ar savu organizatorisko, politisko, saimniecisko un militāro darbu kopā ar vietējām partijas un padomju organizācijām nodrošināja padomju tautas uzvaru karā. Pēc uzvaras personības kulta negatīvās sekas no jauna sāka izpausties ar lielu spēku.
Centrālas Komitejas ļeņiņiskais kodols tūlīt pēc Staļina nāves sāka enerģisku cīņu pret personības kultu un, tā smagajām sekām.
Var rasties jautājums kāpēc šie cilvēki atklāti nevērsās pret Staļinu un neatstādināja viņu no vadības? Toreizējos apstākļos to nevarēja izdarīt. Bez šaubām, fakti liecina, ka Staļins ir vainīgs daudzās nelikumībās, kas pastrādātas sevišķi viņa dzīves beigu periodā. Taču līdz ar to nedrīkst aizmirst, ka padomju ļaudis pazina Staļinu kā cilvēku, kas vienmēr, aizstāv PSRS pret ienaidnieku tīkojumiem, cīnās par sociālismu. Viņš dažkārt lietoja šai cīņā necienīgas metodes, pārkāpa ļeņiniskos principus un partijas dzīves normas. Tā bija Staļina traģēdija. Taču tas viss līdz ar to apgrūtināja cīņu pret tolaik notiekošajām nelikumībām, jo sociālisma celtniecības panākumi un PSRS nostiprināšanās tika personības kulta apstākļos piedēvēti Staļinam.
Jebkuru nostāšanos pret viņu šais apstākļos tauta nesaprastu, un iemesls te nebūt nav personīgās vīrišķības trūkums. Skaidrs, ka neviens, kas šai situācijā vērstos pret Staļinu, nerastu atbalstu tautā. Pat vairāk, šāda rīcība tais apstākļos tiktu novērtēta kā vēršanās pret sociālisma celtniecību, kā partijās un visas valsts vienības graušana, kas bija ļoti bīstama kapitālistiskā ielenkuma apstākļos. Pie tam panākumi, ko Padomju Savienības darbaļaudis guva savas Komunistiskās partijas vadībā, iedvesa pamatotu lepnumu katra padomju cilvēka sirdī un radīja tādu atmosfēru, kad atsevišķas kļūdas un trūkumi uz milzīgo panākumu fona šķita mazāk manāmi, bet šo kļūdu negatīvās sekas tika ātri kompensētas ar partijas un padomju sabiedrības kolosāli augošajiem dzīves spēkiem.
Jāievēro arī apstāklis, ka daudzi fakti un Staļina nepareizā rīcība it sevišķi padomju likumības pārkāpšanā, kļuva zināmi tikai pēdējā laikā, jau pēc Staļina nāves, lielākoties sakarā ar Berijas bandas atmaskošanu un partijas kontroles radīšana pār valsts drošības orgāniem.
Tādi ir galvenie apstākļi un iemesli, kas noveda pie J. V. Staļina personības kulta rašanās un izplatīšanās. Protams, viss teiktais izskaidro, taču nebūt neattaisno J. V. Staļina personības kultu un tā sekas, ko tik asi un pamatoti nosodījusi mūsu partija.
III.
Neapstrīdami, personības kults nopietni kaitējis Komunistiskās partijas lietai un padomju sabiedrībai. Bet būtu rupja kļūda, pamatojoties uz to, ka pagātnē bijis personības kults, secināt, ka Padomju Savienībā notikušas kaut kādas izmaiņas sabiedriskajā iekārtā vai meklēt šā kulta cēloņus padomju sabiedriskās iekārtas būtībā. Kā viens, tā otrs ir absolūti nepareizi, jo tas neatbilst īstenībai un ir pretrunā faktiem.
Nevērojot visu ļaunumu, ko Staļina personības kults nodarījis partijai un tautai, tas nevarēja grozīt un negrozīja mūsu sabiedriskās iekārtās būtību. Nekāds personības kults nevarēja grozīt sociālistiskās valsts būtību, kuras pamats ir sabiedriskais īpašums uz ražošanas līdzekļiem, strādnieku šķiras un zemniecības savienība un tautu draudzība, kaut arī šis kults nopietni kaitējis sociālistiskā demokrātisma attīstībai un miljonu masu jaunrades iniciatīvas atraisīšanai.
Domāt, ka atsevišķa personība, pat tik liela kā Staļins, būtu varējusi grozīt mūsu sabiedrisko un politisko iekārtu, nozīmē nonākt dziļā pretrunā ar faktiem, ar marksismu, ar patiesību un ieslīgt ideālismā. Tas nozīmētu piedēvēt atsevišķai personai tādus pārmērīgus, pārdabiskus spēkus kā spēju grozīt sabiedrības iekārtu, turklāt vēl tādu sabiedrisku iekārtu, kurā izšķīrējs spēks ir darbaļaužu daudzmiljonu masas.
Kā zināms, sabiedriski politiskās iekārtas būtību nosaka tas, kāds ir ražošanas veids, kam sabiedrībā pieder ražošanas līdzekļi, kādas šķiras rokās ir politiskā vara. Visa pasaule zina, ka mūsu zemē Oktobra revolūcijas un sociālisma uzvaras rezultātā nostiprinājies sociālistiskais ražošanas veids, ka nu jau gandrīz 40 gadus vara ir strādnieku šķiras un zemniecības rokās. Tāpēc no gada nostiprinās padomju sabiedriskā iekārta un aug tās ražošanas spēki. Šo faktu nevar neatzīt pat mūsu nelabvēļi.
Personības kulta sekas, kā zināms, bija dažas nopietnas kļūdas Partijas un Padomju valsts darbības dažādu nozaru vadīšanā tiklab Padomju zemes iekšējā dzīvē, kā arī tās ārpolitikā. Starp citu, var norādīt uz nopietnām kļūdām, ko Staļins pieļāvis, vadot lauksaimniecību, organizējot Padomju zemes gatavošanos pretsparu fašistiskajiem iebrucējiem, uz rupjo patvaļu, kas noveda pie konflikta attiecībās ar Dienvidslāviju pēckara laikā. Šīs kļūdas, kaitēja Padomju valsts dzīves atsevišķu jomu attīstībai un kavēja, it īpaši, J. V. Staļina mūža pēdējos gados, padomju sabiedrības attīstību, bet, pats par sevi saprotams, nenovirzīja to sāņus no pareizā attīstības ceļa, kas ved uz komunismu.
Mūsu ienaidnieki apgalvo, ka Staļina personības kultu it kā radījuši nevis zināmi vēsturiski apstākļi, kas jau kļuvuši par pagātnes mantojumu, bet gan pati padomju sistēma, tās, no viņu viedokļa, nedemokrātiskums utt. Tamlīdzīgus melīgus apgalvojumus atspēko visa Padomju valsts attīstības vēsture. Padomes, kā valsts varas jauna demokrātiska forma radās visplašāko tautas masu revolucionārās aktivitātes rezultātā, ejot cīņā par brīvību. Padomes bija un ir īstas tautas varas orgāni. Tieši padomju iekārta deva iespēju atraisīt tautas milzīgo jaunrades enerģiju. Tā iekustināja neizsmeļamus spēkus, kas slēpjas tautas masās, un iesaistīja miljoniem cilvēku apzinīgā valsts pārvaldīšanā, aktīvā radošā līdzdalībā sociālisma celtniecībā. Vēsturiski īsā laikā Padomju valsts izcīnīja uzvaru vissmagākajos pārbaudījumos un izturēja pārbaudi otrā pasaules kara ugunīs.
Kad mūsu zemē likvidēja pēdējās ekspluatatoru šķiras, kad sociālisms kļuva par valdošo sistēmu visā tautas saimniecībā un pašos pamatos izmainījās mūsu zemes starptautiskais stāvoklis, padomju demokrātijas ietvari neizmērojami paplašinājās un joprojām paplašinās. Atšķirībā no jebkuras buržuāziskās demokrātijas padomju demokrātija, ne tikai pasludina, bet arī materiāli nodrošina bez izņēmuma visiem sabiedrības locekļiem tiesības uz darbu, izglītību un atpūtu, uz līdzdalību valsts pārvaldē, vārda un preses brīvību, apziņas brīvību, kā arī reālas iespējas brīvi attīstīties personiskajām spējam un visas citas demokrātiskās tiesības un brīvības. Demokrātijas būtība ir nevis formālās pazīmēs, bet gan tajā apstākli, vai politiskā vara īstenībā kalpo tautas vairākuma gribai un vitālajām interesēm, darbaļaužu interesēm un atspoguļo šo gribu un šīs intereses. Visa Padomju valsts iekšējā un ārējā politika liecina, ka mūsu iekārta ir patiesi demokrātiska, patiesi tautas iekārta. Padomju valsts augstākais mērķis un gādības uzdevums diendienā ir visnotaļ celt iedzīvotāju dzīves līmeni un nodrošināt savai tautai mierīgu eksistenci.
Padomju demokrātijas tālākās attīstības pierādījums ir partijas un valdības pasākumi, paplašinot savienoto republiku tiesības un kompetences, nodrošinot likumības stingru ievērošanu, pārkārtojot plānošanas sistēmu, lai atraisītu vietējo iniciatīvu, aktivizētu vietējo Padomju darbību, attīstot kritiku un paškritiku.
Nevērojot personības kultu un par spīti tam, Komunistiskās partijas vadīto tautas masu varenā iniciativa, ko radījusi mūsu iekārta, darīja savu lielo vēsturisko darbu, pārvarot visus šķēršļus sociālisma celtniecības ceļā. Un te rod savu augstāko izpausmi padomju sociālistiskās iekārtas demokrātisms. Sociālisma izcilās uzvaras mūsu zemē nav nākušas pašplūsmas ceļā. Tās sasniegtas partijas un viņas vietējo organizāciju milzīgā organizatoriskā un audzināšanas darbībā, tāpēc, ka partija vienmēr audzinājusi savus kadrus un visus komunistus uzticībā marksismam-ļeņinismam, uzticībā komunismam. Padomju iekārtas spēks ir masu apzinīgumā. Tās vēsturiskos likteņus noteicis un nosaka mūsu varonīgās strādnieku šķiras, lieliskās kolchozu zemniecības un tautas inteliģences jauncelsmes darbs.
Likvidējot personības kulta sekas, atjaunojot partijas dzīves boļševistiskās normas, izvēršot sociālistisko demokrātismu, mūsu partija panākusi to, ka vēl vairāk nostiprinājušās viņas saites ar plašajām masām, vēl ciešāk saliedējusi šīs masas zem dižā Ļeņina karoga.
Fakts, ka pati partija drosmīgi un atklāti izvirzījusi jautājumu par personības kulta likvidēšanu un par nepieļaujamajām kļūdām, ko izdarījis Staļins, ir pārliecinošs pierādījums tam, ka partija nelokāmi stāv ļeņinisma, sociālisma un komunisma, sociālistiskās likumības un tautas interešu, padomju pilsoņu tiesību nodrošināšanas sardzē. Tas ir padomju sociālistiskās iekārtas spēka un dzīvotspējas labākais pierādījums. Līdz ar to tas liecina par apņēmību līdz galam pārvarēt personības kulta sekas un turpmāk nepieļaut tamlīdzīga rakstura kļūdu atkārtošanos.
Tas, ka mūsu partija nosodījusi J. V. Staļina personības tu un tā sekas, guvis piekrišanu un izraisījis plašu atbalsi. visās brālīgajās komunistiskajās un strādnieku partijās. Atzīmējot PSKP XX kongresa milzīgo nozīmi visas starptautiskās komunistiskās un strādnieku kustības dzīvē, ārzemju komunisti uzskata, ka ciņa pret personības kultu un tā sekām ir cīņa par marksisma-ļeņinisma principu tīrību, par radošu pieeju starptautiskās strādnieku kustības mūsdienu problēmu risināšanai, par proletāriskā internacionālisma principu nostiprināšanu un tālāku attīstīšanu.
Vairāku brālīgo komunistisko partiju paziņojumos izteikta atzinība un atbalsts mūsu partijas pasākumiem pret personības kultu un tā sekām. Ķīnas Komunistiskās partijas CK orgāns «Zeņmiņžibao», analizējot secinājumus sakarā ar PSKP XX kongresa lēmumu apspriešanu Ķīnas Komunistiskās partijas CK Politbiroja sēdē, redakcijas rakstā «Par proletariāta diktatūras vēsturisko pieredzi» rakstīja: «Padomju Savienības Komunistiskā partija, pildot Ļeņina novēlējumus, veltī lielu uzmanību dažām nopietnām kļūdām, ko Staļins pieļāvis sociālistiskās celtniecības vadīšanā, un pret šo kļūdu sekām. Ievērojot šo seku nopietnību, Padomju Savienības Komunistiskajai partijai reizē ar Staļina lielo nopelnu atzīšanu jo asi bija jāatsedz Staļina pieļauto kļūdu būtība un jāaicina visa partija sargāties no to atkārtošanās, un noteikti izskaust neveselīgās sekas, ko radījušas šīs kļūdas. Mēs, Ķīnas komunisti, esam dziļi pārliecināti, ka pēc asās kritikas, kas izvērsās PSKP XX kongresā, visi tie aktīvie faktori, kas agrāk dažu politisko kļūdu dēļ tika stipri kavēti, katrā ziņā visur sakustēsies, ka Padomju Savienības Komunistiskā partija un padomju tauta vēl vairāk nekā agrāk būs vienotas un saliedētas cīņā par cilvēces vēsturē vēl nepieredzētas dižas komunistiskās sabiedrības uzcelšanu, par stingru mieru visā pasaulē».
«Padomju Savienības Komunistiskās partijas vadītāju nopelns ir tas, — teikts Francijas Komunistiskās partijas Politbiroja paziņojumā, — ka viņi sākuši izlabot kļūdas un trūkumus, kas saistīti ar personības kultu, un tas liecina par lielās Ļeņina partijas spēku un vienību, par uzticību, ko tā bauda padomju tautā, kā arī par tās autoritāti starptautiskajā strādnieku kustībā». ASV Komunistiskās partijas Nacionālās Komitejas ģenerālsekretārs Judžins Deniss, atzīmējot PSKP XX kongresa milzīgo nozīmi pazīstamajā rakstā norāda: «XX kongress nostiprinājis vispārējo mieru un sociālo progresu. Tas iezīmējis jaunu stadiju sociālisma attīstībā un cīņā par mierīgu līdzās pastāvēšanu, kas sākās Ļeņina laikā, turpinājās vēlākos gados un kļūst aizvien iedarbīgāka un sekmīgāka.»
Vienlaikus jāatzīmē, ka, apspriežot jautājumu par personības kultu, ne vienmēr tiek pareizi izskaidroti iemesli, kas radīja personības kultu, kā arī tas, kā šā kulta sekas ietekmēja mūsu sabiedrisko iekārtu. Tā, piemēram, plašajā un interesantajā intervijā, ko žurnālam «Nouvi argomenti» sniedzis biedrs Toljati, līdzās daudziem ļoti svarīgiem un pareiziem secinājumiem ir arī nepareizas tēzes. Tā, piemēram, nevar piekrist biedra Toljati jautājuma nostādnei par to, vai padomju sabiedrība neesot nonākusi «pie dažām deģenerēšanās formām? » Šādai jautājuma nostādnei nav nekāda pamata. Tā ir jo vairāk nesaprotama tāpēc, ka citā savas intervijas vieta biedrs Toljati pilnīgi pareizi saka: «Jāizdara secinājums, ka sociālistiskās iekārtas būtība nebija zudusi, tāpat kā nebija zudis neviens no agrākajiem iekarojumiem un vispirms tas atbalsts, ko iekārtai sniedza strādnieku, zemnieku un inteliģence-masas, kuras veido Padomju sabiedrību. Šis atbalsts pierāda, ka, lai būtu kā būdams, šī sabiedrība ir saglabājusi savu demokrātisko pamatraksturu.»
Patiešām, ja Padomju varu, Komunistiskās partijas politiku neatbalstītu visplašākās tautas masas, mūsu zeme nebūtu varējusi nepieredzēti īsā laikā izveidot varenu sociālistisku industriju, veikt lauksaimniecības kolektivizāciju, nevarētu gūt uzvaru otrajā pasaules karā, no kura iznākuma bija atkarīgs visas cilvēces liktenis. Hitlerisma, itāliešu fašisma un Japāņu militārisma pilnīgas sagrāves dēļ ieguva plašu attīstību komunistiskās kustības spēki, izauga un kļuva par masu partijām Itālijas, Francijas un citu kapitālistisko valstu komunistiskās partijas, tika nodibināta tautas demokrātijas iekārta vairākās Eiropas un Āzijas valstīs, radās un nostiprinājās sociālisma pasaules sistēma, guva nepieredzētus panākumus nacionālās atbrīvošanās kustība, kas noveda pie imperiālisma koloniālās sistēmas sabrukuma.
IV.
Vienprātīgi apsveicot PSKP XX kongresa lēmumus, kuros nosodīts personības kults, komunisti, visi padomju ļaudis redz tajos apliecinājumu mūsu partijas pieaugušajam spēkam, tās ļeņiniskajai principialitātei, tās vienībai un saliedētībai. «Revolucionārā proletariāta partija, — norādīja V. I. Ļeņins, — ir pietiekami stipra, lai atklāti pati sevi kritizētu, lai kļūdu un vājību bez aplinkiem nosauktu par kļūdu un vājību». (Raksti, 21. sējums, 142. lpp.). Pamatojoties uz šiem Ļeņina principiem, mūsu partija arī turpmāk droši atsegs, atklāti kritizēs un noteikti novērsīs kļūdas un kļūmes savā darbā.
PSKP CK uzskata, ka darbs,- ko partija līdz šim veikusi personības kulta un tā seku pārvarēšanai, jau devis pozitīvus rezultātus.
Pamatodamies uz partijas XX kongresa lēmumiem, PSKP Centrālā Komiteja aicina visas partijas organizācijas:
Konsekventi ievērot visā mūsu darbā marksisma-ļeņinisma mācības svarīgākās tēzes par tautu kā vēstures veidotāju, visu cilvēces materiālo un garīgo bagātību radītāju, par marksistiskās partijas izšķirošo lomu revolucionārajā cīņā par sabiedrības pārveidošanu, par komunisma uzvaru;
neatlaidīgi turpināt darbu, ko pēdējos gados veic partijas Centrālā Komiteja, lai visās partijas organizācijās no augšas līdz apakšai tiktu jo stingri ievēroti partijas vadības leņiniskie principi un vispirms pats augstākais princips — kolektīvās vadības princips, lai tiktu ievērotas mūsu partijas Statūtos fiksētās partijas dzīves normas un lai tiktu izvērsta kritika un paškritika;
. pilnīgi atjaunot padomju sociālistiskā demokrātisma principus, kas izteikti Padomju Savienības Konstitūcijā, līdz galam izlabot revolucionārās sociālistiskās likumības pārkāpumus;
mobilizēt mūsu kadrus, visus komunistus un visplašākās darbaļaužu masas cīņai par sestā piecgadu plāna uzdevumu praktisku realizēšanu, visnotaļ attīstot šai nolūkā masu – vēstures īsto veidotāju — radošo iniciatīvu un enerģiju.
PSKP XX kongress norādīja, ka mūsu laikmeta svarīgākā iezīme ir sociālisma pārvēršanās par pasaules sistēmu. Visgrūtākais posms sociālisma attīstībā un nostiprināšanā ir aizmugurē. Mūsu sociālistiskā zeme vairs nav vientuļa sala kapitālistisko valstu okeānā. Tagad zem sociālisma karoga ceļ jaunu dzīvi vairāk nekā trešdaļa visas cilvēces. Sociālisma idejas iekaro aizvien jaunu un jaunu miljonu cilvēku prātus kapitālistiskajās zemēs. Milzīga ir sociālisma ideju ietekme Āzijas, Āfrikas un Latiņamerikas tautās, kas vēršas pret visiem koloniālisma veidiem.
PSKP XX kongresa lēmumus visi miera un sociālisma piekritēji, visas demokrātiskās un progresīvās aprindas uzņem kā iedvesmojošu programmu cīņai par miera nostiprināšanu visā pasaulē, par strādnieku šķiras interesēm, par sociālisma uzvaru.
Pašreizējos apstākļos komunistiskajām partijām un visai starptautiskajai strādnieku kustībai paveras plašas iedvesmojošas perspektīvas — panākt kopā ar visiem mieru mīlošajiem spēkiem, lai tiktu «novērsts jauns pasaules karš, savaldīt monopolus un nodrošināt ilgstošu mieru un tautu drošību, izbeigti drudžaino bruņošanos un novelt no darbaļaužu pleciem šās bruņošanās uzlikto smago nodokļu slogu, nosargāt demokrātiskās tiesības un brīvības, kas nodrošina darbaļaudīm iespēju cīnīties par labāku dzīvi un gaišu nākotni. Tieši to panākt ir vitāli ieinteresēti miljoniem vienkāršo cilvēku visās pasaules zemēs. Sekmīgi atrisināt šīs problēmas ļoti lielā mērā veicina miermīlīgā politika, ko piekopj Padomju Savienība, Ķīnas Tautas Republika un visas citas valstis, kas un iet sociālisma ceļu, un aizvien jaunie panākumi, ko gūst šīs valstis.
Jaunajos vēsturiskajos apstākļos izbeigušas savu darbību tādas starptautiskas strādnieku šķiras organizācijas kā Kominterne un Kominforms. Bet no tā nebūt neizriet, ka zaudējusi nozīmi internacionāla solidaritāte un kontaktu nepieciešamība starp revolucionārajām brālīgajām partijām, kas stāv marksisma-ļeņinisma pozīcijās. Pašlaik, kad nesalīdzināmi pieauguši sociālisma spēki un sociālisma ideju ietekme visā pasaulē, kad atklājas, ka ceļi uz sociālismu dažādās zemēs ir savdabīgi, — strādnieku šķiras marksistiskajām partijām, dabiski, jāsaglabā un jānostiprina sava idejiskā vienotība un internacionālā brālīgā solidaritāte cīņā pret jauna kara draudiem, cīņā pret monopolistiskā kapitāla prettautiskajiem spēkiem, kas cenšas apspiest visas revolucionārās un progresīvās kustības. Komunistiskās partijas saliedē dižais mērķis — atbrīvot strādnieku šķiru no kapitālā jūga, tās vieno uzticība marksisma-ļeņinisma zinātniskajai ideoloģijai, proletāriskā internacionālisma garam, pašaizliedzīga uzticība tautas masu interesēm.
Savā darbībā mūsdienu apstākļos visas komunistiskās partijas balstās uz katras zemes nacionālajām īpatnībām un apstākļiem, vispilnīgāk paužot savu tautu nacionālās intereses. Tajā pašā laikā, apzinoties, ka cīņa par strādnieku šķiras interesēm, par mieru un savu valstu nacionālo neatkarību vienlaikus ir visa starptautiskā proletariāta lieta, tās saliedējas un nostiprina sakarus un sadarbību cita ar citu.
Dažādu zemju strādnieku šķiras marksistisko partiju idejiskā saliedētība un brālīgā solidaritāte ir jo vairāk nepieciešama tāpēc, ka kapitālistiskie monopoli rada savas starptautiskas agresīvas apvienības un blokus tādus kā NATO, SEATO un Bagdadas pakts, kas vērsti pret mieru mīlošajām tautām, pret nacionālās atbrīvošanās  kustību, pret strādnieku šķiru un darbaļaužu vitālajām interesēm.
Kamēr Padomju Savienība daudz darījusi un dara, lai mazinātu starptautisko saspīlējumu, — un to tagad atzīst visi, — amerikāņu monopolistiskais kapitāls joprojām asignē lielas sumas, lai pastiprinātu graujošo darbību sociālistiskajās valstis. Kad «aukstais karš» norisa pilnā sparā, amerikāņu kongress, kā zināms, oficiāli (atskaitot tos līdzekļus, ko atvēlē neoficiāli), asignēja 100 miljonus dolāru graujošai darbībai tautas demokrātijas valstis un Padomju Savienībā. Tagad, kad Padomju Savienība un citas sociālistiskās valstis dara visu iespējamo, lai mazinātu starptautisko saspīlējumu, «aukstā kara» piekritēji pūlas aktivizēt visas pasaules tautu nosodīto «auksto karu». To liecina amerikāņu senāta lēmums papildus asignē 25 miljonus dolaru graujošai darbībai, ko ciniski dēvē par «brīvības veicināšanu» aiz «dzelzs priekškara».
Mums ar vēsu prātu jānovērtē šis fakts un jāizdara attiecīgie secinājumi. Skaidrs, piemēram, ir tas, ka prettautiskās demonstrācijas Poznaņā apmaksātas no šā avota. Taču provokatoriem un diversantiem, kas algoti no aizokeāna  naudas fondiem, pietika dūšas tikai dažām stundām. Poznaņas darbaļaudis deva pretsparu ienaidnieku izlēcieniem un provokācijām. Izgāzās «apmetņa un dunča» melno bruņinieku plāni. Izgāzās viņu neģēlīgā provokācija pret tautas varu Polijā. Tā izgāzīsies, arī turpmāk graujošā darbība tautas demokrātijas valstīs, kaut arī šādu darbību bagātīgi apmaksā, izmantojot sumas, ko asignē amerikāņu monopoli. Var sacīt, ka tā ir veltīgi izšķiesta nauda.
Tas viss liecina, ka nedrīkst pieļaut bezrūpību pret imperiālistiskās aģentūras jaunām intrigām, kura cenšas iespiesties sociālistiskajās valstīs, lai nodarbotos ar kaitniecību un grautu darbaļaužu sasniegumus.
Imperiālistiskās reakcijas spēki cenšas novirzīt darbaļaudis no pareizā ceļa cīņā par viņu interesēm, cenšas saindēt viņu dvēseli ar neticību miera un sociālisma idejas panākumiem. Par spīti visām kapitālistisko monopolu ideologu intrigām, strādnieku šķira ar pārbaudīto komunistisko avangardu priekšgalā ies savu ceļu, kas novedis pie sociālisma vēsturiskajiem iekarojumiem un novedis pie jaunām miera, demokrātijas un sociālisma uzvarām. Varam būt pārliecināti, ka visu zemju komunistiskās un strādnieku partijas pacels vēl augstāk proletāriskā internacionālisma slaveno marksistisko karogu.
Padomju ļaudis dibināti lepojas ar to, ka mūsu Dzimtene pirmā izlauzusi ceļu uz sociālismu. Tagad, kad sociālismā kļuvis par pasaules sistēmu, kad starp sociālistiskajām valstīm nodibināta brālīga sadarbība un savstarpēja palīdzība, radušies jauni labvēlīgi apstākļi, lai uzplauktu sociālistiskā demokrātija, lai tālāk nostiprinātos komunisma materiālā ražošanas bāze, lai nemitīgi celtos darbaļaužu dzīves līmenis, lai vispusīgi attīstītos jaunā cilvēka — komunistiskās sabiedrības cēlāja personība. Lai buržuāziskie ideologi izdomā pasaciņas par komunisma «krīzi», par «apjukumu» komunistisko partiju rindās. Mēs jau esam pieradusi dzirdēt šādus ienaidnieku pesteļojumus. Viņu pareģojumi vienmēr izšķīduši kā ziepju burbuļi. Šie neveiksmīgie pravieši radušies un izgaisuši bez miņas, bet komunistiskā kustība, marksisma-ļeņinisma nemirstīgās un dzīvinošās idejas uzvarējušas un uzvar. Tā būs arī turpmāk. Nekādi mūsu ienaidnieku ļauni, melnesīgi izlēcieni nespēs apstādināt cilvēces vēsturiskās attīstības neapturamo gaitu uz komunismu.

Padomju Savienības Komunistiskas partijas Centrālā Komiteja
1956. gada 30. jūnijā


Katalogs ~ - Par personības kulta un tā seku pārvarēšanu
~ Saturs ~


Google WWW labsa lab

hipatia.info