Realizējot PSKP XX kongresa lēmumus, padomju tauta Komunistiskās
partijas vadībā gūst jaunus izcilus panākumus visās mūsu zemes
politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves nozarēs. Padomju ļaudis
vēl ciešāk sakļāvušies ap Komunistisko partiju un rāda augstu radošu
aktivitāti cīņā par XX kongresa norādīto uzdevumu izpildi.
PSKP Centrālās Komitejas lēmums
Par personības kulta un tā
seku pārvarēšanu
I.
PSKP Centrālā Komiteja ar gandarījumu atzīmē, ka Padomju Savienības
Komunistiskās partijas vēsturiskā XX kongresa lēmumi guvuši visas mūsu
partijas, visas padomju tautas, brālīgo komunistisko un strādnieku
partiju, sociālistisko zemju lielās sadraudzības darbaļaužu, miljoniem
kapitālistisko un koloniālo zemju cilvēku pilnīgu piekrišanu un kvēlu
atbalstu. Tas arī saprotams, jo partijas XX kongress, kas iezīmē jaunu
posmu marksisma-ļeņinisma radošajā attīstībā, dziļi izanalizējis
mūsdienu starptautisko un iekšējo stāvokli, apbruņojis Komunistisko
partiju un visu padomju tautu ar grandiozu plānu tālākai cīņai par
komunisma uzcelšanu, pavēris jaunas perspektīvas visu strādnieku šķiras
partiju rīcības apvienošanā par jauna kara draudu novēršanu, par
darbaļaužu interesēm.
Realizējot PSKP XX kongresa lēmumus, padomju tauta Komunistiskās
partijas vadībā gūst jaunus izcilus panākumus visās mūsu zemes
politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves nozarēs. Padomju ļaudis
vēl ciešāk sakļāvušies ap Komunistisko partiju un rāda augstu radošo
aktivitāti cīņā par XX kongresa norādīto uzdevumu izpildi.
Pēckongresa periods līdz ar to parādījis kongresa lēmumu lielo
dzīvinošo spēku starptautiskajā komunistiskajā un strādnieku kustībā,
visu progresīvo spēku cīņā par miera nostiprināšanu visā pasaulē.
Kongresa izvirzītās svarīgās principiālās teorētiskās tēzes par mierīgu
līdzās pastāvēšanu valstīm ar dažādu sociālo iekārtu, par iespēju
novērst karus pašreizējā laikmetā, par dažādām valstu pārejas formām uz
sociālismu labvēlīgi ietekmē starptautisko stāvokli, veicina
saspīlējuma mazināšanos, nostiprina visu to spēku rīcības vienību, kas
cīnās par mieru un demokrātiju, par pasaules sociālisma sistēmas
pozīciju tālāku nostiprināšanos.
Ja padomju cilvēkos, tautas demokrātijas valstu un visas pasaules
darbaļaudīs PSKP XX kongresa vēsturiskie lēmumi izraisījuši lielu
iedvesmu, radošās iniciatīvas un revolucionārās enerģijas jaunu
kāpinājumu, tad strādnieku šķiras ienaidnieku nometnē tie izraisījuši
satraukumu un niknumu. ASV un dažu citu kapitālistisko valstu
reakcionārās aprindas stipri nobažījušās sakarā ar PSKP XX kongresa
izvirzīto diženo miera nostiprināšanas cīņas programmu. Viņu bažas
pieaug līdz ar šās programmas aktīvu un konsekventu realizēšanu.
Kāpēc komunisma un sociālisma ienaidnieki koncentrē uzbrukumu
trūkumiem, par kuriem mūsu partijas Centrālā Komiteja runāja PSKP XX
kongresā? Viņi to dara tādēļ, lai novirzītu strādnieku šķiras un tās
partiju uzmanību no galvenajiem jautājumiem, kurus izvirzīja partijas
XX kongress un kuri attīra ceļu jauniem panākumiem cīņā par mieru,
sociālismu un strādnieku šķiras vienību.
Partijas XX kongresa lēmumi, Padomju valdības iekšējā un ārējā politika
radījuši apjukumu ASV un citu valstu imperiālistiskajās aprindās.
Drosmīgo un konsekvento PSRS ārpolitiku, kuras mērķis ir nodrošināt
mieru un sadarbību starp valstīm, neatkarīgi no to sabiedriskās
iekārtas, atbalsta plašas tautas masas visās pasaules zemēs, paplašina
miermīlīgo valstu fronti un rada dziļu krīzi «aukstā kara» politikā,
militāro bloku organizēšanas un drudžainās bruņošanās politikā. Nav
nejaušība, ka vislielāko troksni sakarā ar cīņu pret personības kultu
Padomju Savienībā sacēlušas imperiālistiskās aprindas Amerikas
Savienotajās Valstīs. Tām bija izdevīgas negatīvās parādības, kas
saistītas ar personības kultu, lai, izmantojot šos faktus, cīnītos pret
sociālismu. Tagad, kad mūsu partija drosmīgi pārvar personības kulta
sekas, imperiālisti te saskata faktoru, kas paātrina mūsu zemes
virzīšanos uz priekšu, uz komunismu un novājina kapitālisma pozīcijas.
Cenšoties mazināt PSKP XX kongresa lēmumu lielo pievilkšanas spēku, to
ietekmi uz visplašākajām tautas masām, kapitālisma ideologi izmanto
visādus viltīgus paņēmienus, lai novērstu darbaļaužu uzmanību no
progresīvajām un iedvesmojošajām idejām, ko cilvēcei izvirza
sociālistiskā pasaule.
Pēdējā laikā buržuāziskajā presē izvērsta plaša pretpadomju apmelojumu
kampaņa. Kā ieganstu tai reakcionārās aprindas mēģina izmantot dažus
faktus, kam ir sakars ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas
nosodīto J. V. Staļina personības kultu. Šās kampaņas organizētāji
visiem spēkiem pūlas «saduļķot ūdeni», noslēpt faktu, ka runa ir par
jau nostaigātu posmu Padomju zemes dzīvē; viņi grib noklusēt un
sagrozīt arī to, ka Padomju Savienības Komunistiskā partija un Padomju
valdība šajos gados, kas pagājuši kopš Staļina nāves, ar sevišķu
neatlaidību un noteiktību likvidē personības kulta sekas, sekmīgi veic
jaunus uzdevumus miera nostiprināšanas un komunisma uzcelšanas
interesēs, plašo tautas masu interesēs.
Izvērsdami apmelojumu kampaņu, buržuāzijas ideologi vēlreiz un bez
panākumiem mēģina mest ēnu uz lielajām marksisma-ļeņinisma idejām,
satricināt darbaļaužu uzticēšanos pirmajai pasaulē sociālisma valstij —
PSRS, radīt apjukumu starptautiskās komunistiskās un strādnieku
kustības rindās.
Vēstures pieredze māca, ka starptautiskās proletariāta vienības
ienaidnieki pagātnē ne vienreiz vien mēģinājuši izmantot brīžus, kas
pēc viņu domām bija izdevīgi komunistisko un strādnieku partiju
internacionālās vienības graušanai, starptautiskās strādnieku kustības
šķelšanai, sociālistiskās nometnes spēku vājināšanai. Taču katru reizi
komunistiskās un strādnieku partijas izprata sociālisma ienaidnieku
manevrus, vēl ciešāk sakļāva savas rindas, parādot savu nesatricināmo
politisko vienību, savu nelokāmo uzticību marksisma-ļeņinisma idejām.
Brālīgās komunistiskās un strādnieku partijas laikus izpratušas arī šo
sociālisma ienaidnieku manevru un dod tam pienācīgu pretsparu. Reizē ar
to būtu nepareizi neievērot apstākli, ka daži mūsu draugi ārzemēs nav
līdz galam izpratuši jautājumu par personības kultu un tā sekām un
reizumis pieļauj, ka dažas tēzes par personības kultu tiek nepareizi
izskaidrotas. Personības kulta kritikā partija pamatojas uz
marksisma-ļeņinisma principiem. Jau vairāk nekā trīs gadus mūsu partija
konsekventi cīnās pret J. V. Staļina personības kultu, neatlaidīgi
pārvar šā kulta kaitīgās sekas. Šis jautājums dabiski ieņēma svarīgu
vietu PSKP XX kongresa darbā un tā lēmumos. kongress atzīmēja, ka
Centrālā Komiteja pilnīgi pareizi un savlaicīgi vērsusies pret
personības kultu, kura izplatīšanās sašaurināja partijas un tautas masu
lomu, pazemināja kolektīvās vadības lomu partijā un nereti noveda pie
nopietnam nolaidībām darbā, pie sociālistiskās likumības rupjas
pārkāpšanas. Kongress uzdeva Centrālajai Komitejai konsekventi
rīkoties, lai pilnīgi pārvarētu marksismam-ļeņinismam svešo personības
kultu, likvidētu tā sekas visās partijas, valsts un ideoloģiskā darba
jomās, stingri realizētu partijas dzīves normas un lielā Ļeņina
izstrādātos partijas kolektīvās vadības principus.
Cīņā pret personības kultu partija pamatojas uz pazīstamajām
marksisma-ļeņinisma tēzēm par tautas masu, partijas un atsevišķu
personību lomu vēsturē, par to, ka nav pieļaujams politiskā vadītāja
personības kults, lai cik lieli būtu viņa. nopelni. Zinātniskā
komunisma pamatlicējs K. Markss, uzsvērdams savu nepatiku «pret jebkādu
personības kultu», teica, ka viņš un F. Engelss iestājušies Komunistu
savienībā «ar noteikumu, ka no statūtiem tiks izmests viss, kas veicina
māņticīgu zemošanos autoritāšu priekšā» (K. Markss un F. Engelss.
Raksti, 26. sēj., 1. izdevums, 487.-488. lpp.).
Radīdams mūsu Komunistisko partiju, V. I. Ļeniņs veda nesamierināmu
cīņu pret antimarksistisko «varoņa» un «pūļa» koncepciju, noteikti
nosodīja vienas personas — varoņa nostādīšanu pretim tautas masām.
«Desmitiem miljonu celtnieku prāts, — teica V. T. Ļeņins, — rada kaut
ko neizmērojami augstāku nekā pati lielākā un ģeniālākā paredzēšana»
(Raksti, 26. sēj., 423. lpp.).
Izvirzot jautājumu par cīņu pret J. V. Staļina personības kultu, PSKP
CK ievēroja to, ka personības kults runā pretim sociālistiskās iekārtas
dabai un ka tas pārvērties par šķērsli padomju demokrātijas attīstībā
un padomju sabiedrības gaitā uz komunismu.
Pēc Centrālās Komitejas iniciatīvas partijas XX kongress
uzskatīja par nepieciešamu droši un atklāti
runāt par personības kulta smagajām sekām, par nopietnajām
kļūdām, kas pieļautas Staļina dzīvēs pēdēja periodā, un aicināt visu
partiju kopīgām pūlēm darīt galu visam tam, ko bija radījis personības
kults. Pie tam CK apzinājās, ka vaļsirdīga pieļauto kļūdu atzīšana būs
saistīta ar zināmiem mīnusiem un ēnas pusēm, ko var izmantot
ienaidnieki. Droša un nesaudzīga paškritika jautājumā par personības
kultu bija jauns, spilgts mūsu partijas un padomju sociālistiskās
iekārtas spēka un stipruma apliecinājums.
Var droši teikt, ka neviena no kapitālistisko zemju valdošajām partijām
nekad nebūtu riskējusi spert šādu soli. Gluži otrādi, tās pacenstos
noklusēt, noslēpt tautai šādus nepatīkamus faktus. Bet Padomju
Savienības Komunistiskā partija, kas uzaudzināta marksisma-ļeņinisma
revolucionāro principu garā, pateica visu patiesību, lai cik rūgta tā
bija. Partija spēra šo soli vienīgi pēc savas iniciatīvas, pamatojoties
uz principiāliem apsvērumiem. Tā uzskatīja, ka pat gadījumā, ja
nostāšanās pret Staļina kultu radīs dažas pārejošas grūtības, taču
nākotnes skatījumā, no strādnieku šķiras vitālo interešu un gala mērķu
viedokļa, tas dos milzīgu pozitīvu rezultātu. Līdz ar to tiek radītas
stingras garantijas, lai nekad turpmāk mūsu partijā un mūsu zemē
nevarētu rasties personības kultam līdzīgas parādības, lai turpmāk
partijas un valsts vadīšana notiktu kolektīvi, realizējot marksistiski
ļeņinisku politiku, izvēršot partijas iekšējo demokrātiju, ar miljonu
darbaļaužu aktīvu radošu līdzdalību, plaši attīstot padomju
demokrātiju.
Noteikti vēršoties pret personības kultu un tā sekām, atklāti
kritizējot tā radītās kļūdas, partija vēlreiz demonstrēja savu uzticību
marksisma-ļeņinisma nemirstīgajiem principiem, savu uzticību tautas
interesēm, savu gādību par to, lai tiktu radīti vislabākie apstākļi
partijas un padomju demokrātijas attīstībai sekmīgas komunisma
celtniecības interesēs mūsu zemē.
PSKP CK konstatē, ka jautājums par personības kultu un tā sekām
apspriests partijas organizācijās un darbaļaužu kopsapulcēs, partijas
biedriem un bezpartejiskajiem parādot lielu aktivitāti, un ka PSKP CK
līnija guvusi partijā un tauta pilnīgu piekrišanu un atbalstu.
Partijas publicētie fakti par sociālistiskās likumības pārkāpumiem un
citām kļūdām, kas saistītas ar J. V. Staļina personības kultu, dabiski
izraisa sarūgtinājuma un dziļas nožēlas jūtas. Taču padomju ļaudis
saprot, ka personības kulta nosodīšana bija nepieciešama komunisma
celtniecības interesēs, kurā viņi aktīvi piedalās. Padomju tauta redz,
ka partija pēdējos gados neatlaidīgi realizē praktiskus pasākumus, lai
novērstu personības kulta sekas visās partijas, valsts, saimnieciskās
un kultūras celtniecības nozarēs. Partija, kuras iekšējos spēkus tagad
vairs nekas nekavē, šā darba rezultātā vēl vairāk saaugusi ar tautu un
tagad tajā valda nepieredzēta radoša aktivitāte.
II.
Kā gan varēja gadīties, ka padomju sociālistiskās iekārtas apstākļos
radās un izplatījās Staļina personības kults ar visām tā negatīvajām
sekām?
Izskatot šo jautājumu, jāievēro kā objektīvie, konkrētie vēsturiskie
apstākļi, kādos norisa sociālisma celtniecība Padomju Savienībā, tā arī
daži subjektīvi faktori, kas saistīti ar Staļina personīgajām īpašībām.
Oktobra sociālistiskā revolūcija iegājusi vēsturē kā klasisks paraugs
kapitālistiskās sabiedrības revolucionārai pārveidošanai strādnieku
šķiras vadībā. Ņemot par priekšzīmi boļševistiskās partijas un pirmās
sociālistiskās valsts pasaulē PSRS varonīgo cīņu, citu valstu
komunistiskās partijas, visi progresīvie un demokrātiskie spēki mācās,
ka atrisināt kardinālos sociālos jautājumus, ko izvirza mūsdienu
sabiedriskā attīstība. Gandrīz 40 gadu ilgās sociālistiskās sabiedrības
celtniecības laikā mūsu zemes darbaļaudis uzkrājuši milzīgu pieredzi,
ko studē un radoši, piemērojot saviem konkrētajiem apstākļiem, apgūst
citu sociālistisko valstu darbaļaudis.
Tā bija vēsturē pirmā sociālistiskās sabiedrības uzcelšanas pieredze,
sabiedrības, kas veidojās meklējumu procesā, pārbaudot praksē daudzas
patiesības, kas sociālistiem agrāk bija zināmas tikai vispārīgos
vilcienos, teorijā. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimta Padomju zeme bija
vienīgā valsts, kas lauza cilvēcei ceļu uz sociālismu. Tā bija kā
aplenkts cietoksnis, kas atradās kapitālistiskajā ielenkumā. Padomju
zemes ienaidnieki Rietumos un Austrumos pēc neveiksmīgās 14 valstu
1918. - 1920. gadu intervencijas turpināja gatavot jaunus «krusta
karus» pret PSRS. Ienaidnieki lielā skaitā iesūtīja Padomju Savienībā
spiegus un diversantus, cenšoties visiem līdzekļiem iedragāt pirmo
sociālistisko valsti pasaulē. Jaunas imperiālistiskās agresijas draudi
pret PSRS sevišķi pastiprinājās pēc tam, kad 1933. gadā Vācija pie
varas nāca fašisms, kas bija pasludinājis par savu mērķi iznīcināt
komunismu iznīcināt Padomju Savienību - pirmo darbaļaužu valsti
pasaulē. Visi atceras, kā izveidojās tā dēvētais «Pretkominternes
pakts», «Berlīnes - Romas - Tokijas ass», ko aktīvi atbalstīja visas
starptautiskās reakcijas spēki. Apstākļus, kad brieda jauna kara draudi
un rietumvalstis atteicās veikt Padomju Savienības vairākkārt
ierosinātos pasākumus fašisma savaldīšanā, un kolektīvas drošības
organizēšanai. Padomju zeme bija spiesta sasprindzināt visus spēkus
aizsardzības nostiprināšanai, cīņai pret naidīgā kapitālistiskā
ielenkuma tīkojumiem. Ārējo ienaidnieku dēļ partijai visa tauta bija
jāaudzina pastāvīgas modrības un mobilizācijas gatavība garā.
Starptautiskās reakcijas tīkojami bija jo bīstamāki tāpēc, ka valsts
iekšienē ilgu laiku norisa sīva šķiru cīņa, izšķīrās jautājums «kurš
kuru? ». Pēc Ļeņina nāves partijā aktivizējās naidīgas stāvas -
trockisti, labējie oportunisti, buržuāziskie nacionālisti, kuru
pozīcijas nozīmēja atteikšanos no Ļeņina teorijas par sociālisma
uzvaras iespēju vienā zemē, atteikšanos, kas faktiski vestu uz
kapitālisma restaurāciju Padomju Savienībā. Partija izvērsa nesaudzīgu
cīņu pret šiem ļeņinisma ienaidniekiem.
Pildot Ļeņina novēlējumus, Komunistiskā' partija uzņēma valsts
sociālistiskās industrializācijas, lauksaimniecības kolektivizācijas un
kultūras revolūcijas kursu. Risinot šos grandiozos uzdevumus, kas bija
saistīti ar sociālistiskās sabiedrības celšanu vienā atsevišķā zemē,
padomju tautai un Komunistiskajai partijai bija jāpārvar neiedomājamas
grūtības un šķēršļi. Mūsu zemei vajadzēja vēsturiski visīsākajā laikā
bez jebkādas ārējas ekonomiskās palīdzības likvidēt savu mūžseno
atpalicību, pārkārtot visu tautas saimniecību uz jauniem,
sociālistiskiem pamatiem.
Šī sarežģītā starptautiskā un iekšējā situācija prasīja dzelzs
disciplīnu, nenogurstošu modrības celšanu, visstingrāko vadības
centralizāciju, kas, protams, negatīvi ietekmēja dažu demokrātisko
formu attīstību. Izcīnot sīvu cīņu pret visu imperiālisma pasauli, mūsu
zemei bija jāpieļauj daži demokrātijas ierobežojumi, ko loģiski
attaisnoja mūsu tautas cīņa par sociālismu kapitālistiskā ielenkuma
apstākļos. Taču šos ierobežojumus jau toreiz partija un tauta uzskatīja
par pārejošiem, kas būs jāatceļ līdz ar Padomju valsts nostiprināšanos
un demokrātijas un sociālisma spēku attīstību visā pasaulē. Tauta
apzināti pieņēma šos pārejošos upurus, redzot ik dienas aizvien jaunus
un jaunus padomju sabiedriskās iekārtas panākumus.
Visas šīs grūtības sociālisma celtniecības ceļā padomju tauta pārvarēja
Komunistiskās partijas, tās Centrālās Komitejas vadībā, kas konsekventi
realizēja ļeņinisko ģenerāllīniju.
Sociālisma uzvara mūsu zemē, kura atradās naidīga ielenkuma un
pastāvīga ārēja uzbrukuma draudu apstākļos, bija padomju tautas
pasaulvēsturisks varoņdarbs. Pirmo piecgadu laikā ekonomiski atpalikusi
zeme tautas un partijas spriego, varonīgo pūļu rezultātā izdarīja
kolosālu lēcienu savā ekonomiskajā un kultūras attīstībā. Uz
sociālistiskās celtniecības panākumu pamata tika paaugstināts
darbaļaužu dzīves līmenis un uz visiem laikiem likvidēts bezdarbs. Mūsu
zemē notika ļoti dziļa kultūras revolūcija. Īsā laikā padomju tauta
izaudzināja plašus tehniskās inteliģences kadrus, kas sasniedza
pasaules tehniskā progresa līmeni un izvirzīja padomju zinātni un
tehniku vienā no pirmajām vietām pasaulē. Šo uzvaru iedvesmotāja un
organizētāja bija dižā komunistu partija. Visas pasaules darbaļaudis,
raugoties uz PSRS, uzskatāmi pārliecinājās, ka strādnieki un zemnieki,
ņemot varu savās rokās, var bez kapitālistiem un muižniekiem sekmīgi
celt un attīstīt savu sociālistisko valsti, kas pauž un aizstāv plašu
tautas masu intereses. Tam visam bija milzīga iedvesmojoša loma
komunistisko un strādnieku partiju ietekmes palielināšanā visās
pasaules valstīs.
Būdams ilgu laiku partijas CK ģenerālsekretārs, J. V. Staļins kopā ar
citiem vadošajiem darbiniekiem aktīvi cīnījās pa Ļeņina novēlējumu
izpildīšanu. Viņš bija uzticīgs marksismam -ļeņinismam, kā teorētiķis
un ievērojams organizators vadīja partijas cīņu pret trockistiem,
labējiem oportunistiem, buržuāziskiem nacionālistiem, pret
kapitālistiskā ielenkuma tīkojumiem. Šai politiskajā un idejiskajā cīņā
Staļins iemantoja lielu autoritāti un popularitāti. Taču ar viņa vārdu
sāka nepareizi saistīt visas mūsu dižās uzvaras. Panākumi, ko bija
guvusi Komunistiskā partija un Padomju zeme, slavinājumi, kas tika
adresēti Staļinam, apreibināja viņu. Šais apstākļos sāka pakāpeniski
veidoties Staļina personības kults.
Personības kulta attīstību milzīgā mērā sekmēja dažas J. V. Staļina
individuālās īpašības, uz kuru negatīvo raksturu norādīja jau V. I.
Ļeņins. 1922. gada beigās Ļeņins rakstīja vēstuli partijas kārtējam
kongresam. Šai vēstulē bija teikts:
«Biedrs Staļins, kļūdams par ģenerālsekretāru, koncentrējis, savās
rokās neaptverami lielu varu, un es neesmu pārliecināts, vai viņš spēs
vienmēr pietiekami uzmanīgi lietot šo varu». Papildus šai vēstulei
1923. gada janvāra sākumā V. I. Ļeņins no jauna atgriežas pie jautājuma
par dažām neciešamām Staļina personīgajām īpašībām, kādas vadītājam
nedrīkst būt.
«Staļins ir pārak rupjš, — rakstīja Ļeņins, — un šis trūkums, kas ir
pilnīgi ciešams mūsu komunistu, vidū un attiecībās, kļūst, neciešams
ģenerālsekretāra postenī. Tāpēc es ieteicu biedriem padomāt, kā pārcelt
Staļinu no šā amata un iecelt šai amatā citu cilvēku, kas visādā citādā
ziņā atšķirtos no b. Staļina tikai ar vienu pārākumu, proti, būtu
iecietīgāks, lojālāks, pieklājīgāks un uzmanīgāks pret biedriem, mazāk
untumains utt.» ,
Partijas XIII kongresā, kas notika drīz pēc V. I. Ļeņina nāves, ar viņa
vēstulēm iepazīstināja delegācijas. Šo dokumentu apspriešanas rezultātā
tika atzīts par mērķtiecīgu atstāt Staļinu, ģenerālsekretāra postenī,
taču ar noteikumu, lai viņš ievērotu V. I. Ļeņina izteikto kritiku un
izdarītu no tās nepieciešamos secinājumus.
Palicis CK ģenerālsekretāra postenī, Staļins pirmajā periodā pēc
Vladimira Iļjiča nāves ievēroja viņa kritiskās piezīmes. Tomēr vēlāk
Staļins, pārmērīgi augstu novērtēdams savus nopelnus, sāka ticēt, ka
viņš ir nemaldīgs. Dažus partijas iekšējās, demokrātijas un padomju
demokrātijas ierobežojumus, kas bija neizbēgami apstākļos, kad notika
sīva cīņa pret šķiras ienaidnieku un tā aģentūru, un vēlāk apstākļos,
kad norisa karš pret vācu fašistiskajiem agresoriem, Staļins sāka
padarīt par partijas iekšējās dzīves un valsts dzīves normu, rupji
pārkāpdams ļeņiniskos vadības principus. Partijas CK plēnumi un
kongresi netika sasaukti regulāri, bet pēc tam nemaz netika sasaukti
gadiem ilgi. Staļins faktiski atradās ārpus kritikas.
Lielu ļaunumu sociālistiskajai celtniecībai, demokrātijas attīstībai
partijā un valstī nodarīja Staļina kļūdainā formula, it kā līdz ar
Padomju Savienības virzīšanos uz sociālismu šķiru cīņa aizvien vairāk
saasināšoties. Šī formula, kas bija pareiza tikai noteiktos pārejas
perioda posmos, kad tika izšķirts jautājums «kurš kuru?», kad norisa
neatlaidīga šķiru cīņa par sociālisma pamatu uzcelšanu, tika izvirzīta
priekšplānā 1937. gadā, tai brīdī, kad sociālisms bija jau uzvarējis
mūsu zemē, kad ekspluatatoru šķiras un to ekonomiskā bāze jau bija
likvidētas. Praksē šī maldīgā teorētiskā formula kalpoja tam, lai
pamatotu visrupjākos sociālistiskās likumības pārkāpumus un masveida
represijas.
Tieši šais apstākļos, starp citu, radās īpašs stāvoklis valsts drošības
orgāniem, kuriem veltīja milzīgu uzticību, jo tiem tautas un valsts
labā bija neapšaubāmi nopelni revolūcijas iekarojumu aizstāvēšanā. Ilgu
laiku valsts drošības orgāni attaisnoja šo uzticību, un to īpašais
stāvoklis neradīja nekādas briesmas. Situācija mainījās pēc tam, kad
partijas un valdības kontroli pār valsts drošības orgāniem pakāpeniski
aizstāja Staļina personiskā kontrole, bet jurisdikcijas normu parasto
realizēšanu nereti aizstāja viņa vienpersonīgie lēmumi. Stāvoklis vēl
vairāk sarežģījās, kad valsts drošības orgānu priekšgalā nokļuva
starptautiskā imperiālisma aģenta Berijas noziedzīgā banda. Tika
pieļauti nopietni padomju likumības pārkāpumi un masveida represijas.
Ienaidnieku intrigu dēļ tika nomelnoti un nevainīgi cieta daudzi godīgi
komunisti un bezpartejiskie padomju cilvēki.
Partijas XX kongress un visa Centrālās Komitejas politika pēc Staļina
nāves spilgti liecina, ka partijas Centrālajā Komitejā bija izveidojies
ļeņinisks vadītāju kodols, kuri pareizi saprata nobriedušās vajadzības
kā iekšējā, tā ārējā politikā. Nevar teikt, ka nebija pretdarbības šīm
negatīvajām parādībām, kas bija saistītas ar personības kultu un kavēja
sociālisma virzīšanos uz priekšu. Pat vairāk, bija noteikti periodi,
piemēram, kara gados, kad Staļina vienpersonīgā rīcība tika krasi
ierobežota, kad radikāli tika mazinātas negatīvās sekas, ko radīja
nelikumības, patvaļa utt.
Ir zināms, ka tieši kara laikā CK locekļi, kā arī izcili padomju
karavadoņi pārņēma savās rokās noteiktus darbības iecirkņus aizmugurē
un frontē, patstāvīgi izlēma jautājumus un ar savu organizatorisko,
politisko, saimniecisko un militāro darbu kopā ar vietējām partijas un
padomju organizācijām nodrošināja padomju tautas uzvaru karā. Pēc
uzvaras personības kulta negatīvās sekas no jauna sāka izpausties ar
lielu spēku.
Centrālas Komitejas ļeņiņiskais kodols tūlīt pēc Staļina nāves sāka
enerģisku cīņu pret personības kultu un, tā smagajām sekām.
Var rasties jautājums kāpēc šie cilvēki atklāti nevērsās pret Staļinu
un neatstādināja viņu no vadības? Toreizējos apstākļos to nevarēja
izdarīt. Bez šaubām, fakti liecina, ka Staļins ir vainīgs daudzās
nelikumībās, kas pastrādātas sevišķi viņa dzīves beigu periodā. Taču
līdz ar to nedrīkst aizmirst, ka padomju ļaudis pazina Staļinu kā
cilvēku, kas vienmēr, aizstāv PSRS pret ienaidnieku tīkojumiem, cīnās
par sociālismu. Viņš dažkārt lietoja šai cīņā necienīgas metodes,
pārkāpa ļeņiniskos principus un partijas dzīves normas. Tā bija Staļina
traģēdija. Taču tas viss līdz ar to apgrūtināja cīņu pret tolaik
notiekošajām nelikumībām, jo sociālisma celtniecības panākumi un PSRS
nostiprināšanās tika personības kulta apstākļos piedēvēti Staļinam.
Jebkuru nostāšanos pret viņu šais apstākļos tauta nesaprastu, un
iemesls te nebūt nav personīgās vīrišķības trūkums. Skaidrs, ka
neviens, kas šai situācijā vērstos pret Staļinu, nerastu atbalstu
tautā. Pat vairāk, šāda rīcība tais apstākļos tiktu novērtēta kā
vēršanās pret sociālisma celtniecību, kā partijās un visas valsts
vienības graušana, kas bija ļoti bīstama kapitālistiskā ielenkuma
apstākļos. Pie tam panākumi, ko Padomju Savienības darbaļaudis guva
savas Komunistiskās partijas vadībā, iedvesa pamatotu lepnumu katra
padomju cilvēka sirdī un radīja tādu atmosfēru, kad atsevišķas kļūdas
un trūkumi uz milzīgo panākumu fona šķita mazāk manāmi, bet šo kļūdu
negatīvās sekas tika ātri kompensētas ar partijas un padomju
sabiedrības kolosāli augošajiem dzīves spēkiem.
Jāievēro arī apstāklis, ka daudzi fakti un Staļina nepareizā rīcība it
sevišķi padomju likumības pārkāpšanā, kļuva zināmi tikai pēdējā laikā,
jau pēc Staļina nāves, lielākoties sakarā ar Berijas bandas atmaskošanu
un partijas kontroles radīšana pār valsts drošības orgāniem.
Tādi ir galvenie apstākļi un iemesli, kas noveda pie J. V. Staļina
personības kulta rašanās un izplatīšanās. Protams, viss teiktais
izskaidro, taču nebūt neattaisno J. V. Staļina personības kultu un tā
sekas, ko tik asi un pamatoti nosodījusi mūsu partija.
III.
Neapstrīdami, personības kults nopietni kaitējis Komunistiskās partijas
lietai un padomju sabiedrībai. Bet būtu rupja kļūda, pamatojoties uz
to, ka pagātnē bijis personības kults, secināt, ka Padomju Savienībā
notikušas kaut kādas izmaiņas sabiedriskajā iekārtā vai meklēt šā kulta
cēloņus padomju sabiedriskās iekārtas būtībā. Kā viens, tā otrs ir
absolūti nepareizi, jo tas neatbilst īstenībai un ir pretrunā faktiem.
Nevērojot visu ļaunumu, ko Staļina personības kults nodarījis partijai
un tautai, tas nevarēja grozīt un negrozīja mūsu sabiedriskās iekārtās
būtību. Nekāds personības kults nevarēja grozīt sociālistiskās valsts
būtību, kuras pamats ir sabiedriskais īpašums uz ražošanas līdzekļiem,
strādnieku šķiras un zemniecības savienība un tautu draudzība, kaut arī
šis kults nopietni kaitējis sociālistiskā demokrātisma attīstībai un
miljonu masu jaunrades iniciatīvas atraisīšanai.
Domāt, ka atsevišķa personība, pat tik liela kā Staļins, būtu varējusi
grozīt mūsu sabiedrisko un politisko iekārtu, nozīmē nonākt dziļā
pretrunā ar faktiem, ar marksismu, ar patiesību un ieslīgt ideālismā.
Tas nozīmētu piedēvēt atsevišķai personai tādus pārmērīgus, pārdabiskus
spēkus kā spēju grozīt sabiedrības iekārtu, turklāt vēl tādu
sabiedrisku iekārtu, kurā izšķīrējs spēks ir darbaļaužu daudzmiljonu
masas.
Kā zināms, sabiedriski politiskās iekārtas būtību nosaka tas, kāds ir
ražošanas veids, kam sabiedrībā pieder ražošanas līdzekļi, kādas šķiras
rokās ir politiskā vara. Visa pasaule zina, ka mūsu zemē Oktobra
revolūcijas un sociālisma uzvaras rezultātā nostiprinājies
sociālistiskais ražošanas veids, ka nu jau gandrīz 40 gadus vara ir
strādnieku šķiras un zemniecības rokās. Tāpēc no gada nostiprinās
padomju sabiedriskā iekārta un aug tās ražošanas spēki. Šo faktu nevar
neatzīt pat mūsu nelabvēļi.
Personības kulta sekas, kā zināms, bija dažas nopietnas kļūdas Partijas
un Padomju valsts darbības dažādu nozaru vadīšanā tiklab Padomju zemes
iekšējā dzīvē, kā arī tās ārpolitikā. Starp citu, var norādīt uz
nopietnām kļūdām, ko Staļins pieļāvis, vadot lauksaimniecību,
organizējot Padomju zemes gatavošanos pretsparu fašistiskajiem
iebrucējiem, uz rupjo patvaļu, kas noveda pie konflikta attiecībās ar
Dienvidslāviju pēckara laikā. Šīs kļūdas, kaitēja Padomju valsts dzīves
atsevišķu jomu attīstībai un kavēja, it īpaši, J. V. Staļina mūža
pēdējos gados, padomju sabiedrības attīstību, bet, pats par sevi
saprotams, nenovirzīja to sāņus no pareizā attīstības ceļa, kas ved uz
komunismu.
Mūsu ienaidnieki apgalvo, ka Staļina personības kultu it kā radījuši
nevis zināmi vēsturiski apstākļi, kas jau kļuvuši par pagātnes
mantojumu, bet gan pati padomju sistēma, tās, no viņu viedokļa,
nedemokrātiskums utt. Tamlīdzīgus melīgus apgalvojumus atspēko visa
Padomju valsts attīstības vēsture. Padomes, kā valsts varas jauna
demokrātiska forma radās visplašāko tautas masu revolucionārās
aktivitātes rezultātā, ejot cīņā par brīvību. Padomes bija un ir īstas
tautas varas orgāni. Tieši padomju iekārta deva iespēju atraisīt tautas
milzīgo jaunrades enerģiju. Tā iekustināja neizsmeļamus spēkus, kas
slēpjas tautas masās, un iesaistīja miljoniem cilvēku apzinīgā valsts
pārvaldīšanā, aktīvā radošā līdzdalībā sociālisma celtniecībā.
Vēsturiski īsā laikā Padomju valsts izcīnīja uzvaru vissmagākajos
pārbaudījumos un izturēja pārbaudi otrā pasaules kara ugunīs.
Kad mūsu zemē likvidēja pēdējās ekspluatatoru šķiras, kad sociālisms
kļuva par valdošo sistēmu visā tautas saimniecībā un pašos pamatos
izmainījās mūsu zemes starptautiskais stāvoklis, padomju demokrātijas
ietvari neizmērojami paplašinājās un joprojām paplašinās. Atšķirībā no
jebkuras buržuāziskās demokrātijas padomju demokrātija, ne tikai
pasludina, bet arī materiāli nodrošina bez izņēmuma visiem sabiedrības
locekļiem tiesības uz darbu, izglītību un atpūtu, uz līdzdalību valsts
pārvaldē, vārda un preses brīvību, apziņas brīvību, kā arī reālas
iespējas brīvi attīstīties personiskajām spējam un visas citas
demokrātiskās tiesības un brīvības. Demokrātijas būtība ir nevis
formālās pazīmēs, bet gan tajā apstākli, vai politiskā vara īstenībā
kalpo tautas vairākuma gribai un vitālajām interesēm, darbaļaužu
interesēm un atspoguļo šo gribu un šīs intereses. Visa Padomju valsts
iekšējā un ārējā politika liecina, ka mūsu iekārta ir patiesi
demokrātiska, patiesi tautas iekārta. Padomju valsts augstākais mērķis
un gādības uzdevums diendienā ir visnotaļ celt iedzīvotāju dzīves
līmeni un nodrošināt savai tautai mierīgu eksistenci.
Padomju demokrātijas tālākās attīstības pierādījums ir partijas un
valdības pasākumi, paplašinot savienoto republiku tiesības un
kompetences, nodrošinot likumības stingru ievērošanu, pārkārtojot
plānošanas sistēmu, lai atraisītu vietējo iniciatīvu, aktivizētu
vietējo Padomju darbību, attīstot kritiku un paškritiku.
Nevērojot personības kultu un par spīti tam, Komunistiskās partijas
vadīto tautas masu varenā iniciativa, ko radījusi mūsu iekārta, darīja
savu lielo vēsturisko darbu, pārvarot visus šķēršļus sociālisma
celtniecības ceļā. Un te rod savu augstāko izpausmi padomju
sociālistiskās iekārtas demokrātisms. Sociālisma izcilās uzvaras mūsu
zemē nav nākušas pašplūsmas ceļā. Tās sasniegtas partijas un viņas
vietējo organizāciju milzīgā organizatoriskā un audzināšanas darbībā,
tāpēc, ka partija vienmēr audzinājusi savus kadrus un visus komunistus
uzticībā marksismam-ļeņinismam, uzticībā komunismam. Padomju iekārtas
spēks ir masu apzinīgumā. Tās vēsturiskos likteņus noteicis un nosaka
mūsu varonīgās strādnieku šķiras, lieliskās kolchozu zemniecības un
tautas inteliģences jauncelsmes darbs.
Likvidējot personības kulta sekas, atjaunojot partijas dzīves
boļševistiskās normas, izvēršot sociālistisko demokrātismu, mūsu
partija panākusi to, ka vēl vairāk nostiprinājušās viņas saites ar
plašajām masām, vēl ciešāk saliedējusi šīs masas zem dižā Ļeņina karoga.
Fakts, ka pati partija drosmīgi un atklāti izvirzījusi jautājumu par
personības kulta likvidēšanu un par nepieļaujamajām kļūdām, ko
izdarījis Staļins, ir pārliecinošs pierādījums tam, ka partija nelokāmi
stāv ļeņinisma, sociālisma un komunisma, sociālistiskās likumības un
tautas interešu, padomju pilsoņu tiesību nodrošināšanas sardzē. Tas ir
padomju sociālistiskās iekārtas spēka un dzīvotspējas labākais
pierādījums. Līdz ar to tas liecina par apņēmību līdz galam pārvarēt
personības kulta sekas un turpmāk nepieļaut tamlīdzīga rakstura kļūdu
atkārtošanos.
Tas, ka mūsu partija nosodījusi J. V. Staļina personības tu un tā
sekas, guvis piekrišanu un izraisījis plašu atbalsi. visās brālīgajās
komunistiskajās un strādnieku partijās. Atzīmējot PSKP XX kongresa
milzīgo nozīmi visas starptautiskās komunistiskās un strādnieku
kustības dzīvē, ārzemju komunisti uzskata, ka ciņa pret personības
kultu un tā sekām ir cīņa par marksisma-ļeņinisma principu tīrību, par
radošu pieeju starptautiskās strādnieku kustības mūsdienu problēmu
risināšanai, par proletāriskā internacionālisma principu nostiprināšanu
un tālāku attīstīšanu.
Vairāku brālīgo komunistisko partiju paziņojumos izteikta atzinība un
atbalsts mūsu partijas pasākumiem pret personības kultu un tā sekām.
Ķīnas Komunistiskās partijas CK orgāns «Zeņmiņžibao», analizējot
secinājumus sakarā ar PSKP XX kongresa lēmumu apspriešanu Ķīnas
Komunistiskās partijas CK Politbiroja sēdē, redakcijas rakstā «Par
proletariāta diktatūras vēsturisko pieredzi» rakstīja: «Padomju
Savienības Komunistiskā partija, pildot Ļeņina novēlējumus, veltī lielu
uzmanību dažām nopietnām kļūdām, ko Staļins pieļāvis sociālistiskās
celtniecības vadīšanā, un pret šo kļūdu sekām. Ievērojot šo seku
nopietnību, Padomju Savienības Komunistiskajai partijai reizē ar
Staļina lielo nopelnu atzīšanu jo asi bija jāatsedz Staļina pieļauto
kļūdu būtība un jāaicina visa partija sargāties no to atkārtošanās, un
noteikti izskaust neveselīgās sekas, ko radījušas šīs kļūdas. Mēs,
Ķīnas komunisti, esam dziļi pārliecināti, ka pēc asās kritikas, kas
izvērsās PSKP XX kongresā, visi tie aktīvie faktori, kas agrāk dažu
politisko kļūdu dēļ tika stipri kavēti, katrā ziņā visur sakustēsies,
ka Padomju Savienības Komunistiskā partija un padomju tauta vēl vairāk
nekā agrāk būs vienotas un saliedētas cīņā par cilvēces vēsturē vēl
nepieredzētas dižas komunistiskās sabiedrības uzcelšanu, par stingru
mieru visā pasaulē».
«Padomju Savienības Komunistiskās partijas vadītāju nopelns ir tas, —
teikts Francijas Komunistiskās partijas Politbiroja paziņojumā, — ka
viņi sākuši izlabot kļūdas un trūkumus, kas saistīti ar personības
kultu, un tas liecina par lielās Ļeņina partijas spēku un vienību, par
uzticību, ko tā bauda padomju tautā, kā arī par tās autoritāti
starptautiskajā strādnieku kustībā». ASV Komunistiskās partijas
Nacionālās Komitejas ģenerālsekretārs Judžins Deniss, atzīmējot PSKP XX
kongresa milzīgo nozīmi pazīstamajā rakstā norāda: «XX kongress
nostiprinājis vispārējo mieru un sociālo progresu. Tas iezīmējis jaunu
stadiju sociālisma attīstībā un cīņā par mierīgu līdzās pastāvēšanu,
kas sākās Ļeņina laikā, turpinājās vēlākos gados un kļūst aizvien
iedarbīgāka un sekmīgāka.»
Vienlaikus jāatzīmē, ka, apspriežot jautājumu par personības kultu, ne
vienmēr tiek pareizi izskaidroti iemesli, kas radīja personības kultu,
kā arī tas, kā šā kulta sekas ietekmēja mūsu sabiedrisko iekārtu. Tā,
piemēram, plašajā un interesantajā intervijā, ko žurnālam «Nouvi
argomenti» sniedzis biedrs Toljati, līdzās daudziem ļoti svarīgiem un
pareiziem secinājumiem ir arī nepareizas tēzes. Tā, piemēram, nevar
piekrist biedra Toljati jautājuma nostādnei par to, vai padomju
sabiedrība neesot nonākusi «pie dažām deģenerēšanās formām? » Šādai
jautājuma nostādnei nav nekāda pamata. Tā ir jo vairāk nesaprotama
tāpēc, ka citā savas intervijas vieta biedrs Toljati pilnīgi pareizi
saka: «Jāizdara secinājums, ka sociālistiskās iekārtas būtība nebija
zudusi, tāpat kā nebija zudis neviens no agrākajiem iekarojumiem un
vispirms tas atbalsts, ko iekārtai sniedza strādnieku, zemnieku un
inteliģence-masas, kuras veido Padomju sabiedrību. Šis atbalsts
pierāda, ka, lai būtu kā būdams, šī sabiedrība ir saglabājusi savu
demokrātisko pamatraksturu.»
Patiešām, ja Padomju varu, Komunistiskās partijas politiku neatbalstītu
visplašākās tautas masas, mūsu zeme nebūtu varējusi nepieredzēti īsā
laikā izveidot varenu sociālistisku industriju, veikt lauksaimniecības
kolektivizāciju, nevarētu gūt uzvaru otrajā pasaules karā, no kura
iznākuma bija atkarīgs visas cilvēces liktenis. Hitlerisma, itāliešu
fašisma un Japāņu militārisma pilnīgas sagrāves dēļ ieguva plašu
attīstību komunistiskās kustības spēki, izauga un kļuva par masu
partijām Itālijas, Francijas un citu kapitālistisko valstu
komunistiskās partijas, tika nodibināta tautas demokrātijas iekārta
vairākās Eiropas un Āzijas valstīs, radās un nostiprinājās sociālisma
pasaules sistēma, guva nepieredzētus panākumus nacionālās atbrīvošanās
kustība, kas noveda pie imperiālisma koloniālās sistēmas sabrukuma.
IV.
Vienprātīgi apsveicot PSKP XX kongresa lēmumus, kuros nosodīts
personības kults, komunisti, visi padomju ļaudis redz tajos
apliecinājumu mūsu partijas pieaugušajam spēkam, tās ļeņiniskajai
principialitātei, tās vienībai un saliedētībai. «Revolucionārā
proletariāta partija, — norādīja V. I. Ļeņins, — ir pietiekami stipra,
lai atklāti pati sevi kritizētu, lai kļūdu un vājību bez aplinkiem
nosauktu par kļūdu un vājību». (Raksti, 21. sējums, 142. lpp.).
Pamatojoties uz šiem Ļeņina principiem, mūsu partija arī turpmāk droši
atsegs, atklāti kritizēs un noteikti novērsīs kļūdas un kļūmes savā
darbā.
PSKP CK uzskata, ka darbs,- ko partija līdz šim veikusi personības
kulta un tā seku pārvarēšanai, jau devis pozitīvus rezultātus.
Pamatodamies uz partijas XX kongresa lēmumiem, PSKP Centrālā Komiteja
aicina visas partijas organizācijas:
Konsekventi ievērot visā mūsu darbā marksisma-ļeņinisma mācības
svarīgākās tēzes par tautu kā vēstures veidotāju, visu cilvēces
materiālo un garīgo bagātību radītāju, par marksistiskās partijas
izšķirošo lomu revolucionārajā cīņā par sabiedrības pārveidošanu, par
komunisma uzvaru;
neatlaidīgi turpināt darbu, ko pēdējos gados veic partijas Centrālā
Komiteja, lai visās partijas organizācijās no augšas līdz apakšai tiktu
jo stingri ievēroti partijas vadības leņiniskie principi un vispirms
pats augstākais princips — kolektīvās vadības princips, lai tiktu
ievērotas mūsu partijas Statūtos fiksētās partijas dzīves normas un lai
tiktu izvērsta kritika un paškritika;
. pilnīgi atjaunot padomju sociālistiskā demokrātisma principus, kas
izteikti Padomju Savienības Konstitūcijā, līdz galam izlabot
revolucionārās sociālistiskās likumības pārkāpumus;
mobilizēt mūsu kadrus, visus komunistus un visplašākās darbaļaužu masas
cīņai par sestā piecgadu plāna uzdevumu praktisku realizēšanu, visnotaļ
attīstot šai nolūkā masu – vēstures īsto veidotāju — radošo iniciatīvu
un enerģiju.
PSKP XX kongress norādīja, ka mūsu laikmeta svarīgākā iezīme ir
sociālisma pārvēršanās par pasaules sistēmu. Visgrūtākais posms
sociālisma attīstībā un nostiprināšanā ir aizmugurē. Mūsu sociālistiskā
zeme vairs nav vientuļa sala kapitālistisko valstu okeānā. Tagad zem
sociālisma karoga ceļ jaunu dzīvi vairāk nekā trešdaļa visas cilvēces.
Sociālisma idejas iekaro aizvien jaunu un jaunu miljonu cilvēku prātus
kapitālistiskajās zemēs. Milzīga ir sociālisma ideju ietekme Āzijas,
Āfrikas un Latiņamerikas tautās, kas vēršas pret visiem koloniālisma
veidiem.
PSKP XX kongresa lēmumus visi miera un sociālisma piekritēji, visas
demokrātiskās un progresīvās aprindas uzņem kā iedvesmojošu programmu
cīņai par miera nostiprināšanu visā pasaulē, par strādnieku šķiras
interesēm, par sociālisma uzvaru.
Pašreizējos apstākļos komunistiskajām partijām un visai
starptautiskajai strādnieku kustībai paveras plašas iedvesmojošas
perspektīvas — panākt kopā ar visiem mieru mīlošajiem spēkiem, lai
tiktu «novērsts jauns pasaules karš, savaldīt monopolus un nodrošināt
ilgstošu mieru un tautu drošību, izbeigti drudžaino bruņošanos un
novelt no darbaļaužu pleciem šās bruņošanās uzlikto smago nodokļu
slogu, nosargāt demokrātiskās tiesības un brīvības, kas nodrošina
darbaļaudīm iespēju cīnīties par labāku dzīvi un gaišu nākotni. Tieši
to panākt ir vitāli ieinteresēti miljoniem vienkāršo cilvēku visās
pasaules zemēs. Sekmīgi atrisināt šīs problēmas ļoti lielā mērā veicina
miermīlīgā politika, ko piekopj Padomju Savienība, Ķīnas Tautas
Republika un visas citas valstis, kas un iet sociālisma ceļu, un
aizvien jaunie panākumi, ko gūst šīs valstis.
Jaunajos vēsturiskajos apstākļos izbeigušas savu darbību tādas
starptautiskas strādnieku šķiras organizācijas kā Kominterne un
Kominforms. Bet no tā nebūt neizriet, ka zaudējusi nozīmi
internacionāla solidaritāte un kontaktu nepieciešamība starp
revolucionārajām brālīgajām partijām, kas stāv marksisma-ļeņinisma
pozīcijās. Pašlaik, kad nesalīdzināmi pieauguši sociālisma spēki un
sociālisma ideju ietekme visā pasaulē, kad atklājas, ka ceļi uz
sociālismu dažādās zemēs ir savdabīgi, — strādnieku šķiras
marksistiskajām partijām, dabiski, jāsaglabā un jānostiprina sava
idejiskā vienotība un internacionālā brālīgā solidaritāte cīņā pret
jauna kara draudiem, cīņā pret monopolistiskā kapitāla prettautiskajiem
spēkiem, kas cenšas apspiest visas revolucionārās un progresīvās
kustības. Komunistiskās partijas saliedē dižais mērķis — atbrīvot
strādnieku šķiru no kapitālā jūga, tās vieno uzticība
marksisma-ļeņinisma zinātniskajai ideoloģijai, proletāriskā
internacionālisma garam, pašaizliedzīga uzticība tautas masu interesēm.
Savā darbībā mūsdienu apstākļos visas komunistiskās partijas balstās uz
katras zemes nacionālajām īpatnībām un apstākļiem, vispilnīgāk paužot
savu tautu nacionālās intereses. Tajā pašā laikā, apzinoties, ka cīņa
par strādnieku šķiras interesēm, par mieru un savu valstu nacionālo
neatkarību vienlaikus ir visa starptautiskā proletariāta lieta, tās
saliedējas un nostiprina sakarus un sadarbību cita ar citu.
Dažādu zemju strādnieku šķiras marksistisko partiju idejiskā
saliedētība un brālīgā solidaritāte ir jo vairāk nepieciešama tāpēc, ka
kapitālistiskie monopoli rada savas starptautiskas agresīvas apvienības
un blokus tādus kā NATO, SEATO un Bagdadas pakts, kas vērsti pret mieru
mīlošajām tautām, pret nacionālās atbrīvošanās kustību, pret
strādnieku šķiru un darbaļaužu vitālajām interesēm.
Kamēr Padomju Savienība daudz darījusi un dara, lai mazinātu
starptautisko saspīlējumu, — un to tagad atzīst visi, — amerikāņu
monopolistiskais kapitāls joprojām asignē lielas sumas, lai
pastiprinātu graujošo darbību sociālistiskajās valstis. Kad «aukstais
karš» norisa pilnā sparā, amerikāņu kongress, kā zināms, oficiāli
(atskaitot tos līdzekļus, ko atvēlē neoficiāli), asignēja 100 miljonus
dolāru graujošai darbībai tautas demokrātijas valstis un Padomju
Savienībā. Tagad, kad Padomju Savienība un citas sociālistiskās valstis
dara visu iespējamo, lai mazinātu starptautisko saspīlējumu, «aukstā
kara» piekritēji pūlas aktivizēt visas pasaules tautu nosodīto «auksto
karu». To liecina amerikāņu senāta lēmums papildus asignē 25 miljonus
dolaru graujošai darbībai, ko ciniski dēvē par «brīvības veicināšanu»
aiz «dzelzs priekškara».
Mums ar vēsu prātu jānovērtē šis fakts un jāizdara attiecīgie
secinājumi. Skaidrs, piemēram, ir tas, ka prettautiskās demonstrācijas
Poznaņā apmaksātas no šā avota. Taču provokatoriem un diversantiem, kas
algoti no aizokeāna naudas fondiem, pietika dūšas tikai dažām
stundām. Poznaņas darbaļaudis deva pretsparu ienaidnieku izlēcieniem un
provokācijām. Izgāzās «apmetņa un dunča» melno bruņinieku plāni.
Izgāzās viņu neģēlīgā provokācija pret tautas varu Polijā. Tā
izgāzīsies, arī turpmāk graujošā darbība tautas demokrātijas valstīs,
kaut arī šādu darbību bagātīgi apmaksā, izmantojot sumas, ko asignē
amerikāņu monopoli. Var sacīt, ka tā ir veltīgi izšķiesta nauda.
Tas viss liecina, ka nedrīkst pieļaut bezrūpību pret imperiālistiskās
aģentūras jaunām intrigām, kura cenšas iespiesties sociālistiskajās
valstīs, lai nodarbotos ar kaitniecību un grautu darbaļaužu sasniegumus.
Imperiālistiskās reakcijas spēki cenšas novirzīt darbaļaudis no pareizā
ceļa cīņā par viņu interesēm, cenšas saindēt viņu dvēseli ar neticību
miera un sociālisma idejas panākumiem. Par spīti visām kapitālistisko
monopolu ideologu intrigām, strādnieku šķira ar pārbaudīto komunistisko
avangardu priekšgalā ies savu ceļu, kas novedis pie sociālisma
vēsturiskajiem iekarojumiem un novedis pie jaunām miera, demokrātijas
un sociālisma uzvarām. Varam būt pārliecināti, ka visu zemju
komunistiskās un strādnieku partijas pacels vēl augstāk proletāriskā
internacionālisma slaveno marksistisko karogu.
Padomju ļaudis dibināti lepojas ar to, ka mūsu Dzimtene pirmā izlauzusi
ceļu uz sociālismu. Tagad, kad sociālismā kļuvis par pasaules sistēmu,
kad starp sociālistiskajām valstīm nodibināta brālīga sadarbība un
savstarpēja palīdzība, radušies jauni labvēlīgi apstākļi, lai uzplauktu
sociālistiskā demokrātija, lai tālāk nostiprinātos komunisma materiālā
ražošanas bāze, lai nemitīgi celtos darbaļaužu dzīves līmenis, lai
vispusīgi attīstītos jaunā cilvēka — komunistiskās sabiedrības cēlāja
personība. Lai buržuāziskie ideologi izdomā pasaciņas par komunisma
«krīzi», par «apjukumu» komunistisko partiju rindās. Mēs jau esam
pieradusi dzirdēt šādus ienaidnieku pesteļojumus. Viņu pareģojumi
vienmēr izšķīduši kā ziepju burbuļi. Šie neveiksmīgie pravieši radušies
un izgaisuši bez miņas, bet komunistiskā kustība, marksisma-ļeņinisma
nemirstīgās un dzīvinošās idejas uzvarējušas un uzvar. Tā būs arī
turpmāk. Nekādi mūsu ienaidnieku ļauni, melnesīgi izlēcieni nespēs
apstādināt cilvēces vēsturiskās attīstības neapturamo gaitu uz
komunismu.
Padomju Savienības Komunistiskas partijas Centrālā Komiteja
1956. gada 30. jūnijā