3. Raksta lietošana Latvijā līdz 13. gadsimtam ~ 8. Dāņu garīdznieks un hronists par Daugavas pilsētu un Ēlandes salu ~ Saturs ~
3. Raksta lietošana Latvijā līdz 13. gadsimtam
Par raksta lietošanu Latvijā līdz krustnešu agresijai 13. gadsimtā mums
drošu ziņu nav. Tas nenozīmē, ka arheoloģiskajos izrakumos nav atrasti
priekšmeti ar uzrakstiem. Tādas ir monētas ar latīņu un arābu rakstiem.
Šīs senlietas parasti iegūtas kapulaukos, dzīvesvietās vai depozītos.
Zinātnieki, kas pēta monētas, — numismāti, starp tām atraduši dažas
ļoti neparastas monētas. Attēli uz tām neskaidri, izplūduši, burtu
kontūras var reizēm tikai nojaust. Tie ir Rietumeiropas monētu
atdarinājumi jeb viltojumi. Tādas monētas iegūtas vismaz desmit
Latvijas arheoloģijas pieminekļu izrakumos, visvairāk Daugavas lejteces
rajona dzīvesvietās un kapulaukos. Zinātnieki domā, ka tās 11.—13.
gadsimtā kaluši vietējie amatnieki. Spriežot pēc šo darinājumu izskata,
viņiem rakstu zīmes nav bijušas saprotamas vai bijušas vienaldzīgas, un
tāpēc monētas izgatavotas tik pavirši. Par vienu no iespējamiem šo
viltojumu ražošanas centriem uzskata Daugmales pilskalnu.
Tas ir viens no ievērojamākajiem un pazīstamākajiem Latvijas arheoloģijas pieminekļiem. Daugmale sastāv no jau minētā pilskalna, tad vēl senpilsētas, ostas, kapulaukiem. Šis arheoloģiskais komplekss atrodas pavisam netālu no Rīgas — Daugavas upes kreisajā krastā Daugmales pagastā pie Tīču un Pukstiņu mājām. Pilskalna ierīkošanai izvēlēts zemesrags, kurš izveidojies pie Varžupītes ietekas Daugavā. Jau dabiski vieta ir labi aizsargāta. Dienvidos un rietumos to no apkārtnes norobežo līdz 10 m augstā un stāvā minētās upītes grava, ziemeļos — līdz 25 m augstais un stāvais Daugavas krasts. Tikai austrumos, kur nebija dabisku šķēršļu, cilvēkiem tādus vajadzēja radīt. Te ticis izveidots līdz 7 m augsts un 80 m garš zemes valnis ar grāvi tā ārpusē. To norobežotā pilskalna plakuma izmēri ap 3800 m2. Senpilsēta iekārtota gan uz rietumiem, gan austrumiem no pilskalna. Tā aizņem vairāk nekā 20 000 m2 lielu platību. Daugavas krastā atradusies osta. Senkapiem izvēlēta vieta uz dienvidiem no pilskalna Varžupītes pretējā — kreisajā krastā, lielāka paaugstinājuma nogāzē. Apbedījumi vēl konstatēti austrumu senpilsētas ziemeļu daļā.
Arheoloģiskajos izrakumos pilskalnā un senpilsēta iegūtas ap 20 000 senlietu. Atrasto bezripas un ripas keramikas māla trauku lausku skaits pārsniedz 200 000. Tas nav viss. Te atsegtas dzīvojamās un saimniecības ēkas ar akmens un māla krāsnīm, maltuve, podniecības ceplis, rotkaļu darbnīcas, dzelzs ieguves krāsns, aka, nocietinājumu paliekas, senpilsētas vārti.
Daugmale bieži nopostīta un tikpat bieži no jauna atdzimusi. Arheologi konstatējuši, ka savā pastāvēšanas laikā pilskalns vismaz 14 reizes nodedzis. Pirmie cilvēki uz dzīvi te apmetušies 2. g.t.pr.Kr. beigās. Daugmales uzplaukuma laiks ir no 10. līdz 12. gadsimtam.
Daugmales pilskalns ar senpilsētu, ostas vietu, kapulauku ir viens no ievērojamākajiem un pazīstamākajiem Latvijas arheoloģijas pieminekļiem. Kopš 1933. gada pilskalnā vairākkārt notikuši izrakumi.
1937. gadā arheologs Valdemārs Ģinters (1899—1979) tur atrada unikālu senlietu — akmens vāles galvu ar skandināvu rūnu rakstu. Priekšmets izgatavots no kaļķakmens, kurš, kā rāda analīzes, ņemts tepat Daugavas krastos. Šis apstāklis varētu liecināt, ka tas darināts uz vietas Daugmales pilskalnā 11. gadsimtā. Uzraksts senskandināvu valodā lasāms šādi — runarpesar O, bet tulkojums skan — "rūnas šīs veidojis O"(varbūt Olafs?). Kā redzi, tā ir tikai daļa no teikuma. Nelaime, ka pētnieku rīcībā ir tikai puse no akmens vāles. Trūkstošā daļa, kaut izrakumi Daugmales pilskalnā turpinās, vēl nav atrasta. Varbūt tev tas izdosies?
Par rūnu paraugu kalpojis vai nu grieķu, vai latīņu alfabēts, jo tās izveidojušās skandināvu un Vidusūras tautu kontakta rezultātā. Rūnu raksts visagrāk — 3. gadsimtā — bija pazīstams Dānijā. Vēlāk tas izplatījās visā Ziemeļeiropā. Pateicoties vikingiem, rūnas nonākušas Senajā Krievzemē. Rūnas parasti lietotas uzrakstiem. Grāmatas ar tām rakstītas reti. Daugmales pilskalna atradums ir pagaidām vienīgais Latvijā zināmais skandināvu raksts.
Pie priekšmetiem ar uzrakstiem pieder 10.—13. gadsimta divasmeņu zobeni (divasmeņu — tas nozīmē, ka asmenim asas ir abas puses). Uzraksti uz zobeniem veidoti no dažādu materiālu — damascēta tērauda, krāsaino metālu, dzelzs ielikumiem. Tie atrodas uz asmeņiem. Šādu Latvijas teritorijā atrastu zobenu skaits tuvojas 30. Uzraksti ULFBERHT un INGELRII atspoguļo kādu Rietumeiropas ieroču darbnīcu nosaukumus. Par zobena darinātāju liecina arī uzraksts latīņu valodā GICELIN ME FECIT IN NOMINE DOMINI, kura tulkojums būtu — "Mani gatavoja Gicelins tā Kunga vārdā". Vēl zināmi asmeņi, kurus grezno atsevišķi burti, zilbes, nodalītas ar krustiem. Zobeni ar uzrakstiem uzskatāmi par ievedumu no franku zemēm. Tas, protams, nenozīmē, ka šādus ieročus nevarēja darināt uz vietas. Visvairāk zobenu gan ar uzrakstiem, gan bez tiem iegūti kuršu teritorijā. Viņi neapšaubāmi mācēja gatavot zobenus. Iespējams, ka kāds no kuršu ieroču meistariem mēģinājis savā asmenī atkārtot redzētos uzrakstus. Tad varbūt starp asmeņiem ar uzrakstiem ir vietēji ražojumi? Diemžēl neviens zobens ar kuršu meistara vārdu nav atrasts.
12. gadsimtā Austrumlatvijā no Senās Krievzemes sāka izplatīties viens no kristīgās ticības veidiem — pareizticība. Līdz ar to varēja ieviesties slāvu alfabēts jeb kirilica. Tā pamatā ir grieķu alfabēts. Baznīca neapšaubāmi saistās ar rakstību un grāmatām. Daugavas krastu Aizkraukles, Kokneses pilskalnos, kā arī citu pieminekļu arheoloģiskajos izrakumos iegūti rakstāmie stili. Tie ir irbuļveida rakstāmrīki, ar kuriem rakstīja uz vaskotiem koka dēlīšiem. Stilu atradumi noteikti liecina par iedzīvotāju rakstītprasmi. Taču Latvijas stiliem nav tiešas līdzības ar Senās Krievzemes rakstāmrīkiem. Tie vairāk atbilst Baltijas jūras piekrastes zemēs zināmajiem. Tas savukārt ļauj domāt, ka kirilica nav bijusi plašāk izplatīta Latvijā.
Pastāstīšu tev vēl par kādiem arheoloģiskiem atradumiem ar zīmēm. Latvijas 11.—13. gadsimta pieminekļos iegūti māla trauki, kuriem uz dibeniem vērojami reljefu ģeometrisku figūru nospiedumi. Zīmes uz māla trauku dibeniem sastopamas plašā teritorijā zemēs ap Baltijas jūru, Senajā Krievzemē. Arheologu vidū nav vienprātības to izskaidrošanā. Vieni tās uzskata par podnieku darbnīcu zīmēm, turpretī otri — par īpašnieku zīmēm. Latvijā tādas īpašumu zīmes ir zināmas arī vēlāk— viduslaikos, iegrieztas bišu kokos, darbarīkos, pat uz kapu krustiem. Tālākā attīstībā tās lieto paraksta vietā.
Cerību, ka arheologi atradīs liecības, kas varētu apgāzt esošo priekšstatu par mūsu raksta un rakstītprasmes pirmsākumiem, ir maz. Tāpēc visai droši secināsim un uzskatīsim, ka līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorijā bija izveidojušies un pastāvēja tikai frazeoloģiski — logogrāfiskā raksta elementi. Tomēr nezaudēsim cerības, visi Zemesmātes noslēpumi nav vēl uzminēti...
Tas ir viens no ievērojamākajiem un pazīstamākajiem Latvijas arheoloģijas pieminekļiem. Daugmale sastāv no jau minētā pilskalna, tad vēl senpilsētas, ostas, kapulaukiem. Šis arheoloģiskais komplekss atrodas pavisam netālu no Rīgas — Daugavas upes kreisajā krastā Daugmales pagastā pie Tīču un Pukstiņu mājām. Pilskalna ierīkošanai izvēlēts zemesrags, kurš izveidojies pie Varžupītes ietekas Daugavā. Jau dabiski vieta ir labi aizsargāta. Dienvidos un rietumos to no apkārtnes norobežo līdz 10 m augstā un stāvā minētās upītes grava, ziemeļos — līdz 25 m augstais un stāvais Daugavas krasts. Tikai austrumos, kur nebija dabisku šķēršļu, cilvēkiem tādus vajadzēja radīt. Te ticis izveidots līdz 7 m augsts un 80 m garš zemes valnis ar grāvi tā ārpusē. To norobežotā pilskalna plakuma izmēri ap 3800 m2. Senpilsēta iekārtota gan uz rietumiem, gan austrumiem no pilskalna. Tā aizņem vairāk nekā 20 000 m2 lielu platību. Daugavas krastā atradusies osta. Senkapiem izvēlēta vieta uz dienvidiem no pilskalna Varžupītes pretējā — kreisajā krastā, lielāka paaugstinājuma nogāzē. Apbedījumi vēl konstatēti austrumu senpilsētas ziemeļu daļā.
Arheoloģiskajos izrakumos pilskalnā un senpilsēta iegūtas ap 20 000 senlietu. Atrasto bezripas un ripas keramikas māla trauku lausku skaits pārsniedz 200 000. Tas nav viss. Te atsegtas dzīvojamās un saimniecības ēkas ar akmens un māla krāsnīm, maltuve, podniecības ceplis, rotkaļu darbnīcas, dzelzs ieguves krāsns, aka, nocietinājumu paliekas, senpilsētas vārti.
Daugmale bieži nopostīta un tikpat bieži no jauna atdzimusi. Arheologi konstatējuši, ka savā pastāvēšanas laikā pilskalns vismaz 14 reizes nodedzis. Pirmie cilvēki uz dzīvi te apmetušies 2. g.t.pr.Kr. beigās. Daugmales uzplaukuma laiks ir no 10. līdz 12. gadsimtam.
Daugmales pilskalns ar senpilsētu, ostas vietu, kapulauku ir viens no ievērojamākajiem un pazīstamākajiem Latvijas arheoloģijas pieminekļiem. Kopš 1933. gada pilskalnā vairākkārt notikuši izrakumi.
1937. gadā arheologs Valdemārs Ģinters (1899—1979) tur atrada unikālu senlietu — akmens vāles galvu ar skandināvu rūnu rakstu. Priekšmets izgatavots no kaļķakmens, kurš, kā rāda analīzes, ņemts tepat Daugavas krastos. Šis apstāklis varētu liecināt, ka tas darināts uz vietas Daugmales pilskalnā 11. gadsimtā. Uzraksts senskandināvu valodā lasāms šādi — runarpesar O, bet tulkojums skan — "rūnas šīs veidojis O"(varbūt Olafs?). Kā redzi, tā ir tikai daļa no teikuma. Nelaime, ka pētnieku rīcībā ir tikai puse no akmens vāles. Trūkstošā daļa, kaut izrakumi Daugmales pilskalnā turpinās, vēl nav atrasta. Varbūt tev tas izdosies?
Par rūnu paraugu kalpojis vai nu grieķu, vai latīņu alfabēts, jo tās izveidojušās skandināvu un Vidusūras tautu kontakta rezultātā. Rūnu raksts visagrāk — 3. gadsimtā — bija pazīstams Dānijā. Vēlāk tas izplatījās visā Ziemeļeiropā. Pateicoties vikingiem, rūnas nonākušas Senajā Krievzemē. Rūnas parasti lietotas uzrakstiem. Grāmatas ar tām rakstītas reti. Daugmales pilskalna atradums ir pagaidām vienīgais Latvijā zināmais skandināvu raksts.
Pie priekšmetiem ar uzrakstiem pieder 10.—13. gadsimta divasmeņu zobeni (divasmeņu — tas nozīmē, ka asmenim asas ir abas puses). Uzraksti uz zobeniem veidoti no dažādu materiālu — damascēta tērauda, krāsaino metālu, dzelzs ielikumiem. Tie atrodas uz asmeņiem. Šādu Latvijas teritorijā atrastu zobenu skaits tuvojas 30. Uzraksti ULFBERHT un INGELRII atspoguļo kādu Rietumeiropas ieroču darbnīcu nosaukumus. Par zobena darinātāju liecina arī uzraksts latīņu valodā GICELIN ME FECIT IN NOMINE DOMINI, kura tulkojums būtu — "Mani gatavoja Gicelins tā Kunga vārdā". Vēl zināmi asmeņi, kurus grezno atsevišķi burti, zilbes, nodalītas ar krustiem. Zobeni ar uzrakstiem uzskatāmi par ievedumu no franku zemēm. Tas, protams, nenozīmē, ka šādus ieročus nevarēja darināt uz vietas. Visvairāk zobenu gan ar uzrakstiem, gan bez tiem iegūti kuršu teritorijā. Viņi neapšaubāmi mācēja gatavot zobenus. Iespējams, ka kāds no kuršu ieroču meistariem mēģinājis savā asmenī atkārtot redzētos uzrakstus. Tad varbūt starp asmeņiem ar uzrakstiem ir vietēji ražojumi? Diemžēl neviens zobens ar kuršu meistara vārdu nav atrasts.
12. gadsimtā Austrumlatvijā no Senās Krievzemes sāka izplatīties viens no kristīgās ticības veidiem — pareizticība. Līdz ar to varēja ieviesties slāvu alfabēts jeb kirilica. Tā pamatā ir grieķu alfabēts. Baznīca neapšaubāmi saistās ar rakstību un grāmatām. Daugavas krastu Aizkraukles, Kokneses pilskalnos, kā arī citu pieminekļu arheoloģiskajos izrakumos iegūti rakstāmie stili. Tie ir irbuļveida rakstāmrīki, ar kuriem rakstīja uz vaskotiem koka dēlīšiem. Stilu atradumi noteikti liecina par iedzīvotāju rakstītprasmi. Taču Latvijas stiliem nav tiešas līdzības ar Senās Krievzemes rakstāmrīkiem. Tie vairāk atbilst Baltijas jūras piekrastes zemēs zināmajiem. Tas savukārt ļauj domāt, ka kirilica nav bijusi plašāk izplatīta Latvijā.
Pastāstīšu tev vēl par kādiem arheoloģiskiem atradumiem ar zīmēm. Latvijas 11.—13. gadsimta pieminekļos iegūti māla trauki, kuriem uz dibeniem vērojami reljefu ģeometrisku figūru nospiedumi. Zīmes uz māla trauku dibeniem sastopamas plašā teritorijā zemēs ap Baltijas jūru, Senajā Krievzemē. Arheologu vidū nav vienprātības to izskaidrošanā. Vieni tās uzskata par podnieku darbnīcu zīmēm, turpretī otri — par īpašnieku zīmēm. Latvijā tādas īpašumu zīmes ir zināmas arī vēlāk— viduslaikos, iegrieztas bišu kokos, darbarīkos, pat uz kapu krustiem. Tālākā attīstībā tās lieto paraksta vietā.
Cerību, ka arheologi atradīs liecības, kas varētu apgāzt esošo priekšstatu par mūsu raksta un rakstītprasmes pirmsākumiem, ir maz. Tāpēc visai droši secināsim un uzskatīsim, ka līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorijā bija izveidojušies un pastāvēja tikai frazeoloģiski — logogrāfiskā raksta elementi. Tomēr nezaudēsim cerības, visi Zemesmātes noslēpumi nav vēl uzminēti...
Arnis Radiņš "Ceļvedis latvijas
senvēsturē"
Rīga, "Zvaigzne ABC" 1996
Katalogs ~ Arnis Radiņš - Ceļvedis Latvijas senvēsturē
3. Raksta lietošana Latvijā līdz 13. gadsimtam ~ 8. Dāņu garīdznieks un hronists par Daugavas pilsētu un Ēlandes salu ~ Saturs ~
