Sakša Gramatiķa darbā vairākkārt minēta Daugavas pilsēta un tās
valdnieks Handvans. Tā Hadinga sāga vēsta par to, kā vikings Hadings 9.
gadsimta beigās uzbrucis valdniekam Handvanam {Handwan), ar kara
viltību ieņēmis Daugavas pilsētu un prasījis atlīdzību zeltā, bet Frodi
sāga stāsta par notikumiem 10. gadsimta sākumā, kad Hadinga dēls
vikings Frodi apsēdis Handvana Daugavas pilsētu un galu galā to ieguvis
ar viltu, pārģērbies par kalponi, bet pēc tam apprecējis Handvana
meitu. Kur meklējama dāņu hronista aprakstītā pilsēta? Jāsaka, ka Sakša
Gramatiķa aprakstītie notikumi ne vienmēr ir ar pietiekami lielu
ticamības pakāpi. Šajā gadījumā zinātnieki domā, ka Handvana Daugavas
pilsēta, iespējams, saistāma ar Daugmales pilskalnu. Minētais vikings
Frodi cīnījies arī Kurzemē, kur valdījis valdnieks Dornis. Pēdējais
pats izpostījis savu zemi, tā cerot ienaidniekus izmērdēt ar badu, un
nocietinājies ar saviem karavīriem kādā pilsētā. Frodi, nebūdams drošs
par uzbrukuma panākumiem, izlicies, ka atkāpjas. Kurši tam noticējuši
un metušies vajāt dāņus, bet sakrituši vikingu slepeni izraktajās
bedrēs, kur apšauti ar bultām.
Daudz drošākas ziņas Saksis Gramatiķis sniedz par kuršu uzbrukumu
Ēlandes salai 1170. gadā. Viņam bija iespējams tās iegūt no bīskapa
Absalona, šo notikumu aculiecinieka. Šīs Knitlinga sāgas atstāsts skan
tā:
"Kad kara flote bija sapulcināta, dāņi uzzināja, ka kurši posta
Blēkingi. Nebija tomēr vēl skaidrs, vai nav tik izplatītas baumas,
tāpēc nolēma vispirms izsūtīt Ēlandes salas virzienā izlūku grupu
Kristofera, bīskapa Absalona un viņa brāļa Esbjerna Snarpa vadība.
Ēlandes salā dāņi ieguva daudz laupījuma un gūstekņus. Kad dāņi
atgriezās uz saviem kuģiem, viņi uzzināja, ka kurši atrodas jūras
šaurumā starp cietzemi un Ēlandi. Dāņi atlaida sagūstītos un devās pret
kuršiem, kurus viņi atklāja Jarnlokas ostā Ēlandes salā. Mūsu dienās šo
ostu vairs nevar identificēt.
Viens kuršu kuģis kāda piedzīvojuša vīra vadībā bija ieņēmis sarga
vietu, turpretī deviņi kuģi bija izvietoti Jarnlokas ostā. Kuršu
jūrnieki pameta kuģus un izklīda ostā, lai pievāktu laupījumu. Kad
kurši manīja, ka pret viņiem dodas lieli jūras spēki, viņi izvilka
kuģus krastā un gatavojās aizstāvēties uz sauszemes, būdami maldīgās
domās, ka uzbrucēji' ir zviedri. Kāds vecs kursis domāja, ka faktiski
tuvojās dāņi. "Nav ieteicams tos sagaidīt, " viņš sacīja. Vecais kursis
tad pavēlēja savam kuģim airēties prom, bet pārējie kurši palika,
paslēpušies krūmājos. Kurši izmantoja to, ka dāņu kuģi nepazina
kopmanevrēšanu, un nodarīja ienaidniekiem lielus zaudējumus, iekams
dāņu vadība paspēja visus savus karavīrus izsēdināt krastā. Pielaiduši
pie krasta Svena Skēlinga un Nikolaja Vendieša kuģus, kas strauji devās
citiem pa priekšu, un nogaidījuši, kamēr šo kuģu komandas izkāpj
krastā, kurši devās ārā no savām paslēptuvēm un visus izkāpušos
nogalināja. Ātri viņi pieveica arī Absalona bruņinieku Tūves Garā un
Esgera kuģu ļaudis, kas mēģināja doties palīgā nelaimē nokļuvušo pirmo
kuģu komandām. Pēc tam kurši uzbruka Magnusa Skānieša kuģa ļaudīm, kaut
gan viņu komandieris, būdams apdomīgāks, bija piebraucis malā attālākā
vietā. No pieveiktajiem kuģiem kurši noņēma airētājus un pašus kuģus
nogremdēja, ar cirvjiem izcērtot caurumus kuģu sānos. Pēc tam viņi
vērsās pret karaļa dēla Šlēsvigas hercoga Hristofera kuģa jūrniekiem,
kas bija piebraukuši vēlāk un vilnu dēl pagriezuši kuģa sānus pret
krastu. Kurši saņēma dāņu flotes galveno kuģi ar tādu metamo šķēpu un
akmeņu krusu, ka dāņi bija spiesti vienīgi aizsargāties un nespēja
pāriet uzbrukumā. Pats princis gandrīz pazaudēja dzīvību — viņu no
kuršu rokām izglāba Esbjerns Snarps, kas ar savu kuģi ātri iedrāzās
starp briesmās nokļuvušo kuģi un uzbrucējiem. iedegās pati sīvākā
kauja. ievainojuši tuvākos jūrniekus, kurši sāka vilkt Esbjerna kuģi
pie krasta. Varonīgo komandieri, karaļa Valdemāra 1 jaunības draugu,
viņi apdullināja ar saviem šķēpiem un sviestajiem akmeņiem, kad viņš,
ballistu pametis, pilnā apbruņojumā no kuģa pakaļgala steidzās uz
priekšgalu. Kurši piespieda viņu atkāpties uz agrāko vietu, kur viņš
saļima. Visi dāņu jūrnieki, atskaitot kādu grāfu, bailēs ielēca jūrā.
Kurši atkal sāka lauzt dāņu kuģu sānos caurumus un kāpt uz kuģiem.
Atžilbis Esbjerns Snarps vēl pāris reizes centās nokļūt kuģa
priekšgalā, bet kurši ar smagu belzienu noguldīja viņu pusdzīvu pie
kuģa stūres. No galvas nociršanas Esbjernu Snarpu paglāba tikai
Hristofera kuģa jūrnieki, pārvelkot viņu uz savu kuģi.
Pēc tam kaujā iestājās pārtraukums. Kurši devās atpakaļ uz krastu.
Krastā izkāpušie dāņi baidījās ar kur-šiem ielaisties tuvcīņā, bet
stāvēja šķēpa metiena attālumā. Līdz tumsai abas puses viena otru
apmētāja tikai ar šķēpiem, bet, tumsai iestājoties, vispār pārtrauca
kauju. Kurši pavadīja nakti savā nostiprinājumā, kas bija izveidots,
sarindojot uz krasta ienaidniekiem atņemtos un savus kuģus, spraugas
starp kuģiem aizpildot ar klučiem un koku stumbriem. Lai izglābtos no
ienaidnieku bultām, kurši nostiprinājuma ārpusi bija apklājuši ar
iepriekš saritinātām un satītām kuģu burām. Nostiprinājumam bija tikai
divas šauras un zemas ieejas, pa kurām iekšpusē varēja iekļūt tikai
pusrāpus. Kurši nakti pavadīja, dziedot kara dziesmas.
Nākošā rītā, kaujai atjaunojoties, kurši tomēr pieļāva lielu kļūdu.
Aizrāvušies ar iepriekšējās dienas panākumiem, viņi neplānoja izmantot
priekšrocības cīņai nostiprinājumu aizsegā, bet tos pameta un izklaidus
skrēja dāņu virzienā. Dāņi jau bija sagatavojušies kaujas kārtībā,
novietojot priekšējās rindās labākos spēkus, bet aizmugurē vājākos
vīrus. Kurši ar saviem kaujas saucieniem pārbaidīja dāņu vājākos
spēkus, kas sāka bēgt. Kaujas sākumā kurši ar šķēpa dūrienu kaklā
nogāza kādu Ūlavu, jādomā, ievērojamu dāņu karavīru. Nekārtīgi dodoties
uzbrukumā, kurši nebija gaidījuši organizētu pret triecienu no dāņu
labākajām vienībām, kuru kaujas garu bija kāpinājis prinča Hristofera
rakstvedis anglis Lūkass.
Kurši skrēja atpakaļ! uz savu nocietināto vietu, bet nespēja atrauties
no uzbrucējiem. Tādēļ viņi to gan sasniedza, bet nespēja vairs
sakārtoties kaujai. Viņi gan nodūra dāņu aristokrāta Sitka dēlu
Nikolaju, kas bija viens no Pirmajiem ielauzies kuršu nocietinājumā, un
viņa brāli Ako, kas ar savu ķermeni gribēja aizsargāt brāli. Dāņi no
visām Pusēm iebruka nocietinājumā. Kurši nevienādā cīņā viens Pēc otra
krita. Tā beidzās Jarnlokas kauja. "
(Andersons E. Dānijas sakari ar Baltijas zemēm no IX līdz XIII
gadsimtam vēstures avotu gaismā // Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas
Vēstis. — 1990. — Nr. 2. —20—21. Ipp.)
Arnis Radiņš "Ceļvedis latvijas
senvēsturē"
Rīga, "Zvaigzne ABC" 1996
