Kad mūku Kamēliju sūtīja uz Japānu sludināt priecas mācību, viņš
nevarēja ne iedomāties, ka tur varētu sastapt velnišķīgas būtnes, kas
spēj ievest kārdināšanā pat pārbaudītus svētos tēvus. Viņš bija devis
solījumu atteikties no visām šīszemes baudām un cītīgi mērdējis savu
miesu badā, bet prieka namiem gājis apkārt ar līkumu. Tāpēc ne tikai
citi, bet arī viņš pats bija pārliecināts, ka ar savu šķīsto
dzīvesveidu būs tīkams visaugstākajam un tas viņam palīdzēs
nomaldījušos japāņus piegriezt īstajai ticībai.
Tā nu Kamēlijs nonāca Japānā un, gatavodamies lielajam gavēnim,
pievakarēs aizstaigāja uz mežu, lai izraktu stādu saknes un saķertu
siseņus, ko izžāvēt ziemai. Sevišķi bagātīgu lomu viņš ieguva no kāda
koka, kura zaros bariem vien sisināja zaļie siseņi, un, lai cik viņš
vienā dienā tos noķēra, nākamajā vakarā atkal visi zari bija ar tiem
pilni.
Kādā tveicīgā vakarā Kamēlijs ilgāk aizkavējās zemnieku ciematā,
pārstāstīdams Kalna sprediķi, un pie dāsnā koka nonāca tikai īsi pirms
pusnakts. Pār mežu bija pacēlies pilnmēness, koki stāvēja nekustīgi, kā
saldas burvības pārņemti, arī siseņi klusēja, vai varbūt mūks ar viņu
dziesmu bija tā apradis, ka vairs nedzirdēja.
Kad, rokas salicis un acis uz augšu pacēlis, Kamēlijs skaitīja
pateicības lūgsnu par godīgi nodzīvotu dienu, koka lapotnē pēkšņi
atskanēja smiekli.
- Hi-hi-hi! Ha-ha-ha! - saldā krūšu balsī ķiķināja kāda sievišķīga
būtne un, veikli kā vāvere lēkādama no zara uz zaru, zibināja baltos
zobus.
"Nelabais man atsūtījis kārdinātāju," Kamēlijam iešāvās prātā, un viņš,
kā tādās reizēs parasts, pārmeta krusta zīmi sev un arī pret dīvaino
smējēju. Mūks zināja, ka no krusta zīmes baidās pats velns, bet mazā
smējēja no tās it nemaz nenobijās. Liekas, viņu pat uzjautrināja tāda
rokas pavici-nāšana gaisā, jo viņa smējās vēl skaļāk un, laikam
sapratusi to kā mājienu panākties tuvāk, nolēca uz viszemākā zara, un,
apķērusies ap koka stumbru, šūpoja baltās kājas mūkam pār galvu.
Kamēlijs atkāpās dažus soļus un aplūkoja savādo būtni. Viņas stāvs
zaļajā plīvurā saplūda ar koka lapotni, tā ka redzamas bija tikai
baltās kājas un sarkanmatainā galva, kas mēness gaismā zaigoja kā kupli
saplaucis zieds.
- Kas tu esi? - mūks jautāja. Hi-hi! Ha-ha! - bija
atbilde.
Vai tu esi sieviete? Būtne papurināja galvu.
Kas tad tu esi? Un kā tevi sauc? - Es esmu
Driada - šī koka dvēsele, - sarkanmate atklāja savu noslēpumu. - Es
nāku tev pateikties, ka tu nolasīji no mana koka nekaunīgos siseņus.
To pateikusi, koka dvēsele ielēca augšup paceltajās mūka rokās un,
apķērusies ap kaklu, uzspieda viņa lūpām skūpstu. Kamēlijs tā samulsa,
ka nevis atgrūda meža meiču, bet gan piekļāva sev cieši klāt, lai
paildzinātu jaukāko brīdi savā mūžā.
- Es nedrīkstu ilgāk pie tevis palikt, - čukstēja
Driada, - citādi mans koks sāks vīst.
Viņa izrāvās no Kamēlija skavām un uzspurdza lapotnē.
Tikai tagad mūks atjēdzās, ka lauzis šķīstības solījumu, un satriekts
lēnā gaitā vilkās mājup. Ko tagad darīt? Paziņot savam ordenim, ka nav
vairs svētās kārtas cienīgs?
Nakts vēsums pamazām noskaidroja Kamēlija sakarsušo galvu. Viņš sāka
mierīgi pārspriest dīvaino atgadījumu. Vai ir tā, ka viņš būtu pārkāpis
zvērestu? Tā taču nebija sieviete, kas viņu skūpstīja, bet dvēsele,
tātad viņas skūpsti nav miesaskārība. Ragana arī viņa nav, jo
nebaidījās no krusta zīmes. Un Svētajos Rakstos nekas nav teikts, ka
saskarsme ar dvēseli būtu apgrēcība.
Apziņa, ka viņš nav pavests, mūku padarīja tik līksmu, ka soļi kļuva
raiti kā ganu zēnam un tikai pēc laba laiciņa viņš aptvēra, ka sācis
svilpot jautru pasaulīgu dziesmiņu.
Vienkārša ziņkārība Kamēliju nākamjā pusnaktī atkal aizveda pie koka ar
daiļo dvēseli.
Driada! - viņš uzsauca, nostājies zem platās
lapotnes.
Hi-hi! Ha-ha! - atskanēja jautri smiekli, un
lapu čaukstēšana liecināja, ka meža meiča, no zara
uz zarupārlēkdama, nāk lejup.
Mūks jau dienā bija sadomājis ieganstu, kā attaisnot savu apciemojumu.
Kad Driada bija apsēdusies uz zemākā zara, viņš nenosarkdams
paskaidroja:
Es nācu pārlūkot, vai tavu koku netraucē
siseņi.
Viens nekauņa ir uzlīdis pašā galotnē, - meža
meiča sūrojās. - Ja noķersi to, būšu pateicīga.
Alkdams šīs pateicības, Kamēlijs uzsprauda mantijas stūrus aiz jostas
un veikli uzrāpās kokā. Viņš neparko negribēja meža meitas acīs
izskatīties tūļīgs un tādēļ reizēm, lai aizkavētu žiglo skrējēju,
saķēra viņu aiz kājas. Beidzot sisenis bija notverts un Kamēlijs saņēma
apsolīto algu. Bet viņš vēl nekāpa lejā, jo tik tiešām jauki bija
šūpoties līganajos zaros un klausīties Driadas smiekliņos.
Kad visi siseņi bija nomedīti, Kamēlijs nezaudēja apķērību, kā tomēr
saņemt Driadas skūpstus, -viņš tos pieprasīja par agrāk noķertajiem, un
to bija tik daudz, ka līdz pašam rudenim viņš nesa un nesa virtenes ar
žāvētajiem siseņiem.
Aukstums tuvojās zemei, un kādā naktī Driada teica Kamēlijam:
- Rīt tu vairs nenāc. Koks liksies dusēt, un es
dusēšu līdz ar viņu līdz pavasarim.
Kamēliju tāda ziņa satrieca. Kā lai viņš nodzīvo bez prieka dienu,
nedēļu, mēnesi, varbūt pat vairākus? Un maigā dvēselīte Driada - viņa
taču nosals koka dobumā! Nē, kaut kas ir jāizdomā, kaut kas jādara, lai
glābtu dvēseli!
Ja Kamēlijam bijis vairāk laika, varbūt viņš būtu izdomājis kaut ko
citu, bet patlaban vajadzēja rīkoties, nevis domāt. Viņš satvēra meža
daiļavu, pašāva to zem platās mantijas un nesa uz savām mājām. Visu
ceļu Driadai bija aizspiesta mute, tāpēc tikai istabā, kur mūks viņu
nosēdināja savā gultā, viņa iesaucās:
Ko tu izdarīji? Tagad mans koks nokaltis...
- Lai kalst! Vai mežā tik vien koku, - Kamēlijs viņu mierināja.
Tu nesaproti: ja nokalst mans koks, tad jāmirst arī man pašai, - Driada
skumji atzinās un nobirdināja asaras.
Tā ir māņticība, un to es tev pamazām izdzīšu, -mūks apņēmīgi nosolījās.
Pavasarī, kad sāka lapas plaukt, Driada kļuva vārga un acīm redzami
izdila.
Aiznes mani līdz manam kokam, - viņa lūdza, Kamēliju, un viņš labprāt
to darīja, cerēdams, ka meža gaiss Driadu izdziedinās.
Ak vai! - iesaucās Driada, kad Kamēlijs viņu uzsēdināja uz apakšējā
zara. - Mans koks ir miris.
Kamēlija acu priekšā viņa sāka gaist un saplūst ar koku. Kādu laiciņu
vēl kā kupls zieds kvēloja sarkanie mati, tad arī tie sāka bālēt.
Neaizej tā, saki man kādu vārdu! – Kamēlijs izmisis lūdzās un izdzirda
vārgu balstiņu:
Zara galotnītē vēl turas dzīvība. Pasteidzies to nolauzt un iestādi
zemē...
<<<<<<<>>>>>>>>>>
Pēc gadiem kāds vecs mūks brauca no Japānas atpakaļ uz Eiropu. Vienīgā
manta, ko viņš veda
Kamēlijs nolauza dzīvo zariņu un skumīgs gāja mājup. Pēc kāda laika no
zara izauga krūms un uzziedēja kupliem, sarkaniem ziediem līdzi, bija
puķupods ar ziedošu krūmu, un to apbrīnoja visi ceļabiedri. Viņš pats
šo krūmu sauca par Driadu, bet ļaudis tādu vārdu nevarēja iegaumēt un
iesauca krūmu mūka vārdā - par Kamēliju.
