Reiz pasaulē dzīvoja kāds nelaimīgs cilvēks. Viņš bija pavisam vientuļš
- ne māti, ne tēvu viņš pat neatcerējās, ne brāļu, ne māsu viņam
nebija. Nekad neviens viņu nebija nosaucis par draugu, un ari pār viņa
lūpām šis vārds nekad nebija pārsprucis. Par mīlestību viņš bija
lasījis tikai grāmatās un zināja, ka tā glauda sirdi kā maiga vēsmiņa
un dedzina kā liesma, ka tā var cilvēku pacelt debesis un nogrūst ellē.
Bet vientuļais cilvēks bija pārliecināts, ka viņa sirds nekad nejutis
ne vēsmiņas maigumu, ne liesmas svelmi, jo tā bija slima un pukstēja it
kā klibodama. Viņš bija Kuprītis un tik neglīts no sejas, ka pat pašam,
spoguli paskatoties, pārskrēja drebuļi. Kas viņu tādu lai mīlētu, kad
pasaulē bija tik daudz skaistu un žirgtu jaunekļu? Un vai viņš ar tādu
sirdi varētu mīlēt kādu sievieti? Nē, šī sirds zināja tikai to, kas ir
naids un skaudība, no tās augšup kāpa tikai žultains rūgtums un
izlauzās pār lūpām kā rupji lāsti. Ar savām šaurajām ačelēm viņš
nesaskatīja ne saullēkta maigo sārtumu, ne mēness zalgojošo mirdzumu,
tās vienmēr raudzījās lejup un skatīja netīras peļķes un ceļa
grumbuļus. Viņa plānais deguns nesaoda ziedu reibinošo smaržu, toties
pa gabalu sajuta maitas un pelējuma smaku. Un tāpēc nav brīnums, ka ar
laiku visa pasaule viņam likās riebīga, netīra un smirdoša, un šī
atziņa tam sagādāja ļaunu prieku, jo tādā pasaulē viņš pats sev vairs
nelikās izņēmums.
Bet reiz - kā tas gadījās, kā ne - viņš ieraudzīja princesi Rozi, kas
bija iznākusi parkā pastaigāties. Visi cilvēki apstājās un noņēma
cepures, kad tā gāja garām, tikai viņš stāvēja samulsis un mirkšķināja
acis, nespēdams aptvert, ka pasaulē var būt kaut kas tik skaists.
Princeses sārtie vaigi, brūnās acis, sarkanās lūpas, viss zaļā zīdā
tērptais slaidais augums likās tik pārpilns dzīvības un jaunības
svaiguma, ka ikviens, kas viņu uzskatīja, šķita nometis no pleciem
desmit gadu smagumu. Daudzi sirmgalvji nostaigāja garus un līkumotus
ceļus, lai kaut reizi ieraudzītu princesi Rozi un atgrieztos mājās
daudz jaunāki, nekā izgājuši. Roze visiem laipni uzsmaidīja un
atbildēja uz sveicieniem. Tikai viens cilvēks viņu nesveicināja un pat
cepuri nenoņēma: sīks, neglīts Kuprītis stāvēja celiņa malā un
saviebies blenza princeses triumfa gājienā. Rozei tas likās tik
neparasti un dīvaini, ka viņa apstājās un dziļi ielūkojās īgnajās acīs.
Tik pamests, tik nožēlojams izskatījās šis drūmais vīrs, ka Rozei kļuva
viņa bezgala žēl, un viņa dāvināja tam savu siltāko smaidu.
Viens acumirklis, bet kā tas pārvērta visu Kuprīša dzīvi Tagad viņa
acis lūkojās augšup un pirmo reizi viņš ievēroja, cik krāšņi zied balti
un violeti ceriņu krūmi, kādiem sārtiem ziediem saplaukusi vilkābele un
cik skaists ir katrs zaļais koks, kad tā lapotnē rotaļājas saules
zaķīši. Vieglas vēsmiņas šaudījās ap viņa vaigiem, un no kurienes tikai
tās atnesa brīnišķīgas smaržas? Ak, tepat celiņa malā auga vijolītes,
un kur gan šie sīkie ziediņi guva tik daudz spēka, lai sagādātu prieku
visiem, kas gāja garām? Prieks virmoja no saules zaķīšiem, kas
rotaļājās koku galotnēs, no vēja čabināšanās liepu lapās, no putnu
dziesmām.
Kuprītis stāvēja samulsis un nevarēja izskaidrot, kas tā pārvērtis viņa
acis un ausis, ka viņš sācis sajust pasaules skaistumu.
Kam lai to prasu? - viņš jautāja sev.
Prasi man! - atbildēja viņa sirds.
Tu, nelaimīgā, kas vienmēr esi bijusi drūma kānakts, kādu
atbildi tu zini, - tā Kuprītis norāja sirdi.
Es - laimīgā, es - priecīgā, jo nu es zinu, kas puķēm liek
ziedēt, kas putniem liek dziedāt, es zinu, kas atdarīja tavas acis un
ausis! - gavilēja sirds.
Jā, kas tad? Saki man - kas?
Tā ir mīlestība. Tā ir viņa - maigā un niknā, klusā un
brāzmainā, siltā un liesmainā. Tu taču mīli! Tu mīli princesi Rozi!
Princesi Rozi? - Kuprītis izbijās. - Vai es lai uzdrīkstētos
mīlēt princesi Rozi?
Kas tev var aizliegt mīlēt princesi Rozi? - sirds strīdējās
pretim. - Atnāc ik rītus šeit un tāpat kā citi pamāj sveicienu, kad
viņa iet garām.
Kuprītis paklausīja savai sirdij un dienu no dienas gaidīja Rozi,
godbijīgā sveicienā noliekdams galvu, kad viņa tam tuvojās. Un katru
reizi, kad princese pagāja garām, likās, it kā maiga vēsma noglaudītu
viņa vaigus.
Tas bija brīnišķīgākais laiks viņa mūžā. Diez kur bija radies tāds
spēks viņa rokām augu dienu līdz vēlam vakaram skaldīt akmeņus? Kur
bija radusies balss dziedāt dziesmas līdzi cīrulim un līdzi
lakstīgalai? Kuprītis nezināja, par ko dzied cīrulis un par ko dzied
lakstīgala, bet viņš dziedāja par Rozi, par viņas skaistumu.
Nelaimīgais Kuprītis, viņš vēl nezināja, ka vienā mirklī var sacelties
vētra ne tikai dabā, bet arī cilvēka dvēselē. Tā sākās pēkšņi, kad
viņš, no rīta iedams uz parku, lai redzētu Rozi un saņemtu veldzi un
spēku visai grūtajai darba dienai, ieraudzīja, ka visa pilsēta greznota
ar lampioniem un ziedu vītnēm, bet ielās mudžēja svētku drānās
tērpušies ļaužu bari. Ļaudis nesa līdzi gan ģitāras, gan stabules un
tamburīnus, tikai kāda maza meitenīte turēja rokās zvaniņu. Tā bija
nabadzīgā kazu gane Maija, un, tā kā viņa nevarēja nekur sadabūt ģitāru
vai stabuli, tad bija noņēmusi zvaniņu kazai no kakla, jo arī viņai
gribējās kaut kā izteikt savu prieku šajā dienā.
Kad Kuprītis kādam pretimnācējam apjautājās, kam gan par godu pilsēta
tā uzposta un kāpēc tik daudz ļaužu ielās, tas izbrīnījies atteica:
- Labais cilvēk, kur tu dzīvo, ja nezini, ka šodien taču
princeses kāzu diena!
Princeses? Kādas princeses? - apmulsušais Kuprītis nomurmināja.
Cilvēk, cilvēk, vai gan tu nezini, ka mums ir tikai viena
princese? Princese Roze!
Ja svešais pretimnācējs būtu Kuprītim iesitis ar akmeni pa galvu, viņš
nebūtu tā satriecis nabaga mīlētāju kā ar nežēlīgo vēsti par princeses
Rozes kāzām. Viņš sabruka uz aukstajiem ielas akmeņiem, bet acumirklī
atkal pietrūkās augšā, jo viņam likās, ka iekritis liesmojošā
ugunskurā. Un, it kā šo liesmu apņemts, viņš skrēja pa ielām uz parka
pusi, kur ik rītus bija paradis sagaidīt Rozi.
- Mana Roze! Mana Roze! - viņš sauca un juta, ka liesmas jau
dedzina viņa sirdi un tās nespēj apdzēst asaras, kas aumaļām plūda pār
vaigiem.
Tad pēkšņi sāka strinkšķēt ģitāras, svilpot stabules, augstu gaisos
uzšalca dziesmas un gaviles. Ļaudis apsveica princesi Rozi un svešzemes
princi, jo tur viņi nāca - jauni un skaisti - un dalīja smaidus līksmes
pārņemtajiem apsveicēju bariem. Savas laimes pārņemti, viņi nenobijās,
kad cauri ļaužu drūzmai izlauzās kuprains vīrs un, nokritis Rozes
priekšā ceļos, sāka lūgties un vaimanāt:
- Roze, Roze, tu taču esi mana Roze! Dzen projām to svešo
jaunekli un nāc man līdzi!
- Attopies, apmātais cilvēk! - uzsauca apkārtējie vīri. - Kā
tev, tādam skrandainam ķēmam, nav kauna rādīties acis princesei Rozei?
- Ej bildini pirtsslotu!
- Vai pērnājo smilgu!
Tā cietsirdīgie vīri izzoboja Kuprīti, bet sievas rādīja uz viņu ar
pirkstiem un smējās. Ne brīdinājumi, ne ņirgas neveda Kuprīti pie
prāta. Viņa sirds dega mīlā uz princesi Rozi, un liesmas pārvērta
plēnēs pēdējo saprāta dzirksti. Izrāvis aiz jostas aizbāzto dunci, viņš
pāršķēla princeses sirdi.
Līksmot sanākušie ļaudis sērās nolieca galvas. Kad viņi atkal pavēra
acu plakstus, pūli pāršalca izbrīna sauciens. No asinīm slacītās zemes
bija izaugusi cēla puķe ar ugunīgi zaigojošu smaržīgu ziedu.
- Tā ir Roze! Tā ir mūsu Roze! - ļaudis čukstēja. - Pat pēc
nāves viņa grib mums dāvāt prieku.
Pēc tās zemes likumiem slepkavas, kas aiz greizsirdības bija
nogalinājuši savu iemīļoto, izdzina no sabiedrības un viņiem vajadzēja
mitināties klinšainajos kalnos. Akmeņiem un lāstiem apmētāts, tur
aizgāja arī Kuprītis. Neviens viņu pēc tam netika redzējis, tikai
nākamajā pavasarī mazā ganīte Maija, meklēdama noklīdušo kazu, kalna
pakājē atrada uz pusēm pārlauztu sirdi. Viņa atcerējās nelaimīgo
Kuprīti, kuru iedzina postā neprātīgā mīlestība, un, noliekusies pār
salauzto sirdi, meitene apraudājās, jo arī viņa bija vientuļa, neviena
nemīlēta. Un dīvaini - Maijas asaras atveldzēja cieto klinti, un tajā
izauga divas puķes. Vienas ziedi bija sārti un virknējās ap kātiem kā
mazas salauztas sirsniņas. Otra uzziedēja baltiem zvaniņiem, un tie
turējās pie ziedkātiņiem kā dzidras asaru lāses.
Vēlāk cilvēki šīs puķes pārstādīja dārzā un nosauca sārto par lauzto
sirdi, bet balto - par maijpulkstenīti.
