Kad sirmajam Ernestam Dinsbergam krustdēls jautāja viņa radu jeb «cilts
rakstus», tad dzimtbūšanas laikos dzimušais vīrs ar rūgtumu kādā
vēstulē 1894. gadā atbildēja:
«Kādi cilts raksti var būt dzimtļaudīm, ko dzimtkungs var izklīdināt un
aizsūtīt kurp un kā pats grib. Vēl mana paša dzimšanas diena nebūt nav
īsteni pierakstīta, bet tikai tā svētdiena, kad kristīts .. Un ko tad
no dzimtcilvēka var vairāk teikt, kā: viņš dzīvojis un nomiris. Varam
teikt, ka daudziem bija diezgan sajēdzīgs un izmanīgs gars, bet tiem
nebija tie līdzekļi attīstīties un izglītoties. Un viņu valdoņi tādus
nebūt negribēja, un, ja kāds kur rādīja, ka tam arī ir prāts, to
raudzīja noslāpēt un nozūmēt, kā vien zinādami.»
Tauta gadsimtiem ilgas verdzības un pakļautības tumsā. Tauta, kurai
cenšas iznīcināt pagātnes un nākotnes apziņu, lai uz mūžiem padarītu
par Baltijas muižnieku kalpiem. Šīs apspiestās tautas vidū Ernests
Dinsbergs dara savu darbu, kas pārvēršas svētā darbā, — viņš vada vienu
no pirmajām īstajām tautskolām Kurzemes pusē. Ernestam Dinsbergam nākas
ne tikai patstāvīgi meklēt ceļus, kā audzēkņiem sniegt zināšanas, —
pirmajām skolēnu paaudzēm ir jārada pats Skolas priekšstats.
Kā viņš to spēj? Ernests Dinsbergs skolas gudrības pie kāda vācieša
pamācījies tikai divus mēnešus. Dzimis Iernieku mājās kalpa ģimenē gadu
pirms dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē — viņš pieder paaudzei, kuras
jaunībā no šīs «brīvības» vēl «nekādas jausmas nebija». Zemnieks zina
tikai darbu — muižas tīrumos un rijās, savu lauciņu liesajā,
akmeņainajā zemē. Kā pasaka skan nostāsti par Rīgu, kur dzīvo vācu
kungi, par tālo Pēterburgu, kur mājo labais ķeizars ... Lasītpratēju ir
gaužām maz. Vienīga lasāmviela — Bībele un Dziesmu grāmata. Ernesta jeb
Iežiņa bērnību piepilda alkas pēc rakstīta vārda — burtus viņš iepazīst
jau sešu gadu vecumā. Tēvam, kas kļuvis par mežsargu Dingeskalnos,
izdodas sagrabināt piecus rubļus sprediķu grāmatas iegādei. Kalendāru,
nejauši ieklīdušu «Latviešu Avīžu» numuru zēns iet aizņemties pat uz
pagasta viņu galu.
Dažs raksts rada vienīgi apjukumu. Ne reizi vien tur apgalvots, ka
latvieti dievs radījis tikai kalpošanai, tāpēc viņa prāta spējas
derīgas vienīgi aršanai, sēšanai, malkas ciršanai. «To lasīdams, lai
gan vēl mazs puika būdams, Ernests diezgan brīnījās: kā tas tā varot
būt? Kāpēc latvietis nevarot vairāk iemācīties? Vai tad viņam nav
tāpat galva, sirds un prāts kā visiem citiem cilvēka bērniem?» — savā
autobiogrāfijā stāsta Kubeles skolotājs. Kad zēna rokās nonāk
lietuviešu dzejnieka Kristjana Donelaiša poēmas «Gadalaiki»
atdzejojums, viņš drīz vien to zina no galvas. Vecā Stendera «Augstas
gudrības grāmatu no pasaules un dabas» Ernests noraksta no viena gala
līdz otram. Skaidriem, smalkiem, kā drukātiem burtiem, lai raksts jo
vairāk atgādinātu tik ļoti kāroto izdevumu.
1833. gadā Dundagas mācītājs meklē jaunu kučieri. Ernests lūdz tēvu,
lai tas viņu ieteic darbā — mācītājam ir latviešu grāmatas! Tās
kučieris dabūs lasīt! Garajos ziemas vakaros, kad visi dodas pie miera
un mācītāja kundze, «skobīga būdama», novāc sveces, Ernests sameklē
lielāku kartupeli, iedobj tajā dobīti, iepilina šur tur salasītas tauku
kripatas, iemērc dzijas galiņu, aizdedzina un šajā nabadzīgajā gaišumā
lasa un raksta to, «ko pats bija nodomājis». Šis mierīgais, it kā
necilais teiciens tad arī kļūst viņa garīgā darba devīze.
Mācītāja muižā Ernests Dinsbergs iemācās vāciski — sākumā klausīdamies
kungu sarunās, vēlāk vārdnīcas un grāmatas burtodams. Tā pienāk laiks,
kad cara valdība izdod Baltijas muižniekiem rīkojumu katrā pagastā
ierīkot zemnieku bērniem skolu un rūpēties par to uzturēšanu. Dundagas
lielskungs fon Ostenzakens izraugās skolai vietu pussabrukušās Kubeles
mežsarga mājās, pagasta nomalē, mežu vidū. Lai nebūtu jāredz bērnu
kņada un lai nevienam nebūtu patika iet tālo gabalu mācīties. Kad
mācītājam jāmeklē dundadzniekiem skolotājs, viņš atceras savu centīgo
kučieri:
«Ernest, tu jau drusku māki rakstīt un rēķināt, ko vairāk vajaga pie
tādiem tumšiem zemnieku bērniem?»
Tā 1838. gada ziemā vecajā mežsarga istabā skala gaismā ap vienu
vienīgu ābeci līkņājas astoņi, desmit bērni — vairāk apmācīt šeit nav
iespējams. Vasaru skolotājs strādā lauku darbos — vienīgā alga par
dundadznieku mācīšanu pirmajos gados ir tiesība apstrādāt Kubeles zemi.
Un tad vēl jāuzrauga jaunā skolas nama būve. Pašam jātaisa galdi un
soli — Ernests iemācās arī galdnieka amatu. Skolas lepnums — dižais,
iegriezumiem rotātais grāmatskapis — ir viņa darinājums. Par šiem rūpju
gadiem viņš vēlāk raksta autobiogrāfijā:
«Bez maizes jau cilvēks nevar iztikt, lai nu tā kāda, taču vajag; arī
ar apģērbu — nu ar to kā nu ir, tā ir. Staigāju pa vasaru basām kājām,
abi ar sievu. (..) rupjas pakulu bikses kā jau katram strādniekam. Kas
par to? Apģērbs šāds vai tāds, kad tik sirds un prāts īstenā vietā.»
Skolu ceļ piecus gadus. Divas klases, divas guļamistabas, skolotāja
dzīvoklis. Tomēr Dinsbergs ir sarūgtināts — amatnieki strādājuši
pavirši, materiāli bijuši vissliktākie. Un kur vēl apkārtne! Kad 1843.
gadā notiek jaunās ēkas atklāšana, ceļš ved caur tādiem brikstuļiem un
dumbrājiem, ka pat muižas kariete iegrimst purveklī. Savāda skola un
savāda arī Dundagas mācītāja teiktā svētku runa.
«Es arī savu aci turēšu pār šo skolu, ka še nekādas svešas valodas un
mācības nemāca...»
Bet bērniem, kas nākuši no zemē iegrimušajām, salmu jumtiem segtām
mājām, jaunā skola liekas pati pilnība. Līdz mūsu dienām saglabājies
kāds brīnumtīrs, kaligrāfisks sacerējums — «Skolas nama aprakstīšana»:
mums, bērniem, jāsēd un jāmācas. Tur mēs liekam grāmatas, tintes
glāzes, štālfēderes kātus. Mūsu skolā ir viens dižs skapis. Tur mēs,
bērni, kad pusvēt uz mājām ietam, tad tur saliekam grāmatas iekšā. Mūsu
skolā ir vienas smukas ērģeles un vēl divi krāsni, un trīs lažas, un
divi lampas, un trīs dižas melnas tāpeles. Uz divām skolmeistaris
raksta priekšā smukrakstu, uz tās vienas notēs. Mūsu skolā ir desmit
diži logi.»
Kubeles skolēnu laime, ka viņu skolotājs labi apjauš savas nezināšanas
lielumu un cilvēces zināšanu bezgalību. Katru brīvu brīdi,
naktsstundas, kas novēlētas miegam, viņš urbjas grāmatās un apgūto dod
tālāk. Viņš neievēro mācītāja brīdinājumu, «ka te svešas valodas un
mācības nemāca». Viņš audzina jauniešus, kas gaišāk nekā tēvi un
vectēvi izprot dzīves pretrunas un atrod savu vietu jaunu laiku
strāvojumos.
Kad skola vēršas plašumā, no 1844. gada līdz 1850. gadam, tajā par
Dinsberga palīgu strādā jaunais dzejnieks dundadznieks no Antēm —
Fricis Mālbergs (1824—1907). Viņa dzejolis «Cīnīšanās» (gan sarakstīts
vēlākā laikā) zīmīgi atstaro to enerģiju, ko saviem audzēkņiem cenšas
dot Ernests Dinsbergs:
Vai, pasauls vētras bīdamies,
Gan rokas klēpī liksim?
Nē, dzīvei viļņos cīnoties,
Pie gala mērķa tiksim.
Bez krietna cīniņa
Nav laime gaidāma.
No 1845. gada līdz 1847. gadam Dinsberga skolnieks ir Krišjānis Barons,
nākamais latviešu publicists un folklorists. Tuvs paziņa Kubeles
skolotājam ir jaunlatviešu idejiskais vadonis Krišjānis Valdemārs. Kad
sākas K. Valdemāra un K. Barona darbība «Pēterburgas avīzēs», E.
Dinsbergs kļūst laikraksta līdzstrādnieks. Viņa dzejolis «Prieka
cerība» 1862. gadā ievada izdevuma pirmo numuru.
1863. gadā Dundagā uzviļņo zemnieku nemieri. Skolotājs ir neapmierināto
pusē. «Kurzemes kalendārā 1864. gadam» viņš iespiež garu dzejojumu, kur
ar asiem vārdiem atgādina, ka latvieši ir «Nežēlīgas varmācības tvaikos
Verdzināti lopiem līdzīgi». Kad 70. gados izvēršas folkloras vākšana,
Ernests Dinsbergs šī darba organizētājam dzejniekam Fricim
Brīvzemniekam pasniedz «prāvu latviešu tautas dziesmu krājumu, kuras
tas savā apkārtnē bij noklausījies un pats ar savu roku uzrakstījis».
Atmiņās par šo tikšanos Fricis Brīvzemnieks turpina:
«... pēdējais bija cietis, sāpīgi cietis no vietējās vācu varas. Nakts
laikā tas bij savā mājā piepeši sagrābts un no savējiem aizvests uz
otru Kurzemes tālu malu — uz Jaunjelgavu, un tur palaists uz ielas
vaļā, lai dara, ko grib, tikai pilsētu lai neatstāj. Šāds sods dažā
ziņā grūtāks par cietumu, kur cietumnieks dabū gatavu pajumti, siltumu
un uzturu. Vēl grūtāks šis sods top, kad sodītais visā savā mūžā nedabū
zināt, par ko tas sodīts, par ko to vairākus mēnešus notur trimdā un
atņem vietu, peļņu un godu...»
Izsūtīšanu 1864. gada 4. aprīlī noorganizē Dundagas muižnieks, kuram
nepatīk Ernesta Dinsberga sakari ar jaunlatviešiem. Jaunjelgavā
skolotājs ar grūtībām sameklē skrīvera vietu. Pēc astoņu mēnešu
nostrādāšanas Ernests Dinsbergs saņem atļauju turpināt skolotāja darbu
Rīgā.
Dundagas zemnieki neatlaidīgi prasa atpakaļ «savu Kubeles Ernestu»,
līdz 1867. gadā viņš atgriežas dzimtajā pusē. Apstākļi darbam
uzlabojas, kaut arī tagad muiža un pagasta varas vīri nepievērš
pienācīgu uzmanību skolas uzturēšanai. Toties Dundagas mācītājs ne
tikai seko stundu saturam, bet pārbauda arī skolotāja grāmatplauktu.
Ieraudzījis tur zinātniskus apcerējumus par senajām reliģijām, viņš
pētījumu pievāc un tā vieta iedod skolotajam sprediķu grāmatu. Lai
Dinsbergs «vienmēr negulētu iekš grāmatām», mācītājs viņam piegādā
galdnieka, ratnieka, iesējēja darbus.
Taču no grāmatām skolotāju neizdodas atraut. Pirms vēl sākusies viņa
pedagoga darbība, parādījušās plašas publikācijas laikrakstos. Gadu
gaita nāk klajā viņa apjomīgie tulkojumi. Laba daļa no tiem — pasaules
klasiķu darbi: Ovīdija «Pirams un Tisbe» (1851), J. V. Gētes jautrais
eposs «Lapsa Kūmiņš» (1879), pret nēģeru apspiešanu vērstais H.
Bīčeres-Stovas stāsts «Unkel Toma būda» (1863). Pat Homēra «Odiseju»,
Dž. Miltona «Pazaudēto paradīzi» un J. V. Gētes «Faustu» Kubeles
skolotājs mēģina atveidot latviski. Viņš iespiež rakstus par zemkopību
un mājsaimniecību, par dabaszinātnēm un vēsturi, ķeras pie tādu
sarežģītu gāmatu izstrādāšanas kā «Etnogrāfija» (1876), «Vecie grieķi»
(1887, 1888), «Vispārīgā vēsture četros sējumos» (1892—1902), «Metrika
ar tām vajadzīgām dzejas mākslas ziņām» (1890). E. Dinsbergs grib
audzināt, izglītot, veidot jaunus talantus, jo «mākslas meistaru nav
visai daudz un tādus mums diezgan vajadzētu».
Pavisam iznāk ap pusotra simta Ernesta Dinsberga grāmatu. Viņa dzejas
un atdzejojumi greznoti šodien neparastiem virsrakstiem: «Puķu pušķis»,
«Rīmes», «Gaudu ziņģes», «Vīriešu krietnums, sievu untums». Daudzos
sacerējumos jūtams laikmeta nosacītais ierobežojums, kas neļāva autoram
«aizmācīties tik tālu», lai sasniegtu paliekošas mākslas līmeni.
Talanta veidošanās bija notikusi vācu mācītāju rakstītās didaktiskās,
sprediķu pilnās literatūras iespaidā. Cita parauga jau nebija. Taču
tur, kur rakstnieka skats kavējas pašās ikdienišķākajās lauku vai
pilsētas dzīves ainās, tur piepeši pazib īstas lirikas svaigums:
Kad Ernests Dinsbergs atrodas Jaunjelgavā, pie viņa ierodas lauku
sievas — cita ar sviesta cibiņu, cita ar putraimu kulīti. Viņas grib
tencināt par jaukajām un žēlīgajām ziņģēm, kas priecinājušas ļaudis
garajos ziemas vakaros. Bet, kad mākslā ienāk jaunā paaudze, tad gan
dzeja, gan dzejas izpratne, kuru Dinsbergs veicinājis, kā nu prazdams,
aizaug viņam garām.
«Es zinu gan, ka mani darbi nav vairs priekš šiem laikiem, bet es tos
rakstu tikai priekš sevis vai savas patikšanas dēļ,» viņš atzīstas
nākamā tautiskā laikmeta skolotājam un rakstniekam Kaudzītes Matīsam.
Kubeles skolas augšstāvā Ernests Dinsbergs uzbūvē mājīgu dzīvoklīti
vecumdienām. 1879. gadā viņš atsakās no skolotāja amata. Jumts virs
galvas ir, pensiju neviens nemaksā. Drusciņa rūgtuma, drusciņ lepnuma
skan autobiogrāfijas noslēguma rindās: «Tā nu Dinsbergs tagad dzīvo pie
znota un iztiek pats ar sevi un nav ne pagastam, ne arī kādam citam par
nastu.» Gaisma viņa darbistabas logā katru nakti kā sarguguntiņa
sagaida un pavada vientuļus braucējus Kubeles mežos.
Pašās mūža beigās gan notiek negribēts pagrieziens. Ernesta Dinsberga
znots — skolotājs Jānis Dreibergs — sastrīdas ar lielkungu un pāriet
darbā uz Rīgu. Sirmgalvis seko tuviniekiem.
«Pirms nāves viņš atradās tādā kā miegā, bet viņa roka virs segas
arvien vēl rakstīja» — tā radi atceras Kubeles skolotāja pēdējos brīžus
1902. gada 30. aprīlī. Maija sākumā rakstnieka šķirstu pārved no Rīgas
uz Dundagu un rok Kuženieku kapsētā. Turpat netālu ir Kubeles skola,
Ernesta Dinsberga stādītie koki, mežam atkarotie tīrumi. Viņa aiziešanu
pieminot, dzejnieks Jānis Poruks raksta:
«Viņam ir griba, milzeņa griba, kuram garīgās rokas saistītas, un šī
griba ir tā svētīgākā un cēlākā, kāda vien pie cilvēces un tautu
darbiem sastopama.»
Griba un darbs. Darbs. Darbs — kad pāri novadiem tikko jaušams rīta
blāzmas svīdums.