Esejas turpinājumā uzsvēršu īpašu demokrātijas liberālās koncepcijas aspektu, kas, manuprāt, ir loti svarīgs diskusijā par liberālisma izplatību, it sevišķi attiecībā uz Austrumeiropu. Demokrātija ir organiski saistīta ar kopību, jo demokrātija — gandrīz kā kura katra valdības forma — ir organiski saistīta ar kolektīvu rīcību. Mēs sakām, ka demokrātijā valdība ir tautas valdība. Ar to mēs domājam, ka cilvēki rīkojas kolektīvi — piemēram, ievēlē vadoņus, un to indivīds viens pats nedz var izdarīt, nedz dara.
Pastāv divu veidu kolektīvā rīcība — statistiskā un kopīgā — un tāpēc arī divas demokrātijas koncepcijas. Kolektīva rīcība ir statistiska tad, kad grupa izpilda kādu aptuvenu vai konkrētu funkciju, grupas locekļiem darbojoties individuāli un nejūtot, ka viņi darītu kaut ko kopīgi kā grupa. Varbūt kādas valsts, piemēram, Itālijas, iedzīvotāji gribētu agresīvāku ekonomiskas intervences politiku. Viens politiskās rīcības veids ir šāds, neviens itālis atsevišķi nevar īstenot to, ko itālieši īpaši iecerējuši. Bet atsaukšanās uz itāļu tautu tomēr ir tikai un vienīgi izteiksmes līdzeklis: mēs nedomājam, ka pastāv kāda multiplikācijas filmu varonim līdzīga superpersona, kuru sauktu Itāļu Tauta un kurai varētu būt pašai savi uzskati. Mūsu rīcībā ir aptuvens statistisks spriedums par to, kādā veidā, piemēram, domā lielākā daļa itāļu vai vismaz vairākums no viņiem, kas domā par šo tēmu vai ko tamlīdzīgu. Mēs varētu teikt, ka vakar ārzemju valūtu kurss sadzina uz augšu liras cenu. Tā atkal ir kolektīva darbība: tikai liela baņķieru un dīleru grupa var būtiski ietekmēt valūtu kursu. Bet mūsu atsaukšanās uz kolektīvu vienību - valūtas tirgu - nav norāde uz konkrētu vienību. Nekādi nemainot izteikuma jēgu, varētu izdarīt atklātu statistisku apgalvojumu: liela skaita individuālu valūtas transakciju kopīgās pūles noveda pie liras cenas paaugstināšanās pēdējā laika darījumos.
Taču ir ari otrs veids. Kolektīvā rīcība ir kopīga, kad to nevar reducēt līdz kādai individuālas rīcības statistiskai funkcijai, jo tā ir dziļāk kolektīva un pieprasa, lai indivīdi uztvertu grupas eksistenci, kā atsevišķu vienību vai parādību. Spilgts piemērs ir ierastais, bet ļoti spēcīgais, kolektīvās vainas fenomens. Vācieši jūt atbildību par to, ko izdarīja Vācija, ne tikai par to, ko izdarīja citi vācieši: viņu atbildības jūtas pieņem, ka viņi paši ir kaut kādā veidā saistīti ar nacistisko teroru, ka viņi pieder šos noziegumus izdarījušajai nācijai. Orķestris var nospēlēt simfoniju, bet neviens atsevišķs mūziķis nevar, tomēr šis nav statistiskas kolektīvas rīcības piemērs, jo orķestra priekšnesumam svarīga ir ne tikai konkrēta mūzika funkcija, nospēlējot savu partitūru, bet visu mūziku spēle kā orķestra kopspēle, kad katrs grib dot savu ieguldījumu grupas kopējā priekšnesumā, nevis sniedz atsevišķu individuālu priekšnesumu.
Atšķirība starp statistisko un kopīgo rīcību ļauj divējādi izlasīt nodrāzto patiesību, ka demokrātija prasa kolektīvu rīcību, divējādi izlasīt Linkolna solījumu, ka demokrātija ir tautas valdība no tautas un tautai. Pirmais ir statistisks šo ideju lasījums: ka demokrātijā politiskie lēmumi tiek pieņemti saskaņā ar kādu individuālu katra atsevišķa pilsoņa balss vai lēmuma, vai vēlēšanās funkciju. Šajā lasījumā demokrātija atšķiras no citām valdības formām, jo demokrātijā aktīvā funkcija ir mažoritāte vai vismaz plurālisms, bet citās valdības formās ir konkretizētas citas statistiskās funkcijas. Otrs ir kopīgs lasījums: ka demokrātijā politiskos lēmumus pieņem konkrēta vienība — tauta kā tāda -, nevis atsevišķu indivīdu kopums. Šis formulējums ir domāts, lai atgādinātu par Ruso vispārīgo gribu, kura manā izpratnē drīzāk norāda uz kopīgo, nevis statistisko demokrātijas izpratni.
Atšķirība starp šim divām demokrātijas koncepcijām ir praktiski loti nozīmīga, jo tā ir izšķiroša gadījumos, kad mažoritātes lēmums, kas rada īpaši neizdevīgu. stāvokli kādai minoritārai grupai, var tikt attaisnots kā leģitīms tāpēc, ka esot demokrātisks. No statistiskā viedokļa jebkurš politisks lēmums, kas patiesi izsaka politiskās kopības locekļu vairākuma gribu, var pieprasīt šādu. attaisnojumu, kaut gan lēmums var būt atvērts arī pretējam apgalvojumam - ka tas ir netaisns vai nav gudrs. Bet demokrātijas kopīgajai koncepcijai ar to nepietiek. Vairākuma balss piešķir demokrātisku attaisnojumu tikai tad, ja kopienai piemīt nepieciešamās īpašības, lai to izskatītu par īstu politisku kopību. Tai vajadzīga morāla vienotība, lai to varētu uzskatīt par neatkarīgu morālu vienību, un tai ir tāda vienotība tikai tad, ja tā pret visiem pilsoņiem izturas ar vienādām rūpēm, piešķirot brīvību un vienlīdzību, ko pieprasa tās statuss. Lēmumi, kas izstumj kādu minoritāti no vienlīdzīgas dalības kopības kā veseluma lēmumu pieņemšanā vai liedz kādai minoritātei vienlīdzīgu daļu finansiālajos panākumos, vai aizskar kādas grupas morālo neatkarību, nevar tikt attaisnoti kā demokrātiski, lai cik liels būtu tos atbalstošais vairākums, jo šie lēmumi apgāž būtisku šā attaisnojuma premisu.
Es tikko pieminēju trīs prasības patiesai kopībai: piedalīšanos, ieinteresētību un neatkarību. Prasība pēc piedalīšanās ir pietiekama, lai izskaidrotu, kāpēc mēs saistām kopīgo demokrātiju ar vispārējām vai tikpat kā vispārējām vēlēšanu tiesībām pēc katram-viena-balss balsošanas shēmas un arī ar tādām pārstāvniecības struktūrām, kas politiskos principus padara visiem atvērtus. Šāda veida shēma apmierina piedalīšanās prasību, un neviena novirzīšanās no shēmas to neapmierinātu. Vēsturei, ienesot jēgu struktūrās, ir nozīmīga loma šajā sprieduma. Tā kā vēlēšanu shēmas, kas nebalstījās uz vienlīdzību vēlēšanu tiesībās, parasti atspoguļoja viedokli, ka bagātie esot cienīgāki valdīt neka nabagie vai ka dažām rasēm trūkstot citām rasēm piemītošo tiesību vai spēju, vai ka viens dzimums esot un tam vajagot būt pakļautam otram, mūsdienās jebkura atkāpšanās no principa viens-cilvēks-viena-balss rada aizdomas par to, ka tām varētu būt cita jēga, kas tikpat lielā mērā pārkāptu piedalīšanās principu. Bet tā nav vienmēr, un reizēm vēsture sargā, nevis nosoda institūciju, kas atkāpusies no principa viens-cilvēks-viena-balss. Amerikas Savienoto Valstu Senāta vēsture, piemēram, netiek skaidrota individuālistiski. Vismaz principā citas atkāpšanās no likuma viens-cilvēks-viena-balss var tikt attaisnotas, kā piedalīšanās principu neaizskarošas, piemēram, sadalīšana rajonos, kas piešķir īpašas balsstiesības grupām ar īpašām vajadzībām.
Piedalīšanās princips arī izskaidro, kāpēc tādas politiskās brīvības, kā runas un protesta brīvība, pieder demokrātijas idejai. Ja katram pilsonim politikā tiek piešķirta loma, kas dod patiesu iespēju radīt pārmaiņas, tad, it īpaši lielā politiskā kopībā, viņam ir jādod ne vien balsošanas tiesības, bet arī balsstiesības. Vēlēšanu shēma, kas pilsoņu vairākuma piedalīšanos ierobežo tikai ar balsi par vai pret, kad debates galā, ne veicinātu, ne attaisnotu demokrātisku attieksmi. Selektīva, saturu skaroša, cenzūra pārkāptu piedalīšanās principa otro daļu, kas nosaka, ka tautas politisko varu nedrīkst kompromitēt noteikumi, kas neievēro savstarpējas cieņas prasības. Līdzīga prasība, ka katram pilsonim ir jābūt ieinteresētam patiesas demokrātijas panākumos, atspoguļo to, kā mēs izprotam pamatideju par kolektīvo darbības vienību. Līdzdalība kolektīvā atbildības vienībā ietver savstarpējas saistības: cilvēks nav kolektīvas vienības loceklis, kas dalās tās panākumos un neveiksmēs, ja pārējie pret viņu neizturas, kā pret vienības biedru, un izturēties pret viņu, kā pret biedru, nozīmē pieņemt, ka kolektīvās rīcības ietekme uz viņa dzīvi un interesēm ir tikpat svarīga visas darbības panākumiem, kā ietekme uz jebkura cita biedra dzīvi un interesēm- Kaut gan vācieši, kas aktīvi pretojas Hitleram, juta zināmu kolektīvās atbildību par viņa noziegumiem, būtu absurdi, pat perversi, ja Vācijas ebreji arī izjustu kaut ko tādu. Tātad komunāla demokrātijas koncepcija izskaidro nojautu, kas daudziem no mums ir kopīga: ka sabiedrība, kurā vairākums sadala resursus netaisnīgi, ir ne tikai netaisna, bet ari nedemokrātiska. Komunālā koncepcija apvieno procesuālo un tiesisko taisnību, apgalvojot, ka demokrātija nozīmē valdību gan no tautas, gan tautai, un pēc šīs koncepcijas atšķirība starp abiem taisnīguma aspektiem ir tikai virspusēja. Tas, kā kopībā izturas pret saviem biedriem, daļēji izšķir, vai viņi ir biedri vai nav, un tātad arī — vai politiskus lēmumus pieņem kolektīva morāla vienība, kurā viņi iekļauti.
Trešā prasība — ka kolektīvajai demokrātijai ir jāciena tās biedru morālā neatkarība — no cita viedokļa skaidro, kāpēc liberāļi pieprasa iecietību. Patiesi demokrātiskas kopības pilsoņi ir jāmudina uzskatīt, ka par morāliem un ētiskiem vērtējumiem atbildīgi ir viņi paši, nevis kolektīvā vienība; pretējā gadījumā izveidosies nevis demokrātija, bet gan monolīta tirānija. Neatkarības princips tāpēc uzskata, ka demokrātiska valdība nedrīkst diktēt, kas tās pilsoņiem būtu jādomā par politiskā vai morālā, vai ētiska vērtējuma jautājumiem, bet tai — gluži pretēji — jānodrošina apstākļi, kas mudinātu pilsoņus iegūt pārliecību šajos jautājumos.
Nevar, protams, noliegt, ka cilvēka personību ietekmē tas, kas ir pieejams kultūras praksē, darbībā un valodā. Mēs visi varam — un varbūt mums vajadzētu — personiski interesēties par savu līdzpilsoņu dzīvi, tāpat arī par to, vai pret viņiem izturas taisnīgi. Un mums nenoliedzami vajadzētu kopīgi spriest un domāt par morāli un labu dzīvi — drīzāk sarunās nevis vientuļās cellēs. Neatkarības princips nevienam to neliedz. Tāpat arī tas neliedz kopībai mēģināt ar pārliecināšanu mainīt atsevišķa pilsoņa uzskatus, proti, veicinot, nevis kavējot kognitīvo spēju attīstību. Bet šis princips paziņo, ka demokrātija tiek apdraudēta, kad kopība pieņem kādas slēptas vai netiešas piespiedu metodes savu pilsoņu uzskatu ietekmēšanai. Jeb kolektīva vēlme uztiept indivīdam kādus uzskatus apdraudētu kolektīvu demokrātiju vienā no diviem veidiem. Ja kolektīvās ambīcijas ir vispārīgas un ietver sevi virkni individuālu pārliecību un uzskatu — kā tas notiek teokrātiskā despotismā -, tad pati to, ar ambīciju pastāvēšanu, noliedz kopības integrēto raksturu: tā ir tieksme pēc monolītas kopības, ne pēc kolektīvas demokrātijas. Ja kolektīvās ambīcijas ir selektīvas un diskriminējošas — ja tādējādi tiecas tikai likvidēt konkrētas pārliecības, par kurām kolektīvi nolemts, ka tās ir nepareizas vai degradējošas —, tad tiek iznīcināta to pilsoņu integrācija, kuriem adresētas šīs reformas, jo viņi tiek vispār izslēgti no kopienas. Citiem vārdiem sakot, sprieduma neatkarība ir strukturāls priekšnoteikums piederībai pie integrētas kopības. Cik nejēdzīgi būtu, ja Vācijas ebrejs uzņemtos kolektīvu atbildību par nacistu zvērībām, tikpat nejēdzīgi būtu arī, ja es uzskatītu, ka man ir kāda integrēta kolektīva atbildība grupā, kas noliedz manas spējas pašam pieņemt lēmumus.
Tas viss var izklausīties triviāli, bet sekas nebūt nav niecīgas. Tas pievienojas gadījumam, kuru pieminēju, runājot par piedalīšanās principu, lai politiskās brīvības tiktu uzskatītas par būtisku demokrātijas sastāvdaļu. Demokrātija pieprasa strukturālu vietu konstitucionālām runas, biedrošanās un reliģijas brīvību garantijām, kas ir nepieciešamas, lai ļautu indivīdam uzņemties atbildību par savu personību un uzskatiem, un mudinātu uz to. Tas padara dažus liberālas tolerances veidus attiecībā uz nepopulāru seksuālo vai personisko morāli par demokrātijas priekšnoteikumu daļu. Man jābūt ļoti uzmanīgam, lai neliktu domāt, ka pietiek ar šo vienu principu - vai ar jebkuru vienu politisku principu - lai pietiekami atbrīvotos no visiem jautājumiem, ko izraisa morāles uzspiešanas problēma. Ir izskanējusi loti dažādi argumenti pret neliberāliem ierobežojumiem cilvēku izvēles brīvībai personiskās morāles un ētikas jautājumos, un liberāli pretargumenti jāveido atbilstoši argumentiem, uz kuriem tiem jāatbild. Mans pašreizējais arguments, es atkārtoju, ir ierobežots, bet izšķirošs: ka liberālā iecietība, lai kādi argumenti tiktu izvirzīti par vai pret to, ir būtisks demokrātijas priekšnoteikums atbilstoši tās kolektīvajai koncepcijai.
Ir svarīgi saprast, ka šis arguments attiecas gan uz iecietību pret dažiem darbības veidiem, gan arī uz pārliecību. Ja kādam ir ētiska, piemēram, reliģiska, pārliecība, tad viņš ir tiesīgs dzīvot saskaņā ar to: kopība tikpat lielā mērā pārkāpj neatkarības principu, padarot indivīda personisko pārliecību nesvarīgu viņa dzīvē, kā aizliedzot viņam turēties pie savas pārliecības. Tāpēc cilvēki, kas ir pret morālu likumdošanu, apgalvo, ka "grib paši pieņemt lēmumus", nevis ļaut, lai vairākums izdara to viņu vietā, pat , likumdošana ļauj viņiem palikt pie savām domām ar noteikumu, ka viņi darbībā ievēro pastāvošos likumus. Šie novērojumi arī varētu palīdzēt izskaidrot, kādēļ likumu izstrādātāji - juristi izmanto privātuma jēdzienu, lai paskaidrotu, kāpēc morālisms ir nepareizs. Viņi uzskata, ka lēmumi par personisko pārliecību ir privāti nevis tajā ziņā, ka tos cilvēks pieņem viens pats un nenovērots, bet gan pretstatā publiskumam, proti, ka šajās jomās lēmumi ir pārak cieši saplūduši kopā ar vērtējumu, lai varētu pieļaut, ka tos pieņem kolektīvi.
Nobeigumā gribētos pievērst uzmanību demokrātijas kolektīvās izpratnes tālākajai būtiskajai attīstībai. Kolektīvās demokrātijas koncepcija lielā mērā atbalsta ASV konstitūcijā dzimušu ideju, kas pēdējos gadu desmitos guvusi aizvien lielāku popularitāti arī Eiropā, — ka patiesa demokrātija prasa, lai konstitūcijā ierakstītas garantijas, par kurām lemj un kuras ievieš kāda institūcija — kā Augstākā tiesa vai konstitūcijas tiesa —, pasargātu minoritātes no vairākuma gribas. Jautājums par to, vai kādi īpaši nosacījumi, kas ietverti Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijā vai Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, vai kādā citā nacionālā vai starptautiskā konstitūcijā, patiesi uzlabo īstu demokrātiju vai ir tai pretrunā, protams, paliek atklāts. Tas ir ļoti svarīgs jautājums, bet tas skar arī detaļas, kas prasa katra gadījuma atsevišķu analīzi un apspriešanu. Tomēr vispārīgais uzskats, ka demokrātiju var uzlabot, ierobežojot vairākuma gribu, un ka vismaz daži ierobežojumi aizsargā brīvību un rūpju vienlīdzību, kas nepieciešama šim mērķim, ir patiesi politiskas kopības liberālas koncepcijas centrālā iezīme.1
Nodaļa no Ronalda Dvorkina raksta ”Brīvība, vienlīdzība, kopība”
R. Dworkin ”Liberty, Equality, Fraternity”. Courtesy of Ronald Dworkin.
Tulkojusi I.Beķere.
1 Šķiet, varbūt kāda
diža vēsturiska paradoksa pēc šo argumentu tagad labāk izprot Eiropa,
kur gadsimtiem ilgi valdījušai demokrātijas statistiskās koncepcijas,
nevis Amerika, kuras konstitūcija, kā jau teicu, izgudroja pirmo
praktisko kolektīvās koncepcijas formu. Bet tagad manāmas jaunas un
daudzsološas zīmes, ka Amerikā atdzimst ticība savam izgudrojumam.