Nu tā, vakar 2005.gada 5. martā, es beidzu lasīt Gunas Rozes stāstu
krājumu “Zemenes ar pienu”. Nevarētu teikt, ka es biju šausmīgā sajusmā
par šo grāmatu, jo secinājums bija aptuveni tāds – ka ja mani apciemotu
mana “mūza”, es varētu uzrakstīt par šo stāstu krājumu daudz
interesantāku apcerējumu, nekā bij pats stāstu krājums. Tīri bez liekām
emocījām mans atzinums par šo grāmatu ir – sentimentalitātes, hormonu
un masu kultūras sajaukums. Liekas, ka laikam, tāpēc latviešiem ir tik
maz recenziju, jo mēs cenšamies neizplatīt negatīvo, bet tomēr meklēt
pozitīvo. Un te nu, kā reizi, varam atgriezties pie manas ieceres, par
interesantāku apcerējumu, jo tēma mūžsena – pāru attiecības. Stāstos
pamatā skatīta, ļoti mūsdienīgā griezumā – paviršas attiecības,
nenobriedušas jūtas, “pliks sekss”, kā mierinājums vientulībai. Visa
stāstu krājuma motīvs - brēcoša vientulība. Egoistiski cilvēki, kas
noslēgušies katrs savā čaulā rada ap sevi izskatu, ka viņi tomēr, kaut
brīdī ir “laimīgi”. Vairums stāstu galvenās varones atrod vienu mierin
ājumu – sekss, kā pierādijums, ka viņas ir vajadzīgas, kā atbildi uz
jautājumu – kapēc viņas ir. Seksuālais kairinājums, kā vienīgais, ko
vairs var sajust. Tam visam, protams, piejaukts krietns
sentimentalitātes malks – ziedi, šampanietis, mežonīgs maigums. Savā
ziņā izskātās, ka Guna, to nevēloties, ar varu liek mums aizdomāties,
bet, kas tad ir aiz tā, kas ir aprakstīts – kas notiek šādu cilvēku
dvēselēs. Un patiesībā, tā ir lieliska mīkla, jo visgrūtak saskatīt ir
tukšumu. Visi notikumi grāmatā notiek uz cilvēka ādas – nekas dziļāk –
un lieliski to papildina visi mūsdienu atribūti: mobīlie telefoni,
čats, turība, hedoniskas apridas - līdzigi, kā senajiem ķīniešiem
ir teikts: tiklīdz sievietes ir tikušas galā ar izdzīvošanas jautājumu,
visas viņu domas pievēršas “mīlestībai”. Protams, krājums, sastāv no
atsevišķiem, savā starpā nesaistītiem, stāstiem. Katram stāstam sava
varone, savs sižets - pieminēsim, izceļamos. Pirmais un
apjomīgākais “Staccato vijolei eļļā” stāsta par mākslinieci, kura
nespējot izrauties no sava sīkburžuāziskā (uzsvars uz sīk..)
uzskatu kopuma, tomēr ir sīkburžuāziska nemierniece. Cenšas būt strauja
un neapvaldīta, tomēr neko vairāk par gadījuma attiecībām nepanāk, kas
protams, ar neko arī beidzas. Krietni atšķirīgs ir “Izrāde cietumā”,
kur stāsts iet par jauno “sīkmaņu” paaudzi, kas ar teātri dodas
uz Cēsu koloniju ar izrādi. Lieliska vide, lai atklātos tēli patiesajā
gaismā, lai lielsiki izceltos – cietumi mūsos pašos. Lai mēs redzētu,
ka mūsu pašu aizspriedumi norobežo mūs vienu no otra, ka tie ir mūsu
priekšstati - izdomatas “patiesības”, kas nostājas starp
cilvēkiem. Kopumā es iesaku, šo stāstu lasīt, sieviešu romānu
piekritējiem un cilvēkiem, kas meklē izklaidi.