«Ei,Jāni!»
«Ei, Jāni! Ak tu dievs, guļ kā nosists!» Ieva iegrūda vīram ar dunku
sānos.
«Ko? Kas?» Jānis runāja, pa miegam čāpstinādams un laizīdamies; viņa
platā mute bij pilna vissaldākā miega.
«Vai dieviņ!» Ieva grūši nopūtās. Jānis pamodās sievai blakus un sāka
klausīties.
Kas viņai bij? Vai viņa bij slima? Viņš uzlika savu plato roku uz viņas
krūts, kura šūpojas kā velēna.
Zem zemiem griestiem gulēja karsts un tvaikains gaiss. Maize vakarā bij
cepta, un lielā krāsns, pret kuru ar visām saimnieka tiesībām bij
atslējies gultas kājgalis, neizturami tvīka un garoja.
«Dzir, dzir.»
«Dzir, dzir,» circenis dziedāja aizkrāsnē.
Ieva gulēja vaļā acīm, nometusi segu, un kaut ko domāja.
«Jāni, saki — kur tā Mellā jūra īsti ir?»
«Mellā jūra? Sieva, ko murgo? Es nezinu nekādas Mellās jūras,» Jānis
atteica.
«Nu jā, vai tad tu vairāk ko zini kā art un gulēt,» sieva īgni
apsviedās uz sāniem, tā ka platā laulības gulta nokrakšķēja visos
četros stūros.
«Bet, Ieva, ko tad vēl, lai es daru?» Jānis silti apķērās viņai ap
kaklu. «Vai tad es tevi negriežu apkārt katru nakti tāpat kā arkls
velēnu?»
Ieva izrāvās viņam no rokām un kā izmisusi uzspiedās ar pieri uz gultas
malas.
«Dzir, dzir,» aizkrāsnē dziedāja circenis.
Istabā bij karsts un tvaikains klusums
«Ieva, nu saki — kā tev trūkst?» Jānis runāja. Viņa lepnums bij
aizskarts. «Tev ir māja, bērni. Govis tev vairojas un viss izdodas. Ko
tu vēl gribi?»
«Bērni! Kas man ir no taviem bērniem? Viņi visi ir ar tādām pat platām
mutēm kā tu un tāpat nepratīs vairāk kā art, gulēt un nomirt. Vai tu
varēsi viņiem ko iemācīt, ka pats nekā nezini!» sieva ar dusmām atteica
un piecēlās no gultas.
Viņa atgrūda zemo logu un uzmetās uz palodzes, tā ka lupstāju valgie,
smaržīgie kāti, kuri turpat pie sienas auga, metās viņai pie kailām,
karstām krūtīm. Visa mazā māja bij iegrimusi smaržīgos ziedos un zālēs.
Aiz ābelēm cēlās migla, tur bija pļava, un grieze, staigādama pa savām
nakts tekām, grieza vienmuļīgi un žēli. Kaut kas Ievai vilka vai sirdi
no krūtīm laukā.
Arī Jānis to nakti pazaudēja savu miegu un nevarēja vairs gulēt.
«Nezini, nezini,» Jānis teica. «Tā tas nevar palikt.» Viņa lepnums bij
aizskarts. Viņš jūdza zirgu, lika ratos siena maisu un putras vērpeli
un brauca meklēt Nezināmo.
Viņš izbrauca no sava pagasta lauku ceļiem uz lielceļiem, kur vēl
nekad nebij bijis, un arvien tuvāk viņam nāca Nezināmais. To viņš
manīja no tā, ka arvienu baigāk palika ap sirdi. Vieglas trīsas viņam
gāja pa kauliem. Bij tā, kā brienot vēsā ūdenī.
Viņš brauca dienām un naktīm, nekur neapstādamies. Viņš gribēja
sasniegt Nezināmo un braukt mājā.
Bij gaiša vasaras nakts. Ceļš gāja pret kalnu; cita aiz citas pār viņu
kāpa baltas un svinīgas bērzu birzes.
Viņš uzbrauca kalnā un samulsa. Ceļš stāvu iegriezās gravā, pie kājām
viņam gulēja koku galotnes, lejā dziļi šņāca upe. Otrā pusē aiz gravas
pacēlās kalns, un zem jaunā mēneša malas tur varēja saskatīt caur miglu
kādas pils torņus.
Tur nu ir Nezināmais, to viņš tūliņ noprata. Bet kā lai tiek viņam
klāt? Braukšus jau nekādā ziņā, ja negribēja uz stāvā ceļa lauzt kaklu
un pazaudēt zirgu un ratus.
Jānis izjūdza zirgu, uzmauca viņam auzu tarbu un uzslēja ilksis. Tad
viņš novilka un atstāja pie ratiemarī savus zābakus, prātīgi
pārlikdams, ka basām kājām viņš klusītēm, vieglītēm tiks ātrāk klāt
Nezināmam.
Bij pāri pusnaktij, pati spoku stunda. Jānis lēnām devās lejā. No
augšas vēl ceļš bij gaišs; bet koku zari arvien ciešāk pār viņu kļāvās
kopā, un viņš nonāca tādā vietā, kur bij tik tumšs un kluss, ka sirds
viņam apstājās krūtīs. Tikai ar kāju pirkstiem vēl varēja sataustīt
ceļa oļus. Un piepeši mežs un krūmi nodrebēja, ausīs sāka šņākt,
zilas, zaļas ugunis šķīda ap acīm.
«Nu ir klāt, nupat velni sāk dancot,» Jānim izšāvās caur galvu, un viņš
iekliegdamies metās atpakaļ.
Viņš uzskrēja kalnā un krita zirgam ap kaklu ar visu savu baiļu svaru.
Viņš ķērās pie savām ratu ilksīm, apkampa zābakus, putras vērpeli,
maizes kukuli.
«Rati, ilksis, zābaki,» viņš lūdzās, «glābiet mani no Nezināmā, es
negribu Nezināmo, es negribu, ko nezinu!»
Un viņš sāka jūgt zirgu, lai brauktu atpakaļ.
Tikām nakts bij garām.
Tornī no kalna sargs pūta rīta stundu, baloži ar blāzmā apsarkušiem
spārniem lidoja pāri dzintara jumtiem, kuri kāpa ārā no miglas.
«Nezin kas tā par pili? Un ko tā taurē tur no kalna?» Jānis, ratos
kāpdams, domāja. «Ek nu, kur man jāskrien!» Viņš puszvilus atlaidās uz
maisa un sarāva grožus. Zirgs sāka tecēt uz māju.
Bet Ieva?
Jānis nolaida acis. «Nu, ja viņa pa naktīm man vēl tā aušosies, es iešu
gulēt gubenī.»
1917