Katalogs ~ Kārlis Skalbe - Pasakas
Kā Jānis brauca nezināmo meklēt ~ Ūdens māte ~ Pasaka par vērdiņu ~ Saturs ~

Kā Jānis brauca nezināmo meklēt



«Ei,Jāni!»
«Ei, Jāni! Ak tu dievs, guļ kā nosists!» Ieva iegrūda vīram ar dunku sānos.
«Ko? Kas?» Jānis runāja, pa miegam čāpstinādams un laizīdamies; viņa platā mute bij pilna vissaldākā miega.
«Vai dieviņ!» Ieva grūši nopūtās. Jānis pamodās sievai blakus un sāka klausīties.
Kas viņai bij? Vai viņa bij slima? Viņš uzlika savu plato roku uz viņas krūts, kura šūpojas kā velēna.
Zem zemiem griestiem gulēja karsts un tvaikains gaiss. Maize vakarā bij cepta, un lielā krāsns, pret kuru ar visām saimnieka tiesībām bij atslējies gultas kājgalis, neizturami tvīka un garoja.
«Dzir, dzir.»
«Dzir, dzir,» circenis dziedāja aizkrāsnē.
Ieva gulēja vaļā acīm, nometusi segu, un kaut ko domāja.
«Jāni, saki — kur tā Mellā jūra īsti ir?»
«Mellā jūra? Sieva, ko murgo? Es nezinu nekādas Mellās jūras,» Jānis atteica.
«Nu jā, vai tad tu vairāk ko zini kā art un gulēt,» sieva īgni apsviedās uz sāniem, tā ka platā laulības gulta nokrakšķēja visos četros stūros.
«Bet, Ieva, ko tad vēl, lai es daru?» Jānis silti apķērās viņai ap kaklu. «Vai tad es tevi negriežu apkārt katru nakti tāpat kā arkls velēnu?»
Ieva izrāvās viņam no rokām un kā izmisusi uzspiedās ar pieri uz gultas malas.
«Dzir, dzir,» aizkrāsnē dziedāja circenis.
Istabā bij karsts un tvaikains klusums
«Ieva, nu saki — kā tev trūkst?» Jānis runāja. Viņa lepnums bij aizskarts. «Tev ir māja, bērni. Govis tev vairojas un viss izdodas. Ko tu vēl gribi?»
«Bērni! Kas man ir no taviem bērniem? Viņi visi ir ar tādām pat platām mutēm kā tu un tāpat nepratīs vairāk kā art, gulēt un nomirt. Vai tu varēsi viņiem ko iemācīt, ka pats nekā nezini!» sieva ar dusmām atteica un piecēlās no gultas.
Viņa atgrūda zemo logu un uzmetās uz palodzes, tā ka lupstāju valgie, smaržīgie kāti, kuri turpat pie sienas auga, metās viņai pie kailām, karstām krūtīm. Visa mazā māja bij iegrimusi smaržīgos ziedos un zālēs. Aiz ābelēm cēlās migla, tur bija pļava, un grieze, staigādama pa savām nakts tekām, grieza vien­muļīgi un žēli. Kaut kas Ievai vilka vai sirdi no krūtīm laukā.
Arī Jānis to nakti pazaudēja savu miegu un neva­rēja vairs gulēt.
«Nezini, nezini,» Jānis teica. «Tā tas nevar palikt.» Viņa lepnums bij aizskarts. Viņš jūdza zirgu, lika ra­tos siena maisu un putras vērpeli un brauca meklēt Nezināmo.
Viņš izbrauca no sava pagasta lauku ceļiem uz liel­ceļiem, kur vēl nekad nebij bijis, un arvien tuvāk viņam nāca Nezināmais. To viņš manīja no tā, ka arvienu baigāk palika ap sirdi. Vieglas trīsas viņam gāja pa kauliem. Bij tā, kā brienot vēsā ūdenī.
Viņš brauca dienām un naktīm, nekur neapstāda­mies. Viņš gribēja sasniegt Nezināmo un braukt mājā.
Bij gaiša vasaras nakts. Ceļš gāja pret kalnu; cita aiz citas pār viņu kāpa baltas un svinīgas bērzu birzes.
Viņš uzbrauca kalnā un samulsa. Ceļš stāvu iegrie­zās gravā, pie kājām viņam gulēja koku galotnes, lejā dziļi šņāca upe. Otrā pusē aiz gravas pacēlās kalns, un zem jaunā mēneša malas tur varēja saskatīt caur miglu kādas pils torņus.
Tur nu ir Nezināmais, to viņš tūliņ noprata. Bet kā lai tiek viņam klāt? Braukšus jau nekādā ziņā, ja negri­bēja uz stāvā ceļa lauzt kaklu un pazaudēt zirgu un ratus.
Jānis izjūdza zirgu, uzmauca viņam auzu tarbu un uzslēja ilksis. Tad viņš novilka un atstāja pie ratiemarī savus zābakus, prātīgi pārlikdams, ka basām kā­jām viņš klusītēm, vieglītēm tiks ātrāk klāt Nezi­nāmam.
Bij pāri pusnaktij, pati spoku stunda. Jānis lēnām devās lejā. No augšas vēl ceļš bij gaišs; bet koku zari arvien ciešāk pār viņu kļāvās kopā, un viņš nonāca tādā vietā, kur bij tik tumšs un kluss, ka sirds viņam apstājās krūtīs. Tikai ar kāju pirkstiem vēl varēja sataustīt ceļa oļus. Un piepeši mežs un krūmi nodre­bēja, ausīs sāka šņākt, zilas, zaļas ugunis šķīda ap acīm.
«Nu ir klāt, nupat velni sāk dancot,» Jānim izšāvās caur galvu, un viņš iekliegdamies metās atpakaļ.
Viņš uzskrēja kalnā un krita zirgam ap kaklu ar visu savu baiļu svaru.
Viņš ķērās pie savām ratu ilksīm, apkampa zābakus, putras vērpeli, maizes kukuli.
«Rati, ilksis, zābaki,» viņš lūdzās, «glābiet mani no Nezināmā, es negribu Nezināmo, es negribu, ko ne­zinu!»
Un viņš sāka jūgt zirgu, lai brauktu atpakaļ.
Tikām nakts bij garām.
Tornī no kalna sargs pūta rīta stundu, baloži ar blāzmā apsarkušiem spārniem lidoja pāri dzintara jum­tiem, kuri kāpa ārā no miglas.
«Nezin kas tā par pili? Un ko tā taurē tur no kalna?» Jānis, ratos kāpdams, domāja. «Ek nu, kur man jāskrien!» Viņš puszvilus atlaidās uz maisa un sa­rāva grožus. Zirgs sāka tecēt uz māju.
Bet Ieva?
Jānis nolaida acis. «Nu, ja viņa pa naktīm man vēl tā aušosies, es iešu gulēt gubenī.»
1917


Katalogs ~ Kārlis Skalbe - Pasakas
Kā Jānis brauca nezināmo meklēt ~ Ūdens māte ~ Pasaka par vērdiņu ~ Saturs ~


Google WWW labsa lab

hipatia.info