Kādas savādas dienas! Jau no paša rīta viņas iebrien
krēslā, kura guļ pār mani kā lēns ūdens. Tā apņem mani kā miegs. Brīžam
es manu, ka kāds uzliek man roku uz pleca, dzirdu, ka sauc manu vārdu.
Tad atkal šī plūstošā krēsla. Man liekas, ka viņa šūpojas šurp un turp
kā liels ūdens. Es kustos viņā kā snaudā. Dažreiz man liekas, ka man ap
kājām tinas lokanas ūdenszāles un velk mani kaut kur dziļumā, kur kā
melni rēgi ēnojas vecas siekstas un tālāk visu aprij tumsa. Šādos
brīžos man ienāk prātā pasaka par zēnu upes dibenā.
*
Dziļa, plata upe tecēja neapsīkstoši kā laiks, kurš
aiznes minūtes, stundas, dienas un gadus, tālu izklādama savus
mirdzošos ūdeņus. Augšā uz krasta bija ķēniņa pilsēta, lejā, ūdeņu
dzelmē, gulēja viņas atspīdums.
Ik rītu, kad iedegās diena, še atnāca mazs puika gaišiem matiem, zilām
acīm apēst savu maizes gabalu. Viņš nosēdās uz krasta un nolika maizi
uz akmeņa sev blakus.
Viņš noliecās un skatījās, kā torņi un nami gāžas
ūdeni un gulēja tur, dzelmes spožumā, kā citā pasaulē. Apgāzta pilsēta
apgāztās debesīs. Zelta krustu gali it kā meklēja dzelmei dibena. “Nez
vai zivtiņas ar ir kristītas,” puika domāja.
Un, cik viņš te nāca un sēdēja, viņš arvienu
pazaudēja savu maizes gabalu.
Kāds miesnieka puisis gāja garām, ēzdams desu.
Priekš beidzamā kumosa tam pietrūka maizes. Viņš paņēma maizes gabalu
no akmeņa un aizgāja, piebāzis sev vaigus.
Otrreiz gāja garām kāds kungs ar suni. Pats viņš
melnas maizes neēda, bet, ieraudzījis uz akmeņa riecienu, kuru acis
neuzskata, viņš paņēma un atdeva to savam sunim.
Kādu citu reizi, kad zēns patlaban ar saviem
baltiem, veselīgiem zobiem drupināja maizes gabalu, brauca garām ķēniņā
kariete. Maza, bāla princese tur gulēja zīda spilvenos. Viņa bija
izlutināta un slima. Viņai nekas nepatika, un viņa neko neēda.
Ieraudzījusi zēnu ar maizes gabalu, viņa izstiepa roku:
“Kas tev ir tik gards?”
“Maize.”
“Dod man! Dod man! “
Zēns pienāca un pasniedza viņai savu riecienu.
Princese deva viņam zelta gabalu. Bet puika salika rokas uz muguras.
“Es naudas neņemu! “
“Vai, kāds tu lepns!” princese ieplēta acis.
“Es nemaz neesmu lepns. Es tev dodu. To man māte
iedeva.”
“Nu 1abi, labi. Tu man patīc. Nāc pie manis, kad
gribi. Še mans gredzens, sargi tevi ielaidīs.”
Princese novilka no savas mazās rokas un pasniedza
viņam zelta gredzenu. Kariete aizripoja.
Puika grozīja gredzenu rokā un raudāja. Cik skaista
bija mazā princese, un cik bāla un slima viņa izskatījās!
Kādu dienu viņš atkal nāca, sēdēja un skatījās ūdenī.
Tur garām gāja kāds vīrs ar tumšu seju. Viņš
redzēja, ka zēns sēd pie pašas straumes, un viņam uznāca ļauns
kārdinājums.
Viņš pagrūda to, un zēns lidoja uz galvas ūdeni.
Gaisma pazibēja un nodzisa viņa acīs, kuras piepildīja ūdens.
Tai brīdī no dzelmes cēlās Ūdens māte, uz savām
augstām krūtīm, kuras cilāja spēcīga elpa, nesdama augšā mīkstus,
platus viļņus. Viņa saņēma nabaga puiku, piespieda to pie savām slapjām
krūtīm, apsedza ar saviem dūņu melniem matiem un nonesa savā glāžu
pilī. Viņa noguldīja to uz smilšu paladziņa un uzpūta tam savu elpu,
kura smaržoja pēc dūņām un zivs. Zēns nopūtās un atvēra acis.
“Kur es esmu?” viņš jautāja.
“Guli, guli, mans puisīti, tu esi pie mātes.”
*
No rīta pils priekšā cienīgi grozījās vecais vārtu
sargs krusttēvs Sams.
Viņš, kā likās, runāja kaut ko, un viņa vārdi kāpa augšā kā bāli
burbuļi.
Mazā zivtiņa Rudace, sīka un zeltaina kā auziņas, viņam blakus gandrīz
nemaz nebija saredzama.
“Vai, kāds smuks puisīts!” zivtiņa iesaucās,
ieraudzījusi zēnu; kurš vēl gulēja, nolicis vaigu uz smilšu pagalvja.
“Vai, es gribu viņu nobučot!” Rudace kā dzirkstiņa
pieskrēja klāt un pielika savu mazo muti pie vēsā stikla.
Viņai pakal šāvās vesels bars mazu zivtiņu un dejoja
ap pili kā zelta lietus.
“Ejiet prom, ejiet prom!” krusttēvs Sams viņas
gaiņāja ap savu asti. “Uzmodināsiet puisīti!”
*
Nu sākās klusa, krēslaina dzīve upes dibenā, kuru
traucēja tikai kāda pāri ejoša kuģa ēna. Še, apakšā, nepazina laika,
nekas te nenotika, un gadi še aizslīdēja nemanot. No zēna nu bija
izaudzis puisis, un Ūdens māte kādu dienu teica, ka viņam vajagot
pasauli redzēt un kaut ko mācīties. Lai ejot apskatīt viņas valsti.
Krusttēvs Sams jūdza zivju kaula ratos un teica:
“Sēsties iekšā, es tevi aizvedīšu pie lielās Zuvs. Tā ir gudrāka par
visiem pasaulē.”
Krusttēvs pliukšķināja pātagu, un divas baltas sīgas skrēja, ka zibēja
vien. Lielā Zuvs dzīvoja zem veca vētras izgāzta ozola, kura strupie,
aplauztie zari bija melni no dzelmes dūņām.
Puisis paklanījās un teica:
“Saki, Zuvs, - ko tu domā un kāda tava gudrība?”
“Kampt un rīt, kampt un rīt - tāda mana gudrība!”
Zuvs teica un skatījās viņā apaļām, izspiestām acīm.
“Vai! tad jau te apakšā tāda pati gudrība kā augšā,”
puisis nodomāja, “tur jau arī visi kampj un rauj, ko var.”
Viņam ienāca prātā, ka viņš nekad nebij varējis
noturēt rokā maizes gabalu. Arvienu viņš bija to pazaudējis.
“Aizbrauksim vēl pie vēža. Arī tas ir gudrs vīrs,”
Sams teica.
Vēzis sēdēja savas alas priekšā, kad viņi piebrauca.
“Saki, vēzi, - ko tu domā un kāda tava gudrība?»
puisis prasīja.
Vēzis pacēla šķēres, it kā pats sev gribētu
iekniebt, un teica:
“Kad es tā domāju, tad es tak nezinu nekā labāka par
siltu alu un labu kumosu.”
“Te man nav nekā, ko mācīties,” puisis, mājā
braucot, teica krusttēvam Samam. “Pie mums augšā arī visi tāpat domā.”
Un viņš sāka ilgoties pēc saules gaismas.
Noskumis viņš staigāja pa glāžu pili, kurā iespīdēja
tikai blāvs ūdens spožums.
“Ūdens māt,” viņš lūdzās, “laid mani malā! Es gribu
redzēt sauli!”
“Nu, ko tu tur darīsi, manu puisīt? Kas ar tevi tur
būs?” Ūdens māte bēdājās. “Tagad tu skatīsies gaisā tāpat kā toreiz
ūdenī un atkal pazaudēsi maizes gabalu ... Pag, es tev ko iedošu. Kad
tevi tur apstāj par daudz, papūt šo stabulīti.”
Viņa vēl uzdeva tam pērlēm šūtus ūdenszāļu svārkus
un beidzamo reizi saglauda viņa matus ar mātes siltumu.
Nu viņa apkampa to, satina savos matos un, nākdama
ar vilni augšā, uznesa un nolika to krastā.
Bija nakts. Pa augšu, tāpat kā agrāk, krustām un
šķērsām tecēja zvaigznes. Priekšā uz krasta vienās ugunīs staroja
ķēniņa pils. Ielas vēl bija pilnas ļaužu. Viņi priecīgi runāja un
čaloja, un puisis dzirdēja, ka ķēniņa meita gaidot preciniekus; braucot
no malu malām gan zeltā, gan sudrabā. Bet īstā vien vēl neesot.
Puisis domāja, ka viņš arī varētu ieiet - tāpat
vien, paskatīties, kā mazā princese, kuras sejiņa tur lejā, upes
dibenā, arvienu peldēja viņam priekšā kā blāvs ūdenszieds, sēd tēva
pilī savā spožumā kā karaliene un līgava.
Puisis parādīja sargiem princeses gredzenu, un viņu
ielaida.
Pilī galdi bija klāti, visās zālēs skanēja mūzika. Precinieku te bija
kā miglas. Princese smaidīdama staigāja starp viesiem, bet nevienam
nesolījās. Viņa vēl arvien kaut ko gaidīja.
Un puisim tā nelāga vien bija, tā nelāga vien bija.
Visi viņam mina uz kājām un bīdīja to ar elkoņiem pie malas. Viņš jutās
kā sliktā sapnī.
Cik neīsts viss te izskatījās. Kas tie bija par
prinčiem! Pat ūsas un bārdas viņiem likās tikai pielīmētas.
Beidzot viņš bija iespiests kaktā aiz durvīm, kur
viņš pat no tālienes princesi vairs nevarēja saredzēt. Nu viņš ķērās
pie savas stabules, un mīkstas, klusas ūdensskaņas sāka burbuļot pa
zāli.
Visas kājas sāka cilāties. Puisis spēlēja arvien
ātrāk un ātrāk. Visi elsoja un lēca, kamēr tiem nokrita liekās bārdas
un katrs parādījās savā īstā izskatā. Tur bija arī tas miesnieka
puisis, kas bija atņēmis viņam maizes gabalu. Šie precinieki bija
sabraukuši no visām ceļmalām, kas vien bija varējuši sev uzšūt spožus
svārkus.
Stabulīte skanēja un svilpa. Precinieki krita un
meimuroja pa durvīm ārā. Zāle bija tukša. Arī princese bija nokritusi
uz dīvāna.
Nu viņa piecēlās un pamāja puisim ar pirkstiņu. Viņa
ieveda to mazā kambarī, kuru viņa piepildīja ar savu saldo elpu. Tad
viņa saņēma savās šaurās delnās puiša galvu, skatījās viņam acīs un
teica: “Tu esi mans īstais.”
Tur viņi sēdēja un runāja. Bet vēl saldāk bija, kad
viņi cieta klusu.
Pa to laiku uzlēca saule un skatījās pa logu iekšā.
Bet pa sētas trepēm kāpa augšā sētnieks ar slotu un slaucīja lejā pār
slieksni zelta pušķus, treses un liekās bārdas.
1929
