Pirtnieks Ansis
stāvēja sutā kails un ar roku slaucīja acis un pieri, no kuras pilēja
lielas sviedru lāses. Ādas skotele viņam bij priekšā un kailās sarkanās
kājas koka tupelēs. Visu dienu viņš bij uzcītīgi berzis un locījies,
bet neviens viņam nekā nebij devis. “Šodien, mīļais, man priekš tevis
nekā nav.” - “Paldies, līdz nākošai reizei.” - Tā šķīrās no viņa kungi,
kuriem viņš, aptinis savus cietos, stipros pirkstus mīkstām, baltām
putām, visu dienu godbijīgi un uzmanīgi bij berzis muguru. Bet
pirtnieks nežēlojās un gaidīja. Viņš zināja, ka šad un tad uz svētkiem,
kad balts eņģelis stundām salst ārā un klauvē pie viscietākām sirdīm,
līdz viņu ielaiž, - arī viņu atcerēsies. Viņš bija pacietīgs un prata
gaidīt, kad nesteigdamās atnāca viņa mazā Laime, kura noputējušām kājām
staigāja gar nabaga ļaužu durvīm, izdalīdama savas mazās dāvaniņas.
Viņa neviena nespēja aplaimot pilnīgi: visur tā atstāja robu. Bet viņa
prata ļaudīm novērst acis no sava trūkuma un to brīdi padarīt gaišu.
Pasniegdama adītu vilnas cepuri, viņa lika nabagam aiz prieka piemirst
basās kājas, pasniegdama siltu karašiņu, - ka nav malkas, ko krāsni
iekurināt. Vakarā pa krēslu viņa skatījās kailās, netīrās istabās, kur
bērni spiedās kopā no bailēm un aukstuma tumšos, tukšos kaktos kā
rācenīši rudenī priekš salnas nakts uz lauka. Bet ko bij viņai darīt?
Viņa bij nabaga ļaužu Laime, un dievs viņai maz bij devis. Un aizejot
tai sniedzās pakaļ daudz bālu roku, bet viņa varēja parādīt tik tukšu
priekšautiņu. “Nav, nav vairāk,” viņa teica un purināja savas baltās
villaines. “Ja man pie drēbēm būs pielipis kāds labības grauds, tad
viņš nokritīs.” Un, ja tur bija pieķērusies kāda sēkliņa no gaišā
Aizsaules dārza, tad pagalmā izauga zelta ābele vai gara pupa, pa kuras
zariem var uzkāpt debesīs. Bet visbiežāk gan viņa, pagriezusies pret
pagraba logu, uz kura nebij ne priekškara, ne pusplaukuša zieda, pat ne
nodzeltējuša puķes kāta vecā māla podā, no kura raudzījās tik pāris
izmisušu acu, teica: “Otrreiz nākšu atkal.” Viņa skatījās rūtī, kura
bij melna kā tāpele, un smaidīja ar savu bālo seju kā maiga mēnesnīca
rīta miglā, kaut pašai sirds lūza aiz sāpēm. Jā, viņa bij ļoti
nelaimīga Laime: tur, augšā, viņai bij iedots pārāk sīks mērs priekš
nabaga ļaudīm; kur pietrūka, vajadzēja izlīdzēties ar smaidu, ar tukšu
cerību, aiz kuras nebij nekā cita kā tās pašas grūtās dienas, kuras pil
istabās kā kūtras ūdens piles no caura jumta. Lēnām viņas sariešas pie
griestiem, un tu dzirdi , kā pie kājām tev nokrīt netīrs, pelēks
piliens.
“ Daudz gaidīju, daudz cerēju,
Bet laime mani vīla,”
nabaga ļaužu dzejnieks dziedāja. Bet ko Laimei bij darīt, ka viņai
nebij vairāk kā šis saldais vilts? Viņa bij ļoti bēdīga, kad tai nebij
ko dot. Tad viņa dienām nozuda meža biezumā, klausījās, kā strazdiņš
dzied un balodis dūdo uz savas caurās ligzdas malas. Viņai vajadzēja
redzēt pieticību un prieku, lai varētu vēl ticēt laimei. Un viņa
patiesi būtu atstājusies no amata un aizgājusi kalnā, vecā atraitņu
namā, kur aiz loga ir tik tumšas egles, tik garas ēnas un dzeltens
mēness kā vaska ritenīts stāv pustumšā rūtī, - tur tik labi būtu vērpt
garo atmiņu pavedienu. Bet viņa bija drusku burve, mazā Laime, un, kad
Baltā Devēja roka bij pārāk skopa un vēsa, tā griezās pie vecā rudača,
Zemes Gara, un tai dažreiz tiešām izdevās lietas, kādas atgadījās tikai
vecos laikos. Paklausāties tik! Kad Ansis piegāja pie apsvīdušā
spoguļa, lai paskatītos savās sarkanajās acīs, viņš piepeši ieraudzīja
uz spoguļa malas zaļu vara vērdiņu.
“Mana māte arvien teica: Kas labāks par uti, to
paņem līdz,” pirtnieks nodomāja un iebāza vērdiņu kabatā.
“ Lai maza, bet laime,” pirtnieks, uz māju iedams,
domāja un aptaustīja vērdiņu kulē.
“ Bet ko es darītu, ja es atrastu zelta gabalu, tik
lielu kā tas mēness?” viņš runāja pats ar sevi, skatīdamies mēnesī, kas
spožs un apaļš karājās par tumšiem namu jumtiem.
“ Muļķa Ansi,” mēness teica, “tu jau sen mani esi
atradis. Vai es tev nespīdu kā tīrākais zelts?”
“Ī, tu spīdi gan , bet nesildi. Bet, ja man būtu
zelta gabals tik liels, kā tu, es gan zinu, ko darītu. Es uzceltu savai
mātei siltu priežu istabiņu ar sarkanu skursteni uz jumta. Tad pa
vakariem viņai nebūtu jāsēd tumsā. Tur vara lukturos degtu augstas
baltas sveces, kā mācītāja mājā un nekad netrūktu sāls un maizes ... Ko
tu tur lielies ar savu zeltu? No vakara tu nāc vēlu augšā un tad
paskaties tikai no augšās pa rūti un aizlien pie savām zvaigznēm ...
Bet ko es šovakar lai pārnesu mājā?” Tas domāja tālāk un gāja, galvu
noliecis, gariem, smagiem soļiem. Viņš apstājās pret maiznīcu ar lielu
kliņģeri uz durvīm, kura nosūbējušais līkums vāji zeltojās mēnesnīcā.
“Tur arvien par vērdiņu kaut ko var dabūt.” Viņš iegāja maiznīcā.
Maiznieks patlaban kāpa augšā no cepļa pagraba ar
brūnu kliņģerīšu pannu uz galvas.
“ Cik maksā?” pirtnieks prasīja.
“ Par vērdiņu divi,” maiznieks atteica un izlaida
kliņģerīšus uz galda. Viņi vēl skrēdāja knikšķēdami, un pār viņiem vēl
dvašoja krāsns tveice. Ansis paņēma divus un uzlika vērdiņu uz galda.
Iedams viņš vienu sāka ēst - viņš bij ļoti izsalcis. Bet, kad viņš ar
to bij galā, viņam vēl stiprāk sāka gribēties ēst, un otrs kliņģerītis
tik silts gulēja kabatā un čukstēja: “Apēd mani, apēd.”
“ Nevaru. Es nesu tevi mātei.”
“ Nu, nolauz tik radziņu, mātei jau vēl paliks.”
Ansis bāza roku kabatā un nolauza radziņu. Bet kliņģerītis silti
spiedās klāt un čukstēja: “Nu, ņem vēl pusi, ko tu niekojies, es jau
nemaz neesmu tik mazs.”
Ansis nolauza un apēda vēl vienu pusi. Bet tad viņš domāja: “Kas nu ies
ar puskliņģeri mājā. Un māte jau nemaz negaida un nezina, ka es dabūju
vērdiņu.” Un Ansis apēda paliku. Tad tikai viņš saprata, ka apēdis abus
kliņģerus un ka nu jāiet uz māju tukšām rokām. “ Ak, velns, būtu man
vēl bijis vērdiņš!” Ansis iesaucās un meklēja kabatās. Un to brīnumu!
Tur tiešām bij vēl vesels vērdiņš.
“ Vai tik tas nav laimes vērdiņš, kurš vienmēr
paliek kabatā, izdod, cik gribi?” Ansis teica un viltīgi pats sev
pameta ar acīm. “ Ies, izmēģinās.”
Viņš gāja atpakaļ uz maiznīcu, paņēma vēl divus
kliņģerīšus un nolika vērdiņu uz galda. Palūkoja kabatā: vērdiņš, kā
bijis.
“ Aha, nu man ir skola rokā!” Ansis priecīgs domāja
un ņēma kliņģerīšus pāru pa pārai, maksādams pa vērdiņam, kamēr galds
bija tukšs. Viņš piebāza ar tiem pilnas kules, piesēja lakatu un gāja
laimīgs uz māju.
“ Māt, nu mēs nekad vairs nesēdēsim vakarā bez
maizes, es atradu laimes vērdiņu!” Ansis teica, pārnācis savā tumšā
kaktā, no kura mēnesnīcā pacēlās viņam pretī mātes baltā galva. Viņš
nolika tai nastu klēpī un izstāstīja visu, kas bij gadījies.
“ Kur tad šis ir?” māte prasīja.
“ Vai kāds zaļš! Kā zemē gulējis,” viņa teica un
pacēla vērdiņu savos tumšos, sarepējušos pirkstos pie pašām acīm. “
Saka jau, saka, ka katra laime esot zemē aprakta: kas protot, tas
atrodot. Tev jau, dēls viņa pati iekāpusi rokās. Glabā labi! Kas tādu
dabū, tā mūžam pietiek.”
Un Ansis vēl ilgi vakarā stāvēja pie loga, grozīdams
pirkstos brīnišķo vērdiņu.
Otrā dienā viņš apvilka zaļo svētdienas kamzoli un
izgāja pastaigāties. Viņš skatījās uz namiem un pārdotavu durvīs
izkārtām precēm, uz mantām, ko ormaņi veda savos vezumos, it kā tas
viss viņam piederētu. Tur ielā cēla jaunu namu. Strādnieks noliecies
krāva ķieģeļus nestavās. “Ko maksā ķieģelis?” Ansis prasīja, lūkodamies
darbā. “ Vērdiņu gabalā,” strādnieks jokoja. Un Ansis nogāja ķieģeļu
ceplī, kur zemē ieraktas zvēroja sarkanas krāsnis un visapkārt bij
augstas ķieģeļu grēdas. Pār viņām vizēja kā rožaini pelni, kā putekļi
no sakaltušām rožu lapām. No šiem ķieģeļiem kraut augstas sienas pret
vakara sauli - tas būtu jauki. Un Ansis prasīja ķieģeļniekam, vai viņš
ir ar mieru saņemt naudu par ķieģeļiem vērdiņos. - “Par ko vērdiņos? Es
no vara ķieģeļus netaisu. Ej uz tirgu, tur ir mainītavu diezgan, tur tu
vari izmainīt savus vērdiņus zeltā un sudrabā,” ķieģeļnieks atbildēja.
Ansis nokaunējies aizgāja.
Otrā rītā agri viņš devās uz tirgu un ieņēma vietu
pie naudas mijēja galda. Viņš lika un skaitīja vērdiņu pēc vērdiņa un
pirka zeltu un sudrabu. Viņš stāvēja tur katru dienu, noliecies pār
naudas čupu, kā pieaudzis pie galda. Viņš mija savu laimi zeltā un
sudrabā. Viņš gribēja būt kungs pār šo pilsētu, kungs pār ielām, kur
bij staigājis, pie malas spiezdamies, sarāvies savās lupatās, kā nabaga
pirtnieks.
Visos pilsētas stūros viņam cēla namus. Mūrnieki
mūrēja un pacēlās līdz ar augošo namu arvien augstāk debesīs, lejā sēri
un gaiši skanēja akmeņkaļu kalti, galdnieki drāza garas zelta skaidas,
zāģi elsoja - darba un dzīvības prieka bij pilni visi stūri, tik pats
saimnieks sēdēja noliecies pār naudas čupu, un viņa pierē pamazām
ievilkās divas cietas, sausas grumbas. Viņam nebij laika pacelt acis:
ikkatrs svabads mirklis maksāja vērdiņu. Un kas gan bij ko redzēt? Visi
šie nami, šīs teltis, viss šis tirgus bij tai netīrā naudas čupā, kas
gulēja viņam priekšā. Par to varēja visu nopirkt. Saule gan nebij
pērkama, bet viņā jau varēja sildīties katrs suns, kas izlaidies gulēja
pie vārtiem.
Reizēm pie viņa atnāca māte, uz spieķīša
atspiedusies, un viņš tai ātri iespieda rokā vērdiņu.
“Nav vaļas, nav vaļas! Es dodu, kas tev vajadzīgs,
bet ko mēs daudz runāsim? Ikkatrs vārds man maksā vērdiņu.”
Un māte gāja atpakaļ uz savu tumšo kaktu, kur vēji
lodāja caur izdrupušiem pakšiem un lietus pilēja no caurā jumta. Reiz
dēls viņai bij solījis siltu priežu istabiņu. Bet vai nu viņam bij
vaļas tagad par to domāt! Un jaunos namos, ko viņš cēla bij tik dārgi
dzīvokļi - vai tur piederēja būt tik vecam un prastam cilvēkam? ...
Viņa nespēja saprast dēla, bet ticēja viņam un bij uz viņu lepna. Viņas
dēls bij tik bagāts un varens - vai vēl lielāku laimi vecuma dienās
varēja piedzīvot? Bet, kad vakaros gar logu smagiem soļiem strādnieki
nāca no darba mājā, viņa palika nemierīga un domāja, cik labi bij
toreiz, kad Ansis, pārnācis vakarā mājās, nolieca galvu viņai klēpī un
izsūdzēja savas bēdas. Tad viņam nebij nekā vairāk kā šīs bēdas, bet
šais bēdās bij viņa sirds ...
Tā pagāja daudz gadu. Ansim piederēja jau
puspilsētas, un visi viņu sauca par Bagāto Ansi. Viņa namos bij ļaužu
kā šūnās bišu. Bez ikdienas raizēm un nelaimēm viņi sakrāja vēl šais
akmeņa šūnās daudz draudzības un mīlestības kā salda medus, tik Bagātam
Ansim nebij drauga, izņemot vērdiņu, kurš no lielas lietošanas bij
noberzts sārts. Māte bij mirusi, un viņš nemeklēja vairs cilvēka:
draugi paņēma tik laiku. Agri vai vēlu viņš sēdēja, noliecies pār
naudas čupu. Viņam bij izaugusi gara, sirma bārda, un viņa pirksti kā
kukaiņi drebēdami rāpoja pa zelta un sudraba gabaliem.
Bet kā koks, kas stāvējis taisni, nolīkst reiz, kad
serde tam izžuvusi, tā Bagātais Ansis - kas vēl
nebij redzēts - kādā svētdienā ieslēdza savus vērdiņus dzelzs pagrabā
un izgāja aiz pilsētas pastaigāties. Laiks bij jauks. Ļaudis gāja
jautros baros ar draugiem, sievām un bērniem. Samīlējušies staigāja,
sadevušies rokās. Bagātais Ansis vien īgni novērsās no ļaudīm, jo kā
gan tik bagāts un varens kungs ies kopā ar visiem. Viņa vienīgais
draugs gulēja tam kabatā, un viņa domas pastāvīgi grozījās ap to kā
zeltkājainas bites ap asins sarkanu ziedu.
Bagātais Ansis nogriezās pa sānu ceļu un no nāca
skaistā gravā, un tur atrada vientuļu avotu zem ziediem nosniguša ievas
cera, kurš lēnā vējā nometa pa pārslai garā zālē. Viņš noslaucīja pieri
un nolaidās pie avota zemē. Zili un dzelteni tauriņi laidās no zieda uz
ziedu, paši kā vēja atrauti ziedi. Visapkārt sīca un zibēja brūni, zili
un zeltaini kukainīši, zāli uz leju kustināja klusas, sīkas ūdens
straumes kā mirdzoši sudraba vaguliņi, kuri nemierīgi lodāja gar viņas
saknēm.
Bagātais Ansis nolika cepuri un spieķi, un vējš
uzpūta uz viņa pieres patīkamu miera sajūtu. “Nē, te tiešām skaisti,”
viņš teica un noliecies lūkojās avotā. No skaidrā ūdeņa tam raudzījās
pretī barga veča seja. Jā tā bij viņa paša, Bagātā Anša, seja, tā viņam
arvien bij labi patikusi. Un viņš izvilka no kabatas laimīgo vērdiņu un
smaidīdams rādīja to savai bildei ūdenī. Un atspīdums smaidīja viņam
pretī un rādīja sarkanu vara vērdiņu, kurš asi kvēloja uz avota
mierīgā, zaļganā līmeņa.”
Bagātais Ansis nekad vēl nebij bijis tik tuvu laimei
kā šinī brīdī, bet taisni šinī brīdī vērdiņš izkrita viņam no rokām un
ievēlās ūdenī. Un avota dibenā uz baltā mutuļa, kas nerimstoši nāca no
zemes augšā, šūpodamies pacēlās sarkans velniņš un smiedamies izplēta
rokas.
“ Uz redzēšanos, Ansi,” viņš locīdamies smējās, un
viņa vārdi nāca no avota dibena augšā kā sarkani burbuļi. “Nu es esmu
tīrs, un tu vari iet, man vairs tevis nevajaga. Viss, kas man bij
virsū, nu ir pie tavām rokām. redz, kādu tu mani esi noberzis sārtu!
He, tu gan domāji, ka tu biji kungs? He, he, he, kungs biju es, tu -
mazgāji man muguru. Es zinu, Ansi, tu sapņoji reiz par lielu un laimīgu
dzīvi, bet ko tu darīji? Ko tu darīji? Visu mūžu tu berzi nabaga
velniņu. Tu gribēji būt kungs, bet biji un paliki tikai pirtnieks,
pirtnieks! ... ” Avots mutuļoja un šņāca, un Ansis, bailēs drebēdams,
atrāva seju.
Bet velniņš, sārts un jauns, atgriezās elles liesmās
... Ansis izplēta rokas un gribēja skriet viņam pakaļ, bet viņam
priekšā bij tikai sajaukts avots, no kura nāca baiga sēra smaka.
Kad Bagātais Ansis lēni vilkās uz māju, tam ausīs
skanēja, it kā viņš būtu ar tukšu vidu. Tā nobeidza viņš savu dzīvi ar
tukšumu krūtīs. viņa sirdi vairs neatrada jauna mīlestība, un pirkstus,
kuri bija raduši tikai raust, vairs nespēja atliekt saldā devēja vara.
Kad Ansis bij aizgājis, ievu krūms sakustējās un
viņa vietā parādījās pati Laime savās baltās villainēs. Viņa piegāja
pie avota, kura ūdens atkal bija maigs un zaļš kā zāle, un noliecās pār
to. Klusa, pelēka asariņa iekrita skaidrā ūdenī. Un ūdens no tā laika
avotā tapa rūgts. Bet Laime nozuda atkal meža dziļumā. Un zvejnieks,
cilādams vakarā tukšo tarbu, un arājs, slaucīdams sviedrus grūtās vagas
galā, nopūtās: “Dievs vien zin, kur mana laime palikusi. Kā ūdenī
iekritusi.”
Bet laime domāja, cik labi būt tur kalnā, klusā
mājā, kur logā raugās mīļš, apaļš vaska mēnestiņš, tur krēslā būtu tik
labi vērpt garo skumju pavedienu.
