Imanuels Kants - Kas ir apgaismība?

Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības. Šī nepilngadība pastāv paša vainas dēļ, jo tās cēlonis ir nevis sapratnes trūkums, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums lietot sevi bez cita vadības. Sapere aude! Esi drosmīgs lietot paša sapratni! - tāda, lūk, ir apgaismības devīze.
Slinkums un gļēvums ir tie cēloņi, kāpēc tik liela cilvēku daļa joprojām visu mūžu paliek nepilngadīga, lai gan daba jau sen tos atsvabinājusi no svešas vadības (naturaliter maiorennes); un tāpēc arī citiem tik viegli uzmesties par to aizbildņiem. Būt nepilngadīgam ir tik ērti. Ja man ir grāmata, kas man aizstāj sapratni, dvēseļu aprūpētājs, kas man aizstāj sirdsapziņu, ārsts, kas man noteic diētu, utt., tad jau man pašam nav ko pūlēties. Man nav nepieciešams domāt, ja tik es varu samaksāt; gan jau nepatīkamo nodarbi manā vietā uzņemsies citi. Par to, ka cilvēku lielākā daļa (tostarp viss daiļais dzimums) soli uz pilngadību uzskata ne tikai par grūtu, bet arī par ļoti bīstamu, - par to rūpējas tie aizbildņi, kas mīļu prātu uzņēmušies pār tiem virsuzraudzību. Vispirms viņi savus mājlopus padarījuši dumjus un pamatīgi parūpējušies, lai šie mierīgie radījumi neuzdrīkstētos spert pat soli ārpus staiguļiem, kuros tos ieslodzījuši; tagad nu viņi tiem rāda draudošās briesmas, ja tie mēģinās iet patstāvīgi. Bet nav jau šīs briesmas nemaz tik lielas, jo ar dažām reizēm gan jau tie iemācītos staigāt; taču šāda veida piemērs dara biklu un parasti atbaida no visiem turpmākajiem mēģinājumiem.
Tātad ikvienam cilvēkam grūti ir izstrādāt sevi arā no nepilngadības, kas gandrīz vai kļuvusi par tā iedabu. Viņš to pat ir iemīlējis un patlaban patiešām nespēj izlietot pats savu sapratni, jo nekad to nav ļāvuši izmēģināt. Nolikumi un formulas, šie savas dabas dāvanu saprātīgās vai drīzāk jau ļaunprātīgās izmantošanas mehāniskie darbarīki, ir nepilngadības pastāvīgās važas. Ja arī kāds tās nomestu, tad arī pār visšaurāko grāvi viņš spētu izdarīt tikai nedrošu lēcienu, jo nav pieradis pie šādas brīvas kustības. Tāpēc ir tikai daži, kam, veicot sava gara pašapstrādi, izdevies izrauties no nepilngadības un tomēr uzsākt drošu gaitu.
Visai ticami, ka publika apgaismo pati sevi; tas ir gandrīz vai nenovēršami, ja vien tai ļauj brīvību. Jo tad vienmēr radīsies daži, kas domās paši, pat starp ieliktajiem lielā bara aizbildņiem radīsies daži, kas, nometuši nepilngadības jūgu, ap sevi izplatīs saprātīgas vērtēšanas garu par paša vērtību un ikviena cilvēka aicinājumu domāt patstāvīgi. Turklāt kas īpašs: publika, ko tie iepriekš pakļāvuši šim jūgam, vēlāk pati spiež zem tā palikt, ja dažs labs no tās aizbildņiem, kas pats uz apgaismību nav spējīgs, uz to uzkūda; aizspriedumus dēstīt ir gauži kaitīgi, jo galu galā tie atriebjas tiem, kuri paši vai kuru priekšgājēji ir to vadītāji. Tāpēc tikai lēnām publika var nokļūt līdz apgaismībai. Revolūcijā varbūt arī var tikt vaļā no personiska despotisma un mantkārīgas vai varaskārīgas apspiešanas, taču patiesa domāšanas veida reforma nekad nav izdevusies; jaunie aizspriedumi, gluži tāpat kā vecie, kalpos par bezdomīgā lielā bara iemauktiem.
Šai apgaismībai nav vajadzīgs nekas cits kā brīvība; turklāt visnekaitīgākā no visa, ko vien var saukt par brīvību, proti, visās lietās publiski izmantot savu prātu. Bet nu no visām pusēm dzirdu saucam: neprātojiet! Virsnieks saka: nevis prātojiet, bet vingrinieties! Finanšu padomnieks: nevis prātojiet, bet maksājiet! Garīdznieks: nevis prātojiet, bet ticiet! (Tikai viens kungs visā pasaulē saka: prātojiet, cik vien gribat un par ko vien gribat, bet paklausiet!). It visur še ir brīvības ierobežojums. Bet kāds gan ierobežojums kavē apgaismību, kāds nekavē un kāds to pat veicina? Es atbildu: sava prāta publiskai izmantošanai vienmēr jābūt brīvai, un tas vien var nodrošināt cilvēku apgaismību; taču tā privāta izmantošana visai bieži var būt arī ļoti ierobežota, sevišķi tomēr nekavējot apgaismības progresu. Bet ar sava prāta publisku izmantošanu es saprotu tādu, kur kāds kā mācīts vīrs no tās visas publikas priekšā izveido lāsītājpasauli. Par privātu es dēvēju to izmantošanu, ko cilvēks drīkst darīt ar savu prātu, atrodoties tam uzticētā civilā postenī vai amatā. Dažām lietām, kas skar kopības intereses, nepieciešams zināms mehānisms, ar kura starpniecību dažiem kopības locekļiem jāizturas tikai pasīvi, lai ar mākslīgas piekrišanas palīdzību valdība tos virzītu uz publiskiem mērķiem vai vismaz atturētu no šo mērķu izpostīšanas. Še nu tiešām nav ļauts prātot, te jāpaklausa. Bet, tiklīdz šī mašīnas daļa sevi skata kā visa kopuma vai pat kā kosmopolītiskās sabiedrības locekli, proti, mācītā vīra kvalitātē, kurš ar rakstiem vēršas pie publikas šā vārda īstajā nozīmē, viņš noteikti var prātot, un darīšanas, kurām pielikts kā daļēji pasīvs loceklis, no tā necieš. Būtu ļoti kaitīgi, ja virsnieks, kam priekšniecība kaut ko pavēlējusi, dienestā skaļi vēlētos prātuļot par šīs pavēles mērķtiecīgumu vai derīgumu; viņam ir jāpaklausa. Taču kā mācītam vīram viņam pēc taisnības nevar izteikt piezīmes par kļūdām karadienestā un piedāvāt tās savas publikas apspriešanai. Pilsonis nevar liegties maksāt tam uzliktos nodokļus, pārdrošas šādu nodokļu paļas, ja viņam tie jānomaksā, var pat sodīt kā skandālu (ja tās var izraisīt vispārēju pretošanos). Bet, neraugoties uz to, viņš nerīkojas pretēji pilsoņa pienākumam, ja viņš kā mācīts vīrs publiski izsaka savas domas par šādu nodevu nepieklājīgumu vai arī netaisnīgumu. Gluži tāpat arī garīdzniekam pienākas sniegt priekšnesumu saviem katķisma skolēniem un savai draudzei saskaņā ar tās Baznīcas simbolu, kurā viņš kalpo, jo viņš ir pieņemts ar šādu nosacījumu. Bet kā mācītam vīram viņam ir pilnīga brīvība, jā, viņš pat ir aicināts izklāstīt publikai visas savas rūpīgi pārdomātās un labvēlīgās domas par šā simbola kļūdainību un priekšlikumus par reliģijas un Baznīcas labāku iekārtošanu. Te nav arī nekā tāda, kas varētu apgrūtināt sirdsapziņu. Jo to, ko viņš māca sava amata dēļ kā baznīcas lietvedis, to piedāvā kā tādu, ko viņam nav brīvas varas mācīt pēc paša ieskatiem jo viņš nolikts klāstīt pēc priekšraksta un cita vārdā. Viņš teiks: mūsu Baznīca māca to un to; tie ir argumenti, ko tā izmanto. Tad viņš izvedina savai draudzei visus praktiskos labumus no nolikumiem, zem kuriem pats visā pārliecībā neparakstītos, bet ko var apņemties klāstīt, jo nav taču gluži neiespējams, ka tajos nav apslēpta patiesība; katrā ziņā tajos vismaz nav nekā tāda, kas runātu pretī iekšējai reliģijai. Ja viņš ko tādu domātu tajos atrast, tad nevarētu pildīt savu amatu saskaņā ar sirdsapziņu; viņam no tā būtu jāatsakās. Tātad tas, ko nolikts skolotājs savas draudzes priekšā dara ar savu prātu, ir tikai prāta privāta izmantošana, jo draudze, kaut arī tik liela, ir vienīgi mājas sapulce; un, raugoties uz to, viņš kā priesteris nav brīvs un tāds arī nevar būt, jo pilda svešu pasūtinājumu. Turpretim, kā mācīts vīrs, kas rakstos runā ar īsteno publiku, proti, pasauli, tātad kā garīdznieks sava prāta publiskajā izmantošanā bauda neierobežotu brīvību, lai izmantotu pats savu prātu un runātu paša personas vārdā. Jo tas, ka tautas aizbildņiem (garīgās lietās) pašiem jābūt nepilngadīgiem, ir aplamība, kas aplamības tiecas padarīt mūžīgas.
Bet vai garīdznieku sabiedrībai, piemēram, Baznīcas sapulcei vai godājamai klasei (kā tā Holandē pati sevi dēvē), nebūtu tiesības ar zvērestu savā starpā apņemties sludināt zināmu nemainīgu simbolu, lai tādējādi panāktu nepārtrauktu virsaizbildniecību pār katru tās locekli, bet ar to starpniecību - pār visu tautu un padarītu to pat mūžīgu? Es saku: tas nekādi nav iespējams. Šāds kontrakts, kas būtu noslēgts, lai uz visiem laikiem atturētu cilvēku dzimumu no turpmākās apgaismības, ir gauži nederīgs, kaut arī to būtu apstiprinājusi augstākā vara, reihstāgi un paši svinīgākie miera līgumi. Viens laikmets nevar vienoties un nozvērēties nogādāt nākamo tādā stāvoklī, lai tas nevarētu paplašināt savas (it sevišķi tik ļoti vajadzīgās) atziņas, attīrīties no maldiem un vispār turpināt ieiešanu apgaismībā. Tā būtu noziegšanās pret cilvēka iedabu, kuras sākotnējais aicinājums ir tieši progresēšana; un pēcnācējiem tātad ir visas tiesības atmest šos patvarīgi un noziedzīgi pieņemtos lēmumus. Pārbaudes akmens it visam, ko pār tautu var nolemt kā likumu, ir jautājumā: vai tauta pati varētu sev uzlikt šādu likumu? Nu būtu jau, cerot uz ko labāku, uz īsu brīdi iespējams, lai ieviestu zināmu kārtību, ja vien ikkatram pilsonim, galvenokārt -garīdzniekiem, mācītu vīru kvalitātē ļautu brīvi, t.i., caur rakstiem, izteikt savas piezīmes par kādreizēja iekārtojuma kļūdainību, kamēr ieviestā kārtība aizvien vēl turpina pastāvēt, līdz atskārta par šo lietu stāvokli nobriedīs un apstiprināsies tiktāl, ka, viņu balsīm (kaut arī ne visu) apvienojoties, varētu tronim iesniegt priekšlikumu, lai aizsargātu tās draudzes, kas saskaņā ar saviem labākās atskārtas jēdzieniem būtu vienojušās par pārveidotu reliģijas iekārtojumu, tomēr netraucējot tām, kas gribētu aprobežoties ar veco. Taču nekādā ziņā nav ļauts vienoties, kaut arī tikai cilvēka mūža garumā, par pastāvīgu, publiski neapšaubāmu reliģijas satversmi un tādējādi iznīcināt laika sprīdi cilvēces ceļā uz labošanos, padarīt to neauglīgu un varbūt pat pēcnācējiem kaitīgu. Cilvēks gan attiecībā uz savu personu tajā, ko viņam pienākas zināt, var atlikt apgaismību, bet arī tad tikai uz kādu brīdi; taču atteikties no tās attiecībā uz savu personu un vēl jo vairāk attiecībā uz pēcnācējiem nozīmē aizskart un mīdīt kājām cilvēces svētās tiesības. Bet to, ko tauta nedrīkst nolemt pati pār sevi, vēl jo mazāk pār tautu drīkst nolemt monarhs, jo viņa likumdošanas autoritāte balstās tieši uz tā, ka savā gribā viņš apvieno tautas gribu. Ja vien viņš raugās, vai visi patiesie vai šķietamie uzlabojumi saskan ar pilsonisko kārtību, tad atlikušajā viņš saviem padotajiem var ļaut pašiem darīt it visu, ko tie atzīst par nepieciešamu savu dvēseļu glābšanai; tas viņu nepavisam neskar, taču viņam jānovērš, lai kāds vardarbīgi netraucētu otru visiem spēkiem strādāt pie tās noteikšanas un paātrināšanas. Tas pat kaitē viņa majestātei, ja viņš še iejaucas, pievēršot savas valdīšanas uzraudzībai rakstus, ar kuru palīdzību viņa padotie mēģina noskaidrot savas atziņas; tas kaitē gan tad, ja viņš to dara paša augstākās atziņas dēļ, pakļaujot sevi pārmetumam: Caesar non est supra Grammaticos, gan vēl jo vairāk tad, ja savu augstāko varu pazemo tiktāl, ka savā valstī atbalsta dažu tirānu garīgo varu pār pārējiem padotajiem.
Ja nu tiek jautāts: vai mēs tagad dzīvojam apgaismotā laikmetā? - tad atbilde ir: nē, bet apgaismības laikmetā gan. Ļoti daudz kā vēl trūkst, lai apstākļos, kādi, kopumā ņemot, tie ir tagad, cilvēki jau būtu spējīgi vai arī viņus tikai vajadzētu padarīt spējīgus, lai reliģijas lietās droši un labi izmantotu paši savu sapratni bez kādas vadības. Taču mums ir skaidras pazīmes, ka tagad tomēr tiek atklāts lauks, kur sevi brīvi izkopt, un ka pakāpeniski aizvien mazāk kļūst šķēršļu, kas kavē vispārēju apgaismību jeb iziešanu no nepilngadības, kurā atrodas pašu vainas dēļ. Ņemot to vērā, šis laikmets ir apgaismības laikmets jeb Fridriha gadsimts.
Valdnieks, kas neatzīst par sevis necienīgu sacīt, ka uzskata par pienākumu reliģijas lietās cilvēkiem neko nepavēlēt, bet ļaut tiem pilnīgu brīvību, tātad tas, kas pats atsakās no augstprātīgā tolerances vārda, pats ir apgaismots un pelnījis, lai pateicīgā pasaule un nākamās paaudzes viņu cildinātu kā to, kurš atsvabinājis, vismaz no valdības puses, cilvēku dzimumu no nepilngadības un ikvienam ļāvis it visā, kas attiecas uz sirdsapziņu, brīvi lietot savu prātu. Viņam valdot, cienījami garīdznieki, nekaitēdami sava amata pienākumam, mācītu vīru kvalitātē drīkst brīvi un publiski sniegt pasaulei pārbaudīšanai savus spriedumus un atziņas, kas vienā vai otrā ziņā novirzās no pieņemtā simbola; bet vēl jo vairāk to var darīt visi tie, kurus neierobežo nekāds amata pienākums. Šis brīvības gars izplatās arī uz ārieni, pat tur, kur tam jācīnās pret ārējiem šķēršļiem, kādus ceļ sevi pašpārprotoša valdība. Jo tai taču parādīts piemērs, ka, pastāvot brīvībai, nepavisam nav jābažījas par publisko mieru un kopības vienotību. Cilvēki paši par sevi pamazām izstrādā sevi ārā no rupjības, ja vien ar gudru ziņu viņus netīko paturēt šādā stāvoklī.
Apgaismības - iziešanas no nepilngadības, kurā cilvēki atrodas paši savas vainas dēļ, - galveno punktu es principā saskatu reliģijas lietās, jo attiecībā pret mākslām un zinātnēm mūsu pārvaldītājiem nav nekādas intereses tēlot savu padoto aizbildni; turklāt šī nepilngadība ir ne vien pati kaitīgākā, bet arī visapkaunojošākā. Taču valsts galva, kas veicina apgaismību, savā domāšanas veidā iet vēl tālāk un atzīst, ka, ņemot vērā viņa likumdošanu, nav nekādu briesmu ļaut saviem pavalstniekiem, lai tie publiski izmanto pašu prātu un atklāti pasaulei piedāvā savas domas par likumdošanas labāku formulēšanu, vēršot pat vaļsirdīgu kritiku pret jau pastāvošo; šajā ziņā mums ir spožs piemērs, ka monarham, ko mēs godinām, vēl nav bijis priekšteča.
Bet arī vienīgi tas, kurš, pats būdams apgaismots, nebaidās no ēnām un kura rīcībā vienlaikus ir labi disciplinēts, liels karaspēks publiskā miera nodrošināšanai, var sacīt to, ko nevar uzdrošināties brīvvalsts: prātojiet, cik vien gribat un par ko vien gribat, vienīgi paklausiet! Tādējādi še izpaužas dīvaina, negaidīta cilvēcisko lietu gaita; tāpat arī citādā ziņā, ja to aplūko lielos vilcienos, gandrīz vai viss tajā ir paradoksāls. Lielāka pilsoniskās brīvības pakāpe šķiet izdevīga tautas gara brīvībai un tomēr nosprauž tai nepārejamas robežas; turpretim viena pakāpe zemāk sagādā tam iespēju izplatīties visas savas spējas apjomā. Ja nu daba zem šā cietā apvalka iztīstījusi asnu, par kuru jo maigi rūpējas, proti, tieksmi un aicinājumu uz brīvu domāšanu, tad tas pakāpeniski iedarbojas uz tautas domāšanas veidu (līdz ar to tā vairāk spēj brīvi rīkoties) un visbeidzot pat uz valdības pamatprincipiem, kura atzīst sev pašai par derīgu izturēties pret cilvēku, kurš nu ir kas vairāk par mašīnu, atbilstoši viņa cieņai.*

Atbilde uz jautajumu: kas ir apgaismība?