Katalogs ~ profundis(no)inbox(iekšs)lv - Bildītes
Es un viņš ~ Lielo acu brīnums ~ Saturs ~

Es un viņš


Es, kā jau tas man parasts, sēdēju kaut kur starp cilvēkiem un vēros viņos – kā viņi kustas, kā uzvedas, kā rada vidi ap mani. Es uzvedos, kā parasti, pavisam neievērojami un uzvedos tāpat, kā apkārtējie – pavisam parasti: smaidīju, čaloju, jutos ērti. Es vienkārši biju savā elementā, kā jau man ierasts. Jā, bet tad pār mani pārslīdēja kas stindzinošs, kas ass un konkrēti iebakstošs. Es satrūkos! Uzmanīgi apskatījos sev apkārt, nu jā – tur jau viņš bija: sēd, it kā nekas viņu neinteresētu, it kā viņš te atrastos vispār starp citu, it kā nekas no apkārtēja uz viņu neattiektos. Bet mani jau viņš nepiekrāps, viņš pamana visu, viņš pavada visu un pieder pie visa, kas te ir un kas te notiek. Lūk, viņš izdara paviršas kustības, - lūk, izdodas viņam kāda, it ka, nejauša paviršība – lūk, atkal, liekas viņš nogrimis domās pār šo paviršību, bet nē, - viņš ir šeit, viņš vēro, viņš izjūt visu. Heh, draņķis, atkal uzmācas visiem ar savu uzmanību, ar savu spēju visu redzēt, saprast, izjust – sēd viņš tur kā tāds kluss pārmetums. Nejauks līdz riebumam, jūtīgs līdz absurdam, prātīgs līdz neprātam - īsāk sakot, īsts klauns - jā tāds viņš bija: īsts āksts!! -Ak dievs, viņš atkal pacēla acis no savas, it kā nejaušas, paviršības un tās pārslīdēja apkārtējiem. Kā gan drīkst tā skatīties uz apkārtējiem, ar tādu ieinteresētu skatu, ar tādu gatavību līdzdarboties, ar tādu velmi izjust citus – nē šādus tipus ir jāizolē, viņus ir jāiespundē trako namos. Ak nē, viņus ir jāšauj – kā gan viņš uzdrīkstējās, kas gan viņam atļāva man uzsmaidīt, kā kādam pēdīgi nožēlojamam nelietim, kā cilvēkam, kas no viena smaida laimīgs var kļūt? Nu jau viņš pamāja man ar roku, ka vecam draugam (kas gan es viņam par draugu – negribu viņu vairs nekad redzēt, negribu viņu vairs pazīt, negribu viņu ...). Lūk jau viņš pieceļas un nāk man klāt – saka: “Sveiks”, tā it kā censtos uzminēt manu garastāvokli, ka mēģinātu manī iesūtīt zondi, kas uzzinātu, kas tur notiek. Stulbais spiegs, ļaundabīgais iekša līdējs, urķētājs, ... Jautā viņš man, ka man iet, vai nav kas slikts noticies, vai ir kas labs gadījies tā, it kā, jau pats to visu nezinātu. Zinu jau zinu, ko tu  gribi – ielīst, redzēt, just – man ādu gribi pār acīm novilkt?   Ha- hā, nekā sargāšos es meistarīgi, kramcieti  turēšos. Netiksi tu te. Nu jā, nu jau tu pamanīji, ka neesi tu te gaidīts, pamanīji to! Apvaicājies, vai man nav kur jāsteidzas – nu nav man jāsteidzas – nav jau vairs kāpēc un no tevis jau es vairs nebaidos un prom nemukšu. Tā nu viņš tur stāv, kā auns pie jauniem vārtiem – nedz iekšā, nedz arā. “Nu jā”, - saka viņš -”nu bet man gan laiks iet, gribu vēl noiet  uz akmeņiem pie upes”. Lūk – viņš jau pagriežas, ha-ha, lai ietu, es atvados, ar neviļus smaidu, un saņemu, sāju smaidu no viņa. Te pēkšņi apstājas, apgriežas un drūmi, it ka par ko drausmīgu runājot, iejautājas: “ Starp citu, kāda ir sajūta, kad esi sevī ielaidis tuksnesi?”   

~ 2000 gads. Rīgā
© profundis@inbox.lv


Katalogs ~ profundis(no)inbox(iekšs)lv - Bildītes
Es un viņš ~ Lielo acu brīnums ~ Saturs ~


Google WWW labsa lab

hipatia.info