Hei, hei – pī -- pī, es traucu pa ielām un ceļiem. He, hē – es neesmu starujš un mazs, kas pa šķirbām lien kaut kur un pēc tam atpakaļ. Es jau esmu nopietns, liels. Manas lielas uzmanīgās acis ir iesēdinātas zemu un es uzmanīgi skatos uz ceļu, mana galva uzmanīgi pieliekta gandrīz pie paša ceļa, lai tikai kāds neapvainotos un nepadomātu, ka es lepns un gribu demostrēt savu pārākumu. Es nemaz neesmu lepns, kaut ar man ir seši riteņi un milzīga strēle virs pieres. Ja es esmu spēcīgs, es varu uzcelt uz 7 stāvu gandrīz jebko. Jā, jā jūs jau mani zināt – es esmu celtnieks ar garajam rokām un padodu visādus smagumus. Parasti mani ieraugot, visi ar cieņu paver mutes un saka, nu jā tas jau kārtīgs celtnieks, un atbraucis pie mājas, es iekārtojos, izlaižu savas kājas, lai smagums mani neapgāžs, un tad lēnām un prātīgi daru savu darbu – ņemu un lieku, vienu pēc otra.

    Arī šodien es biju būvē, izkrāmēju divas kravas kieģeļu – padevu betonu uz 5 stāvu, lai tak nepārpūlas augšā stiepjot. Eh, mirkli grozījos, ko ceļamu meklēdams, bet neko sakarīgu neatradu, tie gan tur slinki strādā, atkal pievest kavējas, kā jau parasti. Paņemu palasīt avīzi, ziniet kopš atklāja, ka mēs lielie celtnieki esam uz noslieci uz lasīšanu, tagad pie katras būves piesprauž avīzi – ko tagad te ceļ, kas atbildīgs un kur var piezvanīt, tā sakot pāsu svarīgāko mums lielajiem celtniekiem. Un lai mums nebūtu grūti lasīt, tad pieprauž pie ēkas, vai pie jaunbūves vārtiem. Palasījis avīzi, es uzpīkstināju – vai nav kas ceļams? Nē, vēl nav! Eh, cik skumji ir tā neko nedarīt. Es uzmanīgāk apskatījos apkārt, meklējot, ko ceļamu, pat ieskatījos putekļainajos kokos, un skat tik – tur lapas plaukst, un it kā man sirds iepukstēja mazliet neritmiskāk, tā kā vadības sviras mazliet nenopietnāk noraustījās. Heh, smuki tak, tāds laiks, kad lapas plaukst. Es pat ar savu spēku nevaru viņas uzplaucināt, bet skat koks, zemē iemīts, daudz zemāks nekā mana strēle, nemaz nerunāju par noturību, bet redz, dzen lapas – dzīvs tāpat kā es, tik tāds kluss, kautrīgs, nekad nopietni neierūksies, nesapurināsies – raksturu neparadīs. Gan jau drīz būs tas siltais lietiņs, kas ceļu pat lielajiem padara mazliet slidenāku un ziedu putekšņi piebildīs manu gaisa filtru. Nu labi , labi – ko es te nīkšu, braukšu ka pusdienā, un tad braukšu uz citu būvi, kur čaklāk strādā, kur vairāk jācilā. Eh, tagad uzmanīgi jārāpo ārā, ka tik kādu nesamin. Nu ko, rāmā gaita un droši uz priekšu, redz rekur stacijas laukums, te mēs ar kādu laiku ņēmāmies, tur kur garais vietējais rakaris netika klātu tur es. Bet te jau atkal rindā jāstāv. Aicainim arī laikam pareizais ritms nojucis, laikam atkal aizdomājies par televizoriem, kas visu laiku mirguļojot. Atminu tur uz tā tilta balsta bija karodziņi, man jau drausmi patika: pī-pī! Nu neguļu neguļu, braucu jau braucu. Heh, tūlīt būs tilts. Pag, bet ja jau lapas plaukst, tad jau ledus ar ir izgājis! Eh, vajadzētu apskatīties, kā tā upe tur lejā tek – skaisti tak! Jā, tāda viņa ir: pavasarī mutuļo, vērpešu vērpetēm – ahā un redz, redz, tur laikam tie atvari, par ko man reiz ostā buksieris stāstīja. Diez kā gan buksierim labi iet, sen nav satikts. Nu kas atkal, ko tie trokšņainie saskrēja, ko tie zaļie te izleca – tie gan bez sirds, vienmēr precīzi un mašināli. Jā, jā nepareizi. Jā - samīcīju apmali, jā esmu uzkāries ar kabīni pāri margām, bet vai jūs mehāniskie zaļie vīriņi maz zināt, kas zem tilta tagad notiek, kādas vērpetes, kādi virpuļi?? Neiešu ar jums es te strīdēties, ejiet jūs ka uz savām kaucošajām, es vēl gribu mazliet upē paskatīties.

    Tā nu stāveja lielais cēlējs pārkāries pāri tilta malai un skatījās verpetīs, bet apkārt skraidīja mūsdienu tehnoloģiskā procesa neatņemamiem darboņi un uztraukti čiepstēja par tehnoloģiska procesa pārkāpšanu un vispār avāriju ...

26. apr. 2006.