Katalogs ~
J.Endzelīns - Par Latviešu valodas stāvokli Latvijas
valstī. ~
Saturs ~
No minoritātu aprindām dažkārt dzird
pārmetums, ka latvieši esot lieli šovinisti. Patiesībā nu gan šie
pārmetumi ir nedibināti, jo drīzāk latviešiem var pārmest nacionālisma
trūkumu. Ja, piemēram, kāds žīds še Latvijā kādu latvieti uzrunā
krieviski – un to jau te žīdi pa laikam mēdz darīt - , tad cik esmu
novērojis, tikai retais latvietis atteicas krieviski sarunāties, bet
lielākā daļa jūtas glaimota, ka žīds tos noturējis par spējīgiem
sarunāties svešvalodā, un kā nu prazdami lauzās šai žīdu iemīļotā
valodā. Un ja dažkārt politiskajā dzīvē dzirdamas balsis, kas prasa
“nacionālu” valdības koalīciju (bez minoritātu piedalīšanās, bet gan ar
sociāldemokrātiem), tad jau patiesībā arī tas nav nekāds šovinisms, bet
tikai ar zināmu nolūku uzlikta “nacionāla” maska, ko, situācijai
mainoties, atkal nomet. Sākumā minētie pārmetumi ir varējuši rasties
tikai tāpēc, ka mūsu samērā retie šovinisti ir aktīvāki nekā daudzie
nešovinisti un vairāk, piemēram, raksta avīzēs.
No īsta nacionālisma trūkuma nu ciešs, kā nesen jau Latvī aizrādīja
Gaujmalietis, arī latviešu valoda. Pastāv laikam, piemēram, noteikumi
ar sodu piedraudējumiem par valsts valodas kropļošanu, bet mūsu
policija mierīgi ciešs, piemēram, tādas veikalu izkārtnes kā “Jēkab
Martinsohn”, kas latviešu valodā var būt tikai uz izkārtnes neiespējams
vokatīvs. Un ko varam prasīt no policijas, kad mūsu ārlietu ministrija
ārzemnieku dēļ izdod ārzemju pases, piemēram, “J. Kalniņš kungam”?
Nule minētie valodas kropļojumi nu liecina par pašcieņas trūkumu
latviešu starpā, bet citādi tiem nav ļaunu seku, jo tie ir jau tik
aprasti, ka tiem vairs nepiegriež daudz vērības. Daudz ļaunāks ir vēl
plaši izplatītais uzskats, ka katrs latvietis jau kā tāds prot latviski
runāt un rakstīt, un tāpēc var ir pats iztikt latviski nemācījies, ir
vajadzības gadījumā, arī pat citus mācīt latviski runāt. Atceros vēl,
piemēram, ar kādu īgnumu reiz (avīzē) Latvijas Sargs noraidīja Latvja
aizrādījumu, ka latviešu tautības ierēdņi dažreiz bojājot latviešu
valodu ne mazāk par sveštautiešiem. Un tā kā krievu laikos, kad vēl
nevarēja būt savam amatam sagatavotu latviešu valodas skolotāju, ļāva
šo valodu mācīt vidusskolās kuram katram latvietim, kas policijai
skaitījās par “uzticamu” un bija par nelielu atalgojumu ar mieru to
darīt, tad arī vēl tagad plašās aprindās valda uzskats, ka latviešu
valodas mācīšanai (pat vidusskolās!) pietiek ar labu gribu un latviešu
tautību: kas citu neko neprot mācīt tas, uz savas tautības pamata vien,
māca latviešu valodu!
Pirmajā acumirklī varētu jau ar likties, ka pietiek latviešu valodas
mācīšanai ar latviešu tautību. Bet patiesībā ar to pietiktu ari tīri
praktiskām vajadzībām gluži brīvi no ģermānismiem un slāvismiem.
Īstenībā tomēr mēs tagad skolās mācījušies vācu un krievu valodā un
salasījušies vācu un krievu grāmatas, pa daļai domājam vāciski un
krieviski, un tāpēc arī mūs izteiksme nav vienmēr tīri latviska. Pat
šai rakstā jau minētais Gaujmalietis, piemēram, kam rūp latviešu
valodas pareizība, tomēr sava raksta trīsreiz liekam kam “piedot” (pēc
krievu pridavatj), t.i. piešķirt, zināmu nokrāsu, kamēr tīri latviski
“piedod” tikai kādu vainu. Bet vai latviešu valodas skolotājam
nepieciešams ne vien pašam pareizi runāt un rakstīt, bet arī zinātniski
pārzināt latviešu valodu.
<...> Atveras tāpēc dažkārt bēdīgas ainas, kad dabū ieskatīties
latviešu valodas stāvokli Latvijas skolās. Tā, piemēram, pie manis reiz
griezās kādas skolas skolnieki ar lūgumu paskaidrot viņiem, vai tiešam
istabas vārds esot jāraksta “izstaba”, kā mācot viņu latviešu valodas
skolotāja (jo, lūk, istaba esot cēlusies “iz staba”).
<...>Ciešs dažkārt latviešu valodā skolā arī no tam, ka citu
priekšmetu skolotāji dažreiz ne vien neveicina latviešu valodas
skolotāju darbību, bet pat tieši vei netieši strādā tam pretī. Savā
laikā J.Velme tikai aizrādījis, ka arī citu priekšmetu skolotajiem būtu
jāiztur pārbaudījums latviešu valodā, jo ja citu priekšmetu skolotāji
klasē runa nepareizi latviski, tad ar to taču viņi ārda latviešu
valodas skolotāja darbu, kam pat nav labi iespējams teikt savai klasei,
ka citu priekšmetu skolotājiem ir kļūdaina valoda, kas nevar noderēt
paraugam. Un uzstājas dažkārt pat pilnīgi apzinīgi pret latviešu
valodas skolotāja darbību! Tā man, piemēram, gadījās dzirdēt, ka kādā
vidusskolā kāda skolotāja “Kruhming” skubinot savas skolnieces
neklausīt latviešu valodas skolotāja aizrādījumus – rakstīt savus
uzvārdus ar sieviešu kārtas galotnēm, starp Krūmiņām, zināms, viena
“Kruhmiņ” justos neveikli izolēta.
Minētie piemēri lieku reizi rāda, ka latviešu valodai Latvijas valstī
vēl nav piegriezta pienācīga vērība <..>
Jānis Endzelīns Avīze Latvis,
Nr.1469 (1926.1.IX)
Katalogs ~
J.Endzelīns - Par Latviešu valodas stāvokli Latvijas
valstī. ~
Saturs ~