No minoritātu aprindām dažkārt dzird pārmetums, ka latvieši esot lieli šovinisti. Patiesībā nu gan šie pārmetumi ir nedibināti, jo drīzāk latviešiem var pārmest nacionālisma trūkumu. Ja, piemēram, kāds žīds še Latvijā kādu latvieti uzrunā krieviski – un to jau te žīdi pa laikam mēdz darīt - , tad cik esmu novērojis, tikai retais latvietis atteicas krieviski sarunāties, bet lielākā daļa jūtas glaimota, ka žīds tos noturējis par spējīgiem sarunāties svešvalodā, un kā nu prazdami lauzās šai žīdu iemīļotā valodā. Un ja dažkārt politiskajā dzīvē dzirdamas balsis, kas prasa “nacionālu” valdības koalīciju (bez minoritātu piedalīšanās, bet gan ar sociāldemokrātiem), tad jau patiesībā arī tas nav nekāds šovinisms, bet tikai ar zināmu nolūku uzlikta “nacionāla” maska, ko, situācijai mainoties, atkal nomet. Sākumā minētie pārmetumi ir varējuši rasties tikai tāpēc, ka mūsu samērā retie šovinisti ir aktīvāki nekā daudzie nešovinisti un vairāk, piemēram, raksta avīzēs.
No īsta nacionālisma trūkuma nu ciešs, kā nesen jau Latvī aizrādīja Gaujmalietis, arī latviešu valoda. Pastāv laikam, piemēram, noteikumi ar sodu piedraudējumiem par valsts valodas kropļošanu, bet mūsu policija mierīgi ciešs, piemēram, tādas veikalu izkārtnes kā “Jēkab Martinsohn”, kas latviešu valodā var būt tikai uz izkārtnes neiespējams vokatīvs. Un ko varam prasīt no policijas, kad mūsu ārlietu ministrija ārzemnieku dēļ izdod ārzemju pases, piemēram, “J. Kalniņš kungam”?
Nule minētie valodas kropļojumi nu liecina par pašcieņas trūkumu latviešu starpā, bet citādi tiem nav ļaunu seku, jo tie ir jau tik aprasti, ka tiem vairs nepiegriež daudz vērības. Daudz ļaunāks ir vēl plaši izplatītais uzskats, ka katrs latvietis jau kā tāds prot latviski runāt un rakstīt, un tāpēc var ir pats iztikt latviski nemācījies, ir vajadzības gadījumā, arī pat citus mācīt latviski runāt. Atceros vēl, piemēram, ar kādu īgnumu reiz (avīzē) Latvijas Sargs noraidīja Latvja aizrādījumu, ka latviešu tautības ierēdņi dažreiz bojājot latviešu valodu ne mazāk par sveštautiešiem. Un tā kā krievu laikos, kad vēl nevarēja būt savam amatam sagatavotu latviešu valodas skolotāju, ļāva šo valodu mācīt vidusskolās kuram katram latvietim, kas policijai skaitījās par “uzticamu” un bija par nelielu atalgojumu ar mieru to darīt, tad arī vēl tagad plašās aprindās valda uzskats, ka latviešu valodas mācīšanai (pat vidusskolās!) pietiek ar labu gribu un latviešu tautību: kas citu neko neprot mācīt tas, uz savas tautības pamata vien, māca latviešu valodu!
Pirmajā acumirklī varētu jau ar likties, ka pietiek latviešu valodas mācīšanai ar latviešu tautību. Bet patiesībā ar to pietiktu ari tīri praktiskām vajadzībām gluži brīvi no ģermānismiem un slāvismiem. Īstenībā tomēr mēs tagad skolās mācījušies vācu un krievu valodā un salasījušies vācu un krievu grāmatas, pa daļai domājam vāciski un krieviski, un tāpēc arī mūs izteiksme nav vienmēr tīri latviska. Pat šai rakstā jau minētais Gaujmalietis, piemēram, kam rūp latviešu valodas pareizība, tomēr sava raksta trīsreiz liekam kam “piedot” (pēc krievu pridavatj), t.i. piešķirt, zināmu nokrāsu, kamēr tīri latviski “piedod” tikai kādu vainu. Bet vai latviešu valodas skolotājam nepieciešams ne vien pašam pareizi runāt un rakstīt, bet arī zinātniski pārzināt latviešu valodu.
<...> Atveras tāpēc dažkārt bēdīgas ainas, kad dabū ieskatīties latviešu valodas stāvokli Latvijas skolās. Tā, piemēram, pie manis reiz griezās kādas skolas skolnieki ar lūgumu paskaidrot viņiem, vai tiešam istabas vārds esot jāraksta “izstaba”, kā mācot viņu latviešu valodas skolotāja (jo, lūk, istaba esot cēlusies “iz staba”).
<...>Ciešs dažkārt latviešu valodā skolā arī no tam, ka citu priekšmetu skolotāji dažreiz ne vien neveicina latviešu valodas skolotāju darbību, bet pat tieši vei netieši strādā tam pretī. Savā laikā J.Velme tikai aizrādījis, ka arī citu priekšmetu skolotajiem būtu jāiztur pārbaudījums latviešu valodā, jo ja citu priekšmetu skolotāji klasē runa nepareizi latviski, tad ar to taču viņi ārda latviešu valodas skolotāja darbu, kam pat nav labi iespējams teikt savai klasei, ka citu priekšmetu skolotājiem ir kļūdaina valoda, kas nevar noderēt paraugam. Un uzstājas dažkārt pat pilnīgi apzinīgi pret latviešu valodas skolotāja darbību! Tā man, piemēram, gadījās dzirdēt, ka kādā vidusskolā kāda skolotāja “Kruhming” skubinot savas skolnieces neklausīt latviešu valodas skolotāja aizrādījumus – rakstīt savus uzvārdus ar sieviešu kārtas galotnēm, starp Krūmiņām, zināms, viena “Kruhmiņ” justos neveikli izolēta.
Minētie piemēri lieku reizi rāda, ka latviešu valodai Latvijas valstī vēl nav piegriezta pienācīga vērība <..>

Jānis Endzelīns  Avīze Latvis, Nr.1469 (1926.1.IX)