Rietumeiropā ziemu aizvada un pavasari sagaida ar Kernevālu, Krievijā – ar Masļeņicu, bet mūsu tautai šī robežšķirtne ir Metenis jeb Meteņi (laikam pat retāk dzirdēts vārds nekā abi iepriekšējie). Dažādām tautām dažādi saukto februarī svinamo svētku jēga ir vienāda, proti, ziemas promdzīšana, zemes modināšana, cilvēku noskaņošanās jaunam darba cēlienam, jaunam gadam. Eiropā līdz pat sešpadsmitā gadsimta beigām par gada sākumu uzskatīja pavasari. Iespējams, ka mūsu Metenis sevī glabā senu jaungada nosaukumu (joprojām lietojam salikteni – laikmets, bet lietuviski savukārt metas, metai nozīmē – laiks gadi). Arī Krišjānis Barons savu Gadskārtas ciklu sācis ar Meteni. Vēl Metenis ir dēvēts par Miesmeti, Valstāvi, Pīragu dienu un citādi. Bet par laiku, kad tā diena īsti bijusi, pieraksti un skaidrojumiir dažādi. Izplatītākais: septītā otrdiena pirms Lieldienām, ja rēķina pēc baznīcas kalendāra. Senajā agrārajā kalendarā gan laikam izskatījies citādi, iespējams šādi – lielākā saistījumā ar sauli, nevis pilnmēness naktīm.

Uz māsām, uz māsām
Metenīša vakarā.
Dos man pupas, dos man zirņus,
Dos man cūkas ecerīti.

Metaņami putru viru
Deviņiem miezīšiem:
Man deviņi bāleliņi
Miežū putras ēdējīņi.

    Ja jau aizdziedājos līdz deviņiem miezīšiem, tad jau derētu arī pieminēt tādus raksturīgus ēdienus, kā, piemēram, cūkas galvas pusi, kājas ausis un asti , dažādus plāceņus, protams, apaļus. Vēl putru, pīrāgus; Ak,un jāēd bija labi daudz, lai bagāts gads. Īpaši daudz Latgalē, pat septiņas, deviņas reizes divpadsmit reizes reizes dienā, jo ar nākamo dienu, Putnu dienu, sekoja septiņas gavēņā nedēļas. To nu varētu dēvēt par baznīcas uzslāņojumu senajiem tautas svētkiem (Lietuvā – Užgavenis). Bet gan jau arī agrāk tautai bijusi sveša gudrība: kad klētis top tukšākas un smagie pavasara darbi vēl nav sākušies, vajag atslogot sevi no gaļas barības (jādomā – tas varētu patikt arī mūsdienu  dietologiem). Jā, pannu gluži vienkārši uzmeta krasnsaugšā.
    Galvenā darīšana Metenī – vizināšanās, slidināšanās, skriešanās, visdažādākās spēles un sacensības. Ka tik būtu sniegs! Un pēc iespējas augstāks, stāvāks kalns. No tā jābrauc, ātri un tālu – liniņu  labad. Bet, kam linu nav un kas tos nav pat redzējis, tas lai tajā brīdī, kad laimīgi leja tikts, piedomā pie sev vien vai visiem mums svarīgākā ...
    Ja nebija kalna, vajadzēja vizināties ar lielajām kamanām, vislabāk ar neiebrauktiem zirgiem – ātrāk skrēja. Ja nav arī zirgu, tad jāvizinās uz ledus. To dara šādi: jau laikus jāiesaldē ūdenī stabs, tam virsū jauzmauc ritenis un cieši jāpiesien miets, kura brīvajā galā savukārt jāpiestiprina ragavas. Kad puišī šo    ierīci Meteņdienā kartīgi iegriež, tad braucējam jaturas ar abi rokām jo cieši ... Bet pašus puišus meitas pa vairākām kopā var tāpāt, uz vēdera vai muguras – kā izdodas – pa sniegu izvazāt: lai silda zemi, kausē sniegu, savukārt puiši bērnus - maisos iebāztus vai bez maisiem – met pāri žogam kupenās, lai viņi neaizgulētos (baidos vienīgi, ka mūsdienu cietsirdības kontekstā tas kādam var izlikties jauns neželības veids). Vēl dažas sacensības, no kuram vienu otru mēs jau zinām: tā piemēram, var sadalīties divas grupās un lēkt, iekāpuši maisos, nest viens otru kukuraga, mērot spēkus virves vilkšanā, spēkoties elkoņos un pat pirkstos saķērušies. Redzēsiet, ka sniegā to visu darīt ir vēl jautrāk nekā skolas fizkultūras zālē.
    Ja sāk salt, tad visiem jāskrien pa apli un katram jāķer priekšā skrejošais. Kam pieskaras, tas stājas no apļa laukā. Tā skrējēju paliek aizvien mazāk un mazāk, kamēr skrien vairs tikai kāds pāris, tie pēdējie tad nu sasildas vislabāk.
    Metenī dedzināja salmu kūļus un Jāņu vainagus, ja tas nebija izdarīts Ziemssvētkos, - tas pašas auglības labad.
    Ne tikai uguns, arī ūdens bija piederīgs Meteņa rituāliem. Piemēram, “Meteņa dzīšanā”. Lūk viens no tās aprakstiem:
“Meteņos jeb Vastlāvjos mājas mātes jau agri no rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas. Kad pīrāgi bija izcepti  un bērni tos lielīdami ēduši, tad lielie puiši teikuši, ka tie vēl neesot tik labi, bet tagad iešot Meteņa dzīt, tas došot daudz labākus pirāgus un arī zelta pogas. Pa tam jau lielie puiši aiznesuši  bērniem nemanot, uz rijas augšu vairāk spaiņu ūdens. Nu bērniem iedevuši maisu un saukuši, lai nākot uz rijas augšu Meteni dzīt. Tad viens no lielajiem uzskrējis uz rijas augšu Meteni dzīt zemē. Bērni apstājušies ap maisu un darījuši tam galu, jo plati vaļā. Te Meteņa dzinējs no augšas saucis, lai turot maisu stipri, jo patlaban Metenis došot pīrāgus, pie kam arī metis vienu pīrāgu pēc otra maisā. Tad sacījis, ka nu Metenis mīzīšot, bet par to jau nekas, jo pēc tam biršot zelta pogas. Nu meteņu dzinējs lējis no augšas maisa turētājiem ūdeni virsū, kuri tūliņ arī atstājuši maisu ar visiem slapjajiem pīrāgiem kulē un bez zelta pogām gājusi uz istabu kaltēties.”
    Mūsdienās šo rituālu mēs veicam turpat kalna pakājē zem kāda kupla koka un ūdens vietā ņemam pilnu maisu ar sniegu, arī tas bērniem nāk par labu.
    Visu jau nevar pateikt priekšā, var tikai ierosināt. Ja tomēr pietrūkst padoma, vispirms vaicājiet savam vecmāmiņām, varbūt viņas vēl daudz ko atceras no savas bērnības un jaunības.