Oktobris – veļu jeb zemliku mēnesis. Dievaines. Kurzemē veļi ir saukti arī par iļģiem un pauriem. Vidzemē – par vecajiem, vecīšīem, urgučiem. Vēl – par ēniem un mūžiem, vēl un vēl, un ar to uzskaitījums tāpat nav galā.
    Veļu laiku latvieši turējušī par svētāko visa gada, un tas ildzis no Miķeļiem līdz Martiņiem. Bet ne visur. Piemēram, Bērzonē tas sācies deviņas dienas pirms Miķeļiem, Kazdangā – nedēļu pēc tiem, bet Vecumniekos veļu laiku skatījusi no Mārtiņiem. Jādomā, tas bijis atkarīgs no lauku darbu nobeiguma, jo teikts ir arī tā - “veļu laiks sākas, kad zeme nomirst”. Protams, konkrētie datumi, tādi kā 28.oktobrī vai 1.novembrī, norāda uz jaunāku laiku un baznīcas ietekmi. Pēteris Šmits darbā “Latviešu mitoloģija” (izdevusi Latviešu rakstnieku un mākslinieku biedrība Maskavā 1918. gadā) raksta "Pie veļu mielošanas turējušās daudzas tautas no seniem laikiem un parasti rudenī pēc lauku augļu novākšanas. Kristīgā baznīca senāk izturējusies naidīgi pret šiem pagānu svētkiem, bet 10. gadu simteņa sākumā katoļi tos tomēr pieņēmuši. Arī pie latviešiem šī dvēseļu mielošana, kā liekas, ir cik necik pārmainījusies pēc katoļu tradīcijām.” Katoļiem 2. novembrī ir Dvēseļu diena, jeb, mums pierastākā valodā runājot, mirušo piemiņas diena. Kaut gan vienlīdzības zīmi vilkt še nevar. Kā man teica kāda latgaliešu sieviņa, nepietiek ar to, ka uzliek svecīti. Par dvēselēm ir jālūdz.
Ko tad veļu laikā vēl darīja? Vispirms – ko nedarīja: nevērpa vilnu, nedzina vadžus, ne pirka, nedz pārdeva, lopus iz mājas neveda, un netrokšņojoja. “Veļu vakarus pavadīja vīrieši un sievietes kopā, vieni otriem mīklas uzdodami un pasakas stāstīdami. Pirmā vakara mājas tēvs un māte nolika veļiem ēdienu kāda atstatā vietā klētī un pirtī. Ja rijā nedzīvoja saime, tad arvien tur tika veļi pamieloti. Veci ļaudis stāstīja, ka vēl agrāki veļu mielošanas vietā mājas tēvs attaisījis logus pa nakti vaļā un abas logu pusēs pieslējis priežu lubiņas, lai veļi verētu vieglāk ievelties ...”, tā savas atmiņās raksta Andrejs Pumpurs.
Ar ko mums veļus pamielot? Sakoptiem kapiem? Ar piemiņu? Ja, bet pieminēt un kādu godā turēt nozīmē viņu ne tikai ar puķēm pušķot, bet godam turpināt un tālāk darīt.
<..>