Vaicot Latvijas klinšu apsekošanu, uzmerīšanu un alu meklēšanu, 1986. gada rudenī pavisam negaidīti kādas upītes vientuļā, grūti pieejamā krasta stāvumā uz vertikālas smilšakmens klinšu sienas ieraudzījām savādas ģeometriskas figūras. iekasījumu stipras dēdējums un apsūnojums lika domāt, ka šie klinšu raksti pārlaidušī nevienu vien simteni. No vienas vietas aprakstītās virsmas laukums ir apmēram 3,5x2m. Vertikālā klinšu siena vērsta pret ziemeļaustrumiem. Smilšakmeņi ir koši sarkani, bet šobrīd izskatās gaiši pelēcīgi, ar melniem un zaļganiem plankumiem, jo viscaur noauguši ar dažādu sugu aļģēm, vietām – ar zaļu sūnu.
Liela daļa zīmju škiet pazīstama no latviešu un pasaules tautu mitoloģijas. Visvairāk te redzam dažādos variantos dievišķo auglības simbolu Jumi un apaļo riņķi – Saules zīmi. Uz klinšu sienas ir arī nepazīstamas, agrāk neredzētas zīmes. Nav grūti ievērot, ka vairākas dzīļāk iegrebtās zīmju kopas ir sagrupētas vertikālos stabiņos – pa trīs, pa četrām, pa piecām zīmēm. Bet labās puses stabiņā var saskatīt pat trīspadsmit simbolu. Vai šajās zīmju kopās neslēpjas kāda informācija? Šie stabiņi atgādina savdabīgu rakstības veidu – it kā senu ideogrāfisku rakstu. Iespējamie stabiņi 2. attēlā sagrupēti no 1 līdz 6.  Manuprāt, šīs zīmes ieteicams, lasīt no apakšas uz augšu, dievu hierarhijā pieaugošā svarīgumā. Kā šos stabiņus lasīja mūsu senči – no kreisās uz labo pusi vai otrādi -, to mēs šodien nezinām.
Arheologs Juris Urtāns apšauba, ka zīmēm būtu apzināti secīgs sakārtojums ar kādu vēstījošu saturu (“Karogs”, 1988, Nr3), līdz ar to noliedzot ideogrāfiskā raksta iespēju. Pēc arheologa domām, šeit uz senās idumejas robežām, iepsējams, bijusi kulta vieta vēlajos viduslaikos, jo rebeža sendienās bijusi svēta, neaizskarama vieta un tās sargāšanā iesaistīti ne tikai reālie, bet arī mistiskie spēki. Savukārt valodnieks seno rakstību pētnieks Konstantīns Karulis izsakās par zīmju kārtojumu vertikālos stabiņos. Viņš mēģina izlasīt un izskaidrot sesta un otra stabiņa saturu (“Karogs”, 1988, Nr.3).
Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir: kas un kad iegrebis šīs mitoloģiskā satura zīmes? Diemžēl pagaidām nav atrasti pārliecinoši pieturas punkti senraksta datēšanai. Daži zinātnieki uzskata, ka zīmes varētu būt iegrebtas šī paša gadsimta 30. gados, kad bija izplatīta dievturu kustība.
Bet 1987. gada vasara atradumi papildinājās. Tajā pašā kraujā 135 m tālāk, aiz mežonīgas, sen sabrukušas klinšu joslas, ko ģeologi dēvē par cirku, atradām vēl vienu senu zīmju iegrebumu kopu. Šo zīmju raksturs ne mazākā mērā nevar līdzināties dievturu zīmēm vai pazīstamajām rotājošā raksta zīmēm. Apdrupušo svītriņu grupējums liecina par kaut kādiem rēķiniem devītnieka sistēmā. Bet zīmējums labajā augšējā stūrī ir nepārprotami līdzīgs evenku Pasaules kalna modelim. Pasaules kalna vidū – rombs un aploce ar divām zvaigznītēm. Šie simboli daudzās tautās apzīmā gadu. Ja vēl atceramies, ka senajām ciltīm, kas apdzīvoja tagadējās Latvijas teritoriju, laika atskaites mēnesis sastāvējis no trim deviņu dienu lunārajiem (Mēness) fāzēm plus trīs trūkstošās dienas, kad mēness pie debesīm nav redzams, tad samērā droši varam domāt, ka klintī iegrebts tā laika agrārais kalendārs. Tieši tāda trejdeviņu sistēma redzama uz klinšu sienas. Un iespējams, ka no šīs laika skaistīšanas sistēmas nāk tik bieži latviešu tautas dainas un tautas teikās un pasakās dzirdētais rēķins - “treji deviņi”,”aiz trejdeviņiem kalniem”, “aiz trejdeviņām jūrām”,”pēc trejdeviņām dienām”. Arī Viļnas Inženierceltniecības institūta fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts docents Liberts Klīmks, kas specializējies seno kalendāru izpētē, apstiprina, ka šajā klintī patiešām varētu būt saglabājies senais lunārais kalendārs vai tā fragments.
Turpinot meklējumus, 1988. gada janvarī atklāja jaunu, līdz šim nezināmu pilskalnu. Tas atradās apmēram 350 m no zīmju klints, noslēpies starp mežonīgam gravām. Jauna pilskalna atrašana jau pati par sevi ir notikums, bet šoreiz – pilskalns mistisko zīmju tuvumā! Pilskalns nav no mazajiem. Tā plakums – 2,2 ha, augtsums no 20 līdz 30 m (kā divas piecstāvu mājās). Šeit divas līdzteku urdziņas iegrauzušas devona iežos, bet starp šīm gravām saglabājies gandrīz puskilometru gars paliksnis it kā milzīgs ceļa uzbērums, vietām ta platums ir tikai 8-10 m. Šis šaurais zemes strēķis izbeidzas ar vertikālu klints sienu upe. Mūsu senčiem atlika tikai izrakst grāvi un uzbērt valni, un nocietinājuma vieta gatava. Tā kā tuvumā nav māju, jaunatrastajam pilskalnam nosaukumu nāksies atvasināt no klints vārdā, virs kuras tas atrodas.
Ko mēs no jaunā atraduma varam secināt? To, ka mitoloģisko burtu rakstītāji un Melna pilskalna apdzīvotāji būs bijuši vieni un tie paši ļaudis. Bet pilskalns nevarētu būt jaunāks par 13. gadsimtu. Šķiet, ka Melnais pilskalns iekārtots šajā grūti pieejamā, lauksaimnieciski neizmantojamā apvidū jau vācu krustnešu iebrukuma laikā kā slepens patvērums un pretošanās vieta. Par to liecina arī ne visai lielie zemes darbi, varbūt izdarīti steigā – pilskalna nocietināšanai, ka arī apdeguļu ogles 30 cm dziļuma.
Atrasto pilskalnu varam izmantot par pirmo pieturas punktu klinšu rakstu vecuma neteikšanai. Iespējams, ka noslēpumainas zīmes radās tajā laikā, kad pretošanās vācu agresijai fiziski vairs bija mazāk iespējama nekā burvestības ceļā ar seno dievu palīdzību. Bet varbūt Idumejas burtnieki gribējusī atstāt arī sava laika hroniku uz smilšakmens klints ar viņiem pazīstamo burtu – ideogrammu palīdzību? Varbūt pie senās Idumejas robežas kā brīnumu salā aizmirstajā dabas stūrītī ir saglabājies pirmatnējā raksta veidošanas piemineklis? Iespējams, ka patiesību varētu tuvināt arheoloģiskie izrakumi Melnajā pilskalnā... Dzīvosi – redzēsim.

/Guntis Eniņš/ 1988