Šis jautājums ir daļa no plašākas politiskās leģitimācijas problēmas - vēstures gaitā bijuši mēģinājumi atrast veidu, kā attaisnot ar varu uzspiestās politiskās un sociālās institūcijas to cilvēku acis, kuri tām pakļauti, un reizē atklāt, kādām jābūt šim institūcijām, lai attaisnojums būtu iespējams. Attaisnojums šajā gadījumā nenozīmē pārliecināšanu. Tas ir normatīvs jēdziens: argumenti, kas attaisno, var nepārliecināt, ja tos piedāvā nedomājošai auditorijai, bet argumenti, kas pārliecina, var neattaisnot. Tik un tā tiek cerēts ar attaisnojumu pārliecināt domājošos, un līdz ar to šiem mēģinājumiem ir praktisks nolūks: politisko stabilitāti veicina plaša vienošanās par kādas politiskas iekārtas pamatprincipiem. Bet tas vēl nav viss: daži sistēmas attaisnošanu pēc iespējas plašākam dalībnieku lokam uzskata par jautājumu ar neatkarīgu morālu nozīmību. Tas, protams, ir ideāls. Atkarībā no sabiedrībā pastāvošo vērtību, interešu un motīvu diapazona, kā arī no konkrētiem attaisnojuma kritērijiem var nebūt leģitīma risinājuma, un tad nāksies izvēlēties starp neleģitīmu valdību vai vispār valdības neesamību. <..>
Tomass
Naidžels “Morālais
konflikts un politiskā leģitimācija” II nodaļas sākums.