_
Zadigam pietika ar to, ka viņam ir sapratīgs stils. Visi bija ar viņu vienisprātis ne tāpēc, ka viņam bija taisnība, ne tāpēc, ka viņš bija gudrs, nedz arī tāpēc, ka viņš bija krietns, bet gan tādēļ, ka viņš bija pirmais vezīrs.
_
Ik dienas nāca citas dāmas. Babilonijas slepenās annāles apgalvo, ka viņš vienu reizi esot padevies kārdinājumam, taču bija pārsteigts, ak šis prieks nesniedz nekādu baudu un viņš pavisam izklaidīgi glāsta savu mīļāko.
<...>
Tajā pašā laikā Zadigs ievēroja, ka viņš kļūst izklaidīgs, pieņemot apmeklētājus un spriežot tiesu: viņš nezināja, kā to izskaidrot; tās bija viņa vienīgās rūpes.
<...>
Zadiga nelaime cēlās no viņa laimes un sevišķi no viņa nopelniem. Ik dienas viņām bija sarunas ar ķēniņu un viņa augsto laulāto draudzeni Astarti. Viņa kā sarunas biedra pievilcību vēl pavairoja vēlēšanās patikt, kas garam ir tas pats, kas skaistumam rotas; viņa jaunība un stāja pamazām atstāja iespaidu uz Astarti, kaut gan sākumā viņa to nemaz nepamanīja. Viņas kaislība pieauga nevainīgā kārtā. Astarte bez sirdsapziņas pārmetumiem un bažām ļāvās priekam redzēt un dzirdēt vīru, kas dārgs viņas laulātajam draugam un visai valstij; viņa nebeidza to slavēt, kad bija kopa ar ķēniņu; viņa runāja par to ar savām pavadonēm, kas viņu šajā ziņā vēl pārspēja; tas viss palīdzēja viņas sirdī iedziļināties bultai, ko viņa nesajuta. Viņa sniedza Zadigam dāvanas, kurās bija vairāk laipnības, nekā viņa iedomājās; viņai šķita, ka runā ar to tikai kā ķēniņiene, kas apmierināta ar viņa pakalpojumiem, taču dažreiz viņas izteicieni bija tādi kā maigu jūtu pārņemtai sievietei.
<...> Astartes draudzīgā izturēšanās, viņas maiga valoda, par kuru viņa sāka sarkt, viņas skatieni, ko tā vēlējās novērst un kas kavējās pie viņa skatieniem, iededza Zadiga sirdī liesmu, par ko viņš bija pārsteigts. Viņš cīnījās; viņš aicināja talka filozofiju, kas viņam arvien bija līdzējusi; bet viņš no tās guva tikai prāta skaidrību un nesaņēma nekādu atvieglojumu. Pienākums, pateicība,majestātes apvainojums rādījās viņa acu priekšā ka atriebības dievi; viņš cīnījās, viņš uzvarēja; bet šī uzvara, kas bija ik brīdi jāizcīna, maksājam viņam vaidus un asaras. Viņš vairs neuzdrošinājās uzrunāt ķēniņieni ar to tīkamo brīvību, kas tā bija valdzinājusi viņus abus: viņa skatiens apmiglojās; viņa valoda bija saistīta un nesakarīga: viņš nodūra acis, kad neviļus viņa skati pievērsās Astartei, viņš sastapa no asarām mitros ķēniņienes skatienus, kas mirdzēja kā uguns; viņi šķita sakām viens otram: “ Mēs dievinām viens otru, bet baidāmies mīlēt; mūs abus dedzina liesmas, kuru nosodām.”
<...>
Tomēr ķēniņiene tik bieži minēja Zadiga vārdu, viņas seja tik stipri piesarka, to izrunājot, viņa reizēm bija tik stipri uzbudināta, te atkal tik apjukusi, uzrunājot viņu ķēniņa klātbūtne, viņa kļuva sapņaina, Zadigam aizejot, ka valdnieks kļuva nemierīgs. Viņš ticēja visam, ko redzēja, un iztēlojās visu, ko neredzēja. It īpaši viņš ievēroja, ka viņa sievas kurpītes ir zilas un ka Zadiga kurpes ir zilas; ka viņa sievas lentītes ir dzeltenas un ka Zadiga micīte ir dzeltena; tie bija briesmīgi pierādījumi smalkjūtīgam valdniekam. Aizdomas viņa saniknotajā prātā izvērtās pārliecībā.
_
Es baiļošos par viņu tik ilgi, kamēr viņai nebūs nekā, ko sev pārmest. Ja jūs abi atrastu pilnīgu saskaņu, jūs prastu maldināt visas acis: dzimstoša un apspiesta kaislība ir redzama visiem, apmierināta mīla prot slēpties.
_
Ja kādu mīl daiļa sieviete, saka lielais Zoroastrs, tad viņš šajā pasaulē vienmēr izkulsies no nepatikšanām.