__
<..> - ar drūmu sajūsmu, ko gan neizpauž vārdos, taču to nodod acu skatiens un drudžainās roku kustības... Tātad nu tas ir parādījies, šīs traģisma pilnais ideāls, no kura viņš baidījās sava vārguma dēļ, bet kuru izraisīja tumšo dziņu balss, ko jaunatne parasti mēdz noliegt, trauksmes sauciens važās iekalto spēku atmodai, kuri snauž zem dzīves jēgu zaudējuša laikmeta sloga!<..>
__
Vai citādi viņš gan drīkstēja? Silvija bija noskaņota varonīgi, un  arī no pārejam sievietēm diezin vai gaidāms kāds līdzjūtīgs skatiens. Ikvienai bija ko pavadīt uz fronti – gan vīrs, gan iemīļotais, gan dēls, gan brālis. Visi devās vienkop, un tas piešķīra šai pretdabiskajai parādībai zināmu kartības nokrāsu. Satraukums sāktos tikai tad, ja no iesaucamajiem kāds sadomātu pretoties. Taču neviens neuzdrošinājās.
__
Kopā astoņi karavīri, gan pret savu gribu, bet to viņiem neviens neprasīja: mūslaiku valsts atbrīvo savus brīvos pilsoņus no pūlēm rīkoties pēc pašu gribas. Un viņi tā ir ar mieru: par vienām rūpēm mazāk.
<..>
No pārējiem visai nedaudzi saprot, kādu iemelsu dēļ viņu brīvība un tiesības dzīvot atdotas noslēpumainajam pavēlniekam, kas tās nolēmis upurēšanai. Varbūt tikai daži mēģina, turpretī pārējie necenšas to noskaidrot; lai paklausītu, nav nekādas vajadzības izprast; viņi jau priekšlaikus audzināti visam piekrist. Bet, ja jau tūkstoši ar mieru pakļauties, tad prātot ir nenozīmīgi. Atliek tikai raudzīties uz citiem, ko dara tie, un rīkoties tāpat. Viss dvēseles un miesas mehānisms sāk darboties pats no sevis, bez jebkādām pūlēm...
__
Žirēra dēls ir tāds pats. Jauns doktors ar Sorbonnas diplomu, kas nesen, trīsdesmit gadu vecumā, lieliski aizstāvējis disertāciju un nu raugās pasaulē caur teoriju brillēm. Protams, savu teoriju brillēm. Stiklu lēcas gan derētu pārbaudīt pie optiķa. Taču viņam tas nekad nav ienācis prātā. Viņš, tā pat kā tēvs, nedomā, ka “sākumā” bijis darbs. “Sākumā ir bijis princips.” Republika ir princips. Pirmās revolūcijas ieguvumi ir neapstrīdami kā teorēma. Un karš, kas tagad sākas, ir sekas, kuras no tās nenovēršami izriet. Karam jānodibina pasaulē demokrātija un miers. Viņiem ne prāta neienāk, ka varbūt prātīgāk būtu   sākt ar to, ka mēģinātu šo mieru saglabāt. Bet viņi nebūt nešaubās, ka miera lauzējas ir tās atpalikušās tautas, kas nevēlas redzēt un saprast patiesību. Tātad pasaulei par labu un viņiem par svētību tām jāuzspiež šī patiesība ar varu.
__
Viņš ir bankas ierēdnis, parasts, patīkams, glīts jauns cilvēks gaišām, smalkām ūsiņām, bālganām acīm, diezgan triviāls. Pasaules notikumi, banka, politika un – teiksim atklāti – dzimtene viņam ir vienaldzīgas, pavisam vienaldzīgas. Vienīgais prieks pasaulē jaunajam cilvēkam ir šī mazā sieviete, kuru tas ieguvis (vai arī viņa to) pirms trim mēnešiem. Ai, kas tie bija par mēnešiem! ... Viņiem to vēl nav gana. Abu pirksti dreb, kad viņi, piekļāvušies viens otram, atceras aizvadītas naktis. Kā viņa to sasaistījusi, šī kaislā sieviete! ... Parasta Parīzes strādniece, kas dievina mīļoto kā dievu, - dievu, kas pieder viņai, ka savu mantu, savu paijiņu, savu kaķi, savu mājas mīluli, savu dvēseli, - ja vien viņai tāda ir, - savu miesu, sevi visu, savu īpašumu!  <..> Un jaunais cilvēks pakalpīgi ļauj sev dievināt - un nebrīnās; viņš ļaujas tai, kas viņu vai aprij, un ikviens no tiem kļūst par laupījumu otram. Neviens no viņiem nedomā, ka šai rotaļai var pienākt gals. Nekādu citu jēgu dzīvē abi nesaskata ...
__
<..>
Marks uzsmaidīja mātei un teica:
- Dīvaini! Ne viens, ne otrs mēs līdz karam nebijām pacifisti.
- Atmet šo vārdu! Sacīja Anete.
- Tev taisnība. Viņi to apkaunojuši. Visi tie, kuriem tas allaž bija uz mēles, no tā atsacījušies.
- Ja tiem vismaz bijusi drosme atsacīties! Bet, to aizliegdami, viņi joprojām nesa masku.
- Lai nēsā veseli! - iesaucās Marks. -Bet mēs, kas noliedzam karu, agrāk nenostājāmies pret to. Atceros, ka sākumā es par to pat priecājos. Un tu – tu samierinājies ar karu. Kas mūs tā pārvērtis?
- Kara nelietība! - attrauca Anete
- Tā melīgums, - Marks piebilda.
- Kad es redzēju, - turpināja Anete, - šo nicinājumu pret vārgiem, atbruņotiem gūstekņiem, pret cilvēku ciešanām, pret svētam jūtām, kad redzēju, kā nomāc apzinīgumu, kā gļēvi baidās no sabiedriskās domas, kad redzēju šos aunus, kurus izgrimē par varoņiem un kuri tādi kļuva tieši tāpēc, ka bija auni, šos lāga ļautiņus, kurus spieda slepkavot, šo nevarīgo masu, kas pati sevi neizprot un ļauj sevi vadīt mazai saujiņai neprāšu, - tad man kļuva nelabi aiz kauna un negoda.
- Kad es redzēju, - sacīja Marks, - šo zemisko karu slēpjam savu purnu, kad redzēju šo ķekatnieku baru, šos plēsoņus, kuri uzstājas zem tiesību maskas un aiz muguras bāž rokas citu kabatās, šo nežēlīgo verdzību, kas iedomājas mūs apkrāpt, kladzinādama nodrāzto vārdu “brīvība”, šo liekulīgo varonību, - es sāku smieties tiem sejā.
- Neizaicini tos! - Anete brīdināja. - To ir daudz.
- Tieši tā! Nav gļēvāka tirāna kā miljons gļēvuļu kopā.
- Tie nezina, ko dara.
- Bet, kamēr to uzzinās, lai tos iekaļ važās!
- Tu esi pārlieku nežēlīgs, mans bērns. Jābūt žēlsirdīgam. Tie jau ir iekalti važās. Vienmēr bijuši važās. Šie arī ir demokrātijas visbriesmīgākie meli. Tiem iestāsta, ka tie ir Visvarenā tauta, un ar tiem rīkojas kā ar ūtrupētajiem lopiņiem.
- Man nav līdzjūtības pret visvareno stulbumu.
- Arī pats stulbākais ir mans brālis.
- Brālis – tā tukša skaņa! Es esmu brālis sunim, kas rakņājas atkritumu kaudze uz ielas. Bet kas man kopējas ar to?
- Dzīvība.
- Jā, šī manta, kas iet bojā. Ar to vien nepietiek.
- Bet kas mums atliek bez tās?
- Un to jautā tu, kurai tas viss pieder? Atliek tas, kam nespēj piekļūt nāve: mūžības grauds.
- Kur tad tas ir, šīs grauds? Ak vai, es tādu nezinu! Manī nav nekā mūžīga.
- Bet viss, ko tu dari, viss, kas tu pati esi, - to tu nebūtu ne darījusi un t tu nebūtu bijusi, ja tevī nebūtu bijis šā grauda.
- Tu esi pārlieku gudrs, mans bērns. Es daru to, ko man liek darīt jūtas. Es daru to godīgi un biezi vien maldos. Bet jāatzīst, ka līdz pat šim laikam vēl neesmu to sapratusi. Un varbūt man tas nemaz nav jāsaprot.
- Bet man tas jāsaprot. Man jāredz, uz kurieni eju, lai ietu uz turieni, kur gribu.
- Lai gribētu iet uz turieni, uz kurieni ej tu ...
- Kaut vai tā! Es gribu redzēt.
- Nu, ko tad redzi? Ko tu gribi? Uz kurieni tu ej?...
Marks neatbildēja.
<..>

Romēns Rolāns (Romain Rolland)
“Apburta dvēsele”( L'ame enchantee)