Mēness
bij nolaidies
ielas publiskā pulkstenī;
tas tagad spīdēja pretim man
blāzmaini dzeltens un sārts.
Un es redzēju —
laternu kājas un namu stūrus
tāpat
kā agrāk
bij apmeklējuši suņi,
atstājot uz tiem spīdīgi melnas un smaržainas strīpas.
Slīpas
stāvēja auto piestātņu zīmes —
Stabos uz stūriem smaržoja afišas drusku pēc krāsns un līmes.
<...>
Kur tas brīnišķais laiks, kad bez bēdām
īsās biksēs
es vasarā
varēju skriet.
Kad es maizi kā gardumu ēdu,
Saule uz viesībām iet.
Ielā gulēt uz mucām un vērot,
Ka pa asfaltu simtkāji lien.
Tagad tik man tik sapņot, sērot,
Lai kaut nemanot dzīve man skrien.
Sīca mušas. Un šūpojās zari,
Liegi
smaržoja darva un
špats.
Un uz vaigiem man saules stari
Krita maigi kā
sievietes
mats.
