Bij vakars un mēneša vidus, kad pensijas izsniedz
un algas.
No kroga, kas Matīsa ielā spīd tirgum un iecirknim pretī, trīs sulaiņi
nopūlas ilgi caur ieeju ratiņus iznest.
Tur iekšā sēž invalīds trokšņains bez
kāju, ar rētainu galvu un groza un stumda rokām bez atpūtas ratiņu
stūri.
Viņš saslejas trīcot uz augšu.
Te iebrēcas pēkšņi kā sadurts un ķērcošā
balsī sāk par Ķemera miestiņu — dziesmu.
O, strēlnieku dziesma, cik baigi un nevietā plūsti tu
augšup pret liepām un debesīm.
Bet invalīds nezin, ko dara. Viņš piedzēries laikam
par
lieku. Un turpina dziesmu vien tālāk. Un skaņas un vārdi kā dzirkstis
lec ausīs un dedzina dzirdi. No pusdienas dzēris pie letes
viņš
stangu pēc stangas kā jūrnieks un stāstījis visiem par kaujām un sāpēm,
ko izcietis frontēs.
