Katalogs ~
Arvīds Grigulis - Izlase Trīsdesmitgadīgais ~
Mazliet par raganām ~
Varbūt ~
Meitene, runā par nelaimīgu mīlestību ~
Kādā vasaras dienā, kad šķita, ka mani vēl gaida ~
Kad viņa klauvē ~
Persiešu kvartas ~
Svešas pilsētas meitenei Ramuti ~
Vai tas var būt? ~ Eju atpakaļ, kur pīlādžkoks zied ~
Saturs ~
Eju atpakaļ, kur pīlādžkoks zied
Še
Kur straumei pāri
Līkst sarkani ogu čemuri,
Mēs ar tevi,
Mana draudzene Atmiņa,
Norunājam satikties.
Tagad tu esi klāt.
Ne vienmēr
Man bijušas
Tik padevīgas draudzenes.
Sēdies laivā,
Un brauksim
Pa straumi atpakaļ -
Uz to pusi,
Kur kādreiz ziedēja
Šis sarkanais pilādžkoks
Un ziediem bij reibinoša smarža,
Tā nu mēs braucam
Pa straumi uz augšu.
Visbiežāk ceļojām naktīs,
Jo tad ir mazāk trokšņu.
Redzam daudz brīnišķīgu ainu.
Visdīvainākais ir tas,
Ka visgarām krastam
Stāv Dziesmas
Un skan.
Ne tās,
Ko koncertos dzied, -
Šīs dziesmas lauž ceļu
No visiem dārziem,
Logiem,
Malku šķūnīšiem,
Greznu vasarnīcu verandām,
Zaķsalas laivām.
Šīs dziesmas apzīmogo gadu skaitļus,
Tās dzirdot,
Sajūt laikmeta garšu mutē.
Un tā mēs braucam
Pa straumi uz augšu ...
Te pāri viļņiem līgojas dziesma:
Vecais ratiņ, cik jauki gan būtu
Senā jaunībā atgriezties vēl ...
Ļoti , ļoti tuvu
Kāda cita:
Rozes tu man kādreiz devi,
Un tev nosarcis bij vaigs,
Tad es noskūpstīju tevi,
Jo tas bija rožu laiks ...
Tai pāri laužas
No Parīzes atvestā
Vertinska smeldze:
Dzer, mans dzīves draugs, dzer,
Šis gan ir nelāga vīns ...
Vēl par mūziķi,
Kurš kafejnīca spēlē,
Par mazo oficieri,
Tad vēl par oglēm,
Kas kamīnā kvēl.
Šai vietā apstājamies,
Lai pastāstītu
Stāstu par melnās kafijas tasi.
Melnās kafijas tase,
Es skatos tevī;
Lēni grimst cukurniedru sniegs
Un sairst.
Tu pieveic kā čūskas acs,
Bezgalīgi dziļa tu esi.
Cik daudz tevī nogrimst ilgu,
Nepadarīta
Un padarīta darba,
Nelaimīgas mīlestības
(Laimīgie dzer kakao),
Muzikālu trokšņu,
Garāmslīdošas steigas.
Starp tūkstošs
Kafijas tasēm
Ir kāda,
Par kuru šajā laivas pieturā
Būtu jārunā.
Tā pastāvēs vienmēr.
Jo tai ir dzejas glazūra,
Laika postošais spēks
Netiek klāt.
Kādas meitenes lupas
To skārušas simtiem reižu.
kafijas tases skūpsts
Bieži jo bieži
Aizstāja skūpstu,
Par kuru daudz domāts
Un dzejots.
Es runāju par Austru Skujiņu
Un viņas kafijas tasi.
Austra,
Tagad,
Kad sarkanais pīlādžkoks
Līkst laika straumei pāri,
Ir skaidrs:
Tu nemirsi nekad.
Tava dzeja
Nerauj zvaigznes no debesīm
(Mēs jau par to kādreiz runājām),
Bet izstaro dvēseles elpu,
Un tā
Cilvēkiem vienmēr vajadzīga.
tava dzeja spēja iecirst
Pātagas cirtienu
Laikmeta trulajā sejā.
Tu ticēji Austrumu ekspresim,
Bet ikdienas pelēcība
Nolauza degošas pīpenes,
Austra,
Arī veca tu nekļūsi nekad.
Tajā rudens naktī
Daugavas aukstie ūdeņi
Iekala tavu augumu marmorā.
Tava dzeja vienmēr būs meitenes dzeja.
Pasaules rakstniecības vēsture
Bieži pasvītro,
Ka austrietis
Pēteris Altbergs
Visas savas miniatūras
Rakstījis kafejnīcā.
Nezinu,
Vai tas labi vai slikti.
Arī tavi dzejoļi radās kafejnīcā -
Vienmēr pie viena un tā paša loga,
Pie viena un tā paša galda.
Tikai koki aiz loga
Citreiz bija zaļi
Un lapotnē čivināja zvirbuļi,
Īstenībā tā nemaz nebija kafejnīca,
Bet Bruņinieku ielas Tautas nama ēdnīca.
Mūžīgi smaržoja skābi kāposti,
Un apakšā krogā
Klaigāja dzērāji.
Ēdnīcā varēja dzert kafiju līdz vēlai naktij.
Dzēra arī,
Strīdējās par dzeju un teātri,
Jo, cīnoties ar skābiem kāpostiem,
No pagalma puses lauzās iekšā
Strādnieku teātra grima smarža.
Ap galdiņiem bieži samētās mudžeklis,
Bet tu nekad,
Nekad
Neatstāji savu vietu,
Lai piebiedrotos mums.
Kas vēlējās runāt ar tevi,
Tam bija jāiet pie tava galda.
Neviens jau arī neaizgāja,
Brīdi nepiesēdies pie tava galda.
Tu nevienu nedzini prom,
Nevienu ari neaicināji klāt.
Kad tev bija jāklabina
Vecā rakstāmmašīna,
Tu kafejnīcā ieradies
Tūlīn pēc darba,
Bezdarba periodos -
No paša rīta.
Bez īpaša pasūtījuma
Tev priekšā nolika melnas kafijas tasi,
Tu izņēmi no somiņās papirosus,
Sērkociņus,
Papīra lapiņas,
Pildspalvu,
Grāmatu,
Un darbs sākās.
Viss process sadalās trīs mainīgos posmos:
Kafija
Un skats tālumā;
Grāmata,
Lasa lēni un ilgi;
Raksta,
Pildspalva slīd ātri un nervozi.
Aizdegtais papiross
Deg ar tinti noziestos pirkstos
Vai, atbalstīts pret tasi, lēni gruzd.
Reti
Skats pārslīd telpai,
Lai atkal iegrimtu kafijas tasē.
Dažbrīd mums likās:
Austra pārāk eksaltēta.
Tikai tad,
Kad melnajā rudens naktī
Iejaucās Daugava,
Sapratām:
Visu laiku dega liesma.
Nepārtraukti.
Dega un dedzināja.
Dažbrīd tev bija nozaudētas mājas
Un tev nebij kurp iet.
Kādā vēlā vakara stundā
Piesēdos pie tava galda,
Tu pēkšņi teici:
Vai pie tevis var pārgulēt? -
Jautājums šķita lieks.
Šad un tad pie manis ieklīda
Tie,
Kuriem nebija kur palikt,
Un starp jauniešiem
Toreiz
Tādu bija daudz,
Jo manā istabā kvernēja
Divi veci dīvāni.
Dzīvokļa saimnieks, arī nama īpašnieku,
Interesēja tikai nauda.
Vēlāk, kad kopa ar Dailes teātra aktieri
Edgaru Jēkabsonu
Marijas ielā
Īrējām kopēju istabu,
Tur izvērtās īsta nakts patversme.
Kāds bija salauzis atslēgu,
Un durvis vienmēr stāvēja nenoslēgtas.
Sevišķi cītīgs viesis
Bija literāts
Emīls Skujenieks.
Ļoti bieži
Viņš no kroga nāca tieši pie mums.
Toreiz nebija parasts kādu noraidīt.
Tajā naktī,
Kad Austrai nebija kurp iet,
Dzīvoju
Tērbatas ielā deviņdesmit septiņi,
Otrajā stāvā -
Tieši virs vārtiem.
Ziemā te sala.
Tajā naktī,
Divi cilvēki -
Katrs sava istabas stūrī -
Raudzījās griestos,
Domāju savu domu,
Laiku pa laikam runāja.
Logā jau sitās rīta blāzma,
Kad, laižoties miegā, vaicāju:
Austra,
Kad pirksi jaunas kurpes?
Vajadzētu jau sen,
Bet nav naudas, -
No otra kakta atbildēja
Tikpat samiegojusies balss.
Tā bija mūsu pēdējā saruna.
No rīta Austra bija jau prom.
Pēc tam mēs vairs nekad netikām runājuši.
Vēlāk kāds rakstnieks teica:
Mūlāps tu biji,
Austra taču jauna sieviete ... -
Toreiz istabā
Gulēja divi jauni dzejnieki -
un tikai ...
Ejot pa Stučkas ielu,
Šad un tad pametu skatu
Uz otrā stāva logu.
Būtu ļoti dīvaini,
Ja pēkšņi istabas sienas sāktu runāt.
Varētu uziet,
Pasēdēt un paklausīties
Tālās nakts sarunu.
Bet istabas sienas nerunā,
Tikai trokšņo,
Kad apmetums birst ...
Toreiz,
Tajā naktī,
Blakusmājas dārzā
Ziedēja pilādžkoks.
Katalogs ~
Arvīds Grigulis - Izlase Trīsdesmitgadīgais ~
Mazliet par raganām ~
Varbūt ~
Meitene, runā par nelaimīgu mīlestību ~
Kādā vasaras dienā, kad šķita, ka mani vēl gaida ~
Kad viņa klauvē ~
Persiešu kvartas ~
Svešas pilsētas meitenei Ramuti ~
Vai tas var būt? ~ Eju atpakaļ, kur pīlādžkoks zied ~
Saturs ~
