Silvija Radzobe
Šogad (1989 gads) atzīmējām lielas mūsu tautas traģēdijas "jubileju" — 25. martā apritēja 40 gadu kopš 1949. gada 25. marta masveida deportācijām. Tās lauza desmitiem tūkstošu cilvēku likteņu. Taču šogad pieminama vēl kāda terora "jubileja" — salīdzinājumā ar izsūtīšanu pēc sava iedarbības loka tas šķiet pavisam niecīgs, jo Latvijā tieši skāra tikai 5 cilvēkus, un nāvīgs šis "skāriens" kļuva tikai vienam. Tiesa gan, šis viens bija latviešu lielākais dzejnieks Aleksandrs Čaks. Runa ir par tā saukto teātra kritiķu — kosmopolītu lietu 1949. gadā.
Signāls šai lietai tika dots 29. janvārī ar anonīmu publikāciju "Pravdā": "Par kādu antipatriotisku teātra kritiķu grupu". (Jaunākajos padomju preses materiālos izteikti minējumi, ka šo rakstu pēc Staļina tieša norādījuma uzrakstījis PSRS Rakstnieku savienības pirmais sekretārs A. Fadejevs.) Tātad tas nebija VK(b)P lēmums, taču tā darbības mehānisms bija vienāds ar četriem VK(b)P lēmumiem, kuri tika izdoti 40. gadu otrajā pusē un aptvēra visas galvenās mākslas nozares — teātri ("Par dramatisko teātru repertuāru", 1946), literatūru ("Par žurnāliem "Zvezda" un "Ļeņingrad"", 1946), kinematogrāfiju ("Par kinofilmu "Lielā dzīve"", 1947), mūziku ("Par Muradeli operu "Lielā draudzība"", 1947). Kaut arī kosmopolītu akcija bija šķietami mērķēta tikai pret teātra kritiku, tomēr tā, kā arī bija iecerēts, trāpīja kritikai kopumā.
Šo lēmumu nozīme padomju mākslas attīstībā ir patiešām vēsturiska, kaut gan ne gluži tai aspektā, kā to norāda, piemēram, 1962. gadā iznākusi "Latviešu literatūras vēsture" (6. sēj.) un pat 1973. gada klajā laistā "Latviešu teātra vēsture" (1. sēj.). Pirmajā no minētajiem avotiem varam lasīt: "Visiem šiem lēmumiem bija ievērojama nozīme padomju kultūras, tai skaitā literatūras attīstība. Tie lika skaidrāk apzināties literatūras politisko lomu, sekmēja daudzu nozīmīgu darbu rašanos un kļuva par ikviena literārā darba idejiskās un mākslinieciskās nozīmības galveno vērtēšanas kritēriju." (41. lpp.) "Teātra vēsture" savukārt ieraugām: "..lēmumi .. lika skaidrāk apzināties mākslas politisko un sabiedrisko nozīmību, izvirzīja partejiskumu kā noteicošo daiļrades principu, aicināja mākslas darbiniekus uz dziļāku, pamatīgāku dzīves izpēti." (63. lpp.)
Lasot šos spriedumus, nejauši ienāk prātā kāds pants no A. Čaka kara laikā sarakstītās poēmas "Spēlē, Spēlmani!":
"— Vai manas ciešanas un vārdi, —
Es kliedzu, — tiešam tikai joks?
Vai tikai lemess spēj jūs ārdīt
Un jūsu pratu locīt koks?"
Kosmopolītu jautājumam atturīgi, tomēr nepārprotami kritiskā aspektā pieskāries V. Rūmnieks kopā ar M. Grīnfeldi sarakstītajā grāmatā "Kāpēc es esmu Čaks?" (1988). Taču V. Rūmnieka atziņa ir šāda: t. s. kosmopolītu lietai nav bijusi izšķiroši liktenīga nozīme A. Čaka dzīvē.
Minētajos partijas lēmumos var saskatīt vairākas līdzīgas tēzes, un tās ir:
1) literatūras (arī citu mākslas nozaru) pilnīga identificēšana ar politiku,
2) absolūta mākslinieka radošās brīvības noliegšana,
3) kurss uz pagātnes mantojuma ignorēšanu,
4) uzpūtīga padomju mākslas pretstatīšana Rietumu mākslai, oficiāla aukstā kara pasludināšana pret to,
5) tēmas primāta uzsvērums, māksliniecisko meistarību, formas meklējumus pabāžot zem šausminošās "formālisma" un "dekadences etiķetes,
6) kurss uz radošu personību pašnoniecināšanos, resp., paškritiku, publisku savu kļūdu nožēlošanu.
Kosmopolītu lieta tām pievienoja vēl dažus jaunus postulātus, kuru vidū kā svarīgākais — kritiskas kritikas vienādošana ar naidu pret padomju mākslu. Ar to faktiski tika parakstīts nāves spriedums kritikai kā literatūras nozarei, jo valsts kultūras dzīves vadītājiem ar vienu rakstu bija veikli izdevies tai, izmantojot 40. gados lietoto leksiku, "parakties apakšā".
Protams, šiem lēmumiem bija vēsturiska nozīme padomju, arī latviešu, literatūras un mākslas attīstībā — tie apmēram uz 10 gadiem apturēja mūsu mākslas normālu attīstību, iedragāja daudzu demokrātiski noskaņotu, talantīgu mākslinieku dzīves, bet Aleksandra Čaka biogrāfijā, ir pamats domāt, to izraisītajiem procesiem bija pavisam traģiska loma.
Kosmopolītu lieta (tas izcelšanas fāze) saskatāmas zināmas antisemītisma iezīmes, un tā netieši ir saistīta ar kādu politiska procesu, kas noritēja samērā lielā slepenībā. Runa ir par Ebreju antifašistiskās komitejas (EAK) sagrāvi, ko ievadīja EAK priekšsēdētāja, izcilā aktiera un Maskavas Ebreju teātra mākslinieciskā vadītāja S. Mihoelsa noslepkavošana Minskā 1948. gadā mīklainos apstākļos. 1949. gada sākumā tika apcietināti un 1952. gadā nošauti 14 EAK locekļi, to vidū rakstnieki, visi ievērojamākie jidišā rakstītās padomju literatūras pārstāvji — I. Fefers,. Ļ. Kvitko, P. Markišs, D. Bergelsons, D. Hofšteins. 1955. gadā viņi visi tika pēc nāves reabilitēti.
1949. gada "kosmopolītu lietas" attīstības hronika spilgti demonstrē visu 40. gadu "lietu" darbības mehānismu. Šajā rituālā iezīmējās vairākas kanoniskas fāzes: 1) publikācija Maskavas presē, 2) Maskavas publikācijas pārpublicējums republikas presē, 3) Rīgas pilsētas literatūras un mākslas darbinieku sanāksme Drāmas teātrī, kur Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valdības pārstāvis nolasa referātu, kurā vispārējās pareizās nostādnes ilustrēšanai ir atrasti piemēri, resp., vainīgie no Latvijas mākslinieku vidus, 4) "Cīņa" un "Literatūra un Māksla" publicē plašu šīs sanāksmes atreferējumu, 5) Rakstnieku savienībā notiek atsaukšanās uz Drāmas teātrī notikušo atsaukšanos, 6) republikas prese vismaz pusgadu publicē plašus rakstus par Drāmas teātra sēdē uzrādīto mākslinieku jaunu kļūdu atradumiem, 7) presē parādās ziņas par sašutušajiem darba kolektīviem, kuri savās pilnsapulcēs pusdienu pārtraukumos nosoda, piemēram, nelietīgi savairojušos tautas ienaidniekus — kosmopolītus. Protams, obligāta rituāla sastāvdaļa ir "vainīgā" publiska savu grēku nožēlošana. Visās šajās 7 fāzēs atskan tādi uzmundrinoši kaujas saucieni kā "uzradīt!", "atmaskot līdz galam!", "izsist ieročus no rokām!", "piespiest pie sienas!", "vest nemirstošu cīņu!" utt. "Augšas" neizvēlas izteicienus, jau Maskavas avīžu kanoniskajos publicējumos ir lamuvārdi un ļoti sulīga leksika, taču, jo vairāk kampaņa plešas plašumā, jo izteicieni kļūst spilgtāki un asinskārīgāki. Šajā septiņfāžu procesā spilgti redzama Latvijas mākslas dzīves verdziskā atkarība no centra.
Nākamajā dienā pēc "Pravdas" starta šāviena 1949. gada 30. janvārī laikrakstā "Kuļtūra i žizņ" parādās jauna publikācija; pamatā tas ir jau iepriekšējā dienā publicētais materiāls, tikai ar dažiem papildinājumiem un vēl vienu jaunu uzvārdu. Tieši šis raksts ar nosaukumu "Svešās pozīcijās" ir pārpublicēts 6. marta "Literatūrā un Mākslā". Te lasām: "Bagāta māksla radīta mūsu zemē. [..] Tikai tādi ļaudis, kas sveši padomju sabiedrībai, bezmājas kosmopolīti, kam trūkst Dzimtenes mīlestības, dzimtās kultūras mīlestības svēto jūtu, var noliegt padomju literatūras un mākslas progresīvo lomu .. . Tāda veida cilvēku kaitīgās kosmopolītiskās idejiņas nodara tiešu zaudējumu tautas interesēm.. . Kā piemērs tam ir teātra kritiķu grupa, kurā apvienojušies J. Juzovskis, A. Gurvičs, J. Altmanis, A. Borščagovskis, J. Holodovs (Meijerovičs), G. Bojadžijevs, L. Maļugins, J. Varšavskis u. c, "darbība". [..] Aplipuši ar buržuāzisko Rietumu pagrimuma ideoloģiju, zemodamies ārzemnieciskā priekšā, viņi saindē padomju mākslas veselīgo radošo atmosfēru ar buržuāziskā urākosmopolītisma, estētisma un kundziskā snobisma trūdošo garu. [..] Slēpdami savu garīgo nabadzību ar demagoģisku pļāpāšanu par "māksliniecisko meistarību", viņi ceļ augšā vecās reakcionārās "tīrās mākslas", "mākslas mākslai" teorijas. [..] Viņi apmelo padomju ļaudis un mūsu mākslu, apgalvojot, ka "mūsu negatīvie varoņi — tie ir vakardienas pozitīvie varoņi". .. no Gurviča redzesviedokļa, mūsu laikmeta lielie varoņi, viņu nemirstīgie darbi neiztur laika pārbaudi. Tikai ļaunprātīgs melis var kaut ko līdzīgu apgalvot. [..] Ko vērta, piemēram, tāda Juzovska frāze, ka no vācu iebrucējiem atbrīvotajās zemēs "ir jāatjauno celtnes, ir jāatjauno arī cilvēku dvēseles!". Riebīga, padomju cilvēku apvainojoša frāze! Juzovskim un viņam līdzīgiem nesaprast, ka ienaidnieks, kas pārvērta drupās celtnes, sagrāva pilsētas un ciemus, nebija spējīgs sagraut padomju cilvēku dvēseles. [..] Šie sapuvušie sīkpilsoniskie estēti ilgus gadus .. degradēja krievu klasisko teātri, uzstājās pret tā slavenajām reālistiskajām tradīcijām. Viņi nikni uzbrūk Dailes un Mazajam teātrim, kuri ir krievu padomju mākslas lepnums. Pietiek atgādināt, ka J. Juzovskis apgalvoja, it kā Meierholds bijis tuvāks Gogolim nekā Maskavas Dailes teātris. Juzovskis attaisnoja Meierholda trikus krievu klasiķu lugu iestudējumos, pasludinot šo mums naidīgo cilvēku, kas pilna mērā bija atkarīgs no trūdošā dekadentiskā Rietumu teātra, par dramaturgu — Gogoļa, Ostrovska, Suhovo-Kobiļina — "līdzautoru". Formālistisku ķēmošanos Juzovskis dēvēja par novatorismu. [..] Antipatriotisko kritiķu grupa, nerēķinoties ar tautas interesēm .. vēršas pret veiksmīgākajām laikmetīgākajām lugām: "Varenais spēks", "Mūsu dienišķā maize", "Kādā pilsētā", "Maskaviešu raksturs" u. c. Tāda kritika nepalīdz padomju dramaturģijas radošajai augšanai, bet traucē to."
Lielākā daļa no rakstā minētajiem autoriem piederēja pie labākajiem tā laika padomju teātra kritiķiem, tie bija izglītoti, talantīgi cilvēki, ar viņu spriedumiem teātra pasaulē rēķinājās. Viņu attieksme pret 40. gadu konjunktūristisko padomju dramaturģiju (A. Sofronova, B. Romašova, N. Virtas u. c. darbiem) bija atturīga un kritiska, bija gadījumi, kad viņi centās šos autorus apiet, ignorējot tos, bet parādījās arī kritiski raksti. Pilnīgi bez ideoloģiskajām nodevām, protams, tajā laikā neiztika arī viņi, taču nekādā gadījumā nevar runāt par apzinātu un regulāru konjunktūru. Maskavas teātra kritika centās turēties ar pašcieņu, un līdz 1949. gadam tas arī daļēji izdevās. Tātad varam secināt, ka Krievijā šī nozare "lēmumu" bija pelnījusi, jo tajā bija ko sagraut.
Pilnīgi cita ainava 40. gadu otrajā pusē pavērās latviešu teātra kritikā. Kara beigās emigrācijā bija devušies 20. un 30. gadu ievērojamākie latviešu teātra kritiķi — P. Jēgere-Freimane un A. Bērziņš, bet R. Kroders un K. Strauts atradās izsūtījumā Sibīrijā. Recenzijas par teātri rakstīja samērā daudzi — J. Grots, A. Čaks, J. Pabērzs, I. Kacs, L. Gurevičs, N. Nikolajevs-Bergins, O. Brikšķis, A. Brandts, L. Ļesnaja, I. Ivaščenko un citi. Taču runāt par vienotu teātra kritiku kā profesionālu literatūras nozari grūti divu cēloņu dēļ. Pirmkārt, šo rakstītāju vidū bija maz profesionālu teātra kritiķu, lielākoties te bija dzejnieki un plaša profila žurnālisti, kuri rakstīja par daudz ko un teātri cita starpā. Otrkārt, pats galvenais — tā laika Latvijas rakstītāji par teātri maksāja milzīgas ideoloģiskas nodevas "pareizajam kursam", bija pazaudējuši demokrātisko un kultūras sargātāja orientāciju. Tātad atšķirībā no Krievijas teātra kritikas Latvijā nebija ko dragāt, te, raugoties no oficiālā politiskā viedokļa, viss bija kārtībā. Un tomēr arī Latvijā tika sameklēti apkarojami kosmopolīti. Tas nekas, ka vajadzēja ķerties pie apmelošanas metodēm. Neatsaukties uz Maskavas kampaņām tajā laikā Latvijā neuzdrošinājās. Šī teātra kritiķu — "kosmopolītu" lieta Latvijā jo dramatiskāka tādēļ, ka no tribīnēm tika dragāti cilvēki, kuri paši sevi jau bija iznīcinājuši, nododoties politisku konjunktūru ražojumiem savās recenzijās. Un viņu vidū bija arī mūsu talantīgais dzejnieks.
Paši sevi nodevuši... Protams, nežēlīgi skan. Tā šķiet, no šīsdienas viedokļa raugoties. Bet kā viņi paši toreiz skatījās uz to, ko dara? Iekšēji pārdzīvoja savas recenzijas kā nodevas? Vai arī tiešām tā domāja, kā rakstīja? Nav pašlaik faktu, lai runātu, piemēram, par A. Čaka apzinātu izlikšanos, liekuļošanu. Viņš, cik šķiet, centās no sirds. Taču cēloņi, kas šo cenšanos izraisīja, laikam tomēr bija ne tik daudz sajūsma par laika lielumu, kā gadījies bieži lasīt, cik bailes neatbilst jaunajam kursam un tikt pakļautam represijām. Par to liek domāt A. Čaka laikabiedru atmiņas, kuras uzklausīju 1989. gada februāra sākumā.
M. Grīnfelde. Reiz, atceros, viņš (A. Čaks — S. R.) pārnāk un saka: "Šodien Kliene man izteica atzinību par "Mūžības skartajiem"." Viņš bija par to ļoti uztraucies, jo visur redzēja provokācijas. Kādreiz sēdējam "Piena restorāna". Pie mūsu galda pienāk augsts virsnieks. Runā latviski. Čaks pieceļas. Viņi iepazīstas. Virsnieks pienācis pateikties par "Mūžības skartajiem", ko Maskavā lasījis. Čaks saka: "Tur daudz kļūdu." — "Nekas," atbildēja virsnieks. Tas Čakam tad bija raksturīgi, viņš nepārtraukti meklēja un gribēja saprast, kas tad tagad skaitās kļūda. (Pasvītr. mans — S. R.)
Čaks ārēji bija mierīgs, pašsavaldīts, bet iekšēji viņš nebija no bezbailīgajiem. Viņš dzīvoja mūžīgās bailēs, ka viņu ņems ciet. Drošsirdība un drosme gan bija viņa ideāls. Es domāju — būdams kaujas laukā starp strēlniekiem, viņš nebūtu baidījies, bet tagad, kad apkārt ložņāja bailes, viņš viens neizturēja, salūza, nobijās. Visvairāk nomāca tas, ka nekad nevarēja zināt, par ko var nākties atbildēt.
A. Grigulis. Čaks bija ļoti noslēgts cilvēks. Un daudzus noslēpumus viņš aiznesa kapā. Viņam bija arī vajāšanas mānija. Pēckara gados mēs reiz gājām gar kanāla malu Bastejkalnā, un viņš teica man: "Aizej uz CK, lai tā stājas sakaros ar Drošības komiteju un uzzina, ko no manis īsti grib. Redzi, redzi, tie divi, kuri nāk aiz mums, tie man seko." Viņam bija bail no savas pagātnes, viņam it kā bija bail, ka viņam būs par kaut ko jāatbild. Čaka estētiskas domāšanas veids neatbilda padomju literatūras elementāriem principiem. Viņš centās darīt, ko vien var, bet viņam neiznāca.
Diemžēl tātad neatbilst patiesībai izplatītais uzskats, ka A. Čaks rakstīja brīnišķīgas teātra recenzijas un A. Pelše, kā arī viņa pakalpiņi tām asinskāri metās virsū tieši tādēļ, ka tās bija tik labas. Recenzijas bija tieši tādas, lai Pelše varētu izteikt pateicību Čakam par uzticīgu kalpošanu, ja vien viņš šis recenzijas būtu izlasījis un ja viņa rīcības pamatā toreiz (un arī citās reizēs) būtu bijusi kaut elementāra loģika, kaut minimāla likumsakarību ievērošana. Bet arī kosmopolītu kampaņa, tāpat kā citas kampaņas, tika organizētas ne pēc saprāta, bet pēc padomju absurda likumiem.
Iepazīstoties ar A. Čaka 1948. gada recenzijām, kuras izmantotas apsūdzībai kosmopolītismā, var secināt: tās vienmēr ievada lugas sižeta izklāsts uzsvērti prosovjetiska garā. Un viņa dedzība un atraisītība šo ideoloģisko frāžu rindošanā ne ar ko neatpaliek no oficiālajiem ievadrakstiem. Taču zem šīm oficiālajam, šķietami neko personisku neizsakošajām frāzēm, īpaši iedziļinoties, var atrast divas aizvien no jauna uzsvērtas, tātad autoram vārīgas domas. Pirmkārt, cauri visam recenzijām vijas motīvs par padomju cilvēku. Ārkārtīgi būtiski, kā Čaks uztver šo parādību — padomju cilvēks. Tas ir jauna, pasaulē vēl nebijuša un tāpēc dzejniekam nepazīstama, sveša tipa cilvēks, kuram viss ir vienkāršs, skaidrs un vienāds — kā tādiem pašiem citiem cilvēkiem. Dzejnieks jūt, ka tagad visiem vajag būt tādiem, un pārdzīvo, ka viņš pats tāds nav un diez vai varēs būt. Viņam ir bail atzīties, viņš to slēpj, atkal un atkal apgalvodams, ka viņš arī ir padomju cilvēks. Cieši ar šo savijas otra A. Čaka recenziju pamatdoma — tie ir daudzie apgalvojumi par buržuāziskajiem sārņiem, kurus katram vajag sevī atrast un iznīcināt. Pilnīgi iespējams, ka arī šīs abas "domas" ir tikai politiskas klišejas. Bet tikpat iespējams arī šo izteikumu personiskais raksturs, par ko liek domāt to gandrīz vai uzmācīgais atkārtošanās biežums. Un, ja tā ... Ja tā, tad varam tikai mēģināt iztēloties, kādas mokas aiz tā visa slēpās, ko dzejnieks uzskatīja par "buržuāziskām paliekām" un no kā viņš gribēja tikt vaļā.
Visas 1948. gadā A. Čaka recenzētās padomju lugas (te es domāju A. Sofronova, B. Romašova, A. Brodeles izstrādājumus) ir tipiskas "bezkonfliktu teorijas" iemiesotājas, kur cīnās labais ar vēl labāko, kur dialogos tiek izklāstīti Centrālās Komitejas jaunāko plēnumu uzsaukumi. No mākslas te nav ne atēnas. Izņemot A. Brodeles "Skolotāju Straumi", kurā, gan delikāti atvainodamies, recenzents tomēr taisnīgi piemin lugas tehniskos trūkumus, pārējos rakstījumus teātrim A. Čaks vērtē kā nopietnus vai pat lielus mākslinieciskus sasniegumus. Bet viņš taču bija estētiski dziļi izglītots cilvēks ar plašām zināšanām dažādu laiku, zemju un veidu mākslās! Tātad — kādēļ? Varbūt tādēļ, ka viņš domāja: mistiskajam padomju cilvēkam šāda "māksla" ir vajadzīga. Jo — neaizmirsīsim — viņš pats taču arī tādu 40. gados aktīvi centās rakstīt.
Ieskatīsimies divos A. Čaka slavētos "opusos".
A. Sofronova "Maskaviešu raksturs". Lauksaimniecības darbgaldu rūpnīcas direktors Aleksejs Kirjana dēls Potapovs darbdienu sāk ar priecīgam bēdām — atzīmējot diagrammā plāna izpildes procentus, kuru ir veseli 137, viņš nezina, kā būt: uzkrāsot sasniegumus uz sienas, vai, jo tie (sasniegumi) jau izgājuši diagrammai pa galu ārā — mākslinieks vairāk par 125% vietas nav paredzējis. Piecgadi četros? Kādas muļķības! Trijos ar pusi, ka skan! Bet varbūt uzspēs pat trijos. Taču pašaizliedzīgajam darbarūķim Potapovam sirdī iemeties egoisma tārps — mīlestība uz savu rūpnīcu ierobežojusi viņa partijiskā skatiena plašumu, viņš vairs neizjūt kā savas visas Padomjzemes rūpes. Kad tekstilkombināta ierindas meistars Griņevs rada tāda darbgalda projektu, kas izdarīs apvērsumu padomju tekstilrūpniecībā, neapšaubāmi aizvedot to uz godpilno pirmo vietu vispasaules konkurencē, Potapovs dažādi pūlas izlocīties no sadarbības, viltīgi aizbildinādamies, ka tas nav viņa profils, jo viņš, lūk, ražojot lauksaimniecības mašīnas. Taču partijas šūniņas principiālā nostāja liek viņam ne vien sākt ražot tekstilrūpnīcai darbgaldus, bet arī saprast savu kļūdu, to izanalizēt, pāraugt un iekšēji attīrītam harmoniski atgriezties progresīvi domājošo biedru loka.
Lugas fināls padomju tautas cilvēka spēka avotus pasvītro šādos himniski varenos izteicienos:
"Potapovs. Mums ir maskaviešu raksturs. [..] Maskaviešu raksturs — tas ir stiprs raksturs. Ja esi devis vārdu, turi! Visu sevi atdod Dzimtenei. Savas domas, darbus, sirdi, savu dzīvību! Visu!
Polozova. Pareizi! Bet baidos, ka, tevi izdzirduši, varētu apvainoties urālieši, ukraiņi, baltkrievi, kubaņieši. Vai tad viņiem, vai visai padomju tautai nav tāds pats raksturs?
Potapovs. Tāds pats ... Bet pēc Maskavas taču līdzinās!
Polozova. Pareizi. Tātad maskaviešu raksturs — tas ir krievu raksturs, partijisks raksturs, vai ne, draugi mani?
Griņevs. Tieši tā, Ņina Ivana meita, tu labi runā."
B. Romašova "Varenais spēks". Autors ne soli nenovirzās no lepnā virsuzdevuma, kādu sev spraudis lugas epigrāfā: "Vajag atmest novecojušo priekšstatu, ka tikai Eiropa var radīt mums ceļu" (J. Staļins), jo par to (ka Eiropa nevar) tiek runāts katrā lappusē — gan monologos, gan dialogos. Piemēram, dialogs nr. 1:
"Pāvels. Tu esi pārliecināts, ka tikai tur visu var... Bet es tev saku, ka mēs varam daudz vairāk! [..] Mūsu zinātne nevar nebūt pati pirmā pasaulē!
Miļagins. Mūsu zinātne! Nav nekādas ne mūsu, ne jūsu zinātnes ... Zinātne pieder visai pasaulei.
Pāvels. Nē, es ar kaut ko tādu nemūžam nesamierināšos. Man ir dārgs tas, kas padarīts manā valsti, ar mūsu rokām..."
Dialogs nr. 2:
"Miļagins. Ej, Pāvel, tālu mums līdz viņiem! Mums vel tikai liekties un tiekties. Pie viņiem viss deg. Tempi. Iekārtas. Un kāds serviss!
Pāvels. Iemācīsimies.
Miļagins. Šaubos, vai tik drīz."
Un monologs:
"Pāvels. Man liekas mežonība, ka laika, kad monopolistu kungi nodarbojas ar jaunu, pret mūsu valsti vērstu bloku izgudrošanu, mēs vēl varam klausīties stulbu muldēšanu par kaut kādam tur Eiropas kultūras priekšrocībām!"
Ka no izteicieniem nepārprotami nojaušams, tad Pavels, zinātniskais līdzstrādnieks, ir pozitīvais tēls, bet Miļagins, institūta direktors, negatīvais, kuram B. Romašovs neļauj pāraugt, jo viņa nodarījums ir pārāk liels — pēc brauciena uz kādu kapitālistisku Eiropas valsti viņš saslimis ar klanīšanos Rietumu priekšā. Tādēļ dramaturgs ar augstu partijas ierēdņu un savu taisnīgo dusmu palīdzību patriec viņu no ieņemamā amata un direktora krēslā iesēdina Pāvelu Stepana dēlu Lavrovu, par kura absolūto piemērotību augstajam postenim arī jūs, cienījamie lasītāji, ne brīdi vairs nešaubīsities, kad iepazīsities ar varoņa vissvētākajām un intīmākajām izjutām:
"Šibanovs. Bet kas mūs iemācīja būt nelokāmiem, izturīgiem, nesamierināmiem... Partija, Pavel... (Skatās uz Staļina portretu.)
Pāvels (pusbalsī). Jā ... Zini, Šabanov, bet es bieži domās griežos pie viņa ...
Šibanovs. Es tevi saprotu..."
Bet, ieskatoties fragmentos no A. Čaka 1948. gada teātra recenzijām laikrakstā "Cīņa", mēģināsim aizmirst, ja izdosies, kurš tās rakstījis.
Padomju cilvēka varenais spēks (par B. Romašova "Vareno spēku", Cīņa, 1948, 2. okt.).
"Iekšējais iesūnojums un verdziskā klanīšanās izkurtējušiem buržuāziskiem Rietumiem padara Miļaginu sastāvējušu ka vecu dīķi. Zaudēdams paškritiku.., Miļagins pamazām zaudē padomju cilvēka seju, padomju cilvēka rosīgumu, cīņas spēju, padomju cilvēka partejiskumu pret visu atpalicīgo, nederīgo, sociālistiskajai sabiedrībai kaitīgo. [. .] Skaisti uzrakstītā B. Romašova luga visai aktuāla mūsu republikas apstākļiem. Padomju iekārta mūsu republika vēl nav ilga. [..] Cilvēku apziņā vel daudz veco buržuāzisko atlieku, gan apzinātu, gan neapzinātu. Ar tām neatlaidīgi jākaro, tās jāiznīdē. B. Romašova luga te var būt brīnišķīgs spogulis, kurā ieskatoties vienam otram pavērsies acis vaļā gan uz sevi, gan arī uz citiem gaišā staru kūli, kas plūdīs no spoguļa virsas.. . Šķiet, ka arī mūsu LVU un LPSR Zinātņu akadēmija atradīsies viens otrs institūts, kur būs rodami savi Miļagini vai viņam līdzīgi. Ka tādi ir, to parādīja sanāksmes, sapulces un pārskati Rīgas zinātniskajās iestādēs pēc akadēmiķa Lisenko ievērojama referāta par bioloģijas zinātni. [..] ..padomju cilvēku varenais spēks mīt viņu Padomju Dzimtenes mīlestībā, viņu brīvajā radošajā darba, viņu uzticīgajā kalpošana Ļeņina — Staļinu lietai."
Brīvie vēji (par I. Dunajevska opereti, Cīņa. 1948, 12. okt.).
"Pēc veselas virknes raibu, jautru un baigu sarežģījumu viss beidzas saulaini — labais uzvar ļauno. Darbaļaudis — ostinieki, matroži —, dziedot dziesmu par "Brīvajiem vējiem", kas plūst no Austrumiem, no varenās Padomju Savienības, solās cīņu par kopējo lietu turpināt."
Cīņā par īstiem cilvēkiem (par A. Brodeles "Skolotāju Straumi", Cīņa, 1948, 31. okt.).
"Valdības aiziet, bet bērnu audzināšana paliek," spriedelē skolotājs Straume. Tā ir naiva, bet pilsoniskajā inteliģencē ļoti izplatīta un iecienīta nostāja. Tā ir tā saucamā galvas iebāšana smiltīs, ko visai veikli izmantoja buržuāziskie ideologi, kas šos naivos "neatkarībniekus", pašiem nemanot, pievāca savu savtīgo mērķu realizēšanai. Par skolotāja Straumes kā tipa parādīšanu uz skatuves A. Brodele apsveicama. Viņa pratusi saskatīt mūsu dzīvi. Arī tas labi, ka viņa centusies atklāt šāda tipa pāraugšanas procesu. Tikai pašu pāraugšanu un tos iemeslus, kas veicina un rada tos pāraugšanas procesus, A. Brodele sastata nepārliecinoši. [. .] A. Brodeles citādi visādi simpātiskās lugas galvenais trūkums — dramatiskā mezglojuma vājums. [..] Amtmanis-Briedītis panācis iespaidīgu, raitu skatuves spēli, kur apslāpēts, cik spējams, viss, kas lugā neizdevies, izcelts pienācīgi, ar mēru viss jaukais, dzīvais un ierosinošais."
Goda likums (par A. Šteina lugu, Cīņa, 1948, 18. nov.).
"Tur mēs skaisti dabūjam redzēt īsta padomju cilvēka pārākumu pret visu veco, buržuāzisko — pilnu melīguma, savtības, rūgtuma un sīkmanības. [..] Aleksandrs Steins ar savu "Goda likumu" atraisa veselu virkni ārkārtīgi svarīgu jautājumu: par padomju zinātnes prioritāti, par padomju zinātnieka godu, patriotismu un cīņu pret buržuāziskās ideoloģijas un psihikas paliekām cilvēka apziņā. [..] Tā ir izrāde, kas palīdz atbrīvoties no sārņiem, drošāk likt savu soli, labāk veikt savu darbu un cīnīties par padomju dzīvi un cilvēku, pilnvērtīgu, komunistisku.)
Stiprie cilvēki (par I. Turgeņeva “Priekšvakara”, Cīņa, 1948, 30. nov.).
"Mums, padomju ļaudīm, šis Turgeņeva romāna "Priekšvakara" dramatizējums pieņemams. Jeļenas un Insarova spēks, drosme un neatlaidība cīņā par savu skaisto, patiesības pilno mērķi sasaucas ar padomju cilvēku kvēli, pašaizliedzību un varonību cīņa par savu mērķi — par savas Sociālistiskās Dzimtenes atjaunošanu pēc briesmīgā postītāja kara, par tās uzbūvi. par Staļina piecgades izpildīšanu četros gados, par komunisma sasniegšanu."
Mums nemitīgi jāaug (par A. Sofronova "Maskaviešu raksturu", Cīņa, 1948, 3. dec).
"Tālredzīgā boļševiku partija biedra Staļina vadība veltī izcilu uzmanību padomju cilvēka audzināšanai komunisma garā. Partija neatlaidīgi rūpējas, lai katra atsevišķa padomju cilvēka attīstītu un līdz galam iedzīvinātu visas padomju cilvēkam nepieciešamās īpašības, padomju cilvēka cildeno, krietno raksturu. Mūsu psihes dzīlē vēl mājo satrunējušās pagātnes ļaunās paliekas — savtīgums, šaurums, patmīlība —, kas kavē mūsu iekšējo augšanu un rušina mūsu spēku valsts augšupejas celšanā. Staļina prēmijas laureāts A. Sofronovs asi un šķautņaini pacēlis šo raksturu pāraudzināšanas problēmu savā jaunākajā lugā "Maskaviešu raksturs". [..] A. Sofronova luga nopietna, dziļa, vajadzīga, asa un kaujinieciska .. ."
Cīņā pret iepakaļ palicējiem (par A. Sofronova "Kādā pilsētā", Cīņa, 1948, 18. dec).
"Staļina prēmijas laureāta A. Sofronova personā mūsu jaunākā padomju dramaturģija ieguvusi visai apdāvinātu, spēcīgu talantu. Ar asu un dziļi redzīgu skatienu viņš tver mūsdienu dzīvi, padomju cilvēka raksturu un mūsu Dzimtenes jauncelsmi, dzīvi apsveikdams un izceldams visu augšupejošo un sīvi apkarodams visu mūsu šaurībā iegrimušo."
1949. gada 28. februārī, kā ziņo LTA: "Latvijas PSR Valsts Drāmas teātrī notika Rīgas pilsētas mākslas un literatūras darbinieku sapulce. Sapulci atklāja partijas Rīgas pilsētas komitejas sekretārs b. Avotiņš. Sapulces prezidijā tika ievēlēti: LK(b)P sekretārs b. Kalnbērziņš, LPSR Ministru Padomes Priekšsēdētājs b. Lācis, LPSR Augstākās Padomes Prezidija Priekšsēdētājs b. Kirhenšteins, LK(b)P CK sekretāri b. Titovs, Pelše, Ļitvinovs, partijas Rīgas pilsētas komitejas sekretārs b. Novikovs, LPSR Tautas rakstnieks, Staļina prēmijas laureāts Upīts, PSRS Tautas mākslinieks, Staļina prēmijas laureāts Smiļģis, LPSR Padomju rakstnieku savienības atbildīgais sekretārs b. Muižnieks u. c. Ziņojumu par padomju teātra kritikas stāvokli republikā sniedza LK(b)P sekretārs b. Pelše." (Līdz galam atmaskot antipatriotiskos kosmopolītus! — Lit. un Māksla, 1949, 6. martā.)
A. J. Pelšes referāts iezīmīgs ar to, ka te salīdzinājumā ar "Pravdas" un "Kultūra i žizņ" publikācijām "kosmopolītu lietai" dots stingrs idejisks pamats, izvērsta tēze (Staļinam piederošā) par šķiru cīņas saasināšanos sakarā ar padomju valsts augšupeju un "kosmopolīti" skatīti kā šīs šķiru cīņas izpaudums. Tas bija A. Pelšes jaunradošais ienesums šai lietā, viņš akcijai piešķīra vismaz kaut šķietamu (resp., staļinisku) loģiku, kura pilnīgi trūka Maskavas publicējumos, kas izlīdzējās vienkārši ar politisku lamāšanos. Jā, Arvīds Janovičs bija piestrādājis: "Darba ļaudis visās zemēs arvien vērīgāk uzklausa savu komunistisko partiju balsi, arvien drošāk atmet buržuāzisko ideoloģiju, stājas zem marksisma-ļeņinisma karoga, vērš savus skatus uz Padomju Savienību, kur šis karogs novedis pie spīdošam uzvarām, grandioziem sasniegumiem. Kapitālisma pastāvēšana tagad apdraudēta vairāk nekā jebkad agrāk, buržuāziskās iekārtas pozīcijas kļūst ik dienas vājākas. Lūk, tāpēc visi pasaules reakcionārie spēki ar amerikāņu un angļu imperiālistiem priekšgalā pēc Otrā pasaules kara attīstījuši milzīgu aktivitāti. Dzīvnieciska naida un baiļu dzīti, tie mobilizē visus spēkus kara gājienam pret komunistiskajām partijām, pret komunistisko ideoloģiju un īpaši pret sociālisma zemi — Padomju Savienību. Angļu un amerikāņu reakcionāri un viņu rokaspuiši pieliek sevišķas pūles, lai atdzīvinātu buržuāziskās ideoloģijas paliekas padomju cilvēku apziņā. Dekadentisms un bezidejiskums literatūrā, formālisms un buržuāziskais estētisms mākslā, satrunējušās kapitālistiskās Eiropas zinātnes un tehnikas dievināšana, dažādas nacionālistiskas koncepcijas utt. — visu to izlieto kā paņēmienu, lai galvanizētu buržuāzisko ideoloģiju. Pēdējā laikā ar sevišķu dedzību kultivētas un propagandētas kosmopolītisma idejas. [..] Kosmopolītisms ir tas naidīgais ierocis, kas vērsts pret sociālisma zemes vareno spēku — padomju patriotismu. Amerikas imperiālistiskie reakcionāri .. visiem līdzekļiem grib panākt, lai padomju cilvēki nemīlētu savu dzimteni. [..] Visās mākslas nozarēs, īpaši pēdējā laika, parādījušies ne mazums izcilu darbu, kuru autori apbalvoti ar Staļina prēmijām. Bagātu un jauku ražu devusi teātra māksla un dramaturģija. Ikviens padomju cilvēks, kas mīl savu dzimteni, kam dārga tās augšupeja, priecājas par mūsu mākslas uzplaukumu. Tikai neliela inteliģentu grupiņa, kas darbojas teātra kritikas laukā, agrāk minētā juzovsku, gurviču utt. kompānija nav apmierināta. Katru jaunu padomju dramaturģijas darbu un teātra inscenējumu, kas izcēla mūsu dzīves gaišās parādības, deva pozitīvus tēlus, noteikti pauda komunisma idejas, šī kompānija sagaidīja ar īgnumu, visādi nopēla un nozākāja. [..] Viņi labākos darbus .. nopēla, nogānīja, izsmēja, nomāca, gandrīz vai katra luga atrada, ka "varonis nepilnvērtīgs", "sižets shematisks", "valoda plakātiska vai naturālistiska" utt. .. ja mākslas darbs palīdz padomju cilvēkiem celt komunismu, mēs atzīstam to par pozitīvu, labu, augstvērtīgu. Antipatriotisku kritiķu grupa šo vienīgi pareizo dzīves mērauklu mākslas darba vērtējuma noliedz.. . Viņi vērtē mākslas darbu pašu par sevi, t. i., no formālisliskas, buržuāziskas estētikas viedokļa, atrautība no dzīves, bez sakarības ar mūsu cīņu par komunistiskas iekārtas izveidošanu. [..] Ja luga nevar sameklēt kādu vispārcilvēcisku ideju, tad tā neesot pacēlusies līdz īstas mākslas līmenim. [. .] Kosmopolīti ļoti labi zina, ka kritika ir mūsu dzīves likums. To cienī padomju cilvēki, tāpēc savu antipatriotisku darbību, mūsu mākslas graušanu viņi veica tieši zem "kritikas" karoga: [..] Ar visu cīņas sparu jāuzbrūk viņu antipatriotiskajām pozīcijām, jāpieveic kosmopolītisms — imperiālisma reakcionārā ideoloģija, jāsakauj šīs idejas propagandisti.. . Šeit nav ciešams ne mazākais liberālisms. . . arī mūsu teātra kritikas druva pieaugusi kosmopolītisma un buržuāziskā estētisma nezālēm. Mūsu prese bija kļuvusi par tribīni juzovsku un gurviču līdzskrējējiem Kacam, Gurevičam, Čakam, Brikšķim, Pabērzam u. c., kuri, tāpat kā viņu šefi, ieņēma antipatriotiskas pozīcijas. [..] Mūsu kritiķu darbībā nav gandrīz nekādas oriģinalitātes. Viņu "ražojumos" izpaužas tas pats nelietīgais kosmopolītisms, formālisms, buržuāziskais estētisms un snobisms, tas pats īgnums un kritikas tērpā apslēptais naids pret padomju dramaturģijas un teātra labākajiem darbiem un to noniecināšana.. . [..] A. Čaks ar apbrīnojamu "meistarību" un veiklību vienā un tanī pašā recenzijā, dažkārt pat vienā teikumā prot samierināt, apvienot pilnīgi pretējas domas. [..] Ko iegūst šāda pretrunīga literāra putrojuma lasītājs? Vienīgi pārliecību, ka recenzēto lugu nav vērts skatīties. Recenzijā (par A. Sofronova "Kādā pilsētā" — S. R.) velti meklēt autora saviļņojumu un prieku, ka uz Jelgavas teātra skatuves parādījušies diženo padomju cilvēku tēli. — tā tur nav, ir vienīgi tukšu, skanīgu vārdu un frāžu savirknējums. Pēc tādas pašas "šnites" .. taisīta Čaka recenzija par A. Sofronova "Maskaviešu rakstura" inscenējumu Krievu drāmas teātrī. Arī šeit sākumā nodziedāta slavas dziesma autoram, bet pēc tam nāk dīvaina inscenējuma analīze. Čaks apgalvo, ka "pēc greznā un pārdomātā "Figaro kāzu" uzveduma . . mēs, mazliet aizskarti, vērojam atslābumu un paviršību jaunradošajā kvēlē un pašā uzvedumā .. . Šoreiz inscenējums un režisūra nepaceļas pāri vidējai, parastam amatnieciskumam." Šeit redzam siltu "Figaro kāzu" inscenējuma ieteikumu, jo tās "grezni un pārdomāti uztaisītas", bet "Maskaviešu raksturs", pēc Čaka domām, nav cienīgs, lai to noskatītos Krievu drāmas teātrī, jo inscenējums "amatniecisks". Bet, ja lasītajam pacietība izlasīt Čaka recenziju līdz beigām, tad viņš izbrīnā un apmulsumā acis ieplētīs. [..] .. pēc Čaka ieskata, gandrīz vai katrs aktieris spēlē lieliski, bet .. kopumā inscenējums "amatniecisks". Kur tad loģika? Domāt, ka Čaks nezina loģikas likumus, būtu naivi. Šeit acīm redzami kaut kāda loģika ir, un tā ir meņševiku politiskā loģika. Kā redzam, Čaks atturīgs un skops, un bieži pilnīgi netaisns patiešām labu lugu un inscenējumu vērtējumā, bet toties dzied kā lakstīgala, kad ieteic vājas, mazvērtīgas lugas. [. .] .. Čaks, Pabērzs un Brikšķis gājuši cauri meņševiku partijas skolai un no turienes paņēmuši līdzi idejisko bagāžu. Viņu oportūnistiskā loģika, kritikas paņēmieni un antipatriotiskie secinājumi nesaskan ar padomju dzīvi.
Tātad vajadzīga kritika, kas cenšas nevis kropļot un bendēt mākslu, teātri, bet palīdz tai nostiprināties un augt. Kritiķim jābūt visa jauna propagandistam, bet nevis nogānītājam, kā rūpīgam dārzniekam viņam jāaudzē padomju mākslas jaunie asni un dzinumi, bet nevis kājām jābradā. Mūsu uzdevums ir līdz galam atmaskot un pieveikt antipatriotisko kritiķu grupu, kas traucē un bremzē teātra un dramaturģijas attīstību, iesaistīt teātra kritikas darbā .. tādus cilvēkus, kas mīl padomju mākslu.. . Neļausim nevienam kosmopolītam, meņševikam, buržuāziskās estētikas propagandistam noniecināt un noķengāt lielisko padomju teātri un dramaturģiju." (Pelše A. Imperiālistiskās reakcijas ideoloģiskā agresija un antipatriotiska teātra kritika. — Karogs, 1949, Nr. 4, 368. lpp.)
LTA ziņo: "Pēc b. Pelšes ziņojuma sākās debates. Runātāji atzīmēja boļševiku partijas un padomju valdības lielo gādību par PSRS tautu literatūras un mākslas tālāku attīstību, viņi atmaskoja kosmopolītu antipatriotisko darbību republika. [..]
— Daži teātra kritiķi Rīgā, — sacīja .. b Muižnieks, — ieņem antipatriotisku nostāju. Kritiķis Čaks sistemātiski ievazāja buržuāziskās estētikas un snobisma uzskatus. Viņa pieeja mākslai dziļi kļūdaina, un viņa kritiskie raksti saindēti ar kosmopolītismu. [..] Viņa (O. Brikšķa — S. R.) recenzijas, tāpat kā Čaka un citu viņam līdzīgo kritiķu recenzijas, ne vien nav veicinājušas mūsu dramaturģijas un teātra attīstību, bet gluži otrādi — mēģinājušas virzīt padomju latviešu mākslu pa nepareizu ceļu. [..]
.. S m i ļ ģ i s runāja par boļševistiskās kritikas goda pilno un atbildīgo lomu padomju mākslas attīstībā. Teātra kritikā, atzīmēja viņš, diemžēl darbojas mūsu sociālistiskajai Dzimtenei un padomju mākslai dziļi naidīgie antipatriotiskie kosmopolīti. Viņi centušies dezorganizēt mūsu dramaturgus un skatuves darbiniekus un virzīt viņus pa nepareizu un bīstamu ceļu. Šie kritiķi, kuriem svešas nacionālā lepnuma jūtas par padomju teātri, par mūsu sociālistisko kultūru, nodarījuši mums daudz ļauna. Mūsu uzdevums ir pilnīgi atmaskot kosmopolītu antipatriotisko darbību .. .
Laikraksta "Cīņa" atbildīgais redaktors b. Ozoliņš savā runā atzina, ka izdarījis nopietnu kļūdu, publicēdams viņa rediģētajā laikrakstā A. Čaka dziļi kļūdainās recenzijas.. .
..rakstniece A. Brodele .. atzīmēja, ka bieži vien Rīgas kritiķi savos rakstos ideoloģiski nepareizi vērtē dramatiskos daiļdarbus un teātru izrādes." (Literatūra un Māksla, 1949, 6. martā.)
Debatēs vēl uzstājās: Drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs b. Zandersons, Krievu drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs b. Jefremovs, LK(b)P CK propagandas un aģitācijas daļas vadītāja vietnieks b. Tolmadževs.
"Sapulce asi nosodīja kosmopolītu kaitniecisko darbību. "Šiem reakcionāro kosmopolītisma teoriju sludinātājiem nav vietas padomju kritiķu rindās," teikts rezolūcijā." (Literatūra un Māksla,. 1949, 6. martā.)
Pēc desmit dienām, 1949. gada 10. martā, Latvijas Padomju Rakstnieku savienībā notika atsaukšanās uz Drāmas teātrī notikušo atsaukšanos. Piedāvāju ielūkoties šīs sanāksmes protokolā, kas sniedz pietiekami spilgtu iespaidu par tām darba metodēm, ar kādām šī radošā organizācija darbojās 40. gados.
"Rakstnieku un preses darbinieku sanāksme Rakstnieku savienībā 1949. gada 10. martā. Piedalās 90 cilvēki, no tiem 35 rakstnieki. [..] Dienas kārtībā: "Kosmopolītisma izpausme dažu mūsu teātra kritiķu recenzijās." [..]
Referē I. Muižnieks. [..] ..jau vairākus gadus padomju teātra mākslā ārdoši darbojas kosmopolītiķu — kritiķu grupa — Juzovskis, Borščagovskis, Gurvičs un citi —, cilvēki, kuriem nav dārga mūsu padomju Dzimtene, kuriem nav nekāda pienākuma pret padomju tautu un partiju. [..] Šie ļaudis, aplipuši ar buržuāziskās mākslas reakcionārā estētisma un "māksla mākslai" satrunējušām teorijām, apmētāja dubļiem katru jaunu sasniegumu? padomju dramaturģijā, kājām mīdīdami padomju cilvēku cēlākās patriotisma jūtas. [..] . . arī pie mums Latvijā viņi bija raduši sev domu biedrus. Tas spilgti atklājās nesen notikušajā Rīgas pilsētas inteliģences sanāksmē b. Pelšes referātā, kā arī tam sekojošajās debatēs.
Virkne latviešu padomju teātra kritiķu: A. Čaks, J. Pabērzs (K. Kļava), O. Brikšķis u. c. vārdos gan cenšas apliecināt it kā kalpošanu sociālistiskā reālisma metodei, taču darbos pēc būtības viņu recenzijās izpaužas spilgts buržuāziskais estētisms. Krievu klasiku, it īpaši padomju lugas, šie recenzenti aplūko formāli, no bezšķiru skaistuma viedokļa.
Tā A. Čaks savās recenzijās vadās no estētiski formālistiska kosmopolītisma, bieži ievīdams tajās tos pašus vecos dekadentiskos trikus, kas pelnīti bija kritizēti viņa dzejā. Recenzijā par lugu "Kādā pilsētā" A. Čaks recenzē pilnīgi apolitiski, nekur pa īstam nenostādamies jaunā padomju cilvēka pusē. Recenzija pilna divkosības, bezšķiriskas estetizēšanas. A. Čaka recenzijās arvien atrodami divkosīgi kosmopolītiski vērtējumi.
O. Brikšķis, visādi cenšoties notušēt šķiru saturu mākslas darbā, patiesībā pauda buržuāzisko liberālismu, meņševistisko samierināšanās teoriju. Visās viņa recenzijās dominē auksta, stindzinoša estetizēšana. ..recenziju autors izceļ nevis pozitīvo, bet gan negatīvo, runā miglainiem, nenoteiktiem formulējumiem.
J. Pabērza recenzijas .. pauž vispārēju, neīstu sajūsmu, kurai cauri spīd kaitīgs estētisms un formālisms. Recenzijā par A. Brodeles lugas "Skolotājs Straume" uzvedumu J. Pabērzs ievērojamu latviešu padomju dramaturģijas darbu apskata divkosīgi: pozitīvo cildina atturīgi, bet trūkumus visādi izceļ un runā par tiem gari un plaši, kā rezultātā rodas iespaids, ka luga neko neparāda un neattēlo. Tā pati nenoteiktība, tas pats buržuāziskais estētisms sastopams arī citās šī autora recenzijās — par B. Romašova "Vareno spēku", A. Sofronova "Kādā pilsētā" utt.
Tādi "kritiķi" kā L. Gurevičs, I. Kacs savos vērtējumos par teātra uzvedumiem piegāja tiem nevis kā patrioti, kam rūp mūsu mākslas attīstība, kas priecājas par mūsu mākslas sasniegumiem, bet gan kā vienaldzīgi buržuāziski kosmopolīti, kam mūsu padomju māksla nav ne sirdslieta, ne lepnuma priekšmets, bet ir gan peļņas avots. I. Kacs savā laikā bija publicējis rakstu žurnālā "Teatr", kurā noslaucīja no zemes virsas LPSR Krievu drāmas teātri. Nekā pozitīva viņš neatrada arī A. Sofronova lugā "Maskaviešu raksturs" un A. Šteina "Gods".. . L. Gurevičs neapmierinājās ar K. Simonova lugas "Zem Prāgas kastaņām", A. Sofronova lugas "Maskaviešu raksturs" un citu izcilu padomju dramaturģijas darbu noniecināšanu.. .
Plašas iespējas kultivēt savu kaitīgo darbību kosmopolītiskie kritiķi J. Pabērzs, O. Brikšķis, L. Gurevičs, agrāk arī I. Kacs bija atraduši laikraksta "Literatūra un Māksla" slejās. Tādā kārtā, atļaudams šiem kritiķiem noteicošo lomu mūsu dramaturģijas un teātra vērtēšanā, laikraksts patiesībā bija kļuvis par viņu pausta kosmopolītisko idejiņu un teorijiņu tribīni, ievazādams mūsu mākslā kaitīgus buržuāziskus uzskatus. [..] Ne redakcija, ne RS valde līdz šim nebija neko darījušas, lai atmaskotu šo kosmopolītisko kritiku kaitīgo darbību. [..] Šādam stāvoklim jādara gals.
[..]
Debates
J. Ratners. [..] Boļševiku partija nekad nav bijusi pret kritiku, gluži otrādi — kritika un paškritika pašreiz ir galvenais virzošais spēks mūsu sabiedrībā; jāzina tik, ko un kā kritizēt.
A. Brodele. Pašreiz, kad Padomju Latvijas tauta gūst milzu panākumus rūpniecībā, kad risinās lielais lauku pārveidošanas darbs sociālisma garā, mums īpaši jāskatās, vai mūsu māksla, literatūra un kritika stāv tais pašas cīņas pozīcijas vai ne. Mums ir izcili literatūras darbi, kas pareizi atspoguļo dzīvi, virza to uz priekšu. Tai pašā laikā radās ļaudis, kas šos mūsu literatūras darbus sāka nopulgot un noniecināt. [..] Rakstot par manas lugas "Skolotājs Straume" iestudējumu Drāmas teātri, recenzents J. Pabērzs mēģina iestāstīt, it kā šī luga pati par sevi būtu mazvērtīgs darbs, ja inscenētājs nebūtu "pārveidojis, koncentrējis un padarījis skatuviskāku lugas tekstu". Līdzīgu uzskatu savā recenzijā pauž arī A. Čaks. Šādi apgalvojumi, kam nav nekāda sakara ar īstenību, radās no tā, ka kritiķis nepazīst mūsu mākslu un negrib to pazīt, jo viņam tā nav dārga, nav sirdslieta, bet tikai estētiskas spriedelēšanas priekšmets. [. .] Ir nepieciešams .. līdz galam atmaskot un sakaut visāda veida buržuāziskos estētus, formālistus un kosmopolītus mūsu literatūras un mākslas kritikā.
V. Bērce. [..] Kritiķa uzdevums ir saskatīt šo jauno mākslā, literatūrā, atbalstīt to. Cilvēks, kas to nedara, kas ar savu smago kritiķa zābaku iemin dubļos mūsu literatūras jaunos asnus un, lai jauktu pēdas, mēģina slēpties iemīļotā estētikas koka pavēni, — tāds cilvēks ir kvalificējams kā kaitnieks, kā mūsu dzīves ienaidnieks.
J. Baga. (LVU Filoloģijas fakultātes mākslas zinību nodaļas studente). Lielu ļaunumu estetizējošie un kosmopolītiskie kritiķi ar savām kaitīgajām teorijiņām nodarīja topošajiem mākslas darbiniekiem, maldinot un dezorientējot tos. Tas, ko rakstīja šie kritiķi, nebija vis kritika, bet meli.
J. Grots. .. arī manās teātra recenzijās ir trūkumi, tas tiesa. Lai šos trūkumus novērstu, man vēl daudz jāmācās — jāstudē marksisms-ļeņinisms, dziļi jāpazīst mūsu dzīve un tajā notiekošie procesi. [. .]
A. Čaks. Bargo partijas un sabiedrības kritiku, ko saņēmu par savām teātra recenzijām, atzīstu par pilnīgi pareizu. Visiem spēkiem centīšos mācīties, lai varētu visā pilnībā ieaugt padomju dzīvē un mākslā.
L. Gurevičs. Grūti, ļoti grūti klausīties, kad tevi nosauc par bezdzimtenes kosmopolītu. Ir taisnība, esmu, apzinīgi vai neapzinīgi, aizņēmies no Juzovska, Borščagovska un citiem viņu padomju mākslai naidīgo stilu. Tas ir bēdīgi, bet tas ir tā. Tās vairs nav gadījuma kļūdas, bet jau pārgājušas manā iekšējā būtībā. Bet ne visu, kas te un Rīgas mākslas darbinieku sanāksmē teikts, es varu pieņemt. Piemēram, Tolmadževs pārmeta man, ka es K. Simonova lugu "Zem Prāgas kastaņām" nosaucis par plakātisku, bet Simonovs pats (rakstā "Ļiteraturnaja gazeta") atzīst, ka lugā ir mākslinieciskas dabas trūkumi. Tāpat par Sofronova lugām — arī tajās ir nepilnības, un to esmu centies pateikt.
J. Pabērzs. Sabiedrības un partijas kritiku atzīstu par pareizu. Tā palīdzēs man atbrīvoties no visām kaitīgajām paliekām, kādas man bija pielipušas no buržuāziskajiem laikiem, kad strādāju "Jaunākajās Ziņās", palīdzēs izaugt par īstu padomju mākslas darbinieku.
N. Nikolajevs - Bergins. Tas, par ko šodien runājām, ir sekas tam, ka neviens līdz šim neko nopietnu par teātra kritiku nebija teicis. Tikai b. Pelše .. un šodien I. Muižnieks to ir izdarījuši. [. .] Neko šai ziņa līdz šim nav darījusi LPSR Teātra biedrība, ne Rakstnieku savienība.
V. Bērces, J. Ratnera starpsaucieni. Kritizējiet vispirms savas kļūdas!
N. Nikolajevs - Bergins. Zinu, kā rakstīt, esmu rakstījis saprotami un nekādu putrojumu, ne estetizēšanu neesmu pielaidis.
J. Grants, G. Jefimovs, V. Sinkavecs, J. Sīmanis. L. Gureviča un N. Nikolajeva-Bergina runas kvalificēja ka divkosīgas, ka centienus mazināt savas vainas lielumu, kā zagļa mēģinājumu slēpt nozieguma pēdas, kā maskētu vēlēšanos pateikt sabiedrībai, ka tās spriedums par viņu darbību ir maldīgs, ka viņi, nevis partija un sabiedrība atrodas pareizās pozīcijās. J. Sīmanis, zīmējoties uz L. Gureviču, atzīmēja, ka cilvēki, kas pēc tik bargas un taisnīgas kritikas nav sapratuši savā darba pielaisto kļūdu kaitīgumu, nav sākuši pa jaunam skatīties uz padomju mākslu un dzīvi, nav iemācījušies mīlēt to, ka tie arī nekad to neiemīlos un tāpēc šādiem cilvēkiem nevar būt vietas mūsu mākslā.
J. Grants. Runājot par laikrakstā "Literatūra un Māksla" pielaistajām kļūdām, kur teātra kritikas nozari savās rokās bija saņēmuši estētiski formālistiskie kritiķi, kuri pauda kritiskas noskaņas, atzina to ka redakcijas nepietiekamas revolucionārās modrības sekas. Kā visā dzīvē, arī mākslā, literatūra, kritikā augstu jāpaceļ revolucionārās modrības karogs.
I. Muižnieks gala vārdā atzīmēja debašu augsto politisko līmeni, ka arī nepieciešamību turpināt pasākto cīņu līdz galam, līdz buržuāzisko estētu, formālistu un kosmopolītu kaitīgo uzskatu pilnīgai sakāvei visās mūsu mākslas un literatūras nozarēs."
No sanāksmē pieņemtās Rezolūcijas.
"Latvijas padomju rakstnieki, noklausījušies b. Muižnieka referātu par teātra kritikas stāvokli mūsu republikā, vienbalsīgi pievienojas laikrakstos "Pravda" un "Kultūra i žizņ" publicētajiem rakstiem par antipatriotiskās teātra kritiķu grupas kaitīgo darbību.
Ar boļševiku partijas un personiski biedra Staļina gādību visas mūsu mākslas nozarēs .. ir radīti izcili darbi, kas pareizi atspoguļo mūsu sociālistisko īstenību, kalpo tautas interesēm, palīdz, tai viņas cīņās un darbā celt komunistisko sabiedrību. Radīti partejiski, idejiski izturēti darbi, kas .. ar savu idejiskumu un mākslinieciskās apdares līmeni paceļ mūsu mākslu pāri jebkuras citas zemes mākslai. [..] Tikai cilvēki, kam svešas mūsu mākslas un mūsu tautas intereses, buržuāziskie estēti un "tīrās mākslas" dievinātāji var iedrošināties vērsties pret mūsu mākslas izcilākajiem darbiem, nozākāt tos kā mākslinieciski nepilnīgus, neizstrādātus, shematiskus utt. [..] Šie padomju mākslas un padomju tautas interesēm naidīgie elementi bija atraduši sev domubiedrus arī latviešu padomju teātra kritiķu rindās. Tā, piemēram, A. Čaks savās recenzijās, novērtējot lugu uzvedumus, izcēla nevis lugas saturu, bet gan piegāja tam no estētiski formālistiskām pozīcijām,, bieži vien savos vērtējumos ievīdams tos pašus dekadentiskos trikus, kādi vēl arvien sastopami viņa dzejā, tādā kārtā nonākdams pie kaitīgiem spriedumiem. [..] Vesela grupa kritiķu — I. Kacs, L. Gurevičs, J. Pabērzs — savos vērtējumos par teātra uzvedumiem piegāja tiem nevis kā patrioti, kam rūp mūsu mākslas attīstība.., bet gan kā vienaldzīgi buržuāziski kosmopolīti, kā garāmgājēji, kam nav ne dzimtenes, ne mājas, kas mūsu dzīvē neredz nekā, par ko varētu priecāties. [..]
Latvijas padomju rakstnieku sapulce pilnīgi pievienojas tam nosodošajam spriedumam par kosmopolītisko teātra kritiķu kaitīgo darbību, kāds tika izteikts Rīgas pilsētas inteliģences sanāksmē b. A. Pelšes referātā, debatēs un pieņemtajā rezolūcijā. [. .]
Lai likvidētu radušos stāvokli, Latvijas padomju rakstnieki par savu pienākumu uzskata, vadoties no partijas dotajiem norādījumiem, līdz galam atmaskot buržuāzisko kosmopolītismu.. . Cilvēkiem, kam nav dārga mūsu sociālistiskā māksla — viscildenākā un progresīvākā māksla pasaulē —, tādiem cilvēkiem nedrīkst būt vietas tās darbinieku rindās. Apliecinot savu uzticību Ļeņina —Staļina partijas idejām, Latvijas padomju rakstnieki apņemas visiem spēkiem turēt tīru padomju ideoloģiju, sargāt to .. . Latvijas padomju rakstnieki, ar partijas gādīgo roku atbrīvoti no visādiem kosmopolītiskiem kaitniekiem un diversantiem, apņemas pielikt visus spēkus, ziedot visu savu sirdsdedzi un talantu, lai radītu darbus, kas ir mūsu lielā laika un mūsu cildenās tautas cienīgi. [..] Rakstnieku savienības valdei sapulce uzdod boļševistiski principiāli vadīt cīņu pret vecā paliekām.., līdz galam atmaskot un padzīt no mūsu literatūras lauka tā nekaunīgos bradātājus — buržuāziskos kosmopolītus un estētus. [..]" (CVORA, fonds 473, apr. 1, lieta 39, 20.—31. lp.).
Atsaukšanas uz teātra kritiķiem kosmopolītiem, kurus vajag "ķert", "padzīt", "iznīcināt", 1949. gada pavasari Latvijas presē turpinās ar milzīgu sparu. Attiecībā uz A. Čaku vēl pievienojas pārmetumi par "formālismu" viņa dzejā. Tā, piemēram, 1949. gada 13. februārī "Literatūrā un Mākslā" sastopami veseli trīs raksti, kuros iznīcinoši kritizēts Čaks gan kā teātra kritiķis, gan kā dzejnieks, bet 13. martā šī pati avīze kosmopolītus ķer veselos 4 (!) rakstos.
Kāds no A. Čaka laikabiedriem atzīst, ka dzejniekam bijusi smaga sirds slimība, bet mūža pēdējos gados vairs nebijis iekšējas pretošanās spēju šai slimībai. Es domāju, ka Čakam izsīka pretošanās spēja arī pret šiem uzbrukumiem, viņam likās, ka tie nekad nebeigsies, "ka šāda dzīve turpināsies mūžīgi. Turklāt viņa iekšējo sašķeltību, liekas, nevarēja nepavairot vainas izjūta par sava talanta nodevību, jo izcilais dzejnieks mūža pēdējos gados taču nodarbojās ne vien ar konjunktūristisku teātra recenziju sacerēšanu, bet bija arī viens no aktīvākajiem Staļina apdziedātājiem dzejā. Un tā, summējoties vēsturiskajām realitātēm, kuras mums vēl tagad augsti republikas partijas darbinieki iesaka neapspriest, bet pieņemt kā negrozāmas, tas arī notika — 48 gadu vecumā nomira latviešu izcilais dzejnieks Aleksandrs Čaks.
/”Teātris un dzīve” 1988 g. dramatiskajos teātros/