1

Kaujās izretinātā rota mirka nakts lietu un grima purvā.
Vecākais leitnants Pliens stāvēja rotas priekšā un vēroja. Kā snaiperis pirms medībām pārbauda šauteni, tā Pliens pētīja savus puišus. Ne mazākais rūsas plankums nedrīkstēja palikt nepamanīts.
Komandiera īsais, bet atlētiskais augums veidoja neskaidru siluetu. Viņš pacēla no muklāja vienu kāju, tad—otru. Nostājies ērtāk, izņēma tabaku un aizsmēķēja. Nakts tumsā kvēloja divas ogles: tabaka un fosforizētais kompasa aplis uz rokas. Ogles apgaismoja kaulainu, spoži gludu, kā izdrāztu seju.
— Ar Pliena seju var skūt bārdu, — zobojās rotā un vēl tālāk.
— Tātad, — viņš izņēma ogli no mutes un izspļāva tabakas šķiedras, — skaidra būšana? Jautājumu nav?
— Nav...
— Kā — nav? — aiz muguras nočukstēja sakarnieks, Rūjienas pulksteņtaisītājs Zakss. — Jautājumus vienmēr var atrast.
Tūliņ sāka dzirkstīt veci, sirmi joki.
Asprātības saplūda ar nakts lietu, purva burbuļošanu un netālo šāvienu trokšņiem, tā ka Pliens nekā nesadzirdēja, bet tikai nojauta un priecājās par tām vairāk nekā par ko citu.
Tinums bija izsmēķēts, kompasa ogle izveidoja gaisā loku. — Pirmā grupa seko man, otrā — jaunākajam leitnantam Kristam. S-o-ļ-o-s!...— «marš» palika neizteikts, un rota devās ceļā. Kad pirmo grupu tikko varēja saskatīt, otrā sekoja.
Krists gāja otrās grupas priekšgalā un atvairīja nepatīkamu sajūtu. Kas bija Sala, to vairs nevajadzēja nevienam stāstīt. Bet ne tas viņu biedēja. Viņam nepatika, ka tagad viņi ar Plienu bija palikuši tikai divi. Ja no diviem atņem vienu, paliek — viens. Pārāk vienkārša rēķināšana ...
Pēteris Krists bija skaists puisis, kaut gan mazliet sievišķīgs. Šaura, simetriska seja, acis garām skropstām, blondi mati, slaids, elastīgs augums, melodiska balss, — patika ne vienai meitenei vien. Patika arī mazajai sanitārei Zigrīdai no kaimiņu vienības, kura to ķircināja: — Krists pieskaras pasaulei tikai ar pinceti.
Pēc amata Krists bija kinomehāniķis, bet viņu sauca par kinoaktieri — ari Zigrīda, kaut gan Kristam tas nepatika.
Krists un Zigrīda bija komjaunieši un iepazinās Rīgas Pionieru pilī kādā sarīkojumā. No tā laika Krists mīlēja savu amatu, valsi un Zigrīdu.
Vēl tagad, guļot dūņās un asinīs, viņa ausīs šad un tad ieskanējās indīgās valša taktis un, pieverot acis, viņš redzēja mirdzošas lustras, pils spožo parketu un smejošas meitenes krāsainās kurpēs.
Daudzi apskauda Kristu, un Krists apskauda daudzus. Pliens gandrīz vai ienīda Kristu tā auguma dēļ. Krists varēja vilkt mugurā, kas pagadās, un gulēt katrā caurumā, vienmēr viņš izskatījās kārtīgi, pat glīti apģērbies. Pliens varēja tērpties, kā grib, vienmēr viņam mugurā bija maiss, kas šļuka nost no īsajiem, stūrainajiem kauliem.
Rota devās uz ziemeļiem līdz upei. Tur purva vietā sākās izmircis, stāvs māla krasts. Viņi nolaidās līdz pašai ūdens malai un kraujas aizsegā gāja uz rietumiem. Puišiem slīdēja kājas, un laiku pa laikam kāds iegāzās upē. Aukstais purva upes ūdens sniedzās līdz kaklam. Iekritušie lādēdamies rāpās laukā un gāja tālāk. Līdz šim tie bija apķepuši dūņām, tagad tie apķepa arī ar mālu un glūdu.
Kaut kur priekšā sprēgāja automātu kārtas, apklusa un sprēgāja atkal.
Ceļu aizsprostoja daži stāvi. Īsi caurlaides vārdi: šautenes piederums un pilsēta, tad rota pārgāja pāri tiltam un vēlreiz pagriezās uz ziemeļiem.
Atkal purvs, atkal dūksnājs.
Tālumā, pa labi, cauri lietum un tumsai varēja pamanīt melnu masīvu. Pliens zināja, ka tas ir mežs un mežā — vācieši.
Pēkšņi priekšā vienā laikā izšāva trīs gaismas raķetes. Ar troksni pārplīsa nakts. Kļuva pilnīgi gaišs.
Pliens apžilba un mirkli apstājās. Apstājās visi. Neredzama roka salieca stāvus. Virs galvām lodes novilka asas, skanošas stīgas.
— Tuvāk dubļiem, tuvāk dubļiem, mīlīši! — kāds ierunājās pie pašām kājām. Tikai tagad Pliens   pamanīja labi maskētu ložmetēju ligzdu.
— Uz Salu pa kreisi? — viņš ieprasījās.
— Pa kreisi un pēc simt metriem laidieties peldus! Vācu ložmetēji sedz visu sūnāju, — no ligzdas atbildēja bezbēdīga balss.
Rota pieliecās vēl zemāk un turpināja ceļu. Kad raķetes jau bija nolaidušās tuvu pie zemes, tās nomainīja trīs jaunas. Gaidīt nebija nozīmes.
Mētras, vaivarāji un citi purva stiebri izbeidzās. Sākās līgans sūnājs. Virs tā trasējošās lodes vilka skaistas spilgti sarkanas un baltas nāves trajektorijas.
— Sargāt ieročus! — nošņāca Pliens un pirmais metās uz sūnu paklāja. Līst peldus nebija viegli. Zem ķermeņa svara sūnājs ieliecās un grima.
Sīki augi un saknes pina rokas un kājas. Kāds aizrijās un sāka šķaudīt.
— Uz veselībām ...
— Ak tu, mīļā vasariņa ...
— Slapjš ir tas stāsts par zelta zivtiņu ...
— Peldētāja Zuzanna ir mana māsīca ...
— Kā Daugava vaida ...
Joki mazliet palīdzēja, un rota lēni kūlās uz priekšu. Kad visiem jau likās, ka peldēšana beigsies reizē ar karu, rokas sataustīja cietu pamatu. Sala bija sasniegta.
— Šurp! Šurp! — kāds sauca.
Virzoties uz saucēju, rota nokļuva ierakuma ieejā. Atnācēji mēģināja uzsākt sarunas, bet salinieki klusēja. Viņu sejās bija dziļi iegūlusies purva ēna.
Pliens ātri nokārtoja nomaiņas formalitātes, atskanēja īsas komandas, un atnācēji palika Salā vieni.

2

Sala bija astoņdesmit metru plata un simt trīsdesmit metru gara augstiene purva rietumu malā. No tālienes tā izskatījās kā teiksmaina zivs, kas izlīdusi saulē sildīties. Senāk uz zivs muguras auga vaivariņi un pat avenāji. Tagad te bija mīnu un artilērijas arums. Salas sastāvs — māls un glūda.
Krūmāju, kurā mita vācieši, no salas šķīra lodes skrējiena plats sūnājs. Aiz krūmāja pacēlās mežs.
Sala bija tilts uz purvu un arī tilts uz ienaidnieka krūmāju.
Pēc divu mēnešu nesekmīgiem uzbrukumiem vācieši pārnesa kaujas centru uz purva dienvidu malu. Savu svarīgumu Sala tomēr nezaudēja, tā bija vistālāk izbīdītais punkts labajā flangā.
Šķērsām pār Salu līkumoja dziļš ierakums ar daudziem īsiem atzariem. Tā bija visa nocietinājuma sistēma. Atzaru alās gulēja tie karavīri, kas pašreiz neatradās sardzē.
Gandrīz visur ierakumā varēja stāvēt kājās, tikai dažās vietās, lai ienaidnieks nepamanītu, bija jāmetas ceļos vai stipri jāsaliecas. Apakšā netīrā ūdenī gulēja sasviesti koki, dēļu gabali un neizsprāgušās vācu mīnas.
No Salas uz piecus kilometrus attālo štābu gāja vads. Siltu ēdienu un munīciju piegādāja tikai naktī un pa to pašu ceļu, pa kuru atnāca Pliena ļaudis.
Pliens izkārtoja ļaudis, sadalīja sardzi, pārbaudīja ložmetējus, uzstatīja vēl divus no jauna, pārkrāva rokas granātas, paskatījās uz debesīm, it kā vērojot, vai lietus drīz nepārstās, un saprata, ka vissmagāk šeit būs tad, kad nebūs ko darīt.
Krists raudzījās, lai Pliena pavēles izpildītu burtiski. Līdz šim vissmagākos brīžos tā bija rasta izeja un bieži vien gūta uzvara.
Pirmo nošāva garo Plostnieku, kad tas ērtāk gribēja atspiest muguru pret ierakumu. Tikai tagad visi ievēroja, ka ierakumu mugursienas augšējā mala apmēram pēdu platumā visgarām izkapāta vācu lodēm. Ienaidnieks, novietojies kaut kur augstāk par viņiem, bija ierakuma malu labi piešāvis.  Neviens snaiperis arī neko labāku nevarēja vēlēties par šo vientuļo vagu purva, kuras iedzīvotāji, lai kā uzmanījās, tomēr šad tad atklāja sevi.
Plostnieku ienesa blakus ejā, kas bija domāta tieši kapiem, un apraka. Pliens piedalījās aprakšanā.
Krists palika viens kādā ierakuma iedobumā, un viņam uzmācās briesmīgas skumjas. Viņš atbīdīja bruņu cepuri un cieši piespieda pieri slapjam apses mietam. Gribēja sajust sāpes, bet nejuta. Koks bija vēss un ciets. Ūdens sūcās no apģērbā un daudzu mazu, gludu un saltu čūsku veidā lodāja gar ķermeni uz leju.
Viņš nezināja, cik ilgi bija tā stāvējis, kad manīja pieskārienu. Pagriezās un ļoti tuvu savai sejai pamanīja Pliena izspiedušos slapjos vaigu kaulus. Dziļi dobumos noslēptās acis vērās viņā un jautāja. Plānās lūpas bija cieši sakniebtas.
Pliens pacēla roku, aplika Kristam ap pleciem un pievilka tievo ķermeni sev klāt, it kā mazliet sapurinot:
— Vajag liela spēka, lai vētrā drāztos uz priekšu, bet vajag divkārša spēka, lai vētrā paliktu uz vietas ...
Un pēkšņi Kristām likās, ka viņi abi ar Plienu stāv laivā un apkārt tiem tumst okeāns. Šī sajūta viņam pēc tam uznāca bieži.
Brīdi tikai lietus klusiem čukstiem sarunājās ar purvu un dziedāja aklas lodes.
Kāda lode iesīcās ļoti tuvu. Krists ļauni nosmīnēja un papurināja galvu. Skumjas pagaisa.
— Mēs būsim ilgi te?
— Aizturi elpu un ieklausies!
Krists klausījās. Kaut kur tālu grandīja artilērija. To Krists jau bija dzirdējis vairākas naktis.
— Tie ir mūsējie no otras puses. Viņi laužas šurp. Kad viņi ieradīsies šeit, mēs iesim tālāk. Varbūt arī saņemsim papildinājumu un cirtīsimies tiem pretī. Padzīvosim — redzēsim ...
Atstājis Kristam īsus un skaidrus norādījumus, Pliens aizgāja komandpunkta alā gulēt. Kristam iekrita palikt nomodā līdz saulei. Tas viņam patika. Tik un tā pašreiz nevarētu aizmigt.
— Modrību .....— Pliens noteica promejot.
Uzvilcis bruņu cepuri dziļi, uz acīm, Krists apstaigāja sardzi, ierakuma seklākās vietās pieliecoties.
— Modrību ... modrību ... modrību ... — skandinot šos vārdus, Krists mācīja ļaudis un mācījās pats. Ik pēc pāris soļiem viņš apstājās. Vācieši raķetes vairs nelaida. Arī šāvienu nedzirdēja. Purvs gulēja, bet karā vismazāk drīkst ticēt miegam.
Rīts pienāca bez sevišķiem notikumiem. Lietus pārstāja, bet saule nerādījās. Lēna vēsma lodāja pa Salu un susināja karavīru apģērbus.
Sākās parastā apšaude. Rīta sveicieni no Salas un rīta sveicieni uz Salu. Pliens piecēlās sarkanām, iekaisušām acīm un dzina gulēt Kristu. Krists ielīda komandpunktā. Tas bija ierakuma atzars, pārklāts ar trīskārtīgu baļķu segumu. Alā bija viena guļamvieta un sakarnieku telefonistu soliņš.
Krists noģērba slapjo mēteli, apgūlās uz lāviņas un pārvilka mēteli pāri galvai.
Pliens mierīgi, mazliet jautri atņēma puišu sveicienus, pārbaudīja ložmetējniekus, sardzi, guļamvietas. Krita mīnas, iestenējās zeme.
Tad notika tas, par ko visus sīkumus vēlāk neviens nespēja atstāstīt.
Pliens bieži bija mācījis puišiem... No mīnas nebaidieties, savu mīnu tik un tā tu nesadzirdēsi. Tā skrien ātrāk par skaņu.
Tajā rītā Pliens nesadzirdēja arī savu mīnu. Ļaunais svilpiens sekoja dažu sekunžu atstatumā smagajam nāves putnam, kas izsalcis drāzās pāri purvam uz Salu, sasniedza to un metās lejup.
Kā daudzas vācu mīnas, arī šī nesprāga, bet pārsita Plienam bruņu cepuri, ielauza un sašķaidīja galvaskausu.
Pliens sabruka, nepateicis ne vārda. Likās, ka briesmīgā ātrumā triekts veseris to iedzen, zemē.
Krists vēl nebija lāgā iemidzis, kad iedrāzās sarkanarmietis un ziņoja par komandiera nāvi.
Krists tūliņ saprata visu. Tas, no kā viņš visvairāk baidījās, bija noticis. Stāvot kājās un turoties pie griestu sijām, viņš noklausījās satraukto ziņojumu. Pusrota bija zaudēta kaujās, un nāve nevienam nebija nekas neparasts. Bet te bija kas vairāk nekā nāve ...
Ziņotājs beidza un paskatījās Kristā. Viņš redzēja pilnīgi baltu seju, ap lūpām, gar acīm un vaigu vidū bija zilumi, līdzīgi līķa plankumiem.
— Varat iet, — Krists sacīja un pats nedzirdēja savu balsi.
Gandrīz visa rota bija sapulcējusies tuvu notikuma vietai un pakalpīgi grieza ceļu, kad tuvojās Krists. Kāds jau bija apsedzis Plienu ar mēteli, uz kura rēgojās seržanta uzšuves. Krists pacēla mēteli.
— Dīvaina nāve, — viņš čukstēja.
Visapkārt stāvēja ļaudis, un Krists saprata, ka ir kas jāsaka. Viņš izslējās taisns un runāja tik skaļi, cik spēja:
— Biedri, sākot ar šo brīdi, līdz turpmākai pavēlei es komandēju rotu. Dariet visu tā, it kā mūsu vidū vēl būtu vecākais leitnants Pliens! Mana pirmā pavēle: visiem, izņemot sardzi, saiet savos novietojumos. Vecāko leitnantu aprakt lai paliek četri vīri! Viss.
Ļaudis klusējot izklīda.
Seržants Līcis, kas ar savu mēteli bija apsedzis Plienu, trīs sarkanarmieši un Krists raka Plienam kapu. Nāca jau pret pusdienu. Debesis saskaldījās mākoņos. Laiku pa laikam parādījās saule, paskatījās uz racējiem un it kā atvadoties nosvieda zemē pa siltuma saujai. Karavīri un purvs kūpēja.
Kaps bija izrakts.
Brīdi visi kaut ko gaidīja un raudzījās melnajā dobumā, kura dibenā lēni sūcās ūdens. Krists neteica nekā. Tad Līcis iekāpa kapā. Bez piepūles stiprās rokas pacēla Plienu un ieguldīja ūdenī.
Kaps aizvērās. Purvam bija viens glabājamais vairāk.
Krists pasniedza savu lāpstu Līcim, un visi saprata, ka tiem jāiet.
Krists palika viens. Viņš skatījās pār purvu, it ka ieklausītos tālos trokšņos, bet viņš nedzirdēja nekā, tikai juta, ka sabiezē purva elpa un, līdzīgi kalnam, uzguļas pleciem. Krists nodrebēja, un viņa augums mazliet saduga.
Tāds viņš aizgāja pie rotas.

3

Pienāca štāba pavēle:
Sala jāaizstāv līdz pēdējam vīram. Papildinājumu pagaidām nebūs. Par rotas komandieri iecelts jaunākais leitnants Krists. Ierosināts piešķirt viņam nākošo dienesta pakāpi.
Nododot ziņojumu par Pliena nāvi, Krists nekā cita arī negaidīja. Pulka pašreizējie apstākļi viņam bija skaidri zināmi.
Pievakari Krists nosēdēja pie stereoskopa un vēroja ienaidnieka nocietinājumus. Viņš mēģināja atcerēties visu, ko bija mācījies nesenajos kara kursos.
Ja jau tā, tad viņš izpildīs savu pienākumu līdz galam un — kā pratīs. Viņa kabatā ir Ļeņina jaunatnes kartīte, viņš darīs visu, lai neapkaunotu to. Bet vai viņš spēs? ... Vai viņš varēs atbildēt par visu šo Salu ... par šiem ļaudīm?
Lodes kapāja uzbērumu, un likās, ka tās smejas.
Ar tumsu parādījās mēness un noklāja pār purvu blāvu krēslu. Pusnaktī atlīda vīri ar ēdienu termosiem, degvīna traukiem un munīciju.
Degvīns nebija saņemts jau labu laiku. Tas visus iepriecināja, jo solīja siltumu.
Krists nolēma būt klāt pie ēdiena un degvīna izdales. Vispirms viņš nostiprinās savā rotā taisnības principu.
Viņš piegāja, kad dalīšana bija tikko sākusies. Neviens to nepamanīja. Mēness gaismā bija saskatāmas nogurušas un mazliet satrauktas sejas. Pavāra kustībā bija kaut kas no rituāla.
Jo vairāk Krists vēroja visu to, jo asāk sajuta savas kļūdas drausmīgumu. Te nebija neviena, kas gribētu atņemt otram kaut pilienu.
Kāds mazs sarkanarmietis mīnu šķembu saplēstā mētelī, strauji apgriežoties, atsitās pret ierakuma malu un apgāza savu krūzi. Nelaimīgā acis pieplūda asarām. Viņa bālie, ūdenī izmirkušie pirksti, kas alka siltuma, drebēja.
— Ar nagiem vajag turēt, Apsīt, ar nagiem ... — rājās pavārs.
Pārējie klusēja un ieplestām acīm skatījās uz tukšo krūzi. Vienā mirklī pacēlās desmit krūzes — katra deva tukšajai pa lāsei, kamēr tā bija pilna līdz malām.
Krists klusu ievaidējās, kā saņēmis sitienu sejā, un, ātri apgriezies, devās projām.
Kad neredzīgais kļūst redzīgs un ierauga gaismu, viņam noreibst galva. Tāda sajūta visu nakti bija Kristam.
Otrā rīta Krists atsauca seržantu Līci, ar kuru viņš tagad mainījās Pliena vietā. Ilgāk, nekā parasts, Krists ieskatījās pusmūža vīra bakurētainajā seja. Tā bija nopietna un bezkaislīga. Drīz ieradās arī rotas rakstvedis Oliņš, kas pagaidām izpildīja otrā numura vietu pie ceturtā ložmetēja. Tas bija sārts puisis apaļiem vaigiem, bijušais matemātikas students. Viņa tagadējā specialitāte bija — imitēt mūzikas instrumentus.
No Oliņa Krists pieprasīja rotas sarakstu ar iespējami pilnīgākām ziņām par katru.
Kopā ar Līci Krists izstrādāja un nosūtīja uz štābu raportu, ar kuru pilnā sastāvā papildināja rotas jaunāko komandējošo sastāvu.
Divīzijas komandiera apstiprinājums un iecelšanas pavēle pienāca pēc sešām stundām. Acīm redzot, arī tur Salas labā darīja, ko varēja.
Pēcpusdienā pie Krista sanāca jaunie jefreitori un seržanti. Ala bija stāvgrūdām pilna.
Tie bija tie paši puiši, ar kuriem Krists, kopš atgriezies no kursiem, bija izkarojis vairākas kaujas, reizē ar viņiem ieradies šeit, un tomēr atkal un atkal likās, ka redz tos pirmo reizi.
Pēc apspriedes daudzi mainīja savus ieskatus par Kinoaktieri. Kristam pašam bija tāda sajūta, ka viņš būtu atradis dīvaini interesantu grāmatu, ko vajag lasīt un lasīt ... Viņam pat likās, ka viņš vairs nav viens, ka viņam kas draudzīgs stāv blakus. Kā pārliecinādamies par to, viņš pārlaida skatienu apkārt un ieraudzīja Zaksu, kas, rūpīgi aizklājis alas ieeju, pūlējās iedegt mazu, šķiltavai līdzīgu kvēpekli. Telefona klausuli Zakss bija piesējis pie auss, bet garais vada gals ļāva apstaigāt visu alu. — Kā govs ap mietu, — sacīja pats Zakss.
— Kas dzirdams otrā galā, Zaks?
— Nekā jauna, biedri leitnant.
Kristam gribējās runāt, bet viņš nezināja, ko lai jautā.
— No kā tev visvairāk bail? — viņš ieprasījās. Zakss brīdi padomāja:
— No pelēm.
— Un no vāciešiem?
— No vāciešiem vairs ne.
Mazais kvēpeklis apgaismoja Zaksa seju. Apaļu vaigu vidū liels deguns kā putns, galvai kustoties, knābāja uz visām pusēm un uzlasīja dzīves gudrības, ko sēja pasaulē biezās lūpas un baltie, vizošie zobi. Jo ilgāk Zakss runāja, jo ātrāk sejas vidū lēkāja putns.
Krists dabūja dzirdēt piecas visjaunākās frontes anekdotes, spriedumus par vācu ieročiem un atziņu, ka Rūjiena ir visskaistākā padomju pilsēta. Tas viss beidzot noveda pie pulksteņiem. Ak, pulksteņi! Kaut ko tādu par pulksteņiem Krists dzirdēja pirmo reizi, un viņš sāka saprast, ka te runā par veselu zinātni. Ja būtu vairāk gaismas, Zakss labprāt pārbaudītu leitnanta pulksteni. To viņš katrā ziņā izdarīs pirmajā izdevīgajā brīdī.
Saruna varbūt būtu ieilgusi līdz rītam, bet pēkšņi alā iedrāzās gaismas stars, kas, apskrējis visus kaktus, izgaisa pie Zaksa kājām.
Krists saprata, ka tepat pie durvīm kāds izšauj gaismas raķeti. Tūliņ automātu pavadībā sāka bērt arī divi ložmetēji.
— Viņi ... — Zakss noteica, un šoreiz tā balsij bija šņācoša pieskaņa.
Krists neteica nekā, uzlika bruņu cepuri, paņēma automātu un izgāja laukā.
Tumsā pielēca kāds stāvs un skrēja atpakaļ. Krists piespieda automātu un izšāva. Stāvs sabruka. Vairāk neviena neredzēja. Gaismas raķete apdzisa. Aiz muguras kāds izšāva otru. Purvā nekā nemanīja. Apklusa ložmetēji un automāti.
Pienāca Līcis un ziņoja:
— Uzbrukums atsists. Cik var saskatīt, purvā palikuši sešpadsmit.
— Maz, — Krists noteica un pieprasīja savienojumu ar štābu. Tikai tad viņš saprata, ka ir atsitis pirmo uzbrukumu. Varbūt tas būs vienkāršāk, nekā viņš domāja.
Salā visu nakti bija trauksme. Nelielas vācu grupas uzbruka vēl divas reizes, bet arī tos viegli atsita. Saliniekiem zaudējumu nebija.
Otrā dienā atkal sāka līt smalks, biezs lietus, kāds lija jau mēnešiem ilgi. Rota sapīka. Tam pievienojās vēl kāda nelaime. Pievakarē vācu snaiperi smagi ievainoja divus smēķētājus. Pirmo reizi mūžā Krists no dusmām uz brīdi zaudēja valodu. Viņš nekad nebija lamājies. Tagad pār viņa lupām plūda melna straume. Viss, kas kara gaitās bija salasīts, bieži vien neievērots paslīdējis garām dzirdei, tagad uzpeldēja atmiņā un kā stiprs sārms mazgāja sirdi.
Tuvumā stāvēja rakstvedis Oliņš un Zaksa nomainītājs — otrs sakarnieks Avēns.
— Mūsējais pārvēršas par karavīru, — brīnīdamies izmeta Oliņš.
— Jā, tik spēcīgi vārdi nav ilgi dzirdēti, — Avēns kasīja melnus bārdas rugājus.
Oliņš sāka dūkt sen dzirdētu tango:
Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds,
Jo redzu, tev acīs viltība mirdz ...
Krists no sākuma gribēja pilnīgi noliegt smēķēšanu, bet saprata, ka tas nav izdarāms.
Turpmāk uz Salas bija noliegts smēķēt stāvot un sēžot. Smēķēt drīkstēja vienīgi guļot vai notupstoties pie pašas ierakuma grīdas. Varēja smēķēt arī atzaru alās. Stāvot sardzēs, smēķēšana bija pilnīgi aizliegta.
Pavēles sekas pirmo ķēra pašu Kristu. Nogūlies pie alas ieejas, viņš gribēja aizsmēķēt, rāva sērkociņu, bet liesma neradās. Īgns, it kā gribēdams pasargāt vēl nedzimušo liesmu, viņš piespieda sērkociņu pavisam klāt pie sejas un rāva ar visu spēku. Liesma ieskrēja pūriņā, un eksplodējot aizdegās visi sērkociņi. Tajā pašā mirklī Krists sajuta asas sāpes acīs.
Viņš aizvilkās līdz lāviņai un, zobus griežot, atkrita uz apaļajiem kokiem. Alā bija tumšs, jo, ierobežojot smēķēšanu, Krists bija arī noliedzis iedegt mazo kvēpekli, vienīgo gaismas avotu visā Salā.
— Ievainoja? — bažīgi ieprasījās Avēns, kas tajā brīdī kvernēja vada galā.
— Nē. Muļķības.
Krists gulēja ilgi. Pēc nojautas viņš sprieda, ka ir pusnakts, un devās laukā nomainīt Līci. Izlienot no alas, viņš pirmo reizi atvēra acis. Sāpēja, bet redzēja visu. Tātad tiešām — muļķības.
Sperot soli ierakuma dubļos, Krists apstājas un klausījās. Viņš jau bija iemācījies viss kļūt par dzirdi. Gaismas raķetes viņi tagad laida tikai vistumšākajās stundas un tad, kad manīja kaut ko aizdomīgu.
Nogājis līdz Salas ziemeļu malai Krists pārsteigts apstājās. Nebija šaubu: sargs gulēja. Ar plaukstu Krists norausa lietus lāses, un atkal acu tuvumā iedegās asas sāpes.
Krists izņēma pistoli.
— Es viņu nošaušu uz vietas,— Krists domāja un piegāja pavisam klāt tumšajai figūrai ierakuma gala.
Tas bija mazais Apsītis. Uzlicis automātu uz ierakuma malas, piespiedis seju pie laides, tas gari elpoja.
Krists sacirta zobus un iebīdīja patronu stobrā. No metāla skaņas Apsītis pamodās, atliecās taisns un pacēla galvu. Bija tumšs, seju nevarēja saskatīt, bet viņš Kristu pazina un saprata visu. Sašūpojās, atkāpās soli un nokāra galvu.
Krists pēkšņi sīki jo sīki atcerējās šo stāvu, kāds tas bija tajā naktī, kad dalīja degvīnu, — tajā naktī, kad viņš pirmo reizi pa īstam ieskatījās cilvēku sejās.
Viņš iebāza pistoli mēteļa kabatā.
— Tu esi slims?
Apsītis klusēja. Klusēja arī Krists. Apsītim likās, ka ilgi.
— Kas ir tavs tiešais priekšnieks?
— Seržants Kadiķis.
— Ej uz novietojumu un saki seržantam, ka es esmu pavēlējis tevi nekur nenorīkot divdesmit četras stundas. Mēģini atpūsties! Un ...
— Nekad ... nekad ... — Apsītis stomījās.
— Ticu. Ej!
Dubļiem šļakstot, Apsītis aizbrida, nesakarīgi atkārtodams: — Nekad ... nekad ... nekad ...
Krists ieņēma Apsīša vietu. Ar pūlēm turot sūrstošos plakstus, viņš skatījās naktī.
Cēlās vējš un skrēja virsū, elpojot asu, slapju elpu.
Ienaidnieks klusēja. Acis dega.
Otrā dienā neviens Kristam nekā neprasīja. Likās, ir parasts, ka ļaudis šeit pārmainās sejās un augumos.
Dienā pār Salu pārdrāzās mīnu viesulis. Vairākas mīnas krita ļoti precīzi. Divas iekrita tieši ierakumā. Četrus sarkanarmiešus nosita un sešus ievainoja.
Krists ilgi domāja un pievakarē atkal sasauca jaunākos komandierus. Sēdē viņš paziņoja, ka atzīst Salas ierakumus par nepilnīgiem un tie jāpapildina. Visa Sala jānoklāj ar ierakumu tīklu, tad ļaudis novietosies retāk un apšaudes gadījumos būs mazāk upuru, sevišķi, ja vācietim ienāks kādā dienā prātā apmainīt mīnmetējus pret artilēriju. Ierakumi jāizveido pašiem pa nakti.
Ierakumu papildināšanu atzina visi, tikai lielākā daļa izteica šaubas, vai nogurušie ļaudis spēs veikt tik lielu un smagu darbu.
Līcis atbalstīja Kristu un domāja, ka ar labu gribu darbus varēs veikt.
Tajā pašā naktī sakas rakšana. Turēt zemeslodi plecos droši vien ir vieglāk nekā saujai nogurušu vīru dzīt salijušā mālā dziļas ejas.
Zakss bija kādreiz dzirdējis nelaiķi Plienu sakām: «Ja pieliec pulksteni pie auss un dzirdi to tikšķam, viss kārtībā — mašīna strādā, ja vissmagākajā stundā ieklausies rotā un dzirdi to jokojam, viss kārtībā — mašīna strādā.» Zaksam tas briesmīgi patika. Varbūt tādēļ, ka te bija runa par pulksteņiem.
Arvien retāk un retāk joku skals sprēgāja Salā. Zemes un ūdens piesūkušies vīri kļuva smagi kā akmens, kā pati zeme.
Rokot svīda un pēc tam sala. Visa rota sāka klepot. Tas bija liels un nepārtraukts kāss, kad vieni beidza, otri sāka.
Kā liels suns rēja visa Sala. Klusā laikā to dzirdēja tālu.
Katru nakti rakšanas darbus pārtrauca vairāki nelieli uzbrukumi. Vīri iedūra lāpstas zemē un šāva.
Blakus puišiem ar lāpstu rokā strādāja arī Krists. Kādreiz, šaujot ar pistoli tumsā uz neskaidriem ienaidnieka siluetiem, viņam ienāca prātā seni indiāņu stāsti: viņiem, mazai fermeru grupai, uzbrūk naidīgas ciltis.
O nē! Tie nebija indiāņi, tas bija zemes mēris, cilvēces lāsts, pasaules izdzimums. Kad vējš pūta no meža puses, juta, kā smird šī prūšu sērga. Varbūt tur puva tie, kas gandrīz ik naktis gribēja tikt uz Salas un netika, bet varbūt smaka nāca tieši no meža. Nebūtu brīnums, ja dzīvs vācietis smirdētu vairāk par beigtu.
Līdz smagumam arī naids pret ienaidnieku, kurš parādījās tikai nāves un neskaidru siluetu veidā, lija rotā kā svins un padarīja to vēl masīvāku, vēl baigāku. Strādājot plecu pie pleca, Krists to juta, un tā bija viņa mēraukla. Smagā elpa un lāsti — tie bija puksti, no kuriem Krists juta: viss kārtībā — mašīna strādā.
Kādreiz Krists aiz ierakuma stūra izdzirda balsis. Viena jautāja:
— Vai tiešām mēs te visi aiziesim bojā?
— Visi mēs uzvarēsim, tikai dažiem būs jāpaliek, — atteica otra, kuru pārtrauca dobjš kāss.
Deviņas naktis turpinājās rakšanas darbi, un tie gāja jau uz beigām. Visu Salu pārklāja ierakumi. Rota izretinājās. Lietus vairs nelija pastāvīgi, bet joņiem. Kādā gaišākā starplaikā pār Salu atkal pāršalca mīnas. Dažas krita vecajā ierakumā, bet tur nebija cilvēku tuvumā un nebija arī upuru. Vairākas mīnas krita sūnājā un sarāva telefona vadu. Tajā brīdī pie aparāta dežurēja Avēns, un tādēļ pārrāvumu labot devās Zakss. Viņš bija nolīdis tikai pusceļu līdz mīnas sprādziena vietai, kad tam visapkārt sāka sprēgāt snaiperu sprāgstošās lodes. Iegārdzās arī ložmetējs.
— Uzmanību! — kliedza Krists, stāvot ierakuma galā.
Zakss izstiepa roku kā peldētājs un pagriezās mazliet uz sāna, lai ar ceļa un rokas palīdzību pavirzītos uz priekšu, bet uz priekšu viņš netika. Nākošajā sekundē tas atkrita atpakaļ uz vēdera un palika guļot ar izstieptu roku. Tajā pašā mirklī Krists atspiedās ar abām rokām uz ierakuma malas, pierāva ceļus līdz zodam, kājas atrada atbalsta punktu, un, izstiepies taisns virs ierakuma, tas skriešus devās pie Zaksa. Lodes sašāva Krista bruņu cepuri, lauka somu un divās vietās saplēsa apģērbu. Tās nebija sprāgstošās.
Viņš sāka loģiski domāt tikai tad, kad Līcis paņēma pretī Zaksu un viņš ielēca ierakumā.
Krista skatiens sadūrās ar Līča skatienu, un tajā varēja lasīt uzslavu un pārmetumu.
Ievainoto noguldīja Krista alā uz lāviņas.
Zakss nāca pie samaņas pēc trim stundām. Viņš uzsmaidīja un saņēma Krista roku.
— Viņi šāva ar sprāgstošām?
— Jā.
— Kur es esmu ievainots?
— Vēderā.
Zaksa smaidā pavīdēja skumjas:
— Nav labi, ja starp diviem dūžiem piepērk devītnieku ...
— Ko?
— Nekas ... Mani evakuēs?
— Jā, šonakt.
— Man ir kāds lūgums, un tas būs pēdējais: ļaujiet man palikt šeit! Krists nokāra galvu un klusēja.
— Katrs bērns taču zina, ka operācija mani vairs nevar glābt. Ziemu varbūt vēl ...
Krists saprata, ka Zaksam ir taisnība, un viņam nebija ko atbildēt.
Vairākkārt atnāca sanitārs un pārbaudīja ievainoto. Pievakarē Zakss sāka murgot. Pirms pusnakts viņš nomira.
Tajā naktī rota pabeidza ierakumus.
Krists atgriezās no rakšanas noguris un sasvīdis. Viņam gribējās gulēt. Apskatījies visapkārt, viņš novilka mēteli, nosvieda to uz grīdas un izstiepās blakus nārai, uz kuras gulēja Zakss, auksts un mierīgs kā apstājies pulkstenis.
Miegā Krists juta, ka viņu apskalo salti un melni ūdeņi.
Viņš atmodās un sajuta asas sāpes mugurā, kreisajā kājā un kreisā gurna nervā. Saņēmis visus spēkus, viņš piecēlās, bet nevarēja atliekties taisns. Kaut kas naktī bija saliecis viņu un viņa kāju. Mēģināja izslieties, bet sāpēs aizrāvās elpa un noreiba galva.
Tā viņš arī pagaidām palika. Līks, sāpēs griežot zobus, klibodams un lādēdamies viņš rīkoja Zaksa aprakšanu.
Sanitārs gribēja ierīvēt iekaisušos muskuļus un nervu ar degvīnu, bet Krists to aiztrieca pie visiem velniem, izdzēra degvīnu, pateica, ka muskuļus un tamlīdzīgus sīkumus ārstēšot pēc kara — Ķemeros.
Tajā naktī uz visiem laikiem nomira Kinoaktieris un piedzima Līkais, kā tagad rota sāka saukt Kristu. Kad puiši uzzināja no Avēna, kā Krists sabojājis savus locekļus, tie pievēra acis, it kā spilgts saules stars pēkšņi pārskrietu pār purvu.
— Ja kāds ir liels, tad tas ir viņš, — raugoties uz dubļainajām kājām, runāja Apsītis. Viņam gribējās teikt, ka viņš ir Krista dēļ ar mieru atdot savu dzīvību, bet saprata, ka tas nav nekas, ka šodien un turpmāk ikviens ļausies par katru Krista vārdu sadedzināt sevi uz lēnas uguns, un tādēļ klusēja.
Pēc Zaksa apbedīšanas divas puslīdz saulainas dienas pagāja klusi un mierīgi. Rota apžuva. Sala vairs tā nerēja, mazinājās kāss.
Trešās dienas rītā, nokrita pieci artilērijas šāviņi. Krists saprata, ka Salu piešauj. Viņš apkliboja ierakumus un brīdināja, bet puiši jau paši bija sapratuši.
Piezvanīja arī uz štābu.
Tur ieteica uzmanīties un vajadzības gadījumā piedāvāja ložmetēju un artilērijas atbalstu no upes puses. Signāls — divas zaļas raķetes.
Līcis izziņoja trauksmi. Visu dienu nekas nenotika. Vakarā sāka vārīties. Gaiss kļuva melns un smirdēja. Zeme vaidēja un atvērtām krāteru mutēm kā milzīgām, melnām vātīm kampa gaisu un rīstījās. Veco ierakumu vairākās vietās aizbēra, tomēr upuru skaits bija mazs, jo ļaudis pa Salu bija izkārtojušies reti. Četrus kontuzēja un apbēra, divus nosita.
Ar tumsu artilērija apklusa.
Ložmetēju un mīnu viesuļuguns atbalstīti, sāka nākt uzbrukumu viļņi.
Nakts bija tumša un siltas miglas pilna.
Krists staigāja apkārt un izkliedza pavēles. Viņš lādējās. Visvairāk par to, ka, uzbrucējus tikpat kā neredzēja, tikai juta, ka to ir pilns purvs.
No sākuma Krists turēja gaisā vienu raķeti. Migla bija smaga un bieza un apēda daudz gaismas. Tad Krists pavēlēja šaut pa divi raķetēm uzreiz un, kad uzbrukuma intensitāte pieauga, — pa trim. Puiši strādāja labi, sevišķi ložmetējnieki. Ejot gar ceturto ložmetēju, Krists izdzirda, ka Oliņš šaujot pilnā balsī dzied: — Kvadrātsakne no viens ir viens... Kvadrātsakne no viens ir viens ... Kvadrātsakne no viens ir viens ...
Apmēram simt metru no Salas notika dīvaina kustība. Tumši cilvēku silueti cēlās un krita. Kā leļļu teātrī. Bet tas bija nāves teātris.
Pēc katra atsista uzbrukuma viļņa pastiprinājās mīnas. Pa gaisu svaidījās uguns, dzelzs, zeme, akmeņi un koka gabali.
Kāda šķemba noskrēja Kristam gar labo vaigu un norāva ādu. Viņš pavilka ar roku un juta asinis.
Nākošajā solī viņš dabūja pa labo ausi spēcīgu belzienu, kas sašūpoja visu ķermeni, bet nenogāza. Tas bija tikai liels zemes gabals. Vaigs dega, auss skanēja, it kā galvā kāds sistu vara katlu.
Viņu parāva. Krists atskatījās un ieraudzīja, ka blakus stāv Līcis un kaut ko kliedz, bet viņš nekā nedzirdēja.
Tad Krists pievērsa Līcim kreiso ausi. Izrādījās, ka draud aptrūkt gaismas raķešu.
— Šaujiet pa vienai! Papildām trieciet gaisā signālraķetes — to mums, liekas, ir gana. Tikai ne zaļās.
Līcis aizgāja.
Pagāja stunda. Varbūt divas. Līcis ziņoja, ka arī signālraķešu krājumi iet uz beigām.
Seržants bija mierīgs. Kristam gribējās trakot, bet Līča miers to savaldīja. Viņš atspiedās pret ierakuma malu un ar plaukstu norausa no sejas asinis. Uz rokas palika tumši traipi. «Kādēļ asinis ir sarkanas tikai saulē?» viņam ienāca prātā. Tātad tagad būs tumsa, un tumsa ir tas burvju mētelis kas vajadzīgs ienaidniekam. Kad viņš bija mazs, māte viņu sūtīja pagrabā pēc ievārījuma. Viņam gribējās ievārījuma, bet bija bail tumsas. Kad iegāja pagrabā, varēja dzirdēt, ka blakus dzīvoklī spēlēja klavieres. Vai tagad kaut kur ir dzīvokļi, kuros spēlē klavieres? Krists ieraudzīja savā priekšā akmeni, pacēla un aizmeta tālu projām.
Tad viņš saprata, ka Līcis gaida atbildi. Visa rota gaida atbildi. Kaut kur tepat zem zemes arī Pliens gaida atbildi. Nezin vai Oliņš joprojām dzied — kvadrātsakne no viens ir viens? Zakss ir miris, un visi pulksteņi apstājušies ...
Mutē iesūcās asinis. Izspļāva. Tad pievēra vēl nesadzijušos, kreveļainos plakstus, atvēra atkal un, kā pats sev iestāstot, runāja:
— Kad mums vairs nebūs nevienas raķetes, tad lai ložmetēji pa pāriem pārmaiņus un bez apstājas ņem piešauto krustojumu. Ne sekundes pārtraukuma ... Ne pussekundes... Nemaz ... Arī automāti ... Vienmērīgi un biezi. Jāuzceļ siena. Bieza siena ... Līdz pēdējai lodei... Ka ne pele, ne ods... Rokas granātas pa tvērienam. Daudz, daudz rokas granātu. Viss ...
Līcis pielika roku pie cepures un aizgāja.
Krists apgriezās, atspiedās uz elkoņa un, rūpīgi mērķēdams, izšāva visu pistoles aptveri, apmainīja un šāva atkal. Gaismas tomēr nepietrūka. Saliniekiem nāca palīgā debesis.
Viskarstākajā elles jūklī brauca pāri divplākšņu lidmašīna; tādas virs purva lidoja bieži. Lidotājs, vērojot signālraķešu trakošanu, acīm redzot, saprata, kas par lietu, un izkāra četras krāšņas spuldzes. Viss purvs nodrebēja gaismas varenumā.
— Urā! — kliedza uz Salas.
— Lai dzīvo tautu un ieroču draudzība!
— Lai dzīvo gaisa karalis — mazais divplāksnis!
— Lai dzīvo kolhoznieks un viņa pilots!
— Lai dzīvo U-2!
— Urā! — daži svieda gaisā cepures.
Krists, pagriezies pret ienaidnieku, smējās.
Divplāksnis uzņēmās sardzi par Salu. Līdzko viens raķešu izlaidums taisījās dzist, tas parādījās no jauna un izkāra citu sēriju.
Blāzmoja jau rīta krēsla, kad lidmašīna nolaidās pavisam zemu, apmeta loku, lidotājs pārliecās pāri malai, pamāja ar roku un aizlidoja.
Tad arī beidzās kauja. Ap Salu gulēja līķu valnis.
Salinieki savus kritušos apraka. Ievainotos evakuēja. Ierakumos kļuva vēl retāk un vēl smagāk. Kurls ar labo ausi, pāršķeltu vaigu, Krists kliboja pa garajiem ierakumiem un bija apmierināts. Viņš bija noturējies.
Lielajam uzbrukumam sekoja klusas dienas. Uz kādu laiku ienaidnieks bija izdziedināts.
Krists pieprasīja lielāku daudzumu individuālo mīnu un pārmīnēja purvu. Šad tad naktīs varēja dzirdēt, ka uzsprāgst gaisā vācu izlūki, kas mēģināja pielīst klāt.
Mākoņi izklīda. Dažas dienas pieturējās saulainas. Zemes virsslāņi apžuva. Dubļi palika vienīgi eju dibenā. Lai varētu apžāvēt arī kājas, puiši tās saslēja gar ierakuma malām gaisā un sēdēja tā stundām, skatoties saulē, kuras smaidam bija jau rudenīga pieskaņa.
Toties naktis uznāca ļoti aukstas un lika klabināt zobus. Vakaros cēlās migla, un tas saltumu vēl palielināja. Guļot puiši spiedās kopā kā meža zvēri un tomēr sala. Daudz debatēja par to, kas ir labāk: siltas un slapjas naktis vai sausas un aukstas.
Krists dabūja angīnu un aizsmaka. Tagad viņš runāja šņācot, bet, kad noskaitās, tad ķērca kā vārna. Apdedzinātās acis niezēja, un, nepārtraukti kasot, viņš neļāva tām sadzīt. Sanitārs bija ar viņu mūžīgā karā.
Varbūt no salšanas vai citiem kādiem iemesliem rotā parādījās augoņi. Kristam tie izsitās uz kakla, sejas un kāju stilbiem.
Dienas pilēja lēni un ļauni kā no indes trauka. Rota alka ienaidnieka, kur izgāzt dusmas un īgnumu, bet ienaidnieks nerādījās.
Visu šo laiku, kamēr atradās uz Salas, Krists ne reizes nebija atcerējies Zigrīdu. Tagad viņš bieži sapnī ar to dejoja un sarunājās. Avēns gan apgalvoja, ka Krists pa miegam vaidot.
Kad Līcis stāvēja sardzē, Krists mīlēja sēdēt puišu alās un klausīties stāstus par siltiem ēdieniem, alkoholu, ugunskuru un nodegušo Pētera baznīcas torni.
Oliņš aizsmakušā dzērāja balsī dziedāja paša sacerētus tango tekstus par tropiskām zemēm.
Bet nevienam nekad neienāca pat prātā, ka šodien viņu vieta varētu būt arī kaut kur citur, nevis uz šīs Salas. Informāciju par vispārējo frontes stāvokli Avēns ik dienas saņēma pa savu vadu. To noklausījušies, puiši noteica: — Tā tam jābūt... — Kādu dienu Līcis sacīja pavāram:
— Tagad Krists ar savu rotu var iet ellē un cauri sienai...
Purvā sagāztie vācieši arvien vairāk un vairāk puva un smirdēja, bet arī pie tā pierada. Snaiperu upuru nebija. Slēpšanās māksla bija apgūta pilnīgi.
Laika rēķins sajuka. Neviens nevarēja pateikt, cik ilgi viņi jau ir uz Salas. Varbūt mēnesi ... Varbūt gadu ... Artilērijas kanonāde nāca arvien tuvāk un tuvāk, bet to neievēroja.
Tad vairākas naktis no vietas vācieši atkal līda uz Salu, bet mazās izlūku grupās. Tagad tos pielaida pavisam tuvu un tad noguldīja. Arī tā bija izprieca.
Tieši trīsdesmitās dienas rītā reizē ar saules lēktu aiz meža tūkstoš lauvu balsī ierēcās līdz šim nedzirdēta artilērija. Daži pārlidojumi krita gandrīz uz Salas. Krists atmodās kā no miega un atcerējās Pliena stāstu. Viņš piezvanīja uz štābu un pieprasīja, lai ar radistu palīdzību novērš no viņa pašu ieročus. Avēnam un Līcim nāca klāt jauna nodarbošanās: neredzamās aiz meža artilērijas uguns koriģēšana. Trīs dienas neredzamie lauvas plosīja mežu. Krista rota, sēžot savā ložā, skatījās varenajā izrādē un slēdza derības uz tabaku un cukuru. Ceturtajā dienā mežs padevās un pacēla pret debesīm apcirstās bezlapu rokas. Viss apklusa.
Neviena mīna vairs nekrita uz Salas, neviena lode vairs nesvilpa pāri. Oliņš nenocietās un pabāza galvu. Neviens uz viņu nešāva. Krists sodīja Oliņu ar piecām sardzes reizēm ārpus kārtas.
Naktī pienāca štāba pavēle: kara darbība purva rajonā izbeigta. Atstāt Salu. Pāriet līdzšinējo neitrālo joslu. Iziet cauri mežam. Krustot ieleju un pievienoties pulkam 148. augstienē.
Puiši saskatījās un jutās neveikli. Gribējās kaut ko teikt, bet viss likās mazsvarīgs.
Kā ogļrači, kas gadiem ilgi dzīvojuši zem zemes, viņi izkāpa no Ierakuma un baidījās atliekt augumus, neticēdami, ka tas izdosies. Ātri savāca malku un sakūra ugunskuru, par ko bija domāts tik daudz nakšu. Pirkstiem patika tvert asās liesmas un sajust karstumu.
Ar pirmo rīta blāzmu ieradās pulka sakarnieki un noņēma vadu. Tad arī rota posās ceļā.

4

Saules apspīdēti, viņi iegāja meža un saka kāpt kalnā. Tas nebija viegli, jo kājas bija atradušas staigāt. Artilērijas viesuļuguns savandītie un salauzītie meža milzeņi gulēja cits pār citu un izveidoja kaut ko līdzīgu tanku aizsprostam.
Lādēdams savu kāju, Krists kāpelēja pa stumbriem un centās neatpalikt no rotas, ko veda Līcis.
Pēkšņi no daudzām mutēm atskanēja neapvaldīts prieka kliedziens.
— Smiltis! Smiltis!
Lecot pāri kokiem, visi traucās uz priekšu. Krists pakāpās uz celma un pūlējās saskatīt satraukuma cēloņus. Šāviņu savandītā kalnu kraujā purva cilvēki bija pamanījuši baltas, vizošas smiltis. Viņi skrēja turp un metās kā uz dārga un maiga austrumzemju paklāja. Cietie un sausie graudi bira no vienas saujas otrā, klusu čaukstēja un stāstīja par dzīvi, kuru viņi vēl dzīvos ... dzīvos ... dzīvos ...
Krists atgāja sāņus un apsēdās uz apdegušas egles. Viņš skatījās savos ļaudīs un pēkšņi jutās noguris. Atgriezās uz purva pusi un atcerējās Plienu. Pliens viņam bija uzvēlis plecos kalnu un licis iznest cauri purvam. Un viņš bija iznesis. Tagad mazliet sāpēja kauli. Bet ne viņš viens bija nesis... Lūk, viņi — milži, kas tagad kā bērni priecājās par sausām smiltīm.

Ielejā, kas bija jākrusto, tecēja upe. Krists lika Līcim apturēt rotu un ļaut puišiem tanī nomazgāties.
Klusā atvara malā gulēja veca, melna sieksta. Krists izģērbās un uzkāpa uz tās. Noliecies ieraudzīja ūdens atspīdumā sakropļoto seju un stāvu. Viņš pieliecās tuvu, tuvu ūdens līmenim.
— Nemaz nemanīju, kad tas viss notika, — viņš runāja pats sev.
— Tāpat kā nemanījāt, kad izaugāt par karavīru, — sacīja Līcis, stāvot atvarā līdz kaklam.
Netālu uz akmens nolaidās cielaviņa un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.

5

148. augstiene ziedēja savā zaļumā. Krūmu un priežu zaru vainagu apslēpti, tur kustējās cilvēki. Smaržoja vīstošas bērzu lapas, sveķi un sīvā, rūsu nīstošā ieroču eļļa. Biezā krūmājā ielīdusi, kūpēja plata telts. Tās vidū skalojās ūdens, skanēja skārda trauki, un durvis elpoja karstu tvaiku ... Pa visu pakalnu izsētās grupās sēdēja puiši izjauktu ieroču vidū un skatījās saulē caur savu šauteņu stobriem. Līdz ar eļļotu pakulu saišķiem viņi aizsvieda projām vakardienas smagumu, kas lēni pārvērtās atmiņu stāstos.
Augstienes ziemeļu malā arī artilēristi tīrīja varenos draugus un lēja tiem virsū spēcīgas ūdens šaltis. Purvs vēl sīksti turējās ar dubļu rokām pie riteņiem un stobriem, līdz pamazām nogura, pārvērtās tumšā straumē un aizplūda uz leju vai arī saira putekļos un izsējās lēnajā vēja elpā, kas gāja no dienvidiem uz ziemeļiem. Varenie tērauda zvēri klusi gulēja saulē kā milzīgi kaķi, kas ļauj sevi glāstīt. Pašapzinīgu mieru elpoja melnie stobri, bet tas bija uzvarējuša lauvas miers, kas mirkli sakārtojās nākošajam briesmīgajam rēcienam.
Kaut kur iedziedājās zāģis. Krita koks. Atskanēja nosvērti un droši — kā namdara cirvja cirtieni.
Ielejā ganījās zirgi.
Pienāca vēl dažas aizkavējušās apakšvienības. Pati pēdējā tuvojās kāda neliela cilvēku grupa.
Milzīgas priedes ēnā uz tikko pagatavota soliņa sēdēja majors Strads un pētīja karti. Tur, sīkās zīmēs ietverti, viņa priekšā gulēja lauki, meži, ezeri un upes. Pāri tiem uz rietumiem rādīja sarkanas bultas. Gausām kustībām viņš atlocīja karti plašāk un pameta acis uz bāli zaļgano purva zīmējumu.
Ienāca prātā tēva — lauku skolotāja sen, sen teiktie vārdi:
— Ja tu droši iesi savu ceļu, tavā priekšā pašķirsies meži, nolieksies kalni un pavērsies purvi.
Starp kokiem parādījās meitene sanitāres apģērbā, piegāja pie majora un sveicināja.
Strads pacēla galvu. Dziļi iekaisušās acis, kurās vēl tagad bija samanāms daudzu negulētu nakšu melnums, jautādamas vērās meitenē. Tā piesarka un jautāja, vai nevar satikt jaunāko leitnantu Kristu.
Karavīrs pasmaidīja — varbūt par to, ka viņa piesarka, varbūt par to, ka viņa bija tik jauna un izskatījās labi.
— Tagad Krists ir leitnants. Viņam šodien jābūt šeit. Uzkavējieties kaut kur tuvumā!
Sanitāre pateicās un gribēja iet.
— Kā jūs sauc? Meitene atgriezās.
— Zigrīda.
— Labi.
Viņa vēl nepaspēja aiziet, kad uz taciņas parādījās karavīrs. Sargkareivis to aizturēja, bet viņš pateica caurlaidi un nāca tuvāk. Kaut kas Zigrīdu atturēja, un viņa sāka vērot.
Tas bija nopietns vīrs apdriskātā komandiera tērpā un sašautā bruņu cepurē. Salīcis uz priekšu, viņš ar kreiso kāju kliboja.
Kad pienāca tuvāk, varēja redzēt, ka tā iekaisušās acis bez skropstām un seja nesadzijušu rētu un tumšu ēnu izvagota.
Nācējs apstājās dažu solu atstatumā un izliecās mazliet taisnāks. Sveicināja.
Majors piecēlās un uzmanīgi vēroja.
— Jūs?
Tikai tagad Krists aptvēra, ka viņu vairs nepazīst.
— Jaunākais leitnants Krists, septītās rotas komandieris. Saskaņā ar pavēli rota ir šeit, — aizsmakusi balss šņāca.
— Tiešām Krists ... — Strads stiepa roku. Zigrīda metās starpā.
Pāris vingriem soļiem viņa atradās pie Krista. Pacēla rokas, gribēja apkampt, lupas atvērās saucienam, bet tad apstājās. Rokas lēni nolaidās uz Krista pleciem. Pacēlusies uz pirkstu galiem, viņa pielika savu seju gandrīz klāt Krista sejai, it kā gribēdama pārliecināties, vai tas tiešām ir viņš.
— Mīļais ... Es tevi nepazinu ... Bet tas nekas ... Vai ne? Tas nekas ...
Mazliet samulsis, majors devās projām. — Tas nekas, — viņš atkārtoja, — rūdījuma sārņi noies, un tad man būs vēl viens liela kaluma vīrs vairāk.
Kaut kur sāka spēlēt harmonikas — zīme, ka vienība atpūtā.