1959. gada rudenī, gandrīz pēc 20 gadu ilgas prombūtnes, es atgriezos Rīgā. kur esmu dzimis un pavadījis visu savu mūžu, ja neskaita trīs gadu periodu no 1915. gada līdz 1918. gadam. Šajos gados es, sākumā, būdams evakuētā Rīgas politehniskā institūta students, dzīvoju Maskavā, vēlāk, kļuvis par karaskolas junkuru, un pēc Oktobra revolūcijas — par rūpnīcas “Treugoļņik” eļļotāju —  Ļeņingradā.
Vēlāk, es atsāku studijas Latvijas universitātes ķīmijas fakultātē, ko beidzu 1925. gadā. Vienlaikus kopš 1920. gada strādāju Latvijas ārlietu ministrijā, sākumā, uzskatot šo darbu tikai par pagaidu iztikas līdzekļu avotu. Taču pēc universitātes beigšanas, es paliku tai pašā resorā, ko biju paspējis iemīlēt un, kur nostrādāju 20 gadus, sākumā, ieņemdams nodaļas priekšnieka, pēc tam departamenta direktora un ģenerālsekretāra amatu.
1936. gadā K. Ulmanis, kļuvis par Latvijas republikas prezidentu, iecēla mani ārlietu ministra amatā. Ar Ulmani biju pazīstams kopš 1924. gada, kad viņam tika uzdots vadīt Latvijas delegāciju ar Igauniju noslēgtās muitas ūnijas realizēšanai. Vēlāk to pārveidoja par saimniecisko līgumu komisiju. Mani iecēla par šīs delegācijas sekretāru, un vairāk nekā 10 gadus, es strādāju ciešā kontaktā ar  K.Ulmani.
1934.gada 15.maijā Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu. Līdz 1936, gadam viņš, tāpat kā agrāk, ieņēma ministru prezidenta amatu, paturot savās rokās arī ārlietu ministra portfeli. Es tai laikā biju AM ģenerālsekretārs un, tā kā Ulmanis man uzticējās, es faktiski vadīju visu ministrijas darbu. Kļuvis par ārlietu ministru, es šai amatā nostrādāju līdz 1940.gada jūnijam, kad toreizējā Latvijas valdība nolika, sava pilnvaras. Nedaudz vēlāk Latvija iestājās Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.
Kopā ar sievu un bērniem mani izsūtīja uz Voroņežu. Tur es nostrādāju apmēram vienu gadu svešvalodu skolotāju institūtā, bet 1941.gada 26.jūnijā mani apcietināja, un es pavadīju dažādos cietumos vairāk nekā 13 gadus. Tāds pats liktenis piemeklēja arī manu dzīvesbiedri.
Ja tagad, pēc 20 gadiem, es atgādinu šos notikumus, tad tikai tāpēc, ka gribu, lai lasītāji saprastu, ka mēs — mana dzīvesbiedre un es - pārdzīvojām daudz bēdu, un ka man bija iespēja, tiesa, to gan nebiju izvēlējies labprātīgi, trīspadsmit gadus pārdomāt, un pārdomāt ar slimīgu intensitāti bezgala daudz jautājumu, kas attiecās ne tikai uz šauriem personiskiem pārdzīvojumiem, bet daudz lielākā mērā uz manas tautas, Baltijas tautu un to kaimiņu likteni, Eiropas politiku, vecās pasaules pagātni un nākotni, uz nākamo, jauno laikmetu.
Kad 1954.gadā mūs pirms termiņa atbrīvoja no Berijas laika cilvēku piespriestā 25 gadu ieslodzījuma, liktenis mūs aizveda senajā pilsētā Vladimirā pie Kļazmas. Tai laikā mums vēl nebija tiesību atgriezties dzimtajā Latvijā, un mums vajadzēja iekārtoties darbā un sākt dzīvi no jauna pilnīgi nepazīstamā pilsētā.
Šeit būtu nevietā sīkāk pakavēties pie mūsu piecus gadus ilgās dzīves Vladimirā, īsi pateikšu, ka strādāju par tulkotāju visiem pazīstamajā Vladimiras traktoru rūpnīcā, bet mana dzīvesbiedre bija klavieru skolotāja bērnu mūzikas skolā  un vadīja  rūpnīcas "Avtopribor" māksliniecisko pašdarbību un pēdējā laikā — pašdarbnieku solistu grupu tai pašā traktoru rūpnīcā.
Runājot par mūsu dzīves “Vladimiras periodu”, es nevaru neatzīmēt, cik draudzīgi un sirsnīgi pret mums izturējās visi padomju ļaudis, ar kuriem sastapāmies darbā un privātajā dzīvē. Mums nebija nekādu ilūziju par mūsu jauno dzīves vietu, mēs varējām domāt, ka pret mums izturēsies ar neuzticību vai vismaz atturīgi. Mēs taču bijām cilvēki no “citas pasaules” un, ja neskaita neilgo uzturēšanos Voroņežā, pavisam sveši padomju īstenībai; mūsu dzīves uzskati pašos pamatos atšķīrās no mūsu jauno biedru pasaules uzskata; turklāt visi zināja, ka mēs bijām represēti.
Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Drīz mēs kļuvām par parastiem Vladimiras iedzīvotājiem, iemantojām draudzību un cieņu “traktoru kvartālā”, ko tur sauca par “Vspoļji”, aklimatizējāmies darba biedru vidū un pilsētas dzīves apstākļos. Vēl tagad, atceroties Vladimirā pavadītos gadus, mēs tos dēvējam par “laimīgo Vladimiras laiku”. Vladimira atgrieza mūs sabiedriskajā dzīvē pēc trīspadsmit vientulībā pavadītiem gadiem. Vladimira parādīja mums krievu padomju cilvēka seju un lika to iemīlēt.
Tagad, kad atceros pirmspadomju Latvijā kultivēto attieksmi pret Padomju Savienību, neuzticēšanos, kam pievienojās iedomāts pārākums un bailes, man ir kauns par mūsu tā laika šauro, mietpilsonisko apvārsni.
Latviešu tauta (es runāju tieši par tautu) vienmēr centusies pamatot savu pastāvēšanu uz trim principiem: nācijas dzīvo spēku saglabāšanu, mieru un materiālu labklājību. Šie trīs. principi pilnīgi atbilst citu Padomju Savienības tautu centieniem un tām idejām, uz kurām balstās padomju sabiedrība. Drīz es par to pilnīgi pārliecinājos.
Lai cik labi bija Vladimirā, taču dzimtene ir stiprs magnēts. Kad 1959. gadā atcēla mums noteikto aizliegumu dzīvot Latvijā, mēs, izmantojot pirmo izdevību, atgriezāmies Rīgā. Šķirties no Vladimiras nebija viegli, jo vairāk tāpēc, ka es paredzēju daudzās grūtības, ar ko mums nāksies sadurties Latvijā. Es sapratu, ka tur mēs nevarēsim tik vienkārši kļūt par “saviem ļaudīm”, kā tas bija Vladimirā, ka uz mums raudzīsies kā uz “bijušajiem”, dažs ar neuzticību, dažs ar naidu, bet lielākā daļa — vienaldzīgi.
Katram saprotama dziļā interese, ar kādu cilvēks pēc daudzu gadu prombūtnes aplūko pilsētu, kur viņš pavadījis bērnību, jaunību, visu savu mūžu, kur viņš strādājis, pārdzīvojis priekus un bēdas. Man jau bija izdevība apmeklēt Latviju 1956.--1958. gadā vasaras atvaļinājumu laikā. Es jau zināju, kādas pārmaiņas notikušas manas dzimtenes dzīvē. Taču doma, ka mēs būsim lieki, neatstāja mani. Un, lūk, es atkal esmu Rīgā.
Pilsētas centrā nav gandrīz nekādu pārmaiņu, tikai dažās vietās ierīkoti skvēri — tur, kur bumbas vai šāviņi kara laikā izpostījuši namus. Ēku, kurā es nostrādāju 20. gadus, tagad aizņem Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja. Acīs dūrās dzīvā satiksme ielas, milzums gājēju, daudz mašīnu un trolejbusu, kuru agrāk nebija. Toties nomales pilnīgi pārvērtušās. Tur izauguši jauni kvartāli.
Visvairāk mani pārsteidza intensīvā kultūras dzīve Rīgā. Skolu skaits pieaudzis. Līdzās universitātei, kurā salīdzinājumā - ar trīsdesmitajiem gadiem mācās pusotras reizes vairāk studentu, darbojas politehniskais, medicīnas un citi institūti. Nodibināta Zinātņu akadēmija ar daudziem institūtiem. Daudzi vecie profesori apstiprināja, ka zinātnisko pētījumu jomā pašreizējie apstākļi ir nesalīdzināmi labvēlīgāki nekā agrākajā Latvijā. Teātri, opera, balets un kino nevar sūdzēties par tukšām zālēm. Grāmatu tirdzniecību ne mazākā mērā nevar salīdzināt ar to, kāda tā bija trīsdesmitajos gados. Kā piemēru gribētos atzīmēt, ka Homēra “Iliādas” latviešu tulkojumu, ko izdeva 10.000 eksemplāru metienā, izpārdeva divās dienās! Tiek laisti klajā brīnišķīgi ģeogrāfiski un etnogrāfiski izdevumi, kas veltīti latviešu tautas pagātnei un tagadnei.
Pirmās dienas pēc atgriešanas Rīgā pagāja, meklējot darbu, apciemojot paziņas, kuru bija palicis tik maz, ļaujoties smeldzošām atmiņām. Sākumā es sapņoju par atpūtu, par klusu, vērojošu dzīvi. Taču reālā dzīve, it īpaši vētrainā, straujā padomju īstenība, valdonīgi prasa atteikties no vientulības. Es sapratu, ka man ne tikai jādzīvo, bet arī jāpārdzīvo, nav jāpaliek savu personisko pārdzīvojumu lokā, bet gan jādzīvo līdzi tam, kas saviļņo visus pilsoņus, visu sabiedrību.
Man prieks, ka mani paredzējumi izrādījušies nepamatoti. Aizritējis pavisam īss laiks kopš mūsu atgriešanās Rīgā, bet mēs abi jau esam iekļāvušies jaunās dzīves ritmā, kas tik stipri atšķiras no tās Rīgas kādu es atceros agrākajos divos gadu   desmitos.
Tulkodams Latvijas valsts izdevniecībai un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas “Vēstīm”, es bieži izmantoju akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas fondus. Tur es nejauši atradu avīzes, ko izdod latviešu emigranti. Viegli saprast ar kādu saviļņojumu es ņēmu rokās ārzemju periodiskos izdevumus latviešu valodā, kuros sastapu pazīstamus vārdus, to cilvēku vārdus, kuriem biju personiski pazīstams, ar kuriem tajos senajos gados mani saistīja  draudzīgas attiecības.
Kā radās latviešu emigrācija? Es domāju, ka daļēji tā ir sekas tiem, pārmērīgi nežēlīgajiem pasākumiem, ko 1940.gadā Baltijas republikās, bez šaubām, ar Staļina piekrišanu, veica viņa tuvākie līdzstrādnieki un to gribas izpildītāji. Kad 1944. gadā hitleriešu karaspēks, saņemdams Padomju Armijas triecienus, atstāja Baltiju, daudzi latvieši, igauņi un lietuvieši devās projām no dzimtās zemes. Vieni no tiem baidījās no atmaksas par sadarbošanos ar okupācijas iestādēm, otri to darīja, hitleriešu draudu ietekmēti vai pierunāti. Trešie — lielie fabrikanti, tirgotāji un bagātie lielsaimnieki — negribēja samierināties ar sociālajām pārmaiņām. Emigrantu, pareizāk sakot, bēgļu vidū bija arī daudz tādu cilvēku, kas bija tikai iebiedēti un aizbrauca, baidīdamies no “boļševikiem”. Šīs balles (tagad tas ir absolūti skaidri redzams)   nebija pamatotas, tās bija neapdomības, panikas, psihozes rezultāts.
Esmu sastapies ar daudzām personām, kam bija pilnīgs pamats bažīties par savu likteni pēc Padomju Armijas atgriešanās, bet kas tomēr bija nolēmušas palikt dzimtenē. Un ko mēs redzam? Neviens no viņiem nav cietis, ja neskaitām īslaicīgu apcietināšanu, kas dažos gadījumos izdarīta, lai noskaidrotu attiecīgās personas darbību vācu okupācijas laikā. Tikai emigrantu vadītāji un ne visai godīgi Rietumu žurnālisti vēl tagad joprojām klaigā par “deportācijām”, kaut gan visi nepamatoti izsūtītie jau sen ir atgriezušies, ieskaitot pat amnestētos leģionārus un policistus, kas kalpoja  hitleriešiem.
Kad es brīvajā laikā soli pa solim iepazinos ar emigrantu likteni un ideoloģiju, man neviļus atausa atmiņā tāla pagātne, trīsdesmito gadu sākums, kad es Latvijas delegācijas sastāvā pirmo reizi piedalījos Tautu savienības darbā. Tautu savienībā dažreiz izskatīja arī dažus emigrantu jautājumus, galvenokārt tādus, kas bija saistīti ar panīkstošo Nansena organizāciju, kura, kā zināms, tika izveidota, lai palīdzētu krievu emigrantiem, taču, šim jautājumam pakāpeniski zaudējot aktualitāti, kļuva par centru, uz kurieni sūtīja visas daudzu tautību emigrantu lielas un mazas lietas. Atceros, cik neapskaužams liktenis bija šiem cilvēkiem, par kuriem neviens īsti negribēja interesēties.
Jau toreiz es sapratu, bet tagad esmu galīgi pārliecinājies, ka emigrācija tikai tādā gadījumā ir dzīvot spējīga parādība, ja tā aizstāv progresīvas idejas, nākotnes idejas, bet nevis atmirstošas idejas, pagātnes idejas. Tikai tai gadījumā, ja emigrants dzīvām saitēm ir saistīts ar savu tautu un iet kopsolī ar savu tautu uz priekšu, viņš cīnās par dzīvu ideju; pretējā gadījumā viņš ir tikai pagātnes lauska, ko lēnām pārklāj smiltis no neapturamā vēstures smilšu pulksteņa, atmiņu objekts un subjekts.
Kad es domāju par latviešu emigrantu stāvokli, mani pārņēma grūtsirdība. Viņi, mani tautieši, lielākoties taču atstāja dzimteni nevis idejiska pamudinājuma, bet baiļu vai izmisuma dēļ. Tautas lielum lielais vairākums palika dzimtajā zemē. Bet, tā kā viņi bija aizbraukuši, viņiem gribot negribot bija jāmeklē attaisnojumi, jārada sev kaut kāds dzīves mērķis. Un dabiski, ka attaisnojumus varēja rast tikai ienaidā pret padomju iekārtu, bet mērķi — agrāko apstākļu restaurācijā. Tāpēc viņi kļuva par ieroci latviešu tautas nelabvēļu, Padomju Savienības ienaidnieku rokās.
Ar amerikāņu valdošo aprindu ziņu un, spriežot pēc visa, arī pēc to iniciatīvas Baltijas emigranti apvienojās ar tautas demokrātijas valstu emigrantiem tā dēvētajā “sagūstīto Eiropas nāciju asamblejā”. Man bija izdevība iepazīties ar šās asamblejas preses izdevumu, ar numuru, kas laists klajā sakarā ar “paverdzināto nāciju nedēļu”, ko ik gadus jūlijā proklamē ASV prezidents uz kongresa rezolūcijas pamata.
Par ko tajā ir runa? Lūk. viens no vistipiskākajiem asamblejas vadītāju spriedelējumiem sakarā ar tā dēvēto Berlīnes krīzi,   spriedelējums, kas skaidri atspoguļo tās iedvesmotāju domas.
“Paceļot jautājumu par sagūstīto nāciju brīvību un neatkarību Amerikas Savienoto Valstu un to sabiedroto (pasvītrojums mans. — V. M.) politiska mērķa līmenī, varētu vismaz atbalstīt cerības un pastiprināt savaldošo faktoru gaidāmajā noregulējumā (t.i., Berlīnes jautājuma noregulējumā).”
Lūk, kādā gaismā pēc tuvākas pārbaudes parādās skaļie vārdi par Amerikas Savienoto Valstu cenšanos aizstāvēt citu tautu brīvību! Viss ir daudz vienkāršāk. Emigrācija Savienotajām Valstīm ir vajadzīga kā sīknauda to politiskajā spēlē.
Viens no “sagūstīto Eiropas nāciju asamblejas” patroniem amerikāņu senators Duglass ieteic emigrantiem jau tagad domāt par federāciju (pēc Viduseiropas un Austrumeiropas “atbrīvošanas”), jo citādi “nav nākotnes    (pasvītrojums mans, — V. M.) mazo valstu grupai — ar 12, 20, 30 miljoniem iedzīvotāju — starp divām tādām varenām valstīm kā Vācija un Krievija”.
No amerikāņu senatora ir grūti prasīt, lai viņš zinātu Eiropas pēdējo 25 gadu vēsturi, bet paši “sagūstīto nāciju” pārstāvji to labi zina. Viņi zina, ka viņu zemes bija bandinieki pirmskara diplomātiskajā spēlē, ka ar tām Rietumos nepavisam nerēķinājās. Vai to ir aizmirsis “asamblejas” latviešu grupas vadītājs V. Māsēns — mans bijušais sekretārs, bet pēc tam Baltijas un Rietumu nodaļas priekšnieks ministrijā un delegācijas loceklis Tautu savienībā? Vai tiešām viņš, nebūdams vājš diplomāts, un tie, kas solidarizējas ar viņu, ir aizmirsuši, kā nomira Baltijas federācija, nemaz nepiedzimusi? Bet tā būtu aptvērusi tikai apmēram 7 miljonus iedzīvotāju, tātad būtu “bez nākotnes”, ja balstāmies uz senatora Duglasa viedokli. Vai Māsēns ir aizmirsis, kā, nepaguvis piedzimt, nomira pat tāds neliels pasākums kā Latvijas un Igaunijas muitas savienība? Un nomira tikai tāpēc, ka Rīgas tekstilfabrikanti nevarēja vienoties ar saviem igauņu brāļiem, bet Tallinas tirgoņi no Rīgas un tās ostas konkurences baidījās kā no nāves. Kāda tad jēga tiekties pēc federācijas no Baltijas līdz Adrijas un Melnajai jūrai! Tas viss ir fantāzija, ja ne sliktāk. Bīstama fantāzija, par kuru būtu jāsamaksā šādas federācijas tautām. Jo to ietekmētu lielvalsts, kas arī diktētu tai savu gribu un politiku. Apmēram tāpat Hitlers iedomājās “jauno Eiropu”, kurā valdītu “augstākā āriešu rase”. Bet Māsēns jau aizrunājies tiktāl, ka aicina “globālā karagājienā pret komunismu”.
Ja emigrantu vadītāji patiešām vēl jūtas saistīti ar savām tautām un nav tikai norūpējušies par savu personisko labklājību pie svešās bļodas gardumiem, tad viņiem būtu labāk atturēties no piedalīšanās viltus spēlē, kas nav devusi un nesola viņiem laurus nedz savu tautiešu, nedz amerikāņu tautas acīs.
Latviešu nācijas sabiedriskā attīstība patstāvīgas valsts apstākļos bija loti īslaicīga, tā ilga apmēram divus gadu desmitus. Šai laikā latviešu tautai kļuva skaidrs, cik nestabila ir buržuāziski demokrātiskā iekārta, kuras tālākais, es teiktu, likumsakarīgais posms bija autoritārais režīms jeb vienpersoniskā diktatūra.
Taču, spriežot pēc emigrantu preses rakstiem, tur nav vēlēšanās  reāli skatīties uz dzīvi. Tur negrib saprast, ka latviešu tautas sabiedriskā attīstība nav apstājusies, ka tā turpinās jaunos apstākļos (jau vairāk nekā divdesmit gadu, tas ir, jau tikpat ilgi, cik ilgi pastāvēja buržuāziskā Latvija, un cerības uz vecās iekārtas atjaunošanu var lolot tikai politiskā ziņā akli cilvēki.
Esmu dziļi pārliecināts, ka mazās tautas var nodrošināt savu nākotni tikai miera apstākļos. Lielām nācijām karš var nozīmēt ekonomisko, materiālo un kultūras spēku izsīkumu, bet mazajām tautām tas gandrīz visos gadījumos nozīmē bojā eju. Tāpēc nevar būt šaubu, ka tieši mazajām tautām jābūt sevišķi ieinteresētām miera saglabāšanā. Miers nodrošina tām pašu galveno — iespēju saglabāt tautas dzīvos spēkus un celt tās labklājību.
Cīņa par mieru — šī mūsdienu svarīgākā problēma — nav radusies pēdējos gados. Jau pirmais pasaules karš stipri aktivizēja mēģinājumus izslēgt karu kā starptautisku strīdu un nesaskaņu atrisināšanas līdzekli. Tai laikā sasauca atbruņošanās konferences, tika izveidots speciāls Tautu savienības orgāns, tika noslēgti vairāki līgumi valstu drošības pastiprināšanai, taču visas šīs pūles palika bez panākumiem.
Trīsdesmito gadu beigās, kad es sāku regulāri piedalīties Tautu savienības gadskārtējās asamblejās, atbruņošanās problēma faktiski vairs netika apspriesta. Lokarno līgums, Ženēvas protokols, Briāna — Kelloga pakts — tas viss šķita tāla, es teiktu, vēsturiska pagātne. Amerikas Savienotās Valstis turējās sāņus no pasaules konsolidācijas centieniem, Vācija izstājās no Tautu Savienības, Itālija sāka agresiju pret Abesīniju, Japāna nepiedalījās Tautu savienības darbā, Francijas savienības līgumu sistēma izira.
Pienāca 1936. —1938.gads — visapkaunojošākie gadi Tautu savienības vēsturē. Tieši šai periodā man kā ārlietu ministram bija jāpārstāv sava zeme Tautu savienības padome, kur bija ievēlēta Latvija. Šā orgāna galvenais uzdevums uz papīra bija sargāt mieru starp valstīm, teorētiski pat ar spēka palīdzību.
Bet agresijas lavīna pa to laiku vēlās uz priekšu . . , Spānija, Austrijas “anšluss” . . . Čehoslovākija, Japānas agresija pret Ķīnu. Bet Tautu savienības padome reģistrēja šos faktus, pieņemot vairāk vai mazāk solīdas rezolūcijas vai veicot nepilnīgus pasākumus, kā tas bija tad, kad Itālija uzbruka Abesīnijai, vai arī tad, kad tika pasludināta “neiejaukšanās” Spānijas pilsoņu karā. Man personiski bija jāpiedalās apakškomitejā, kas apsprieda Japānas agresiju, un es skaidri atceros, kā Idens un Ķīnas delegāts Vellingtons Kū strīdējās par formulējumiem, kuriem nebija reālas nozīmes, jo ne no viena nevarēja gaidīt militāru palīdzību pret agresoru. Vadot 1938.gada maijā Tautu savienības padomes 101. sesiju, es nolasīju rezolūciju, kurā faktiski bija atzīts fašistiskās Itālijas iebrukums Abesīnijā un tās okupācija.
Visos šajos agresijas atbalstīšanas gadījumos mazo, neitrālo valstu, tai skaitā arī Latvijas, sabiedriskā doma nepārprotami bija naidīgi noskaņota pret agresoru. Bet šo valstu atbildīgie vadītāji cītīgi atturējās no agresīvās politikas skaidras nosodīšanas un klusēja, zinādami, ka Rietumu lielvalstis negrib efektīvi rīkoties, lai aizstāvētu un atjaunotu mieru.
Šādā situācijā radās Ziemeļeiropas un Baltijas valstu neitralitātes centieni. Šīs valstis ar lielu interesi uzņēma Padomju Savienības piedāvājumu garantēt to neitralitāti, ar ko tā nāca klajā triju valstu — Padomju Savienības, Francijas un Anglijas — sarunās. Baltijas republikām 1938. gadā, protams, bija ļoti vēlams saņemt šādas garantijas ar Padomju Savienības un Vācijas parakstiem, piedaloties Anglijai un Francijai. Bija arī otra izeja — neitralitāti garantētu tikai Padomju Savienība, bet tas, pēc mūsu domām, būtu kaut kas līdzīgs militāram paktam, kas paredzētu Padomju Savienības vienpusēju palīdzību tai gadījumā, ja Baltijas valstu neitralitāti pārkāptu Vācija. Tas Baltijas valstu darbiniekiem likās nevēlams politisks izaicinājums jau galīgi mēra sajūtu zaudējušajam agresīvajam nacismam, nerunājot jau par to, ka Polija atteicās piedalīties jebkurā kombinācijā, kas būtu saistīta ar padomju karaspēka laišanu cauri tās teritorijai. Sarunas ievilkās, un 1938.gada dramatiskie notikumi Viduseiropā atbīdīja tās otrajā vietā. 1939.gadā sarunas starp Padomju Savienību. Angliju un Franciju iegāja jaunā fāzē, bet kara rats turpināja aizvien ātrāk griezties uz priekšu. Maija beigās Anglija un Francija iesniedza jaunus priekšlikumus, par kuriem mēs tieši netikām informēti, un kuros, jautājums par garantijām trim Baltijas republikām, ko padomju valdība uzskatīja par būtisku nepieciešamām, bija atstāts atklāts.
Vienlaikus ar sarunām Maskavā angļi veda slepenas sarunas ar Vāciju, par kurām neviens neko noteiktu nezināja. Bet jau tas vien, ka reizē tika vestas sarunas Maskavā un Berlīnē, ļoti izteiksmīgi liecināja, ka drošība Austrumeiropā joprojām ir apšaubāma vai pat apdraudēta. Visā Eiropā bija nervozs noskaņojums. Ziņojumi, ko es saņēmu no mūsu diplomātiskajiem pārstāvjiem rietumvalstu galvaspilsētās, bija neskaidri un pretrunīgi. Neviens neko skaidru un noteiktu nezināja, bet visi juta, ka starptautiskā atmosfēra atgādina tuvojošos negaisa mākoni, kurā ik brīdi var atplaiksnīt zibens.
Pirmais katastrofas apstiprinājums nāca 1939. gada 1. septembrī, kad hitleriskais karaspēks metās savā “zibeņkarā” pret Poliju.
Tātad nedz deklarācijas, nedz pakti, nedz diplomātiskie manevri nebija varējuši nodrošināt Eiropā mieru, un Vācijas agresija pret Poliju kļuva par otrā pasaules kara sākumu. Lai kā gribēdamas palikt sāņus no bruņotā konflikta, tajā tika ierautas gandrīz visas Eiropas mazās zemes, tai skaitā arī Baltijas republikas, kas atradās starp diviem Eiropas kontinentālajiem milžiem — Padomju Savienību un Vāciju.
Daudzus gadsimtus latvieši, tāpat kā citas Baltijas tautas, bija tikai etnisks jēdziens un nemaz nepiedalījās savas zemes pārvaldīšanā. Tikai XVIII gadsimta beigās, jau pēc tam, kad Baltijas provinces bija iekļautas Krievijas impērijas sastāvā, mēs novērojam pirmos vājos latviešu nacionālās sabiedriskās dzīves asnus. Agrāk viņiem nebija iespējams piekļūt kādas lielas nācijas kultūrai, un bez tā viņi, protams, nevarēja attīstīt savu nacionālo kultūru, kaut vai tikai tāpēc, ka viņiem pat nebija literāras valodas un gramatikas.
Baltijas vācu muižnieki jeb baroni, kā viņi sevi dēvēja un kā viņus sauca ikdienas valodā, ne mazākajā mērā nebija ieinteresēti attīstīt vietējo tautu nacionālo kultūru, uzskatīdami, ka to vienīgais uzdevums ir dot darbaspēku — dzimtcilvēkus.
Pēc 1917. gada februāra revolūcijas latvieši uzsāka aktīvu cīņu par nacionālo neatkarību, un, tā kā tautas vairākums tai laikā atradās Krievijas Republikas robežās, tad par vispieņemamāko atrisinājumu uzskatīja nacionālu autonomiju. Tomēr Vācijas uzbrukums 1917.gada otrajā pusē (Rīga, kā zināms, tika ieņemta 1917. gada 3. septembrī), no vienas puses, un Oktobra revolūcija, no otras, — radikāli mainīja stāvokli, un 1918. gadā mēs varam saskatīt jau trīs latviešu sabiedriskās domas virzienus: par pievienošanos padomju tautu federācijai, par kaut kādu savienību ar Vāciju un par patstāvīgas latviešu valsts nodibināšanu.
1918. gada beigās un 1919. gada sākumā tika proklamētas divas republikas—1918.gada 18.novembrī Latvijas buržuāziskā republika, bet mazliet vēlāk — Padomju Latvijas Republika. Šai laikā notikumi risinājās tā, ka ar Antantes (Anglijas un Francijas) atbalstu Latvijas buržuāziskā valdība varēja noturēties pie varas, bet tas vēl nenozīmēja, ka rietumvalstis to galīgi atzinušas. Tikai pēc tam, kad fon der Golca un Bermonta avantūra bija parādījusi Antantei, ka vācu militāristi Austrumos piekopj nodevīgu politiku, un grib no jauna iekarot Baltiju, tikai pēc tam, kad latviešu karaspēks izrādījās spējīgs satriekt Bermonta vācu algotņus, līdz ar to pierādot pēc rietumu domām, ka tas “nav inficēts ar bolševisma garu”, tikai pēc tam, kad Sarkanā Armija bija uzvarējusi poļu karaspēku un Baltijas valstis bija noslēgušas miera līgumus ar Padomju Krieviju, tās atzina de jure Eiropas likteņu lēmēji, kas bija sapulcējušies Parīzē.
Latvija pilnīgi nostiprinājās orientācija uz Rietumu sabiedrotajiem. Saprātīgākie Latvijas republikas politiķi apzinājās, ka šai orientācijai faktiski nav reāla pamata, un tāpēc Rietumu orientācijas vietā pakāpeniski stājās “latviskā” orientācija, kas gan skanēja lepni un neatkarīgi, tomēr arī bija bez reāla satura.
Es pieredzēju un vēroju šos procesus jau pirmajos gados, kad sāku strādāt ārlietu ministrijā. Es redzēju arī to, kā Latvijas vadītāji izvērsa iekšpolitisko cīņu pret to ideju ideoloģisko ietekmi, uz kurām balstījās Padomju valsts, vienlaikus nespēdami ignorēt, ka milzīga nozīme ir saimnieciskajiem sakariem ar austrumu kaimiņu. No otras puses, es redzēju, kāda nozīme Latvijas dzīvē bija tirdzniecībai ar Vāciju, kā reizē ar šo tirdzniecību pastiprinājās vācu kapitāla ietekme, redzēju, kā Latvijas valdībai bija jācīnās pret Baltijas vācu minoritātes prasībām, kura nikni cīnījās pret agrāro reformu, pieprasīja vāciešiem Latvijā kultūras autonomiju, uzmetās par galveno starpnieku Latvijas un Vācijas saimnieciskajos sakaros.
1927. gadā Latvija noslēdza tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību. Es piedalījos šais sarunās kā Latvijas delegācijas sekretārs. Padomju delegāciju vadīja Anastass Mikojans, kura personā es pirmo reizi pie sarunu galda tikos ar vienu no Padomju valsts vadītājiem.
Sarunas atstāja lielu iespaidu uz daudziem no mums, tai skaitā arī uz mani, un mēs savā starpā daudz runājām par to, ka būtu vēlams nodibināt ciešākus saimnieciskos sakarus ar Padomju Savienību, lai mazinātu mūsu atkarību no rietumvalstu, vispirms no Vācijas tirgus.
Pienāca liktenīgais 1933. gads, pagrieziena punkts Eiropas vēsturē — Vācijā sāka valdīt hitlerisms. Un šī vēsturiskā pārmaiņa uzreiz bija jūtama Baltijā. Latvijas ekonomisko atkarību no Vācijas tirgus nacistu politika sāka izmantot politiskiem mērķiem, vispirms cenšoties Latvijā radīt stiprāku stāvokli vācu minoritātei, kas ātri apvienojās ap hitlerisko karogu un hitleriskajiem lozungiem. Bet tas vēl nebija viss. Nacistu valsts panākumu un hitleriskās partijas primitīvo lozungu spārnoti, galvas pacēla mūsu māju fašisti jeb kā viņi dēvējās, "pērkoņkrustieši", kas līdz tam bija smēlušies iedvesmu Itālijas fašistu himnā “Džovineca”, bet tagad atrada piemērotu garīgo barību hitleriskās partijas  programmā.
Atkal kļuva aktuāls jautājums par Latvijas ārpolitisko orientāciju. Kā ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs, un pēc tam kā ārlietu ministrs, es centos sekot mūsu ārpolitikas tradicionālajam kursam, kas bija mantots no patstāvīgas Latvijas valsts pirmajiem gadiem —  orientācijai uz rietumvalstīm. Taču es  drīz pārliecinājos, ka no turienes neko nevar gaidīt, jo Francija un Anglija ne tikai nespēja veikt efektīvus pasākumus pret trešās impērijas agresīvo politiku, bet pat nostājās uz samierināšanās ceļa, lai par katru cenu izvairītos no bruņota konflikta un uzrīdītu Vāciju Padomju Savienība.
Skandināvijas valstis, Somija un mūsu sabiedrotā Igaunija nemitīgi skandināja — neitralitāte, neitralitāte, kas būtībā līdzinājās orientācijai uz spēka doktrīnas paudēju — Vāciju.
1939. gada maijā Latvija un Igaunija piekrita Vācijas priekšlikumam noslēgt neuzbrukšanas līgumus. Sevišķu ilūziju par šo līgumu lietderību mums nebija, bet mēs domājām, ka Vācijas saistība neuzbrukt mums varēja kaut nedaudz nostiprināt mūsu stāvokli, ņemot vērā to, ka kolektīvās drošības sistēma Tautu savienības pakta veidā bija gandrīz jau izjukusi.
Taču pēc Anglijas, Francijas un Padomju Savienības sarunu  izjukšanas Maskavā pēdējās cerības, ka rietumvalstis atbalstīs mūsu  neitralitāte, izgaisa. Mēs palikām vieni.
Bija jāizvēlas. Un tas tika darīts, noslēdzot savstarpējas palīdzības līgumus ar Padomju Savienību, ko pēc kārtas izdarīja Igaunija, Latvija un Lietuva.
Atzīstos, ka šī izvēle nebija viegla, un to noteica toreizējā situācija, kad cita ceļa nebija. Naktī uz 1939.gada 5.oktobri — Latvijas un Padomju Savienības līguma parakstīšanas dienu, mēs divatā ilgi sēdējām sūtņa Kociņa kabinetā mūsu sūtniecībā Maskavā un spriedām, vai mēs varam ieteikt savai valdībai parakstīt tekstu, ko bijām izstrādājuši sarunās ar Staļinu, Molotovu un Potjomkinu. Mēs sapratām, ka tas ir pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, bet mēs arī sapratām, ka tikai tā var saglabāt latviešu tautu, nodrošināt tai mieru, nepieļaut, lai to aprītu Vācija. Līguma parakstīšanu tiklab dzimtenē, kā arī ārzemēs uzņēma labvēlīgāk, nekā es biju gaidījis. Kad drīz pēc līguma noslēgšanas Vācijas valdība paziņoja savu nodomu repatriēt uz Vāciju Baltijas vācu minoritāti, sabiedriskā doma Latvijā atviegloti uzelpoja, uzskatīdama, ka šis solis izriet no jaunajām savstarpējām attiecībām starp Baltijas republikām un Padomju Savienību, un liecina par Latvijas augošā drošību pret hitlerisko agresiju.
Tomēr šī agresija turpināji citos virzienos, lai pēc kāda laika no jauna pavērstos Austrumeiropas pusi.
Es neaplūkošu tālākos notikumus otrā pasaules kara priekšvakarā un kara vēsturi, kas padomju lasītājiem ir labi zināmi. Vajag tikai iedomātie, kas būtu noticis ar latviešu tautu, ja šai karā būtu uzvarējuši nacistiskā Vācija. Ja ne visu Latviju, tad vismaz tās lielāko daļu — līdz Daugavai saskaņā ar Rozenberga plānu, būtu kolonizējuši vācieši, latviešu tautai būtu jādzīvo verdzībā, nemaz nerunājot par to ka tā tautas daļa, kas atstāja Latviju kopā ar Padomju armiju, būtu izklīduši milzīgajos Padomju zemes plašumos bez cerībām  atgriezties dzimtajā pusē un atkalapvienoties ar saviem tautiešiem.
Pašreiz stāvoklis pasaulē ir daudz asāks nekā trīsdesmitajos gados. Visa pasaule — ne tikai Eiropa vien — ir sašķēlusies divās nometnēs, un gribas to salīdzināt  ar elektroforu, kas griežas, kamēr no lodes uz lodi nepārlec dzirkstele. Nekāda izolācija šeit nelīdz. Var tikai apturēt mašīnu, bet laiks un dzīve mašīnas, tos nevar apturēt. Tātad jāatrod cits izlādēšanas paņēmiens un valstu attiecībās tā var būt tikai atbruņošanās. Kolektīvā drošība izrādījās nepietiekama jau tad, kad gribēja izveidot Eiropā vien. Tagad bruņotā konfliktā neizbēgami tiktu ierauta visa pasaule. Kolektīvā drošība zināmā mērā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmas pamats.
Taču būtu ilūzija cerēt, ka gadījumā, ja starp abām nometnēm izceltos konflikts pasaules mērogā, Apvienoto Nāciju Organizācija spētu saglabāt vai atjaunot mieru. Tieši tāpēc ar jaunu spēku izvirzījusies atbruņošanās ideja, kuru realizējot varētu novērst bruņotu pasaules katastrofu.
Pašlaik atbruņošanas problēma ir iegājusi izšķirošā fāzē. Mēs zinām, ka Ženēvā uz 18 valstu komitejas galda jau ir vairāki dokumenti un vispirms Padomju valdības iesniegtais atbruņošanās līguma projekts. Šoreiz patiesa progresa izredzes ir nesalīdzināmi labvēlīgākas nekā pirms 30— 35 gadiem. Miera spēki pašlaik ir daudzkārt stiprāki un darbojas mērķtiecīgāk nekā tai laikā, jo tie balstās uz lielo Padomju Savienību, kuras priekšgalā ir tāds izcils darbinieks kā Ņ. Hruščovs. Sociālisma nometnei atbruņošanās nav tukši vārdi. Es zinu, es to esmu sapratis: Padomju Savienībai un tās draugiem atbruņošanās ir principiāls jautājums, kas izriet no padomju sabiedrības ideoloģiskajiem uzskatiem. Bet arī kapitālistiskajā nometnē aizvien skaidrāk saprot, cik kolosālas un nelabojamas sekas būtu bruņotai sadursmei atomlaikmetā, un tāpēc “savaldīšanas” stratēģijas bankrots nav aiz kalniem. Visas mazās valstis, visas jaunās Āfrikas valstis, visas neitrālistiskās valstis ir vitāli ieinteresētas, lai ātri notiktu atbruņošanās, jo karš apdraud to eksistenci.
Uz brīdi pieļausim, ka pašreizējās Latvijas vietā būtu pirmskara Latvija. Arī tai būtu jāizvēlas starp divām nometnēm — sociālistisko un kapitālistisko. Es nešaubos par latviešu tautas izvēli: tā izvēlētos sociālistisko nometni.
Es augu tādā laikā, kad par pilnīgi dabisku un dieva radītu kārtību uzskatīja to, ka ir bagātie un nabagi, kungi un kalpi tie, kam pieder vara, un atstumtie. Es atceros laikus, kad sociālistus uzskatīja par valsts noziedzniekiem. Šodien lielum lielais apzinīgo cilvēku vairākums savā sirdī. ir sociālisti. Es apzināti saku — sirdī. Tam, kas grib būt sociālists, nav obligāti jābūt partijas biedram. Sociālists ir tas, kam rūp taisnīgums. Tas ir svarīgāk, nekā tiekties pēc labklājības. Labklājības jēdzienu var saprast dažādi, bet to, kas ir taisnīgs, katrs jūt instinktīvi. Tāpēc tik reti dažu valstsvīru runas sastopams šis vārds, jo viņi zina, ka visa cilvēce kopumā un arī viņu pašu tauta ir vēl tālu no taisnīguma. Bet jāpanāk, lai visi pēc iekšējas pārliecības nostātos uz taisnīguma ceļa un nesamierināmi cīnītos pret netaisnīgiem uzskatiem un apstākļiem.
Uz šāda ceļa nostājusies latviešu tauta. Nebija viegli tās pirmie soļi šai ceļā. Tā nostājās uz šā ceļa divdesmit gadus vēlāk par padomju tautu; tā nostājās uz šā ceļa kara un pēckara sabrukuma apstākļos, nebūdama vainīga ne pie viena, ne pie otra: beidzot, tā nostājās uz šā ceļa, ļeņiniskās nacionālās politikas izkropļojumu dēļ zaudējusi daļu no sava dzīvā spēka.
Mūsdienu Latvija — es vēroju to ar prieku — tiek darīts viss iespējamais, lai atjaunotu taisnīgumu, lai cilvēkus padarītu laimīgus. Varenās Padomju Savienības kolosālie panākumi ekonomiskajā, kultūras un sociālajā jomā tagad ir tik skaidri redzami, ka tos vairs neapstrīd tās ideoloģiskie pretinieki. Šie panākumi garantē ātru virzīšanos uz priekšu visām tautām, kas dzīvo Padomju Savienībā, visām tautām, kas ceļ jaunu dzīvi. Padomju iekārta, kas spēja veco Krieviju pārvērst varenā mūsdienu lielvalstī, kas spēja likvidēt analfabētismu un atrisināt nacionālo problēmu, nebūtu spējusi gūt šādus panākumus, ja tā nebalstītos uz taisnīgumu. Es pazinu carisko Krieviju, 1917. gada un Oktobra revolūcijas Krieviju, es biju Padomju Savienība daudzas reizes starp 1925.gadu un 1939.gadu un piedalījos sarunās ar Padomju valdību. Es pazinu pirmskara Voroņežu un pēckara Vladimiru, un tagad, lūk, loks noslēdzies Rīgā. Es neslēpšu, ka dzimtajā Latvijā ne viss vēl man šķiet tāds, kāds tās varēja būt, kādam tam jābūt, un kāds tas noteikti būs padomju dzīves apstākļos. Bet es esmu pārliecināts, ka manas tautas dzīvā spēka saglabāšana, tās aizvien lielāka labklājība, mierīga dzīve un tam nepieciešamās garantijas ir nodrošinātas.
V. Munters
Rīgā, 1962. gada aprīlī. (“Izvestija” 8. aprīlī