Katalogs ~ J. Staļins - Par savienībām
~ Saturs ~


Padomju varu, ieviest patiesu internacionālismu un radīt to ievērojamo tautu sadarbības organizāciju, kas saucas par Padomju Sociālistisko Republiku Savienību un kas ir dzīvs pirmparaugs nākamai tautu apvienībai vienotā pasaules saimniecībā.
No tā, — nepieciešamība cīnīties pret nacionālo noslēgtību, šaurību, savrupību, kas piemīt apspiesto zemju sociālistiem, kuri negrib pacelties pāri savam nacionālajam zvanu tornim un nesaprot savas zemes atbrīvošanās kustības sakarību ar valdošo zemju proletariāta kustību.
Bez šādas cīņas nav domājams aizstāvēt apspiesto nāciju proletariāta patstāvīgu politiku un tā šķiras solidaritāti ar valdošo zemju proletariātu cīņā par kopīgā ienaidnieka gāšanu, cīņā par imperiālisma gāšanu, bez šādas cīņas internacionālisms nebūtu iespējams.
Tāds ir valdošo un apspiesto nāciju darba ļaužu masu audzināšanas ceļš revolucionārā internacionālisma garā.
Lūk, ko saka Ļeņins par šo divpusīgo komunisma darbu strādnieku audzināšanā internacionālisma garā:
«Vai šī audzināšana var... būt konkrēti vienāda lielajās apspiedējās nācijās un mazajās apspiestajās nācijās? Anektētājās nācijās un anektējamās nācijās?
Acīmredzot nē. Ceļš uz vienu mērķi: uz visu nāciju pilnīgu vienlīdzību tiesībās, uz visciešāko tuvināšanos un uz to tālāku saplūšanu šeit acīm redzot iet pa dažādām konkrētām tekam, — tāpat kā, teiksim, ceļš uz punktu, kas atrodas šās lappuses vidū, iet pa kreisi no vienas lappuses malas un pa labi no pretējās. Ja lielas, apspiedējas, anektētājas nācijas sociālists, ticēdams vispār nāciju saplūšanai, kaut uz mirkli aizmirsīs to, ka «viņa» Nikolajs II, «viņa» Vilhelms, Džordžs, Puankarē u.c., arī ir par saplūšanu ar mazajām nācijām (aneksiju ceļā), — Nikolajs II par «saplūšanu» ar Galīciju, Vilhelms II par «saplūšanu» ar Beļģiju u.c., — tad tāds sociālists izrādīsies smieklīgs doktrinārs teorijā, palīgs imperiālismam praksē.
Strādnieku internacionālās audzināšanas smaguma centram apspiedējās valstīs nenovēršami jābūt apspiesto zemju atdalīšanās brīvības sludināšanā un aizstāvēšanā. Bez tā nav internacionālisma. Katru apspiedējas nācijas sociālistu, kas ar šādu propaganda nenodarbojas, mums ir tiesība nopelt un mums viņš jāpeļ kā imperiālists un kā nelietis. Tā ir kategoriska prasība, lai arī atdalīšanās gadījums būtu iespējams un «realizējams» pirms sociālisma tikai vienā no 1000 gadījumiem ...
Gluži otrādi. Mazās nācijas sociālistam savas aģitācijas smaguma centrs jāliek uz mūsu vispārējās formulas otra vārda: nāciju «brīvprātīga savienošanās». Nepārkāpjot savus internacionālista pienākumus, viņš var būt ir par savas nācijas politisko neatkarību, ir par tās iekļaušanu kaimiņvalstī X, Y, Z, u.c. Bet visos gadījumos viņam jācīnās pret sīko nacionālo šaurību, noslēgtību, atšķirtību, par veselā un vispārīgā apsvēršanu, par daļas interešu pakļaušanu vispārējām interesēm.
Cilvēki, kas jautājumā nav iedziļinājušies, atrod «pretrunas» tai apstāklī, ka apspiedēju nāciju sociālistiem noteikti jāuzstājas par «atdalīšanās brīvību», bet apspiesto nāciju sociālistiem par «savienošanās brīvību». Bet maza pārdoma rāda, ka cita ceļa uz internacionālismu un nāciju savienošanos, cita ceļa uz šo mērķi no dotā stāvokļa nav un nevar būt» (sk. XIX sēj., 261. un 262. lpp.)
"Par Ļeņinisma pamatiem” 1924.g. aprīļa sākumā Sverdlova universitātē lasītās lekcijas
J.Staļins Avots: J.Staļins “Ļeņinisma jautājumi” tulkots no 11. izdevuma “Grāmatu apgāds” Rīgā 1945: 62-63lpp


Katalogs ~ J. Staļins - Par savienībām
~ Saturs ~


Google WWW labsa lab

hipatia.info