Padomju varu, ieviest patiesu internacionālismu un radīt to
ievērojamo
tautu
sadarbības organizāciju, kas saucas par Padomju Sociālistisko Republiku
Savienību un kas ir dzīvs pirmparaugs nākamai tautu apvienībai vienotā
pasaules saimniecībā.
No tā, — nepieciešamība cīnīties pret nacionālo noslēgtību, šaurību,
savrupību, kas piemīt apspiesto zemju sociālistiem, kuri negrib
pacelties pāri
savam nacionālajam zvanu tornim un nesaprot savas zemes atbrīvošanās
kustības sakarību ar valdošo zemju proletariāta kustību.
Bez šādas cīņas nav domājams aizstāvēt apspiesto nāciju
proletariāta patstāvīgu
politiku un tā šķiras solidaritāti ar valdošo zemju proletariātu cīņā
par kopīgā ienaidnieka gāšanu, cīņā par imperiālisma gāšanu, bez šādas
cīņas internacionālisms nebūtu iespējams.
Tāds ir valdošo un apspiesto nāciju darba ļaužu masu audzināšanas ceļš
revolucionārā
internacionālisma garā.
Lūk, ko saka Ļeņins par šo divpusīgo komunisma darbu strādnieku
audzināšanā
internacionālisma garā:
«Vai šī audzināšana var... būt konkrēti
vienāda lielajās
apspiedējās nācijās un mazajās apspiestajās nācijās? Anektētājās
nācijās un anektējamās nācijās?
Acīmredzot nē. Ceļš uz vienu mērķi: uz visu nāciju
pilnīgu vienlīdzību
tiesībās, uz visciešāko tuvināšanos un uz to tālāku saplūšanu šeit
acīm redzot iet pa dažādām konkrētām tekam, — tāpat kā, teiksim, ceļš
uz punktu, kas atrodas šās lappuses vidū, iet pa kreisi no vienas
lappuses malas un pa labi no pretējās. Ja lielas, apspiedējas,
anektētājas nācijas sociālists, ticēdams vispār nāciju saplūšanai, kaut
uz mirkli aizmirsīs to, ka «viņa» Nikolajs II, «viņa» Vilhelms,
Džordžs, Puankarē u.c., arī ir par saplūšanu ar mazajām
nācijām (aneksiju ceļā), — Nikolajs II par «saplūšanu» ar Galīciju,
Vilhelms II par «saplūšanu» ar Beļģiju u.c., — tad tāds sociālists
izrādīsies smieklīgs doktrinārs teorijā, palīgs imperiālismam praksē.
Strādnieku internacionālās audzināšanas smaguma centram
apspiedējās valstīs
nenovēršami jābūt apspiesto zemju atdalīšanās brīvības sludināšanā un
aizstāvēšanā. Bez tā nav internacionālisma. Katru apspiedējas
nācijas sociālistu, kas ar šādu propaganda nenodarbojas, mums
ir tiesība nopelt un mums viņš jāpeļ kā imperiālists un kā nelietis. Tā
ir kategoriska prasība, lai arī atdalīšanās gadījums būtu
iespējams un «realizējams» pirms sociālisma tikai vienā no 1000
gadījumiem ...
Gluži otrādi. Mazās nācijas sociālistam savas aģitācijas
smaguma centrs
jāliek uz mūsu vispārējās formulas otra vārda: nāciju
«brīvprātīga savienošanās». Nepārkāpjot savus
internacionālista pienākumus, viņš var būt ir par
savas nācijas politisko neatkarību, ir par tās iekļaušanu kaimiņvalstī
X, Y, Z, u.c. Bet visos gadījumos viņam jācīnās pret sīko
nacionālo šaurību, noslēgtību, atšķirtību, par veselā un vispārīgā
apsvēršanu, par daļas interešu pakļaušanu vispārējām interesēm.
Cilvēki, kas jautājumā nav iedziļinājušies, atrod
«pretrunas» tai apstāklī, ka
apspiedēju nāciju sociālistiem noteikti jāuzstājas par «atdalīšanās
brīvību», bet apspiesto nāciju sociālistiem par «savienošanās
brīvību». Bet maza pārdoma rāda, ka cita ceļa uz
internacionālismu un nāciju savienošanos, cita ceļa uz šo mērķi no
dotā stāvokļa nav un nevar būt» (sk. XIX sēj., 261. un 262. lpp.)
"Par Ļeņinisma pamatiem” 1924.g.
aprīļa
sākumā Sverdlova
universitātē lasītās lekcijas
J.Staļins
Avots: J.Staļins “Ļeņinisma jautājumi” tulkots no 11. izdevuma “Grāmatu
apgāds”
Rīgā 1945: 62-63lpp