Jāņu diena uz laukiem. Vesela aina man tēlojas acu priekšā, minot šos vārdus. Saules gaisma, gaviles, zaļumi, ziedi un smaršas. Pie mazajiem vārtiņiem divas kuplas bērzu meijas. Pie durvīm arī. Tu ej iekšā, bet viņas tur tevi aiz drānām un sauc: «Labrīt, puisīt! Šodien ir Jāņu diena.» Pa meijai arī pie katras gultas. Bet pie sienām sakārti ozola vaiņagi. Tos māte pinusi. Viens ir mans un otrs tēva. Bet citi tāpat jaukuma dēļ. Smaršo meijas un vaiņagi, bet smaršo arī vēl kas cits. Tas ir plācenis uz galda. Mana māte nav saimniece un nevar cept plāceņus ik sestdienas. Bet uz Jāņu dienu tai savs plācenis ir. Lai nu arī ne gluži balts, kviešu milti, jaukti ar miežu. Bet kur garšīgs! Man liekas, ka nekad savā mūžā neesmu nekā garšīgāka ēdis.
Bet šorīt es nedomāju daudz arī par garšīgo plāceni, ko ēdu steigdamies. Manas domas kavējas pie citas, svarīgākas un jaukākas lietas. Knaukš, es aizvāžu savu saliecamo nazi, iebāžu kabatā un pieceļos no galda.
— Kur tu, dēliņ, šorīt tik agri paēdi? — saka māte, griezdama maizi. — Ņem nu vēl gabaliņu plāceņa ar biezpienu! Nezin kad pusdienas dabūsi. Gribēsies ēst.
— Bet, māt, man bailes, ka tikai skolotājs ar citiem bērniem neaiziet. Viņš pieteica būt taisni deviņos skolā. Tad vēl gan būs dziedāšanas mēģinājums, bet cik ilgi šis vilksies. Vienpadsmitos jau būsim muižā.
— Viņš jau cer uz lielkunga pusdienām un tādēļ neēd, — labsirdīgi nosmējās tēvs. — Neceri vis, puisīt! Lielkunga pusdienas plānas. Ēdis, neēdis. Tu jau pats redzi, kādas lielkungiem tievas kājas. Vai labi paēdušam tādas būtu? Nu, neēd, neēd! Būs man vairāk. Es lielkunga pusdienas tik un tā nedabūšu.
Un tēvs nogrieza krietnu gabalu plāceņa.
Man nebija laika noklausīties tēvā līdz galam. Pa atvērto logu redzēju, ka viņsētas bērni jau bija uzposušies un gatavi uz iešanu. Vajadzēja steigties, lai tiktu viņiem līdzi. Viens, divi. Kājas apautas jaunās pastaliņās. Zābaku man nebija. Tēvs gan solīja uz Jāņiem, bet neiznāca naudas. Daudz arī neskumu. Nesapratu vēl labi, kāda starpība starp zābakotiem un pastalniekiem. Trīs, četri. Svārki mugurā un cepure galvā.
— Uz redzēšanos, māmiņ! Uz redzēšanos, tētiņ!
— Nu, nu, neskrej jel tā! Sakarsīsi, nebūs labi! — sauca man pakaļ māte.
— Aiznes no manis labas dienas baronam! — vēl arvienu ēzdams, nosauca tēvs. Viņš jau mums bija tāds jokupēteris.
Pie nomeijotiem vārtiņiem manis jau gaidīja viņsētas saimnieku bērni. Anniņa baltā kleitiņā, sarkanām lentītēm matos. Jānītis īsās biksītēs, spožiem zābakiem kājās.
— Vai, viņam pastalas! — bij pirmais teikums, ar ko mani apsveica Jānītis.
Es jutos kā ar ūdeni apliets. Kļuva kauns no Jānīša spožajiem zābakiem un Anniņas glītajām kurpītēm. Pa-metu acis uz savām pastalām.
— Bet viņas ir jaunas, — iebildu nedroši.
— Vecas vai jaunas, pastalas paliek pastalas, — gudri noteica Jānītis. — Es gan ar pastalām neietu uz muižu. Lai kungu bērni par mani smej. Mamma teica, ka es pats līdzinoties kungu bērnam. Nu, bet tavs tēvs jau nav saimnieks. Tu kungu bērnam vis nelīdzinies.
Man nebija ko atbildēt. Mans tēvs tiešām nebija saimnieks. Un kungu bērnam arī es nelīdzinājos. Tad drīzāk pelēkajam ganiņam. Bet mana svētku sajūta bija izjaukta. Es klusēdams gāju saviem greznajiem biedriem iepakaļus, lai viņi neredzētu manas pastalas.
Skolā jau bija priekšā labi daudz bērnu ar un bez vecākiem. Mans skatiens krita vispirms uz viņu kājām. Daudzi bija zābakos. Bet laba tiesa arī pastalnieku. Es apmierinājos ar šo atradumu. Tātad es nebiju viens. Mēs bijām daudzi. Un pastalnieki pa lielākai daļai piederēja pie labākiem skolniekiem. Tas galīgi uzlaboja manu garastāvokli. Gaišs prieks atkal šalca caur sirdi. Un, kad vēl korī sākām dziedāt jautrās Jāņu dziesmas, es šūpojos lieglai-mes sajūtā kā ūdens roze viļņos.
Pēc dziesmu mēģinājuma mēs sabirām pagalmā. Skolotājs lika visiem nostāties pa pāram. Pa paradumam es gribēju nostāties blakus Jānītim, jo bijām vienā klasē un diezgan labi satikām. Bet Jānītis izlikās, ka manis neredz, un nostājās blakus meldera Teofilam, kuram arī bija īsas bikses un spoži zābaki. Es apmulsu, nosarku un paliku stāvot. Pienāca skolotājs un ierindoja mani blakus kādam citam pastalniekam.
Rindas priekšgalā nostājās pāris lielāko zēnu ar skolas karogu. Dažiem bija arī mazi karodziņi. Tos sadalīja pa visu rindu, lai iznāktu glītāki. Meitenēm bija galvā rudzupuķu vaiņagi, un viņas pašas izskatījās pēc puķēm. Dažiem zēniem bija puķes pie krūtīm. Kad viss bija kārtībā, skolotājs pārlaida acis pār rindu, nokāsējās un teica:
— Mīļie bērni! Jūs zināt, ka mēs šogad, tāpat kā katru gadu Jāņu dienā, ejam uz muižu apsveikt savus labdarus, žēlīgos baronlielkungus. Raugāt, tas staltais, jaunais skolas nams ir viņu celts, tās pusdienas, ko jūs ikdienas baudāt, ir viņu dotas. Kas mums visu to dotu, ja nebūtu mūsu baronlielkungu. Tādēļ mūsu pienākums ir viņiem no sirds pateikties. Lai jūsu sejas ir līksmas un prāts jautrs šinī diena. Lai dzīvo mūsu labdari, baronlielkungi! Nu, bet tagad jūs, bērni, dziedat: «Lai dzīvo sveiks!»
Mēs dziedājām: «Lai dzīvo sveiks!» — tā ka vecajām kļavām skolotāja dārzā lapas drebēja.
— Tā, bērni, bij tikai tāda maza repetīcija, — skolotājs paskaidroja. — Muižā es turēšu apmēram tamlīdzīgu runu. Tikko būšu beidzis ar vārdiem: lai dzīvo mūsu labdari, baronlielkungi — tos vārdus labi iegaumējat, — jūs tūliņ bez sacīšanas dziedat: «Lai dzīvo sveiks!» Sapratāt?
— Sapratām, sapratām!
— Nu, tad, marš, uz priekšu!
Visa rinda sāka kustēties. Karoga nesēji gāja stalti izslējušies, kā jau daždien varoņi. Un mēs sekojām viņu piemēram. Sacirtām galvas krūtīs, mēģinājām spert soļus taktī. Gar krogu ejot, uzvilkām kādu līgo dziesmu. Un skolotājs, blakus ejot, tikai uzmudināja:
— Brašāk, brašāk, zēni! Lai redz, kas mēs, latvieši, par cildenu tautu.
— Nu zināms, brašāk! — sauca kāds jauns puisis, stadulas durvīs stāvēdams. — To muižu vajaga ieņemt ar joni, diezgan ilgi barons mums uz kakla sēdējis. Triecat viņu ratā!
Skolotājs pameta uz puisi iznīcinošu skatu, bet neteica nekā. Gājiens devās uz priekšu, augšā kalnā, muižas parkā iekšā. Cik te bija skaisti! Vareni oši, kļavas, vīksnas un liepas kā veci goda sargi stāvēja ceļam abās pusēs. To platajās lapās virmēja saules stari. Dziedāja neredzami putni. Brūna vāverīte kā kamols pārvēlās pār ceļu. Lielceļam abās pusēs varēja redzēt labi uzkoptus, grantētus celiņus. Pa tiem laikam lielkungi pastaigājās.
Palika klajāks. Lielo koku vietā nāca rindās sastādītas, neredzētas eglītes zilgani zaļām, mīkstām un garām skujām. Šur tur pagadījās pa rožu krūmam, kuru zaru galos kā lielas, sarkanas asins lāses karājās ziedi. Nāsīs iesitās jasmīnu smarža. Turpat jau viņi ziedēja garā rindā, balti kā sniega piebiruši. Aiz viņiem pamirdzēja zilais ezera līmenis.
— Lūk, muiža, — teica kāds zēns un rādīja ar roku. Es vērsu acis uz to pusi. Jā, tur viņa bija. Kā balti mirdzošs brīnums tā izauga no lapu tumšā zaļuma. Slaidi pīlāri šāvās uz augšu un izbeidzās kaut kur zem zaļganā jumta. Viegli velvētajos logos atspoguļojās lapu zaļums un saules zelts.  Nekā  skaistāka es  nebiju redzējis,
Izņemot baznīcu. Bet baznīca jau bija dieva mājoklis, kamēr še dzīvoja cilvēki — baroni. Viņiem vajadzēja būt ļoti bagātiem, ja tie varēja dzīvot gandrīz tāpat kā dievs. Nezin kur viņi tik daudz naudas varēja nopelnīt?
Un piepeši man ienāca prātā mūsu mājiņa ar sūnām klāto salmu jumtu, greizajiem pakšķiem un mazajiem, nespodrajiem lodziņiem. Lielā starpība mani pārsteidza un piespieda domāt. Mans tēvs taču arī pelna, strādādams dienu un nakti. Bet baroni staigā apkārt un nedara nekā. Tomēr mēs dzīvojam tur — un viņi te. Kā gan tas nāk?
— Nu, bērni, tagad dziedāsim: «Labvakaru, Jāņu māte,» — bet labi dūšīgi, — saka skolotājs un izjauc manas domas. Dziedādami mēs pieejam muižas balkonam. Tam apkārt pusriņķī jau stāv sievas un mazāki bērni. Viņi atnākuši pa daļai aiz ziņkārības, pa daļai cerēdami, ka arī viņiem kas atkritīs. Mēs pieejam un nostājamies pašā balkona priekšā. Es paceļu acis un redzu — uz balkona stāv baronlielkungi.
Ir pate lielmāte, viņas dēls — jaunais barons, divas baroneses un trīs mazi baronēni — divi zēni un viena meitene. Kamēr citi dzied, es apskatu labi pamatīgi laimīgos cilvēkus, kuri var dzīvot tik skaistā pilī.
Pate baroniete ir liela un resna. Laikam tādēļ viņu ari sauc par lielmāti. Melns apģērbs, kā pakustas, tā čaukst. Un rokā tādas kā brilles ar garu kātu. Viņa pastāvīgi liek tās pie acīm un apskata mūs. Viņai blakus stāv jaunais barons. Tievs, garš un uz priekšu salīcis. Tievām kājām, gluži kā tēvs teica. Un deguns arī tāds plāns un palīks. Es skatos uz viņu, un man nāk smiekli. Viņš, nudien, izskatās pēc krusttēva Jēkaba pīpes kāta. Pie baronesēm es daudz neuzkavējos. Viņas līdzīgas visām parastām jaunkundzēm. Tikai tādas pabālas un pavājas. Bet par to vairāk mani pievelk mazie baronēni. Es tūliņ salīdzinu abus zēnus ar Jānīti. Arī viņiem ir īsas bikses un šņorzābaki. Tikai tie zābaki ir dzelteni un augstāki apņem stilbus. Jānītim ir svārki, bet viņiem gaišas blūzes. Vispārīgi viņi izskatās daudz lepnāki par Jānīti, un es nodomāju pie sevis: «Tu nu gan gribi būt līdzīgs kungu bērniem, bet nekā, puis, līdzi vis netieci.» Man patīk šis slēdziens. Tas padara mani pašu lielāku blakus Jānītim. Ar lielkungu bērniem sevi salīdzināt negribu. Starpība būtu pārāk uzkrītoša.
Dziesma Ir beigusies. Skolotājs noklepojas un svinīgā balsi sāk to pašu runu, ko mēs jau bijām dzirdējuši pie skolas. Mēs klausāmies uzmanīgi, kad nāks beigu vārdi: «Lai dzīvo mūsu labdari, baronlielkungi,» — un tad rau-jam vaļā: «Lai dzīvo sveiks!» Lielmāte smaida. Jaunais barons, it kā apzinādamies savu cieņu, saslejas taisnāks, meitene baltā uzvalkā un baltās kurpītēs sit plaukstas. Lielmāte panāk uz priekšu un saka:
— Paldēs jums, skolmeister, paldēs jums, mīļi bērni. Bet nu pē galda. Ēbaudat, ko dēvs devis.
Mūs nostādīja gariem galdiem abās pusēs. Solu nebija, vajadzēja stāvēt kājās. Ziņkārīgi pienāca tuvāk apkārtējās sievas, lai redzētu, kas ir galdā. Tur bija rupja maize, biezpiens un salda tēja. Sievas jutās vīlušās un sabāza galvas kopā:
— Māsiņ, tavu skopumu! Kur tas redzēts! Svētku dienā dod rupju maizi ar biezpienu. To jau mūsu ganiņi ik dienas dabū. Būtu jel baltmaizi izcepuši. Nudien, kauns!
— Kuš, tur jau nāk pate lielā, vēl izdzirdēs, — otra sieva apsauca runātāju.
— Lai dzird, ne šī man ko devuse, ne dos, — atbildēja pirmā un nogāja sāņus.
Pēc šīrīta plāceņa rupjā maize arī man likās diezgan negaršīga. Labi vēl, ka saldā tēja bija, ko uzdzert virsū. «Tad taču tēvam taisnība,» es nodomāju, «plānas ir lielkungu pusdienas. Tikai nezin, ko šī pate ēd, ka tāda resna?»
Lielmāte pienāca.
— Nu, bērniņi, kā lab smeķ? — viņa jautāja. Bērni cieta klusu.
— Labi, labi, žēlīgā lielmāt, — pasteidzās atbildēt skolotājs. — Tik garda maizīte un salda tēja, kā nu nesmēķēs!
Kad beidzām ēst, mūsu vietā pie galda nostādīja mazos bērnus ar visām mātēm. Pie mums ieradās jaunais barons visu trīs bērnu pavadībā.
— Nu, puiši un meitas, hop, hop! Uz sacīkstēm, uz sacīkstēm! Man pakaļ, hop!
Viņš ar mazajiem baronēniem gāja pa priekšu un skolotājs ar mūsu baru tam pakaļ. Barons ar savām garajām kājām gāja tik ātri, ka mums vajadzēja skriet teciņus, lai viņam sekotu.
Nonācām plašā laukumā aiz muižas. Te bija sacīkstes vieta. Mūs nostādīja divās garās rindās. Sākās sacīkstes, bet priekš daža laba un to starpā arī priekš manis īsts krusta ceļš. Vadīja sacīkstes pats barons mazo baronēnu pavadībā. Vispirms bija jālec pār virvi. Kas pārlēca, dabūja pa konfektei, kas nepārlēca, par to citi smējās, plaukstas sizdami. Visgaršīgāk pie tam smējās visi četri baroni. Dažs labs puisītis skrēja piesarkušiem vaigiem, visus spēkus saņemdams, ne tik daudz konfektes dēļ kā aiz bailēm no citu izsmiekla, ja nepārlēks, bet pārmeta kūleni un nokrita zemē ar visu virvi.
— Neveikli, neveikli! — sauca barons, un apkaunotais lēcējs nogāja sāņus, asaras valdīdams.
Es biju labs lēcējs. Saskrējos un pāri biju. Dabūju konfekti un līdz ar to jaunu drosmi nākošām cīņām.
Nākošais paņēmiens bija bļodiņu sišana. Nolika zemē vairākas māla bļodiņas, aizsēja diviem zēniem vai meitenēm acis, nolika tos vienu pret otru bļodiņu abās pusēs un iedeva rokā koku. Ar to vajadzēja mēģināt sadauzīt kādu no bļodiņām. Kurš pirmais to izdarīja, tas dabūja kā atalgojumu piparkūku. Pirmajiem bļodiņu sitējiem gāja gluži labi. Drumstalas vien skrēja pa gaisu. Nebija jau nekāda māksla sasist māla bļodiņu, kura turpat priekšā atradās.
Pienāca mana rinda. Mans pretinieks bija liels, bet neveikls zēns. Es viņu varēju pārspēt gan lēkšanā, gan skriešanā. Arī tagad viņš man rūpes nedarīja. Es labi novēroju, kur atradās bļodiņas. Mums aizsēja acis un veda pāris soļu uz priekšu. Es situ pirmoreiz, bet neķēru. Nu apstājos, lai novērtētu, uz kuru pusi vajaga mērķēt, bet mans pretinieks sita no vienas vietas, lai gan arī neķēra. Piepeši sajutu stipru triecienu pa kāju. Pakritu uz ceļiem un saķēru kāju abām rokām. Kāds skaļi iesmējās. Es no balss pazinu, ka tas ir mazais baronēns.
— Ak tu palaidnieks! — rājās skolotājs uz manu pretinieku, noņemdams mums abiem lakatiņus no acīm. — Teica, ka jāsit no tās vietas, kur nostāda, bet viņš tev lien uz priekšu. Gandrīz nosit otru biedru. — Vai stipri sāp? — viņš griezās pie manis.
— Nekas, — es atbildēju, asaras valdīdams. Kāja sāpēja stipri, bet man bija kauns atzīties. Klibodams, nostājos savā vietā. Piparkūku man aizmirsa iedot. Un nebiju jau arī es bļodiņu sasitis.
Pēc tam nāca rāpšanās kārtī. Paresna, gluma kārts bija cieti iedzīta zemē. Viņas augšgalā bija viegli piestiprināts zīmulis vai spalvaskāts. Kas uzrāpās kārtī un noņēma zīmuli vai spalvaskātu, tas dabūja to par savu. Šis numurs bija grūts. Kārts gala balvas vienam otram nabaga zēnam bija ļoti vajadzīgas. Bet kārts bija gluma un diezgan gara. Parāpās gabaliņu un slīdēja atkal atpakaļ baronēniem un citiem biedriem par lieliem smiekliem. Zināms, smējējus pašus gaidīja līdzīgs liktenis. Kāpa arī Jānītis, bet nobrauca lejā, ne puses neaizsniedzis. Pēc tam ilgi aplūkoja savu jauno zābaku. Laikam bija ādu nobrāzis. Uzkāpt izdevās tikai dažiem lielākiem zēniem.
Man bija vajadzīgs zīmulis. Mājās bija tikai tāds mazs mazs galiņš. Kāja gan vēl stipri sāpēja, bet es piekliboju kārtij un rāpos augšā.
Biju, ganos iedams, uzkāpis dažā labā augstā kokā. Bet šoreiz spēki likās par vājiem. Varbūt arī sasistā kāja bija vainīga. Biju pāri pusei, kad jutu, ka vairāk nevaru. Saņēmu visus spēkus, bet velti. Slīdēju atpakaļ. Slīdēšana pārvērtās par krišanu uz leju. Netālu no apakšas it kā drusku aizķēros. Kaut kas plīsa pie mana uzvalka. Citiem smejoties, es ar bailēm ieraudzīju, ka maniem jaunajiem svārkiem priekšā izrauts liels gabals. Laikam kārtī bija palicis kāds zars, aiz kura, zemē krītot, aizķēros. Asinis man sakāpa sejā. Uz jauno uzvalku es tik ilgi biju gaidījis un par viņu tā priecājies. Es labi sapratu, ka maniem vecākiem nebija iespējams bieži dot man jaunus uzvalkus. Un nu ... ko es esmu padarījis!...
Es nevarēju valdīt asaras. Tuvākie biedri līdzcietīgi uz mani paskatījās un nesmējās vairs. Viņi saprata manas bēdas. Pienāca skolotāja kundze un mēģināja atrauto gabalu piespraust ar adatām.
 — Esi ar tu, puika, šodien nelaimīgs, — viņa teica kā pārmezdama.
Es noslaucīju asaras. Nē, raudāt tik ne. Mazais barons droši vien neraudātu, ja nejauši pārplēstu savu blūzi. Vai tad ļaut viņam par mani smieties. Nekad ar ne!
Es taisīju bezrūpīgu seju.
Rāpšanās kārtī bija beigusies. Nāca jauns numurs. Nostādīja blakus kādus desmit zēnus, lika iebāzt visiem kājas maisos un sasēja maisu ap vidu. Tad lika skriet ar visu maisu. Kurš pirmais, maisā skriedams, nonāca pie
mērķa, dabūja diezgan lielu balvu: mutes spēlītes, kabatas nazi vai naudas maciņu.
Pirmajā skriešanā uzvarēja viens no karoga nesējiem un dabūja nazi. Pārējie nonāca pie mērķa daudz vēlāk, kuldamies ar saviem maisiem kā nabagi un nekur netikdami uz priekšu.
Otrā skrējienā bija mazāki zēni. Es ar saviem saplēstajiem svārkiem arī viņu vidū. Maiss bija stingri sasiets ap vidu. Pēc dotā signāla visi sākām skriet.
Skriet bija ļoti grūti, bet uz priekšu tikt vajadzēja. Es kuļāju kājas, ko mācēju, un piepeši paklupu. Piecelties vairs nebija iespējams. Pa to laiku mani sāncenši tiktu man priekšā. Es sāku skriet uz priekšu rāpus un par brīnumu manīju, ka tā iet ātrāki. Citi skrējēji palika aiz manis. Es tuvojos mērķim ...
Šinī brīdī notika kaut kas negaidīts.
— Suns, Krancis! Re, kur Krancis skrej! — iesaucās viens no baronēniem, uz mani rādīdams. Otrs devās man pakaļ, pieskrēja klāt un iespēra ar kāju, iesaukdamies:
— Rej, rej, Krancīt!
Es nezinu, kas ar mani šinī brīdī notika. Viss rūgtums, apsmiekls un sāpes, ko es šodien biju izbaudījis, sakāpa manā mazajā galvā un kļuva par apziņu, ka es mazo baronu acīs neesmu nekas vairāk kā suns, Krancis, par kuru var zoboties, kuram var spert ar kāju. Un visi mani biedri bija tādi paši kranči, smejami un nicināmi...
Spēriens varbūt nebūtu tik stiprs, bet ķēra taisni sasisto vietu. Es acumirklī kā kaķis biju uz kājām. Maiss pats no sevis atraisījās un nokrita. Nevaldāmās dusmās, kas līdz ar karsto dabu man ir mantojums no tēva, es metos baronēnam virsū. Izcēlās troksnis. Ap mums saskrēja ļaudis. Skolotājs sagrāba mani kā stangās.
— Puika, vai tu esi neprātīgs! Kā tu iedrošinies pacelt savu roku pret baronu! Tūliņ lūdzi piedošanu!
— Es neesmu suns, mani nevar spert kājām, — es runāju, drebēdams no dusmām un uztraukuma.
— Lūdzies piedošanu, es tev saku!
— Nē, nē, laidiet mani, laidiet! — es saucu un raustījos skolotāja rokās. Zināju, ka šai brīdī mani var nosist, bet piedošanas nelūgšos. Skolotājs laikam to arī saprata un palaida mani. Kā vajāts zvērs es metos projām no citiem. Mazais baronēns stāvēja nomaļus, bāls un sarkans, bet man pakaļ skanēja viņa pieaugušā brāļa balss.
— Nelieša zēns! Kas ir viņa tēvs?
Manam tēvam vajadzēja atbildēt barona priekšā par to, ka viņa dēls negribēja būt suns un sevi aizstāvējās. Bet arī baronam reizi būs jāatbild manā priekšā par to, ko viņi mums, latviešiem, darījuši. Tā es zvērēju sev toreiz, būdams vienpadsmit gadus vecs.