Seksuālais tiek iekļauts arī politisko attiecību veidošana. Tiek pieņemts, ka pastāv dziņas, kuru atsvabināšana vai atraisīšana apdraud pastāvošās varas attiecības. Līdz ar to vieni tiecas pēc to atsvabināšanas, bet otri - pēc aizliegšanas. Taču kā vieniem, tā otriem svarīgs ir normas jēdziens, lai saglabātu veco stāvokli vai izveidotu jaunas attiecības, nodrošinot tajās kārtību. Tomēr gan revolucionāriem, gan konservatoriem seksuālais un seksualitāte ir sava veida bioloģiski nodrošināts fakts, kas jāizvērš vai jāsavalda. Visspilgtāk 20. gadsimtā šī norise vērojama tā sauktajā seksuālajā revolūcijā, uz kuras tuvošanos savulaik sarunā ar Klāru Cetkinu norāda Ļeņins, kaut arī parasti ar apzīmējumu «seksuālā revolūcija» tiek saistīts psihoanalītiķis Vilhelms Reihs. Seksuālā politiskās izmantošanas rezultātā veidojas biopolitika, kurā seksualitāte tiek pakārtota vairošanās procesam, nosakot vai vismaz ietekmējot iedzīvotāju atražošanu. Seksualitāte tiek pārvērsta par tautas vai nācijas pastāvēšanas nosacījumu, pieļaujot dzimumaktu tikai vairošanas nolūkos un vēršoties pret nelietderīgu vai kaitniecisku sēklas izmantošanu.
Šie procesi tiek analizēti Vīnes marksistiski orientētā analītiķa Reiha darbos, kurus no jauna atceras 1968. gada studentu revolūcijas laikā. Viņa darbi tiek masveidīgi tiražēti un izmantoti kā līdzeklis cīņai pret sarepējušām valsts struktūrām un morāles normām. Tiek ne vien skandēts sauklis «Make love, not war», bet arī detalizēti analizēts «emocionālais mēris», proti, fašisms visos tā variantos un maskās, kam ierosmi dod Reiha 1933. gadā publicētā grāmata «Fašisma masu psiholoģija». Tomēr galveno vērību Reihs velta seksoloģijai un seksuālajai dzīvei. 1927. gadā viņš publicē grāmatu «Orgasma funkcija», kurā apraksta «atklāto» orgastisko potenci, kas kļūst par gadsimta otrās puses orgasmologu teorētisko un praktisko izstrādņu fundamentu. Analītiķiem šis darbs lielākoties šķiet svešatns un nepieņemams. Vēstulē Lū Andreasai-Salomē Freids raksta: «Mums te ir tāds dr. Reihs, brašs, taču vētrains, jauns un pasionārs koka zirdziņa jājējs, kurš nu ģenitālajā orgasmā cildina pretindi pret jebkādu neirozi.» 1928. gadā Reihs iestājas komunistiskajā partijā un aizsāk psihoanalīzes un marksisma sintēzi. Gadu vēlāk viņš apmeklē Padomju Savienību un gūst ierosmes un materiālu darbam «Seksuālā revolūcija». 1930. gadā Reihs pārceļas uz Berlīni un nodibina Seksuāli politisko kustību (tā saukto Sexpol), kuras mērķis ir masu politiskā un seksuālā atbrīvošana. Sākotnēji šī iniciatīva gūst piekrišanu komunistiskajā partijā, taču drīz vien tiek nodēvēta par buržuāzisku novēršanās manevru.
Analītiķa karjeru Reihs uzsāk ar rakstura analīzi, proti, rakstura pretošanās aplūkojumu. Viņaprāt, pretestība ir ne tikai psihiska, bet arī fiziska un izpaužas «muskuļu bruņās» (sasprindzinātībā, izturēšanās un mīmikas stīvumā u.tml.), kas jāsalauž fizioterapeitiska dziedināšanas procesa. Šīs ārstniecības procedūras izstrāde saplūst ar atklājumiem seksuālajā jomā. Reihs ir pārliecināts, ka neirotiskie simptomi norāda uz visa rakstura saslimstību un ir saistīti ar aizturēm seksuālajā dzīvē un seksuālās enerģijas uzkrāšanos. Viņš uzsāk cīņu par cilvēka «dabisko spēju baudīt». Analītiķiem Reiha idejas nešķiet pārliecinošas, un viņš uzsāk detalizētāku seksuālā izpēti. Reihs nonāk pie atziņas, ka neirotiķi var funkcionēt seksuāli, taču šī funkcionēšana ir problemātiska. Dzimumaktā, kā raksta Reihs, trūkst «izjūtu kvalitātes» - vīrieši pēc tā veikšanas jūtas neapmierināti, bet sievietes labi ja izjūt baudas atblāzmu. Reihs izmanto jau Freida darbā «Trīs apcerējumi par seksuālā teoriju» ieviestos jēdzienus «sākotnējā tīksme» un «beigu tīksme» un ievieš konceptu «orgastiskā potence». Ar šo konceptu tiek apzīmēta seksuālo norišu kulminācija - «visa uzbudinājuma potenciāla izlādēšanās». Līdz ar to Reihs secina, ka lielākoties cilvēki ir relatīvi impotenti, jo pakļaujas visdažādākajām normām un nespēj būt brīvi. Viņš izvērš mācību par seksuālo ekonomiku (mājturību), taču ģenitālo traucējumu koriģēšanā drīz vien atstāj dvēseles jomu un pāriet uz seksuālā bioloģizēšanu. Turklāt viņš uzsver, ka pareizi un patiesi var domāt tikai ģenitāli produktīvs cilvēks, bet viss pārējais (sadisms, mazohisms, perversijas u. tml.) rodas no cilvēka iedabas deformācijas.
Freida veidoto analīzi jau sākotnēji raksturo orientācija uz kultūru. Tas ne īpaši apmierina sociālzinātniski orientētos viņa skolniekus un zinātniekus, kas tiecas pēc pārbaudāmiem (precīzāk - atkārtojamiem), cilvēka sociālai eksistencei atbilstīgiem konceptiem. Reiham nav pieņemams arī Freida darbs «īgnums kultūrā», kurā iezīmēta agresijas dziņu koncepcija. 1932. gadā Reihs publicē grāmatu «Seksuālās morāles ielaušanās. Par seksuālas ekonomijas vēsturi», kas iecerēta ka psihoanalītiskas kultūrfilosofijas alternatīva. Ja Freids raksta par seksuālo dziņu savaldīšanu, tad ar Reiha darbu populāra kļūst mācība par dziņu apspiešanu jeb tā sauktais represīvais modelis. Sabiedrībai ir vajadzīga seksuālā izstumšana, lai cilvēki būtu nepatstāvīgi, mazgadīgi un mazohistiski. Ģimene kā «societātes aģentūra» (Ē. Fromms) ir sadomazohistisko raksturu producēšanas instance, kas nodrošina autoritārisma pastāvēšanu. Seksuālā apspiešana tiek skatīta kā cilvēka iedabas deformēšanas sastāvdaļa. Taču seksuālā ekonomija tiek izprasta kā nacionālās ekonomijas un politiskās revolūcijas īstās atslēgas. Reihs atsaucas uz Fridriha Engelsa 1884. gadā publicētajā darbā «Par ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos» postulēto pirmkomunisma laiku, kad nepastāvēja nedz ģimene, nedz privātīpašums, bet sieviešu un vīriešu attiecības netika pakļautas attiecīgajam regulējumam. Reihs parāda, ka seksuālā apspiešana ir varas izpausme, bet seksuālās represijas - masu neirožu pamats. Cilvēka laimīgās dzīves nosacījums, viņaprāt, ir orgastiskās laimes nodrošinājums seksuālajā dzīvē. Gluži pretējas norises Reihs saskata fašismā, kas lielā mērā pārtiek no masu erotikas - izstumto un apspiesto seksuālo dziņu produkcijas.
Hitlers Reiha skatījumā ir nevis personība, kas izveido nacionālsociālismu, bet gan mietpilsoņu rupors, kas pauž masveidīgo saslimstību. Fašismā par svētu tiek padarīts viss, kas svarīgs mietpilsonim: asinis un zeme, mātišķība, gods un pienākums, ziedošanās tautai un vajadzība pēc kundziskas kārtības. Valsts tiek izprasta kā liela ģimene, kurā tēvs (vadonis) izšķiras nepilngadīgo un nepatstāvīgo bērnu vietā. Valsts iegūst sadomazohistisku raksturu, kas atveidojas hierarhiskajās struktūrās. Un galveno šo norišu cēloni Reihs saskata seksuālajās represijās, kas kļūst par svarīgāko reliģiska misticisma un politiska mazohisma avotu. No šīm represijām tiek atvasinātas arī zīmīgākās šādas sabiedrības nelaimes: indivīdu norobežošanās ģimenē, Es vājums, kičīga sentimentalitāte, naids pret svešajiem un citādiem u.tml. Rasu teorija, pēc Reiha izpratnes, pirmām kārtām pauž seksuālo fobiju, ko uzkurina individuālā un kolektīvā lielummānija. Fašismā tiek izmantota arī īpaša seksuālā simbolika, ko Reihs saskata pat kāškrustā- divu dzimumaktā savienojušos cilvēku atainojumā.
1968. gada revolūcija ir praktiska seksuālā daudzveidības atklāšana. No jauna tiek atklāts un izbaudīts arī ķermenis, kas nereti kļūst par eksistenciālu argumentu. Šajā laikā tiek nostiprināta nekautrēšanās - atklāta skūpstīšanās un mīlēšanās, ģērbšanās slapjās džīnās, gorīgas dejas, piekļaujoties partnerim, u. tml. Studentu revolūcija nodrošina visdažādāko seksualitāšu pārstāvju emancipāciju un atraisītu domāšanu. Ar šīm revolucionārajām norisēm sajūdzas arī izmaiņas filosofijā. Tiek noskaidrots, ka uz objektivitāti pretendējošās subjekta filosofijas galvenā kategorija, proti, subjekts, pati ir kultūrvēsturiska konstrukcija un ka šāda pati konstrukcija ir cilvēks, t. i., cilvēkam nepiemīt nekāda konstanta un substancionāla iedaba. Līdz ar to cilvēks tiek skatīts kā eksperimentējoša būtne, kuras dzīvē dominē izvēle. Atkal kļūst aktuāla Freida atziņa, ka seksuālais nepavisam nav jāsaista ar ģenitālo - erotika un baudas ir atrodamas ne tikai seksuālajā jomā. 1972. gadā Žils Delēzs un Fēlikss Gvatari publicē traktātu «Kapitālisms un šizofrēnija», kura angļu variantam Mišels Fuko uzraksta ievadu, kas kļūst pazīstams ar nosaukumu «Jaunu dzīves mākslu meklējot». Fuko aicina ne tikai vērsties pret jebkura veida fašismu, bet arī izstrādāt filosofiju, kas būtu ne tikai zinātniski teorētiska, bet arī praktiska, proti, dzīvojama un baudāma filosofija.
Fragments no I.Šuvajeva “Laimi un baudu neklējot”