Katalogs ~
Igors Šuvājevs - Laimi un baudu neklējot -- ~
Saturs ~
--
Seksuālais
tiek iekļauts arī politisko attiecību veidošana. Tiek pieņemts, ka
pastāv dziņas, kuru atsvabināšana vai atraisīšana apdraud pastāvošās
varas attiecības. Līdz ar to vieni tiecas pēc to atsvabināšanas, bet
otri - pēc aizliegšanas. Taču kā vieniem, tā otriem svarīgs ir normas
jēdziens, lai saglabātu veco stāvokli vai izveidotu jaunas attiecības,
nodrošinot tajās kārtību. Tomēr gan revolucionāriem, gan konservatoriem
seksuālais un seksualitāte ir sava veida bioloģiski nodrošināts fakts,
kas jāizvērš vai jāsavalda. Visspilgtāk 20. gadsimtā šī norise vērojama
tā sauktajā seksuālajā revolūcijā, uz kuras tuvošanos savulaik sarunā
ar Klāru Cetkinu norāda Ļeņins, kaut arī parasti ar apzīmējumu
«seksuālā revolūcija» tiek saistīts psihoanalītiķis Vilhelms Reihs.
Seksuālā politiskās izmantošanas rezultātā veidojas biopolitika, kurā
seksualitāte tiek pakārtota vairošanās procesam, nosakot vai vismaz
ietekmējot iedzīvotāju atražošanu. Seksualitāte tiek pārvērsta par
tautas vai nācijas pastāvēšanas nosacījumu, pieļaujot dzimumaktu tikai
vairošanas nolūkos un vēršoties pret nelietderīgu vai kaitniecisku
sēklas izmantošanu.
Šie procesi tiek analizēti Vīnes marksistiski orientētā analītiķa Reiha
darbos, kurus no jauna atceras 1968. gada studentu revolūcijas laikā.
Viņa darbi tiek masveidīgi tiražēti un izmantoti kā līdzeklis cīņai
pret sarepējušām valsts struktūrām un morāles normām. Tiek ne vien
skandēts sauklis «Make love, not war», bet arī detalizēti analizēts
«emocionālais mēris», proti, fašisms visos tā variantos un maskās, kam
ierosmi dod Reiha 1933. gadā publicētā grāmata «Fašisma masu
psiholoģija». Tomēr galveno vērību Reihs velta seksoloģijai un
seksuālajai dzīvei. 1927. gadā viņš publicē grāmatu «Orgasma funkcija»,
kurā apraksta «atklāto» orgastisko potenci, kas kļūst par gadsimta
otrās puses orgasmologu teorētisko un praktisko izstrādņu fundamentu.
Analītiķiem šis darbs lielākoties šķiet svešatns un nepieņemams.
Vēstulē Lū Andreasai-Salomē Freids raksta: «Mums te ir tāds dr. Reihs,
brašs, taču vētrains, jauns un pasionārs koka zirdziņa jājējs, kurš nu
ģenitālajā orgasmā cildina pretindi pret jebkādu neirozi.» 1928. gadā
Reihs iestājas komunistiskajā partijā un aizsāk psihoanalīzes un
marksisma sintēzi. Gadu vēlāk viņš apmeklē Padomju Savienību un gūst
ierosmes un materiālu darbam «Seksuālā revolūcija». 1930. gadā Reihs
pārceļas uz Berlīni un nodibina Seksuāli politisko kustību (tā saukto
Sexpol), kuras mērķis ir masu politiskā un seksuālā atbrīvošana.
Sākotnēji šī iniciatīva gūst piekrišanu komunistiskajā partijā, taču
drīz vien tiek nodēvēta par buržuāzisku novēršanās manevru.
Analītiķa karjeru Reihs uzsāk ar rakstura analīzi, proti, rakstura
pretošanās aplūkojumu. Viņaprāt, pretestība ir ne tikai psihiska, bet
arī fiziska un izpaužas «muskuļu bruņās» (sasprindzinātībā, izturēšanās
un mīmikas stīvumā u.tml.), kas jāsalauž fizioterapeitiska
dziedināšanas procesa. Šīs ārstniecības procedūras izstrāde saplūst ar
atklājumiem seksuālajā jomā. Reihs ir pārliecināts, ka neirotiskie
simptomi norāda uz visa rakstura saslimstību un ir saistīti ar aizturēm
seksuālajā dzīvē un seksuālās enerģijas uzkrāšanos. Viņš uzsāk cīņu par
cilvēka «dabisko spēju baudīt». Analītiķiem Reiha idejas nešķiet
pārliecinošas, un viņš uzsāk detalizētāku seksuālā izpēti. Reihs nonāk
pie atziņas, ka neirotiķi var funkcionēt seksuāli, taču šī
funkcionēšana ir problemātiska. Dzimumaktā, kā raksta Reihs, trūkst
«izjūtu kvalitātes» - vīrieši pēc tā veikšanas jūtas neapmierināti, bet
sievietes labi ja izjūt baudas atblāzmu. Reihs izmanto jau Freida darbā
«Trīs apcerējumi par seksuālā teoriju» ieviestos jēdzienus «sākotnējā
tīksme» un «beigu tīksme» un ievieš konceptu «orgastiskā potence». Ar
šo konceptu tiek apzīmēta seksuālo norišu kulminācija - «visa
uzbudinājuma potenciāla izlādēšanās». Līdz ar to Reihs secina, ka
lielākoties cilvēki ir relatīvi impotenti, jo pakļaujas visdažādākajām
normām un nespēj būt brīvi. Viņš izvērš mācību par seksuālo ekonomiku
(mājturību), taču ģenitālo traucējumu koriģēšanā drīz vien atstāj
dvēseles jomu un pāriet uz seksuālā bioloģizēšanu. Turklāt viņš uzsver,
ka pareizi un patiesi var domāt tikai ģenitāli produktīvs cilvēks, bet
viss pārējais (sadisms, mazohisms, perversijas u. tml.) rodas no
cilvēka iedabas deformācijas.
Freida veidoto analīzi jau sākotnēji raksturo orientācija uz kultūru.
Tas ne īpaši apmierina sociālzinātniski orientētos viņa skolniekus un
zinātniekus, kas tiecas pēc pārbaudāmiem (precīzāk - atkārtojamiem),
cilvēka sociālai eksistencei atbilstīgiem konceptiem. Reiham nav
pieņemams arī Freida darbs «īgnums kultūrā», kurā iezīmēta agresijas
dziņu koncepcija. 1932. gadā Reihs publicē grāmatu «Seksuālās morāles
ielaušanās. Par seksuālas ekonomijas vēsturi», kas iecerēta ka
psihoanalītiskas kultūrfilosofijas alternatīva. Ja Freids raksta par
seksuālo dziņu savaldīšanu, tad ar Reiha darbu populāra kļūst mācība
par dziņu apspiešanu jeb tā sauktais represīvais modelis. Sabiedrībai
ir vajadzīga seksuālā izstumšana, lai cilvēki būtu nepatstāvīgi,
mazgadīgi un mazohistiski. Ģimene kā «societātes aģentūra» (Ē. Fromms)
ir sadomazohistisko raksturu producēšanas instance, kas nodrošina
autoritārisma pastāvēšanu. Seksuālā apspiešana tiek skatīta kā cilvēka
iedabas deformēšanas sastāvdaļa. Taču seksuālā ekonomija tiek izprasta
kā nacionālās ekonomijas un politiskās revolūcijas īstās atslēgas.
Reihs atsaucas uz Fridriha Engelsa 1884. gadā publicētajā darbā «Par
ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos» postulēto pirmkomunisma
laiku, kad nepastāvēja nedz ģimene, nedz privātīpašums, bet sieviešu un
vīriešu attiecības netika pakļautas attiecīgajam regulējumam. Reihs
parāda, ka seksuālā apspiešana ir varas izpausme, bet seksuālās
represijas - masu neirožu pamats. Cilvēka laimīgās dzīves nosacījums,
viņaprāt, ir orgastiskās laimes nodrošinājums seksuālajā dzīvē. Gluži
pretējas norises Reihs saskata fašismā, kas lielā mērā pārtiek no masu
erotikas - izstumto un apspiesto seksuālo dziņu produkcijas.
Hitlers Reiha skatījumā ir nevis personība, kas izveido
nacionālsociālismu, bet gan mietpilsoņu rupors, kas pauž masveidīgo
saslimstību. Fašismā par svētu tiek padarīts viss, kas svarīgs
mietpilsonim: asinis un zeme, mātišķība, gods un pienākums, ziedošanās
tautai un vajadzība pēc kundziskas kārtības. Valsts tiek izprasta kā
liela ģimene, kurā tēvs (vadonis) izšķiras nepilngadīgo un nepatstāvīgo
bērnu vietā. Valsts iegūst sadomazohistisku raksturu, kas atveidojas
hierarhiskajās struktūrās. Un galveno šo norišu cēloni Reihs saskata
seksuālajās represijās, kas kļūst par svarīgāko reliģiska misticisma un
politiska mazohisma avotu. No šīm represijām tiek atvasinātas arī
zīmīgākās šādas sabiedrības nelaimes: indivīdu norobežošanās ģimenē, Es
vājums, kičīga sentimentalitāte, naids pret svešajiem un citādiem
u.tml. Rasu teorija, pēc Reiha izpratnes, pirmām kārtām pauž seksuālo
fobiju, ko uzkurina individuālā un kolektīvā lielummānija. Fašismā tiek
izmantota arī īpaša seksuālā simbolika, ko Reihs saskata pat kāškrustā-
divu dzimumaktā savienojušos cilvēku atainojumā.
1968. gada revolūcija ir praktiska seksuālā daudzveidības atklāšana. No
jauna tiek atklāts un izbaudīts arī ķermenis, kas nereti kļūst par
eksistenciālu argumentu. Šajā laikā tiek nostiprināta nekautrēšanās -
atklāta skūpstīšanās un mīlēšanās, ģērbšanās slapjās džīnās, gorīgas
dejas, piekļaujoties partnerim, u. tml. Studentu revolūcija nodrošina
visdažādāko seksualitāšu pārstāvju emancipāciju un atraisītu domāšanu.
Ar šīm revolucionārajām norisēm sajūdzas arī izmaiņas filosofijā. Tiek
noskaidrots, ka uz objektivitāti pretendējošās subjekta filosofijas
galvenā kategorija, proti, subjekts, pati ir kultūrvēsturiska
konstrukcija un ka šāda pati konstrukcija ir cilvēks, t. i., cilvēkam
nepiemīt nekāda konstanta un substancionāla iedaba. Līdz ar to cilvēks
tiek skatīts kā eksperimentējoša būtne, kuras dzīvē dominē izvēle.
Atkal kļūst aktuāla Freida atziņa, ka seksuālais nepavisam nav jāsaista
ar ģenitālo - erotika un baudas ir atrodamas ne tikai seksuālajā jomā.
1972. gadā Žils Delēzs un Fēlikss Gvatari publicē traktātu «Kapitālisms
un šizofrēnija», kura angļu variantam Mišels Fuko uzraksta ievadu, kas
kļūst pazīstams ar nosaukumu «Jaunu dzīves mākslu meklējot». Fuko
aicina ne tikai vērsties pret jebkura veida fašismu, bet arī izstrādāt
filosofiju, kas būtu ne tikai zinātniski teorētiska, bet arī praktiska,
proti, dzīvojama un baudāma filosofija.
Fragments no I.Šuvajeva “Laimi un baudu neklējot”
Katalogs ~
Igors Šuvājevs - Laimi un baudu neklējot -- ~
Saturs ~