Katalogs ~
Roberts Eidemanis - Ielenktie Vēlreiz par negaidītu prieku ~
Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~
Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~
Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~
Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~ Par ienācējiem ~
Īsa nodaļa par kaislībām ~
Greiza raga adjutants pūš ragā ~
Ļoti īsa nodaļa par ļoti garu plānu ~
Stepju vējš pilsētā ~
Saturs ~
Par ienācējiem
Aņa pateica vienkārši.
- Es atnācu pie tevis ... ar Ivanovu mēs izšķīrāmies. Viņas stāsts bija īss, vienkāršs.
Volkovs, kurš, Aņu saņemdams, karsti, vienu pēc otras, nupat bija
skūpstījis viņas rokas - bija redzami pārsteigts. Pie galda nosēdies,
viņš braukāja ar zīmuli pa papīru, zīmēja figūras, neskaitāmas reizes
rakstīja vienu un to pašu: Aņa - Ivanovs - Ivanovs - Aņa, rakstīja un
strīpoja.
- Jā, tava atnākšana mazliet negaidīta, - teica viņš, kad Aņa nobeidza savu stāstu. - Saki, kā Ivanovs visu uzzinājis?
- Viņš juta, Boriss. Viņš ārīgi ciets - bet sirds viņam ... Aņa aprāva: Volkovam lūpu kaktiņos nodrebēja smīns.
- Tu - savāds šodien. Varbūt tu gribi, lai es aizeju? Es varu aiziet, Borja!
- Nē, Aņa - nē ... Tikai par Ivanova sirdi, Aņa, tu vairs nerunā: man
arī sirds, Aņa! Jā, kad tu man stāstīji savu kluso provinces traģēdiju,
es domāju par tevi un Ivanovu: vārdi un īstenība nesakrīt. Lielinieki -
jā, viņi karotāji, viņi cīnās par jaunu sabiedrību, par komunismu. Un,
starp citu, par jaunu ģimeni un atbrīvotu sievieti viņi cīnās. Sieviete
neesot privātīpašums!? Protams – nē! Tas labi un asi teikts. Bet saki,
Aņa, esi atklāta, vai Ivanovs pats tevi neuzskatīja kā savu
privātīpašumu? ...
Jautājums palika bez atbildes.
Vai tādēļ, ka Ivanovs Aņas apziņā palika tāds pats karotājs - gaišs un stiprs kā līdz šim?
Vai tādēļ, ka divos kopdzīves gados Aņa nebija pratusi sadzirdēt
Ivanovā - kā ūdeņu guldzienus zem ledus - tumšus, tik tikko dzirdamus,
apspiestus trokšņus: Ivanova pagātni, sādžu?
Aņa pazina Ivanovu tādu, kāds viņš bija sēdēs, mītiņos, darbā. Ivanovu,
kurš trānotiem zābakiem mīda vakardienas puķu dobes. Pazina Ivanova
glāstus - skopus, vienmuļus. Reizēm naktīs Aņa uz Ivanovu runāja: - Tu
pat gultā ar mani svešs! Tu vienmēr - kā uz tribīnes. - Aņa zināja,
pazina tikai vienu Ivanovu - pelēku, bet viengabalainu kā granīta
bluķi, ap kuriem reiz pats Ivanovs bija svīdis pelēkā, garā darbdienā.
- . . Paliec tu paliksi?
- Jā!
- . . . mīļā mana!
Volkovs dzīvoja pagalmā, bet namiņā uz ielas pusi bija trīs istabas un ķēķis.
Vienu no istabām apdzīvoja tatārs, kurš uz Revolūcijas laukuma ar
saldumiem, kokaīnu un degvīnu tirgojās - saldumus viņš pārdeva par
papīra naudu, bet kokaīnu un degvīnu par zeltu.
Pārējās divas istabas un pusi no ķēķa ieņēma padomju ierēdnis Kučka. Otrā ķēķa pusē atradās bijušās kņazienes Bibikovas rīcībā.
Bibikova - vecene, melnā aubē, seja viņai kā cepts ābols. No sociālās
apgādniecības Bibikova saņēma katru dienu mārciņu miltu, 6 lotes
cukura, dažreiz gaļu un taukus. Vecene dzīvoja gandrīz nerimstošā naidā
ar Kučkas sievu. Pēdējā pat baidījās iziet no ķēķa, ja kas cepjams vai
vārāms bija, jo vecene zaga visu, kas tikai pagadījās zem rokas.
Ķēķī bija plīts, bet Kučkene to nekurināja, lai vecenei ātrāk sīkstā
dzīvība izsalstot. Tāpēc ķēķī katru dienu patīkami sīca prīmuss un
zilām, vēl patīkamāk smaržojošām mēlēm, spirtu deva tatārs, laizīja
katliņus un pannas. Katliņos vārījās garšīgi šķidrumi. Kučkene sēkdama
laizīja karoti; uz pannas taukos sprēgāja gaļa; pietvīkuši kā pati
Kučkene, šķielēja pankoki - un saimniece stāvēja līdzās smaidoša un
sārta. Tāpēc ka uz prīmusa patīkami sprēgāja tauki un sviests, tāpēc ka
pati cepēja bija apaļa, smaidoša un lietoja pūderi - tāpēc no pulksten
diviem līdz četriem, - četros un piecpadsmit minūtēs mēdza pārnākt
Kučka no darba, ķēķī bija stipri aromātiski. Vecene tad parasti mēdza
atbīdīt raibos priekškarus, šņorē uzvērts katūns, sēdēja gultā,
skatījās, kā Kučkene cep, grauza kādu garozu, smaržas klāt piekozdama
jeb piestrēbdama: vecene zaga patīkamās smaržas, kuras izelpoja
Kučkenes katliņi un pannas.
- Atkal cep ... Buržujiete!
- Tev nu nav ko rūkt, vecmāmiņ! -- mīksti runāja Kučkene, gaisu prīmusā pumpēdama.
Gaisu pumpējot, taukaini spīgošās, sārtās lūpas Kučkene saliek
četrkantīgi. - Esi jau izēdusies cepešu un gardumu savā mūžā. Ļauj arī
darba cilvēkiem mazliet atvilkt elpu!
Tādos gadījumos Kučkene sevi stingri pieskaitīta pie darba ļaudīm.
Dažreiz spītēdama vecenei, viņa pat uzdziedāja “Internacionāli”, kuras
pirmo pantu Kučka bija viņai iemācījis. Nu, un galu galā Kučkene
revolūcijai nepiekrita tikai dažos jautājumos: 1) dieva jautājumā,
Kučkenei pašai svētbilde pie sienas, 2) lai visiem, kas grib tirgot,
būtu dota vajadzīgā brīvība un tiktu likvidēta dzīvokļu komisija, 3)
lai revolūcijā asiņu nebūtu un 4) galvenais - lai vīrs vairāk produktus
mājās nestu.
Pats Kučka reizēm zaudēja līdzsvaru.
- Vai tu gribi, lai es par zagli palieku? Nekad! - Kučka bija goda
vīrs. Bija viņš vienmēr steidzīgs cilvēciņš; kā visiem gudriem ļaudīm -
matu viņam uz pakauša nebija, bet bija acu priekšā brilles misiņa
iekalumā; bārda noplukusi, plankumaina kā ilgi lietota lupata; svārkus
viņš nēsāja jau vairāk gadus, un, tā kā svārkiem bija lielas perlamutra
pogas, kuras zalgoja tāpat kā Kučkas acis zem brillēm, tad darba biedri
mēdza mēļot, ka Kučkam acis esot ne tikai pierē, bet pat pie vēdera.
Ziemā un vasarā spieķa vietā Kučka staigāja ar lietussargu, jo viņš
bija prātīgs cilvēks, kurš sevi sargā i pret lietu, i pret sniegu.
Kučka saņēma atbildīga darbinieka algu un - produktus, tas galvenais,
vairākās iestādēs. Visās iestādēs viņu skaitīja par nepārspējamu
speciālistu.
Kučka bija konsultants:
zemkopības,
juridiskā,
pārtikas,
un vietējās saimniecības nodaļās.
Zemkopības nodaļā Kučka skaitījās par mežu apakšnodaļas priekšnieku.
Apriņķī mežu nebija - tikai nelielas birztalas un krūmāji bija, - bet
savā laikā Kučka bija uzrakstījis divas loksnes biezu rakstu ar
skaitļiem un diagrammām par tādas apakšnodaļas vajadzību, par mežu
nozīmi vietējā saimniecībā utt. Apakšnodaļa tika radīta. Mežu
apakšnodaļā strādāja mašīnrakstītāja un inženieris - abi Kučkas radi.
Mašīnrakstītāja garlaikojās, rakstīja uz mašīnas mīlestības vēstules,
bet inženieris zīmēja plānus, diagrammas, rēķināja, cik desetinas mežu
būs jāapsēj 1940. gadā un kāds būs apriņķa ienākums no mežiem 1999.
gadā; deva slēdzienus un atsaukumus par mežu saimniecību visās valstīs,
kādas bija uz kartēm atrodamas; izstrādāja grandiozu mežu saimniecības
plānu Padomju Federācijas masštabā; zīmēja vismodernākās koku zāģētavas
projektu ...
Kad mežu cērt, vai tad cirtējs ievēro mazu suņusēni jeb pat mušmiri?
Ivanovs un Linde, un tie, kuru vārdus es neesmu nosaucis savā stāstā,
asiņainiem pleciem bīdīja uz priekšu vēstures omnibusu. Tāpēc Kučkas,
kā nieres, slimas nieres, taukos, sēdēja pilsētiņas ķermenī, gudri
runāja, mētājās vēl gudrākiem projektiem, un katrs viņu projekts bija -
lāpstas dūriens, lai plaisa starp pilsētiņu un sādžu platāk izaug.
... Tai dienā viss bija kā arvien.
Kučka bija darbā; sieva ķēķi cepa gaļas ķiļķenus, tos Kučka mīl;
Kučkene brīdi no pannas atgāja - bija pipari jeb kaut kas cits istabā.
piemirsies; vecene ar vienu lēcienu bija pie pannas, izķēra dažus
ķiļķenus, noglabāja zem spilvena un ārīgi mierīga atkal ietupās. gultā.
Kučkene tūliņ ievēroja: vecenei acis kā kaķei.
“Būs, pagāns, paņēmusi!” nodomāja un pārskaitīja. Ieķērcās: - Zagle,
kur ķiļķeni? ... Triju ķiļķenu nav! Man viss arvien skaitīts.
- Pati zagle! Lai tevi viņā saulē velni par tādiem vārdiem dedzina. - Kā ķiļķenus uz pannas.
No sākuma disputs norisinājās tīri pieklājīgi, velnus, dievu un visus
svētos piesaucot. Kad visi debesu līdzekļi bija izlietoti, - sākās īsts
slapjdraņķis, kurš grēcīgo zemi ar dievišķām debesīm jauca. Dižciltīgā
kņaziene nepalika pakaļ darba cilvēkam Kučkenei.
Ķēķī vairs patīkami nesmaržoja pēc cepta sviesta - ķēķī asi smaržoja
divas mutes, dusmās vārīdamās: bija viņas kā divas kustīgas nulles -
stipru smaržu nozīmes.
Vecene tupēja gultā, tikai mute klabēja, un acis sprēgāja sarkanzaļas
dusmas. Ārīgo mieru vecenē iedvesa apziņa, ka zem gultas glabājas divi
maisi ar miltiem un pašā gultas maisā - cukurs, gandrīz desmit mārciņas
cukura! Visu to vecene bija sakrājusi ilgos mēnešos, badodamās, sev
atteikdama.
Kučkene turpretim svaidījās pa ķēķi kā plēsoņa putns krātiņā! Ak tādu
nejēga veceni! Kā zeme vēl tādu ciešot? Ņemt pie kājām, sagriezt gaisā
un izmest uz ielas, lai suņi ēdat!
- Pamēģini! Pamēģini! - ķircakojās vecene gultā kā uz skrāpēšanu sataisījusies kaķene.
Domu apmaiņa starp abām sievietēm norima tikai tad, kad durvīs parādījās tatārs Sardiševs.
- Vai, vai! Vai neķers man kaut kas pa galvu? Baidos es! - runāja
Sardiševs savā jocīgā izloksnē; Sardiševs centās runāt ar kaukāziešu
akcentu un vispār nemīlēja, ja kāds viņu īstā tautībā godāja. -
Labdien, Marja Aleksejevna! Labu dienu arī jums, vecmāmiņ! Kā veselība?
Sardiševs bija džentlmenis. Abas sievietes kā atplauka; vecene graciozi
pielieca galvu, smaidīja saldi un, aristokrātiski šļupstēdama, teica:
- Merci! Šodien jūtos apmierinoši!
Sardiševs noņēma, Sardiševs civilizēts! melno jēreni, kuru valkāja kā
ziemā, tā vasarā; nosēdās, smaidīja, zobus līdz smaganām atņirgdams -
zobi apžilbinoši balti; dedzināja Kučkeni brūno, dienvidniecisko acu
ugunīm.
- Nāciet, iekost, Amet, - teica Kučkene. - Mans virs laikam šodien aizkavēsies ar pusdienām!
Istabā Sardiševs skaļi stāstīja kaukāziskas anekdotes; gremoja stipriem
dzīvnieka zobiem ķiļķenus; paēdis noslaucīja ar delnu taukus no lūpām;
tikai no acīm taukus, kuri bija acu brūnumam virsū uzpeldējuši,
nenoslaucīja.
- Dvēselīt! - teica Sardiševs, un sejā viņam bija nepārprotama vēlēšanās.
“Tūliņ?” priekšautu atrisinādama prasīja Kučkene. “Tūlīt, dvēselīt!”
Viņu mīlestība bija ātra kā putnu mīlestība. Bez lieka ievada, īsi un ātri žesti ...
Nopurinājies, sakņopējies Sardiševs iegāja otrā istabā, kur spēlējās
Kučkenes meitenes - vienai divi, otrai pieci gadi. Uzsēdinājis katru uz
sava ceļgala, Sardiševs bāza viņām mutē saldumus.
“Onkul, es tevi mīlu,” šļupstēja meitenes.
Bet “onkulim” acis bija ...
Svešu balsi otrā istabā uztvēris, Sardiševs pietrūkās kājās. Ieskatījās
caur pievērtām durvīm: ienācējs nebija redzēts cilvēks. Zem melnās
platmales Sardiševs tikai paguva ievērot, ka ienācējam liels, sarkans
deguns, kurš savu galu bija kautri noslēpis biezās, kuplās ūsās kā mufē.
Kad svešnieks Kučkenei, papīru sniegdams, teica: - Orderis no dzīvokļu
komitejas, - Sardiševs, kurš par visu vairāk baidījās no oficiāliem
papīriem un orderiem, ātri izmetās ķēķī.
No vārda “orderis” nobijās arī Kučkene.
Orderis viņas apziņā nozīmēja: rekvizīcijas, arestus, kratīšanas ... Un ja nu iesāk kratīt?
Kučkenei tīri kājas notirpa: atņems miltus, cukuru, taukus - visu, kas tik vajadzīgs priekš viņas un Kučkas veselības.
- Jūs man ierādiet istabu. Viss viens - kādu. Tikai lai logs uz pagalmu iziet. Es nemīlu dzīvot ielas pusē.
No apstulbuma Kučkeni izveda tikai divi zelta piecnieki, kurus ienācējs iespieda viņai rokā.
- Pēc likuma - pēc ordera es varētu istabu aizņemt bez maksas. Bet es
esmu vecmodīgs cilvēks un atzīstu privātīpašumu. Otrkārt, es neatzīstu
tagadējo naudu, jo viņa kratās par daudz afrikāniskā drudzī. Tāpēc es
jums maksāšu katru mēnesi desmit rubļus zeltā. Mani noteikumi: ja
liekas gultas nav - varu gulēt arī uz krēsliem; galdiņš un divi krēsli;
rītā un vakarā tēju - pulksten astoņos; par tēju maksa atsevišķa;
pusdienas es ēdu ēdnīcā, atslēgu nēsāju kabatā, istabā kārtību uzturu
pats. Aizkari pie logiem var palikt.
Cilvēks platmalē novilka kalošas, kalošas Kučkene tūliņ ievēroja, jo
tai gadā pilsētā gandrīz nebija cilvēka, kurš ar kalošām lielīties
varēja, uzkāra līdzās Kučkenes mētelim savu; raibā gultas segā ietīto
vīstokli atstutēja pret sienu - vārdu sakot, jutās kā mājās.
- Es ļoti baidos no bumbām un ... vispār no ieročiem, - Kučkene aizdomīgi pašķielēja uz raibo vīstokli.
- Ar ieročiem es nenodarbojos.
- Vai tad jūs neesat komunists?
- Jūs, kundze, kā redzu, ar politisko partiju programmām tuvāk
pazīstama neesat. Ja es atzīstu privātīpašumu, es nevaru būt
“lielinieks”!
Tāda prātīga valoda Kučkenei patika.
- Kur jūs strādājat? - Es esmu zinātnieks, konsultants pie tautas
izglītības nodaļas. - Man vīrs, Kučka Andrejs Viktorovičs, arī
konsultants ... Jūs viņu nepazīstat?
- Ar Andreju Viktoroviču man nav bijusi izdevība iepazīties. Es tikai
trīs dienas šinī pilsētā. - Kučkene bija pavisam aizgrābta no sava
negaidītā īrnieka pieklājības.
- Tūliņ redzams - inteliģents cilvēks, ar kuru patīkami parunāt, -
saldi smaidīja viņa, lūpas pīrādziņā salikdama. Ak nabaga Amets un viņa
jērādas cepure! Vai šis ienācējs nupat ar stumšanu nestumj Ameta tēlu
iz Kučkenes pilnasinīgās sirds?
- Jā, un vēl man viens noteikums. Nebrīnieties, ja es dažreiz uzkāpju
bēniņos un ilgāk nosēdu. Es nemīlu, ka mani kāds traucē darbā. Esmu
nolēmis pētīt protuberances uz saules.
Vārds, kuru nosauca atnācējs, bija Kučkenei nesaprotams; tāpēc viņa tikai līdzcietīgi pamāja ar galvu.
Katalogs ~
Roberts Eidemanis - Ielenktie Vēlreiz par negaidītu prieku ~
Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~
Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~
Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~
Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~ Par ienācējiem ~
Īsa nodaļa par kaislībām ~
Greiza raga adjutants pūš ragā ~
Ļoti īsa nodaļa par ļoti garu plānu ~
Stepju vējš pilsētā ~
Saturs ~