Ivanova dzīve bija tāda pati kā agrāk:
- Sēdes, mītiņi, Izpildu komiteja, partijas komiteja, uzsaukumu rakstīšana, pārtikas jautājumi, cīņa ar baltpartizāniem - no deviņiem rītā līdz vēlai naktij, līdz galva sāk kūpēt!
Neviens, izņemot varbūt Lindi, nezināja, kāds lūzums bija noticis Ivanova dzīvē.
Timofejevs bija teicis viņam:
- Nieki! Nav ko žēlot. Vai tādu trūkst?
Ivanovs bija ārīgi mierīgs. Tāpēc Timofejevs nepiegrieza Aņas aiziešanai vairāk ievērības kā kaut kuram starpgadījumam biedra dzīvē.
Bet naktīs, vēlu no darba pārnācis, Ivanovs bez miega svaidījās pa gultu, dzina no sevis un nevarēja aizdzīt uzbāzīgas domas - par Aņu.
Par Aņu, kura tais pašās naktīs kvēloja Volkova apkampienos.
Volkovs prata mīlēt. Pasaules un pilsoņkarā viņš bija izstaigājis malu malas. Provinces cilvēks, mazpilsētnieks, viņš bija maldījies lielās ostu pilsētās pie dienvidu jūras, kur līdzās postam un nabadzībai mirdzoši restorāni un sievietēm acis jūra un nakts viesuli; maldījies Kaukāza kalnos, kur cilvēki mīl karstāk kā nekur; Parīzē, kur modernā dejā grīļodamās, klasiski vijīgo valsi nonāvēja jau pasaules karš, francūziete viņam pirmo reizi parādīja valdzinoši sārtu mēles galiņu; Parīzē, kur neskaitāmās variācijās veidota izsmalcināti rafinēta kaislība.
Volkovs bija nenogurstošs, neapmierināms savā kaislībā. Un viņa apskāvienos kā zieds atplauka Aņā sieviete, melnu pusnakti acu bezdibeņos šūpodama.
Naktīs Aņa bija i maigi padevīgā slāviete, i karsti drebošā kā papele pusnakts trīsās, pirmatnīgi mīlošā kaukāziete, i izsmalcinātā, nakts viesuļos virpuļojošā francūziete ...
Bet dienā viņa bija atkal Aņa. Aņa - tikai bez senāk tik gaišiem smiekliem. Dienā domāja par to, cik tukša palikusi dzīve, centās neiet, un tomēr bieži gāja, pa Gogoļa ielu, kur 42. numurā dzīvoja Ivanovs un atmiņas par to, kas bijis.
Kad Aņa jeb Volkovs gāja pa ielu jeb pagalmu - caur jumtā iztaisītiem robiem viņiem sekoja uzmanīgas cilvēka acis.