Greizā Raga adjutants rakstīja dzejas un kārtīgi veda dienasgrāmatu.
Kad partizāni ieņems kādu pilsētu, adjutants nodrukās, varbūt tas notiks ārzemēs, savu grāmatu, kuru, aiz sajūsmas rīstīdamās, lasīs civilizētā cilvēce.
- Es arvien vairāk sāku sevi pieķert pie domām par pilsētu. Šai stepē mums jāmirst, jāiet bojā, ja mēs neiekarosim pilsētu.
- - - Šodien atkal es domāju par pilsētu. Sādžā tagad dubļi, tumši vakari; sādžā gaļīgas, ļenganas sievietes, kuras neprot mīlēt. Tāpēc es domāju par pilsētu, kur elektrība, restorāni, teātri, kino un - sievietes, kuras nes sev līdz reibumu un neprātīgu prieku ... par ģimnāzijas skolnieci brūnos, īsos lindraciņos - par plaukstošu ziedu brūnā pumpurā ... par novakares piano pie atvērtām klavierēm, kad sievietes pirksti raud uz klavieru kauliņiem un baltais kakls māj caur krēslu tik mīļš ... Es ienīstu lieliniekus tāpēc, ka viņi grib iznīcināt dzeju dzīvē. Es cīnos par to, lai pilsētās atgriežas prieks un daiļums. Nost ar lieliniekiem un utīm! Lai dzīvo daiļums, kuru apdziedājis Balmonts!
- - - Savāds atgadījums, par kuru vēl tagad man grūti stāstīt mierīgā stilā.
Atamans bija nodomājis braukt uz Verbļušku. Tur stāvēja trešā pulka divas sotņas.
Atamanam romāns ar Verbļušku skolotāju Tasju. Viņai arī pagājušais svēts: būs jau viņai ap trīsdesmit gadu, bet vēl arvien ģērbjas kā ģimnāziste. Jāatzīstas, ģimnāzistes uzvalks viņas mazai, jauneklīgai figūrai labi piedien. Viņa kā meitene - atamans tādas mīl. Septiņi pudi smagais atamans un divi pudi un desmit mārciņas smagā Tasja - tas ir romāns, kurš pelna ievērību. Pretstati saprotas.
Jājāj bija mums verstis piecas. Tikko piejājām Verbļuškas nomalei - pretim divi kareivji.
Prasa paroli. Izrādās - mūsu parole neder. Tagad skaidrs: kareivji nav mūsējie. Kareivji - sarkanie. Paģēr, lai kāpjot no zirgiem, vedīšot uz štābu.
- Kur štābs?
- Skolā!
Atamans sāk lādēties. Nē, no zirga šis nekāpšot; uz skolu ceļu atradīšot pats. Ak tā, šie sava divīzijas komandiera nepazīstot? Kas tā par disciplīnu esot?
Sarkanie bija tīri nobijušies. Lai jājot vien!
Pajājām dažus desmit soļus, pat nospriest, kas darāms, nepaspējām, - no šķērsielas izauļoja pulciņš jātnieku. Es jau nodomāju, ka nebūtu par sliktu laisties pretējā šķērsielā - zirgi mums labi. Bet atamans piespiež piešus un - taisni jātniekiem pretim.
Kurš te priekšnieks esot?
Izrādījās, ka starp jājējiem atrodas bataljona komandieris; tie citi – jātnieki-izlūki.
Atamans tūliņ ar raportu: sak, mēs divi vietējie lielinieki; cīnāmies ar bandītiem. Piecas verstis no šejienes sādžā apstājies Greizā Raga štābs. Esot tikai ap desmit cilvēku. Visu nakti trakojuši, apdzērušies, tagad gulot. Vajagot saņemt kā cāļus.
Sarkaniem tāds priekšlikums patika. Viens divi: lēmums pieņemts. Sarkanie steidzas iegūt lētu uzvaru. Jātnieki ar bataljona komandieri un mums priekšgalā sastādīja avangardu.
Bataljonam komandieris pavēlēja virzīties trijas četras verstis nopakaļ.
Greizais Rags iztēloja sevi par muļķīgi pļāpīgu veci un ik mirkli priecājās! Nu tik būs joks! Nu Greizam Ragam uzliksim ragus!
Mani ar vienu no jātniekiem izsūtīja izlūkos. Greizais Rags tikko acīm pamirkšķināja: es sapratu. Es visu laiku zirgu laidu pilnos auļos. Sarkanais sāka protestēt: tik neapdomīgi, tik neuzmanīgi jāt nevarot - ieskriešot bandītiem taisni rokās. Es smējos par viņu, saucu par zaķi, lielījos, ka mani lode neņem un ka man te katrs kakts pazīstams. Beidzot norunājām:
diviem riskēt neder, es aizjāšu uz priekšu.
Tāds iznākums man taisni bija vajadzīgs. Piespiedu zirgam piešus - tas gāja kā vētra.
Viens divi: sādžā viss nokārtots. Partizāni noslēpās namos, siena kaudzēs, staļļos – kur kurais. Kad sarkanie parādījās uz kalna aiz sādžas - uz ielām bija klusums. Sarkanie jāja bez kādām aizdomām.
Šādā kārtā tālāk virzīties esot bīstami - teica atamans. Jānovietojot zirgi kādā sētā. Pakavu troksnis jeb zirgu zviegšana varot priekš laikā iztraucēt Greizā Raga štābu.
Tikko sarkanie iejāja - sākās tracis. Viņi bija tik apjukuši un pārsteigti, ka pat nepaspēja pretoties. Daži vēl pacēla rokas. Bet žēlastības nebija: saniknotie partizāni tos gabalos sakapāja. Neglabās neviens.
Bataljons, kurš mierīgi, bez sevišķas uzmanības, sak, priekšā savējie, virzījās mums nopakaļ, šautenes kā lāpstas uz pleciem, - ieskrēja tādās pašās lamatās. Ilgi mēs nebijām guvuši tādu uzvaru: trīs ložmetēji, 150 gūstekņu ...
Atlasījām komandierus, komunistus un brīvprātīgos. Izrādījās ap 50 cilvēku. Es izvedu viņus aiz sādžas un kalnā pie dzirnavām liku izģērbties. No sākuma viņi atteicās: lai šaujot tāpat, vismaz drēbes mēs, bandīti, lietot nevarēšot. Bija maniem puišiem mazliet viņi jāuzmudina ar plinšu resgaļu palīdzību.
- Brāļi zemnieki! Par ko mēs tiekam nokauti? Vai par to, ka mēs tādi paši zemnieki, darba ļaudis kā jūs? Skatieties, mums rokās vēl nav nodilušas čulgu zīmes un tā tālāk! - ar tādu runu mēģināja griezties viens, no gūstekņiem pie zemniekiem, kuri bija salasījušies krietnā skaitā - noskatīties, kā mēs ar viņu apspiedējiem izrēķināmies.
Man bija ar revolvera spalu jāietriec runātājam zobi un mēle rīklē, aizbāz savu neģēļa rīkli, komunist! Asinis un zobus, vēl krizdams, viņš mēģināja man iespļaut sejā.
- Nezemojieties, brāļi, šo bandītu priekšā! - iekliedzās viens no zemniekiem pūlī. Šodien zemniekos es pirmoreiz sadzirdēju nemieru. - Atstājiet viņus dzīvus!
- Pietiek asinu! - balsis cita caur citu kliedza pūlī, dažus no kliedzējiem mani puiši ievērojuši - tie būs jānovāc.
Es biju spiests pasteigties ar šaušanu. Gūstekņi nepaspēja pat izģērbties - citi vēl sēdēja, vilka zābakus no kājām - kad ložmetēji nosvieda viņus gar zemi.
- - - Jā, sādža sāk palikt savāda. Mēs sākam viņai apnikt. Daudz solīts - maz padarīts.Mūsu uzturēšana praktiķim zemniekam sāk likties neizdevīga, smagāka par visām lielinieku klaušām. Tāds stāvoklis ilgi turpināties nedrīkst. Mums ir jāiekaro pilsēta, pilsētas, jāpadara pilsēta par organizējošu centru. Sliktākā gadījumā pilsētā mēs dabūsim cukuru, sāli, manufaktūru, tabaku - samaksāsim zemniekiem īres naudu. Es saku: sliktākā gadījumā, jo bez pilsētas kā organizējoša centra mēs iztikt nevaram; agri vai vēlu šis centrs mums jānostiprina.
Šodien es runāju ar Greizo Ragu par operāciju pret pilsētu. Mūsu sacelšanās - būs kaujas karogs priekš citiem apgabaliem. Kas to zin, vai te nesākas ceļš uz Krievijas atdzimšanu?
Ko domā Hmara? Un ko domā Centrālais štābs?