Savādnieks melnā platmalē, kuram degungals mīksti dzeltenās ūsās sildījās, nepārprotami vēlējās ar Aņu tuvāk iepazīties.
Ja, Aņai garām ejot, viņš stāvēja vārtos, melno platmali eleganti uz augšu pagrūzdams, arvien viņš sveicināja:
- Sveiki! Kāds šodien slikts (labs) laiks.
Reiz viņš sacīja:
- Atļaujiet man jūs pavadīt. Mums šodien kopējs ceļš. Man jāuzmeklē bibliotēkā dažas grāmatas.
- Savādi. Kādā kārtā jūs zināt, ka es strādāju bibliotēkā? - brīnījās Aņa.
- Man, kā zinātniekam, vairākas reizes ir nācies būt jūsu iestādē, - solīdi, ar pašapziņu atbildēja mazais cilvēks.
Viņi laipoja pa izjaukto, ilgi neremontēto ielu. Aņa, viņai ceļš pazīstams, gāja lieliem, vīrišķiem soļiem, bet mazais cilvēks kalošās lēkāja kā zalcis. Dubļi rāva viņam no kājām kalošas; peļķes un bedres bija bieži stratēģiski apejamas. Viss tas kaitināja mazo cilvēku.
Kaut jel ielu būtu viņi remontējuši. Te cilvēks var tikai kaklu lauzt. Purvs nevis sarkanā pilsēta, nikni rūca viņš pie sevis, bet tā, ka Aņa varēja dzirdēt.
Bibliotēkā svešais uzsāka ar Aņu strīdu par dzeju.
- Dzeja tagad nevajadzīga, - teica viņš. - Dzeja tagad, pārfrāzējot kādu valdošas grupas izteicienu, - opiums priekš inteliģences. Es sludinu kailu zinātni, kurai pieder nākotne.
Tagad, kad valda utopijas un masas akli tic viņām, cīņa par zinātni jāskaita par visrevolucionārāko cīņu. Sociālisms, komunisms - viss tas tikai skaistas utopijas. Es apgalvoju - es nebaidos pacelt savu balsi - un varu no zinātnes viedokļa pierādīt, ka vislielākie utopisti, kādus jebkad cilvēce ir zinājusi, ir tie, kas valda no Maskavas Kremļa augstumiem.
“ ... Es apsūdzu Izpildu komitejas priekšsēdētāju Ivanovu. Partijai jābūt nesaudzīgai pret saviem locekļiem, kuri, kaut arī netieši, palīdzējuši partijas un revolūcijas pretiniekiem ...”
Lindem jau daudz kas uzsāktā lietā bija pilnīgi skaidrs.
Cilvēks, kurš dzīvoja ar Aņu, saucas viņš Volkovs, neapšaubāmi atrodas baltpartizānu organizācijā.
Annai Peremitovai bija brālis, kurš, pēc visa spriežot, arī bija ar baltpartizāniem saistīts - tīkli ap Aņu arvien ciešāk!
Lindes aģentiem bija izdevies aizturēt vienu zemnieku, kurš atzinās, - nekā aizdomīga atrast neizdevās, ka Hmaras uzdevumā nonesis Volkovam estafeti, kura atnesēja klātbūtnē tikusi izlasīta un iznīcināta.
Linde bija cieši pārliecināts, ka pēdas, uz kurām viņš nācis, ved pie mērķa.
Jautājums tikai: kā lieta vadāma tālāk?
Te varēja būt dažādi ceļi. Varēja izdarīt pie Volkova, pamatīgu kratīšanu. Bet ja kratīšana nekā priekš tālākā darba nedod? Tas nozīmētu visas lietas izgāšanu. Neder!
Varēja Volkovu iesēdināt. Bet ja viņš atteiksies izdot līdzdalībniekus, neatzīsies?
Tāds ceļš arī nederēja.
Linde nolēma: nokļūt līdz organizācijas serdei un tad - ar vienu cirtienu nonāvēt hidru! Tā pareizi.
Vēl jo ciešāk pie šāda slēdziena Linde nāca pēc inscenētās Volkova dzīvokļa apzagšanas. Aņai un Volkovam promesot, Lindes aģenti ielauzās dzīvoklī, izvandīja visu un, neko derīgu neatraduši, iespaida dēļ paņēma sev līdz gultas apsegu un daļu no drēbēm.
- Cik labi, ka zagli uzbrukuši taisni tādā reizē, kad pie mums tiešām nekā vērtīga nevarēja būt, - priecājās Volkovs.
- Kas tad tev par vērtslietām var būt? Es, vai? - jokoja Aņa. - Ko tur var zināt?! - nenoteikti atbildēja Volkovs.
- - - Lindes slēdziens bija pareizs. Plāns pamazām izveidojās, shēma noskaidrojās.
Linde vēlreiz pārlasīja galvenā aģenta ziņojumu:
- Vīrietis un sieviete abi ļoti uzmanīgi. Sieviete izrādās pat par mūsu piekritēju. Es eju lēnām, bet droši uz priekšu. Uzticību iekarot nav viegli. Vakar jau man bija mazliet atklātāka saruna ar vīrieti. Domāju, ka uz viņu darīja iespaidu stāsts par manu piedalīšanos Maskavas demokrātiskā centrā. Un mani aprauti aizrādījumi par naudas summām, kuras man no Maskavas aprindām uzticētas. Vīrietis pazīst dažus no demokrātiskā centra dalībniekiem. Ja viss noies labi - pēc nedēļas jeb divām būšu organizācijā.
Uz smaidiem skopais Linde, papīri nolikdams, šoreiz pasmaidīja. Viss bija paredzēts
Lindes plānā.
Tikai divas lietas nebija viņā paredzētas:
Aņas mīlestība.
Un vējš no stepes, kurš arvienu stiprāk rūca telegrāfa vados un, dunēja pār jumtiem.