Naktī bija salis. Tāpēc jo uzvaroši dārdēja no paša rīta vezumi uz sasalušā ceļa. Vezumos bija sakrauti maisi ar dzelteniem graudiem - vasaras sauli; mīksti čabēja un smaržoja siens; spalgi kvieca sivēni.
Cauru dienu no stepes uz pilsētu nelielās partijās brauca zemnieki, un pilsētā cilvēkiem atkal bija mierīgas jeb prieka apstarotas sejas: “Sādža mostas.”
Iebraucēji bija smagi, tūļīgi kā visi zemnieki: rupjos, nobristos zābakos viņi staigāja pa ielām, ziņkārīgi vērodami pilsētu, kuru nebija ilgi redzējuši; drūzmējās Ivanova pieņemamā istabā; aģitpunktā, mutes ieplētuši, klausījās Ļeņina runas gramofonā; godbijīgi stāvēja pie Ārkārtējās komisijas vārtiem, vēroja, domīgi grauzdami sēklas; dzirnavu noliktavās krāva maisus ar dzelteniem graudiem ...
Kooperatīvā - viņš tad saucās Raspredeliteļ (Sadales punkts), un Ļeņins toreiz vēl nebija teicis: kooperatīvs - viens no tiltiem, kuriem sādža ar pilsētu jāsavieno, apkalpotāji svaidījās aiz letes kā apdeguši.
Bet atbraucēji svārstīja uz biezām, rievainām delnām sāls graudus; zelēja dzelteno cukuru - vai salds? - grozīja pirkstos diegu spolītes, burzīja manufaktūru, mēģināja locīt pakavas ...
- Manta nav slikta ... Saimniecībā noderētu! - runāja viņi.
- Nākošreiz atvedīsim rudzus jeb taukus. Tad varēsim iemainīt!
Aģitpunktā vairākas reizes ieskrēja Ivanovs.
- Apsveicu jūs komunistiskās partijas un strādniecības vārdā! Vienotus spēkus cīņai pret ekonomisko sabrukumu!
Runāja par Ļeņinu, par uzvarām Vrangeļa frontē, par to, ka, karam beidzoties, varēsim lāpīties, dziedēt rētas, celt Padomju valsti ...
- Ur-ra-a! - kliedza iebraucēji pēc katras runas, un aizsmakušās balsīs bija viņiem stepju vējš.
- Pietiek! Atamaniem beigas!
- Reiz tak mums, zemniekiem, jānāk pie prāta!
Tā viņi runāja, bet acīs daudziem bija kaut kas no skitiem un tatāriem, kuri reiz auļojuši stepju platībā.
Atbraucēji staigāja ari pa staciju, dauzīja pīpes pret Docenko vilciena bruņām, mēģināja ar truliem nažiem griezt bruņas un smējās: - Tādā pavēnī vari būt drošs no vēja, ko izpūš plintes! Viņi bija naivi kā bērni, šie sādžas ļaudis!
Viņi labprāt klausījās Docenko runās - Docenko runāja līdz aizsmakšanai - un kliedza:
“Urr-a-ā!”
Matrozim tas patika.
Vakarā Aņa taisījās iziet. Izglītības nodaļas kolēģijas sēdē stāvēja jautājums par pilsētas bibliotēku.
Bet Volkovs teica:
- Tu nekur neiesi ... mēs šovakar paliksim mājās!
Volkovs noslēdza durvis un atslēgu noglabāja kabatā.
- Kāpēc? Neniekojies! Es nevaru izpalikt. Sevišķi šodien. Es gribu iekustināt jautājumu par zemkopības nodaļas dibināšanu pie pilsētas bibliotēkas.
- Tā? Tu domā, ka tāda nodaļa tagad ļoti vajadzīga? - Tu domā, ka ne?
- Nieki!
- Tu vienmēr gribi būt skeptiķis, bet skeptiķi galu galā visīsredzīgākie cilvēki.
Aņa tā runāja tāpēc, ka bibliotēkā arī bijuši zemnieki, burzījuši bieziem pirkstiem grāmatu lapas, glaudījuši grāmatu vākus rievainām delnām.
Iekaisdamās turpināja:
- Sādžā drīz radīsies klubi, bibliotēkas. Tādus pasākumus vajadzēs atbalstīt. Sādža nāk pie apziņas, maina savus uzskatus pret pilsētu. Par to runā fakti!
- Fakti runā?
- Jā, fakti.
- Šodienējie ciemiņi arī?
-Jā, viņi arī! - Aņai balsī bija ietiepība, dusmas. - Ko tu smejies ?
Volkovs smējās; pareizāk: sprausloja, rīstīdamies aiz nevaldāmiem smiekliem.
- Ak šodienējie ciemiņi ar? Lieliski! Lūk, kādi fakti! Volkovs, pamazām nomierinādamies, krekšķināja smieklos kā pīle siltā dīķi.
Aņa stāvēja, zobus sakodusi, portfeli viņa turēja rokā. Viņa jau gribēja kaut ko asu, nežēlīgi asu teikt Volkovam, kad ... smieklus aprāvis, Volkovs piecēlās stingrs un nopietns.
- Tu nekur neiesi šovakar, Aņa. Paklausies, ko es tev teikšu. Un viņš sāka stāstīt par ... sacelšanos:
zemnieki, kuri iebraukuši, bija baltpartizāni;
divpadsmitos naktī pilsētā nolikta sacelšanās;
divpadsmitos naktī jākrīt padomju varai;
divpadsmitos naktī jāmirst lieliniekiem ... divpadsmitos naktī ielu spraugās gaudos stepju vējš kā izsalcis vilks.
Balss Volkovam bija cieta un skarba. Viņš runāja kā karotājs.
- Tagad, Aņa, tu zini visu. Saites ar mūsu pretiniekiem tu vēl neesi sarāvusi. Tāpēc tu šovakar nekur vairs neiesi. Kad norībēs pirmais šāviens - es iziešu uz ielas. Tu paliksi viena, bet mans ierocis kūpēs priekš tava un mana prieka. Atvaino par pārsteigumu. Es zinu: mans stāsts tevi pārsteidza. Visu šo laiku es apzinīgi slēpu no tevis savus sakarus ar stepi, ticēt es tev vēl nedrīkstēju.
- Atamans mans! Stiprais mans! - uzgavilēja Aņa. - Mīļais mans! Tava stipruma dēļ, tavas vīrišķības dēļ es tevi mīlu tādu, kāds esi tu!
Vai ir kāds, kurš var pateikt, kur ir robežas sievietes mīlestībai? Sievietes, kura ar paceltu galvu caur pilsoņkara ugunīm gājusi.
Aņa šonakt skaidrāk kā nekad zināja, ka mī1 tikai vienu cilvēku, kuram šonakt draud nāve. Un tāpēc viņa dreboša piekļāvās Volkovam.
Tāpēc viņa nometa drēbes un kaila, piebriedušās krūtis rokām pieturēdama, grīļojās ap Volkovu saucoša, kaira, neatvairāma.
Kad viņa šķelmīga, nebēdnīga parādīja sārtu mēles galiņu, Volkovs kā satracināts zvērs sagrāba saucošo miesu, lauzīja drebošām rokām, un padevīgu nometa uz gultas.
- Mīļais, tev revolveris kabatā, - atgādināja sieviete. Revolveri Volkovs nolika uz galda. Tai brīdī viņš vairs nedomāja par kūpošiem šāvieniem, kuriem jānodimd pusnaktī.
Vai jūs zināt - kā kūpēja brūnā, saules nokveldētā mugura tatāram, caur stepi auļojot?
... Aņa skaitīja: pulkstenis uz laukuma sita vienpadsmit. Volkovs noguris klusi elpoja līdzās, galvu pie Aņas pleca piespiedis.
- Es tūliņ ceļos. Tu paliksi gultā, - čukstēja Volkovs, un balsī viņam vairs nebija karotāja stingruma.
- Mīļais mans! Labais mans! - Aņa silti spieda plecu pret Volkova galvu, kamēr otra roka taustīja pa galdu pēc revolvera. Atradusi lēni pavilka zem segas.
- Pagulies vēl brīdi. Aizver acis! - Aņas lūpas siltas un mīkstas staigāja pa Volkova vaigu un pieri. Bija labi aizvērt acis un just šo pieskārumu.
Bet roka, ar vienu vienīgu, melnu metāla aci blisinādama, kā zaglis līda uz augšu pret cilvēka galvu.
Līdz ar pēdējo skūpstu pie Volkova deniņiem ziņkārīgi noliecās melnā acs.
Norībēja, nokūpēja šāviens; palēcās uz augšu, konvulsīvi nodrebēja ķermenis un izstiepdamies atplaka gultā; smadzenes un asinis sīkās lāsēs sakrita uz sienas, uz sievietes vaiga, matiem, pleciem.
Brīdi Aņa bija kā apjukusi. Tad viņa izlēca no gultas, steidzīgi, uz līķi neskatīdamās, sāka ģērbties; acis piemiegusi, ar riebumu sejā izvilka no Volkova kabatas atslēgu.
Uz ielas bija klusums. Rēja suņi, tais gados naktis pilsētā bija kā sādžā; nebija trokšņu, kuri spētu apslāpēt suņu riešanu. Un tāpēc nakts klusums likās kapsētiski drausmīgs.
Aņa skrēja. Viņas soļi dimdēja uz trotuāra. Aiz sētām modās suņi ...
Bija divdesmit piecas minūtes priekš divpadsmitiem.
Sargzaldāts, kurš, pret stenderi atspiedies, sapņaini stāvēja durvīs, izbijies, pārsteigts atlēca nost. Sieviete vēja izjauktiem matiem, šausmās ieplestām acīm - pazibēja gar acīm.
Sargzaldāts apskatījās. Viņam likās, ka gar acīm pazibējusi parādība; kaut kur vēl uz trepēm, kuras veda otrā stāvā, viņš dzirdēja kā steidzīgus solus. Sargzaldāts nokrustījās, viņš vēl ticēja dievam, un piespieda zvana pogu, - viņš ticēja arī elektrībai.
Linde sēdēja pie atvērtas grāmatas. Viņa bija atšķirta uz lapas puses, kur bija rakstīts par Aņu Peremitovu, kad spalgi noskanēja kaut kur zvans un tūliņ pēc tam atsprāga durvis.
Linde neticēja ne dieviem, ne velniem, ne arī spokiem. Tomēr, kad revolveri sagrābis, viņš pietrūkās kājās - elektriskā gaismā viņa seja bija tikpat bāla - bez asiņu lāses, kā Aņas seja.
Sieviete bezspēcīgi nokrita uz krēsla.
- Es nokāvu cilvēku, - viņa teica. - Glābiet Osipu.
Sievietes stāsts bija drudžaini nesakarīgs. Neprātīgās šausmas acīs, asiņu traipi uz matiem un sejas pārliecinoši runāja, ka sieviete stāsta par reālām lietām.
Priekš shematizēšanas laika vairs nebija. Vienu Linde nesakarīgā sievietes stāstā skaidri un nepārprotami uztvēra: divpadsmitos sacelšanās, iebraucēji - baltpartizāni.
Linde izgāja, durvis aiz sevis noslēgdams. Priekšistabā uztraukts stāvēja apsardzības nodaļas priekšnieks, kuru bija izsaucis sarkanarmieša zvans.
- Nodaļu sacelt kājās! Posteņus pie durvīm un vārtiem pastiprināt. Ieņemt visus logus pēc instrukcijas. Uguni atklāt tikai tad, ja kāds tuvojas namam, uz apsaucieniem neklausīdamies. Turēties līdz beidzamai patronai!
Komutatora istabā snauda telefoniste. Lindem ienākot, viņa pietrūkās kājās, nevarīgi mirkšķinādama sarkaniem, uztūkušiem plakstiem. - Jums mazasinība?
- Jā. - “Jā” tāds apjucis, asarains.
- Ejiet mājās. Izgulieties. Tikai ātrāk ejiet. Desmit minūtēs jums jābūt mājās. Ja būs naktī šāvieni - nebaidieties.
Pieradusi ne par ko nebrīnīties - savādi cilvēki, šie lielinieki! - meitene izslīdēja kā ēna. Linde nosēdās viņas vietā.
- Tvaika dzirnavas! Stacija! Allo! ... Ar jums runā Ārkārtējās komisijas priekšnieks Linde. Pavēlu dot nekavējoši brīdinājuma signālu. Pilsētā sagaidāma sacelšanās. Staciju noslēgt.
Tālākās pavēles jūsu rajonam saņemt no bruņu vilciena komandiera. - Pirmais revolūcijas pulks - allo! Dežurējošais. Runā Ārkārtējās komisijas priekšnieks Linde. Pulkam kazarmēs būt kaujas gatavībā pēc piecām minūtēm. Ja notiek uzbrukums kazarmēm jeb pilsētā sākas apšaudīšanās - pulkam nekavējoši jāpāriet pretuzbrukumā, negaidot jaunu pavēli. Vienā un otrā gadījumā pulka uzdevums iztīrīt pilsētu no uzbrucējiem.
- Garnizona priekšnieks? Runā Linde. Nekavējoši pastiprināt patruļas pilsētas iekšienē. Pārliecināties, vai pirmais pulks izpilda manus aizrādījumus - - - - - - - - - - - - - - - - Izpildu komiteja? - atsaucās Ivanovs, viņš ari vēl bija darbā: vadīja sēdi - - - - - - - - - -- - - - - -
Lindes pavēles, niknas un skarbas, sprakstēja telefona drātīs kā degoši paegļu zari. Kad viņš piecēlās, viņš piecēlās tai brīdī, kad uzreiz pārtrūka gandrīz visi telefona vadi, - pār pilsētu viegli sasalušā gaisā drebēja svilpju rēcieni un skaņas krita pār jumtiem kā skaņš tērauda lietus.
Pagāja vēl minūtes piecas - un netālu no Ārkārtējās komisijas - kaut kur ap Izpildu komiteju - sāka sprakstēt šāvieni, ierējās ložmetējs, tur Ivanovs ar rokas ložmetēju atsita uzbrukumu Izpildu komitejai.
Kasti ar rokas granātām sev līdzās nolicis. Linde nostājās trepju ga1ā. Visā namā bija kapa klusums. Mēmi kā sastinguši lejā pie logiem un durvīm kļāvās kareivji, klausīdamies šāvienu sprakstēšanā.
Lai!
Šāvieni jau sakliedzās visā pilsētā.
Tad - kaut kur zem Lindes kājām - nodimdēja pirmais šāviens. Otrs, trešs ... Šāvieni sprēgāja, un viss nams viegli drebēja Lindem zem kājām.
Kā vēja nests vilnis, lejā - priekšistabā, no kuras trepes uz augšu veda, trepju augšgalā Linde smēķē, iešļāca ļaužu pūlis; starp uzbrucējiem izmisis ķepurojās sarkanarmietis ar sapņainām acīm, kurš bija stāvējis pie durvīm.
Linde nometa papirosu. Atbraucīja piedurknes. Lai!
Kad pūlis metās pa trepēm uz augšu, Linde atvēzējās.
Granāta vakstēdama atsitās pret trepju kāpšļiem. Pār sprādzienu ilgi vēl drebēja gaisā izbaiļu kliedzieni, un no griestiem bira kaļķi Lindem uz galvas un pleciem.
Uz pussagrautām trepēm caur irstošiem dūmiem izveidojās divi asiņaini ķermeņi.
Uzbrukums bija atsists.
Bet lejā atkal dimdēja šāvieni.
Nokautā kareivja vietu, viņa acis vairs nekad nesapņos par sādžas nakti, ieņēma viņa biedri.