Pašnāvnieki - pašslepkavas - tie nespēcīgie, kuri paši aiz sevis durvis aizcērt.
Es negribu viņus attaisnot. Es negribu arī nosodīt šos nespēka cilvēkus, kuri mira tai naktī, kad pilsētā sprēgāja šāvieni. Kā zem ūdeņa spiediena lūztošs ledus.
... Pirmā no šāvieniem uzmodās Kučkene.
- Andrjuša, ei, Andrjuša! Posts ar tādu cilvēku!
Kučkene valstīja vīru pa gultu, kutināja viņam zem deguna, raustīja pie pleciem. Kučka tikai rūca, pamazām atmozdamies. Viņa gudrā galva bija dienā stipri nogurusi, tāpēc viņš ilgi nevarēja uztvert, acīm nespēcīgi blisināja, ko īsti no viņa grib nemierīgā sieviete.
Bet, kad noprata, taisni tai brīdī nodimdēja pirmais lielgabala šāviens no Docenko bruņu vilciena, apaļā seja pastiepās uz augšu un leju - neparasti gara: Kučka klausījās šāvienos.
Viņš saprata: šāvieni nozīmēja laika maiņu. Līdz šim katru reizi šāvieni pilsētā bija  nozīmējuši tikai vienu: nāk cita vara, cita iekārta.
- Kur ķeizara bilde? - Uz Kučkas vaigiem bija jau atgriezušies miers un pašapziņa: viņš bija nācis pie vajadzīgā slēdziena. - Laikam uz skapja augšas.
- Bilde jānoņem! - Kučkam balss tagad bija tāda, kura nepielaiž pretrunu.
Sieva nopūzdamās uzrausās uz krēsla, viņai ilgi bija jārokas pa lupatām, jāpārcilā ne mazums tukšu konservu dožu, papirosu kastiņu un tintes pudelīšu - uz skapja bija paša Kučkas arsenāls - līdz vajadzīgā lieta bija atrasta.
- Noslauki putekļus! - komandēja Kučka. Viņš bija lielisks šai brīdī; viņš bija enerģisks kā nekad.
Iz putekļiem, stipri noskrambāts, parādījās vaigs, kurš ļoti maz atgādināja to, uz kuru bija cerējis Kučka.
Kučka pat nospļāvās.
- Tfi! Zoss tu - ne bāba! Vai tas ir ke-i-zars? Tfi!
Kučkene vēlreiz izvandīja arsenālu, izmeklējās skapī, aiz un zem skapja, kumodē – nekā noderīgāka atrast neizdevās: ķeizars bija kā ūdenī iekritis.
- Galu galā iztiksim ar to, - Kučka nomierinājies teica. - Vai tev neizliekas, ka šis ģenerālis mazliet atgādina Aleksandru II? - Kučka labsirdīgi iesita ģenerālim ar knipi pa to vietu, kur vajadzēja būt degunam: sak, nebaidies, draugs, ka es tik sirdīgs! Gan mēs sapratīsimies!
Kučka bija sapratīgs cilvēks. Viņš zināja: patriotiskos iejūsmas brīžos neviens neies mantu taustīt - īsta vai neīsta? Cilvēki tādos gadījienos domā vairāk ar mugurkaulu nekā ar galvu.
Un vai viņš, Kučka, pats nebija tādu brīdi pārdzīvojis, kad pirmo reizi pilsētā ienāca deņikinieši? Viņš toreiz bija noturējis par ģenerāli resnu feldfēbeli, saucis to par ekselenci, apķēris, skūpstījis frenča pogas - pie Deņikina pat feldfēbeli frenčās staigāja - sasodīta lieta! - kliedzis uravas kā pilsētas glābējam - un kaut ko dzejisku un nesaprotamu runājis par piramidēm. Jā! Sarkanie mīl vīrišķību - tāpēc Kučka turēja pašreiz rokās mazu, sarkanu karodziņu. Baltie mīl mūžīgo sievišķību - tāpēc Kučkene zil-sarkan-baltu mutautiņu nervozi tina ap pirkstiem.
Tā viņi abi sastinga gaidās katrs uz savas gultas malas.
Ja ienāks baltie - Kučkene vicinās viņiem pretim savu mutautiņu, bet Kučka nikns mīdīs, spārdīs lielinieku varas nozīmi. Padomju vara zem Kučkas kājām!
Ja sarkanie - Kučka augstu pacels savu karodziņu. Lai dzīva! Labi! Gudri! Konsultants Kučka saprot politiku un pieeju pie viņas.
Kad blakus istabā norībēja šāviens - viņš bija tik negaidīts priekš abiem Kučkām, ka Kučkene šausmās pārgrieztu seju iekrita gultā, histēriski māja ar mutautiņu, bet pats Kučka krustījās ar sarkano karodziņu rokās.
... Šāvieni aiz loga bija aprimuši. Palsoja jau rīts. Bet Kučkas neuzdrošinājās atvērt durvis, aiz kurām bija norībējis šāviens.
... Aiz kurām uz grīdas asiņu peļķē gulēja protuberancu pētītājs. Viņš bija iešāvis mutē. Tāpēc, ka roka revolveri vēl turēja pie asinīm apķepējušām lūpām - likās, ka Glinka, uz grīdas atgāzies, kārībā pārgriezis acis - sūc nāvīgo pīpi.
Uz galda viņš bija atstājis zīmi.
- Es redzu, ka esmu nokavējies. Kareivim, kurš nav izpildījis sava pienākuma, jāmirst. Lāsts komunisma pretiniekiem. Komunists P. Vorobjovs. Partijas biļete Nr ...

Atslēga noknakšķēja durvīs. Aņa bija viena.
Viņa sēdēja, neredzošām acīm vērdamās grāmatā, kuru bija atstājis uz galda Linde. Bet, kad acis sāka mosties apziņa, vēl ielās šāvieni nedārdēja, viņa saburtoja uz atšķirtās lapas -- "Anna Ivanovna Peremitova".
Aņa lasīja. Viss, ko viņa bija pārdzīvojusi pēdējās nedēļās - noskaidrojās viņas apziņā. Aņa saprata tagad visu - arī Lindes domas pie šās grāmatas.
Tad viņa atšķīra lapas pusi, uz kuras bija nesaudzīgs spriedums par Ivanovu.
“Nav tiesa,” kliedza visa Aņas būtība. Viņa pārvilka biezu strīpu pār visu, ko bija uzrakstījis šai lapas pusē Linde, un apakšā parakstīja:
«Es, Aņa Peremitova, apgāžu visus šos apvainojumus pret Ivanovu kā komunistu un revolucionāru. Visgrūtākā brīdī atgriezdamās, es liecinu pretējo par viņu ...»
Pēc tam viņa vēlreiz atšķīra lapas pusi, uz kuras bija viņas dzīves stāsts. Viņa rakstīja:
“Apvainojumus pret sevi es pieņemu. Tieši jeb netieši es, Aņa Peremitova, noziegusies pret revolūciju. Vienu tikai apgalvoju: līdz šai dienai es nezināju par Volkova-Romaņenko sakariem ar baltpartizanu organizāciju un sazvērestību. Es biju apmaldījusies starp veco un jauno pasauli; manas domas, mana sirds piederēja revolūcijai, bet viss fiziskais bija manī saģiftēts ar pagātni. Tāpēc es mirstu ...”
Spalvu nolikusi, viņa brīdi sēdēja, rokās atspiedusi seju. Mirt?
Mirt nebija viegli. Aņa bija vēl jauna. Viss viņā sauca pēc dzīvības un prieka.  Aiz loga sprakšķēja šāvieni, bet Aņa domāja, ka nāve ir šausmīga, ka tur aiz loga cilvēki cīnās par labāku un gaišāku dzīvi - katrs tā, kā viņš to saprot, bet ka ceļš tikai viens – caur komunismu uz atjaunotu cilvēci. Aņa pēdējā brīdī domāja par to, ka cilvēku attieksmes brīvas un neierobežotas būs tikai tad, kad beigsies cīņa starp atsevišķām cilvēces daļām un izzudīs šķiras.