Katalogs ~
Roberts Eidemanis - Ielenktie Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~
Par ienācējiem ~
Īsa nodaļa par kaislībām ~
Greiza raga adjutants pūš ragā ~
Ļoti īsa nodaļa par ļoti garu plānu ~
Stepju vējš pilsētā ~ Par svecēm, kuras nopūta nakts ~
Tērauda cilvēki ~
Visīsākā nodaļa, kura var saukties arī par epilogu ~
Saturs ~
Par svecēm, kuras nopūta nakts
Pašnāvnieki - pašslepkavas - tie nespēcīgie, kuri paši aiz sevis durvis aizcērt.
Es negribu viņus attaisnot. Es negribu arī nosodīt šos nespēka
cilvēkus, kuri mira tai naktī, kad pilsētā sprēgāja šāvieni. Kā zem
ūdeņa spiediena lūztošs ledus.
... Pirmā no šāvieniem uzmodās Kučkene.
- Andrjuša, ei, Andrjuša! Posts ar tādu cilvēku!
Kučkene valstīja vīru pa gultu, kutināja viņam zem deguna, raustīja pie
pleciem. Kučka tikai rūca, pamazām atmozdamies. Viņa gudrā galva bija
dienā stipri nogurusi, tāpēc viņš ilgi nevarēja uztvert, acīm nespēcīgi
blisināja, ko īsti no viņa grib nemierīgā sieviete.
Bet, kad noprata, taisni tai brīdī nodimdēja pirmais lielgabala šāviens
no Docenko bruņu vilciena, apaļā seja pastiepās uz augšu un leju -
neparasti gara: Kučka klausījās šāvienos.
Viņš saprata: šāvieni nozīmēja laika maiņu. Līdz šim katru reizi
šāvieni pilsētā bija nozīmējuši tikai vienu: nāk cita vara, cita
iekārta.
- Kur ķeizara bilde? - Uz Kučkas vaigiem bija jau atgriezušies miers un
pašapziņa: viņš bija nācis pie vajadzīgā slēdziena. - Laikam uz skapja
augšas.
- Bilde jānoņem! - Kučkam balss tagad bija tāda, kura nepielaiž pretrunu.
Sieva nopūzdamās uzrausās uz krēsla, viņai ilgi bija jārokas pa
lupatām, jāpārcilā ne mazums tukšu konservu dožu, papirosu kastiņu un
tintes pudelīšu - uz skapja bija paša Kučkas arsenāls - līdz vajadzīgā
lieta bija atrasta.
- Noslauki putekļus! - komandēja Kučka. Viņš bija lielisks šai brīdī; viņš bija enerģisks kā nekad.
Iz putekļiem, stipri noskrambāts, parādījās vaigs, kurš ļoti maz atgādināja to, uz kuru bija cerējis Kučka.
Kučka pat nospļāvās.
- Tfi! Zoss tu - ne bāba! Vai tas ir ke-i-zars? Tfi!
Kučkene vēlreiz izvandīja arsenālu, izmeklējās skapī, aiz un zem
skapja, kumodē – nekā noderīgāka atrast neizdevās: ķeizars bija kā
ūdenī iekritis.
- Galu galā iztiksim ar to, - Kučka nomierinājies teica. - Vai tev
neizliekas, ka šis ģenerālis mazliet atgādina Aleksandru II? - Kučka
labsirdīgi iesita ģenerālim ar knipi pa to vietu, kur vajadzēja būt
degunam: sak, nebaidies, draugs, ka es tik sirdīgs! Gan mēs
sapratīsimies!
Kučka bija sapratīgs cilvēks. Viņš zināja: patriotiskos iejūsmas brīžos
neviens neies mantu taustīt - īsta vai neīsta? Cilvēki tādos gadījienos
domā vairāk ar mugurkaulu nekā ar galvu.
Un vai viņš, Kučka, pats nebija tādu brīdi pārdzīvojis, kad pirmo reizi
pilsētā ienāca deņikinieši? Viņš toreiz bija noturējis par ģenerāli
resnu feldfēbeli, saucis to par ekselenci, apķēris, skūpstījis frenča
pogas - pie Deņikina pat feldfēbeli frenčās staigāja - sasodīta lieta!
- kliedzis uravas kā pilsētas glābējam - un kaut ko dzejisku un
nesaprotamu runājis par piramidēm. Jā! Sarkanie mīl vīrišķību - tāpēc
Kučka turēja pašreiz rokās mazu, sarkanu karodziņu. Baltie mīl mūžīgo
sievišķību - tāpēc Kučkene zil-sarkan-baltu mutautiņu nervozi tina ap
pirkstiem.
Tā viņi abi sastinga gaidās katrs uz savas gultas malas.
Ja ienāks baltie - Kučkene vicinās viņiem pretim savu mutautiņu, bet
Kučka nikns mīdīs, spārdīs lielinieku varas nozīmi. Padomju vara zem
Kučkas kājām!
Ja sarkanie - Kučka augstu pacels savu karodziņu. Lai dzīva! Labi!
Gudri! Konsultants Kučka saprot politiku un pieeju pie viņas.
Kad blakus istabā norībēja šāviens - viņš bija tik negaidīts priekš
abiem Kučkām, ka Kučkene šausmās pārgrieztu seju iekrita gultā,
histēriski māja ar mutautiņu, bet pats Kučka krustījās ar sarkano
karodziņu rokās.
... Šāvieni aiz loga bija aprimuši. Palsoja jau rīts. Bet Kučkas neuzdrošinājās atvērt durvis, aiz kurām bija norībējis šāviens.
... Aiz kurām uz grīdas asiņu peļķē gulēja protuberancu pētītājs. Viņš
bija iešāvis mutē. Tāpēc, ka roka revolveri vēl turēja pie asinīm
apķepējušām lūpām - likās, ka Glinka, uz grīdas atgāzies, kārībā
pārgriezis acis - sūc nāvīgo pīpi.
Uz galda viņš bija atstājis zīmi.
- Es redzu, ka esmu nokavējies. Kareivim, kurš nav izpildījis sava
pienākuma, jāmirst. Lāsts komunisma pretiniekiem. Komunists P.
Vorobjovs. Partijas biļete Nr ...
Atslēga noknakšķēja durvīs. Aņa bija viena.
Viņa sēdēja, neredzošām acīm vērdamās grāmatā, kuru bija atstājis uz
galda Linde. Bet, kad acis sāka mosties apziņa, vēl ielās šāvieni
nedārdēja, viņa saburtoja uz atšķirtās lapas -- "Anna Ivanovna
Peremitova".
Aņa lasīja. Viss, ko viņa bija pārdzīvojusi pēdējās nedēļās -
noskaidrojās viņas apziņā. Aņa saprata tagad visu - arī Lindes domas
pie šās grāmatas.
Tad viņa atšķīra lapas pusi, uz kuras bija nesaudzīgs spriedums par Ivanovu.
“Nav tiesa,” kliedza visa Aņas būtība. Viņa pārvilka biezu strīpu pār
visu, ko bija uzrakstījis šai lapas pusē Linde, un apakšā parakstīja:
«Es, Aņa Peremitova, apgāžu visus šos apvainojumus pret Ivanovu kā
komunistu un revolucionāru. Visgrūtākā brīdī atgriezdamās, es liecinu
pretējo par viņu ...»
Pēc tam viņa vēlreiz atšķīra lapas pusi, uz kuras bija viņas dzīves stāsts. Viņa rakstīja:
“Apvainojumus pret sevi es pieņemu. Tieši jeb netieši es, Aņa
Peremitova, noziegusies pret revolūciju. Vienu tikai apgalvoju: līdz
šai dienai es nezināju par Volkova-Romaņenko sakariem ar baltpartizanu
organizāciju un sazvērestību. Es biju apmaldījusies starp veco un jauno
pasauli; manas domas, mana sirds piederēja revolūcijai, bet viss
fiziskais bija manī saģiftēts ar pagātni. Tāpēc es mirstu ...”
Spalvu nolikusi, viņa brīdi sēdēja, rokās atspiedusi seju. Mirt?
Mirt nebija viegli. Aņa bija vēl jauna. Viss viņā sauca pēc dzīvības un
prieka. Aiz loga sprakšķēja šāvieni, bet Aņa domāja, ka nāve ir
šausmīga, ka tur aiz loga cilvēki cīnās par labāku un gaišāku dzīvi -
katrs tā, kā viņš to saprot, bet ka ceļš tikai viens – caur komunismu
uz atjaunotu cilvēci. Aņa pēdējā brīdī domāja par to, ka cilvēku
attieksmes brīvas un neierobežotas būs tikai tad, kad beigsies cīņa
starp atsevišķām cilvēces daļām un izzudīs šķiras.
Katalogs ~
Roberts Eidemanis - Ielenktie Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~
Par ienācējiem ~
Īsa nodaļa par kaislībām ~
Greiza raga adjutants pūš ragā ~
Ļoti īsa nodaļa par ļoti garu plānu ~
Stepju vējš pilsētā ~ Par svecēm, kuras nopūta nakts ~
Tērauda cilvēki ~
Visīsākā nodaļa, kura var saukties arī par epilogu ~
Saturs ~