Durvis atvēris, Linde atsprāga atpakaļ no negaidīta pārsteiguma: pār viņa rakstāmgaldu elektriskos vados karājās sieviete.
Par Aņu cīņas karstumā Linde bija aizmirsis. Tikai tagad viņš atcerējās, ka aiziedams bija atstājis viņu savā kabinetā.
Linde prata būt aukstasinīgs. Tādu nekārtību virs viņa galda nedrīkstēja citi redzēt. Durvis aiztaisījis, viņš steidzīgi atsvabināja Aņu no cilpas. Bet, līķi vēl rokās turēdams, Linde ieskatījās savā grāmatā, ieskatījās - un nevarēja atrauties.
Viņš lasīja savā grāmatā sievietes traģēdiju ...
Tad viņš uzmanīgi, kā kad līķī vēl dzīvību justu, nolika Aņu istabas kaktā un apklāja ar mēteli.
Aiz loga kā grimstoša pērkona dunoņa dimdēja pēdējie šāvieni. Rīts bija palsi pelēks, un pelēka bija ari Lindes seja, kad viņš, pār savu grāmatu pārliecies, lasīja starp paša rakstītiem vārdiem - par mīlestību.
Linde piezvanīja.
- Šo zīmīti aiznesiet Ivanovam. Viņš laikam Izpildu komitejā? Uz zīmītes bija tikai divas īsas rindas:
“Ar Aņu nav labi.
Atnāc. Linde.”
Ivanovs atnāca ārīgi mierīgs - ar bezmiega nakts iekaisumu acīs.
- Osip, esi stiprs, - teica Linde, ar roku parādīdams uz istabas kaktu, kur caur izklāto mēteli bija noviedams cilvēka ķermenis.
- Aņa?
- Jā.
- Viņa cīnījās pret mums? - Ivanova balss bija kā sausi, lūstoši skali.
- Piesēdies, Osip.
Rokā sauso zodu atspiedis, Ivanovam pāri skatīdamies, Linde izstāstīja par Aņas atgriešanos, un nakts nogurums --- vai tikai tas? - drebēja viņam balsī.
Ivanovs klausījās, sakodis zobus. Kaut kas lauzās uz āru, dzelzu nagiem plēsa sakostos zobus, bet Ivanovs domāja: šodien jābūt stipram. Tikai seja viņam uz brīdi saviebās sāpīgā grimasā, un bija viņa tai brīdī sveša kā maska, kuru grib nemest īstā, dzīvā seja.
- Tu varbūt uz kādu stundu atgulsies, Osip, - teica Linde.
- Pateicos. Man jāiet. Pēc stundas pilsētas plenārsēde. Ierodies! - Ivanovs skaļi, kā pelnus no balss nokratījis - runāja.
- Pagaidi, Osip! Man tev vēl kaut kas sakāms. - Linde paberzēja ar roku pieri; brīdi viņš košļāja lūpas - un, kā Ivanovam likās, nevarēja atrast, meklēja sevī vajadzīgos vārdus.
- Redzi, Osip ... Jā, tas būtu negodīgi, ja es par to tev šodien neteiktu ... Linde atkal paberzēja pieri.
- Pēdējā laikā es daudz domāju par tevi ... Kā to teikt? Pareizāk, es domāju par Aņu un līdz ar to arī par tevi. Osip, es domāju par tevi daudz slikta. Cilvēki bieži kļūdās - kļūdījos es ar! Es ceru, tu mani sapratīsi un neļaunosies!
- Kāpēc man jāļaunojas? Katram mums savi pienākumi, Pēter! - Lindes un Ivanova rokas mierīgi, bet draudzīgāk, nekā parasts, sakrustojās.
Uz padomes sēdi aiziedams, savam sekretāram, kurš jau, kā kad nekas nebūtu naktī noticis, sēdēja pie papīriem, parastā vietā, - Linde teica:
- Novāciet līķi, kurš manā kabinetā. Tas ir nakts upuris. Atzīmējiet vārdu: Anna Ivanovna Peremitova-Ivanova. Rīt viņa jāaprok kopā ar kritušiem.
Plenārsēde bija nolikta teātrī. Ļaužu bija kā piebāzts: sarkanarmieši, strādnieki no dzirnavām un dzelzceļa, padomju kalpotāji. Nakts noguruma cilvēkos nebija - tikai priecīgi nervozs uztraukums. Teātrī bija arī daļa no baltpartizaniem; viņi sēdēja apjukuši un neveikli, bet cilvēki no dzirnavām, kazarmām un dzelzceļa draudzīgi spieda viņu zemnieciskās rokas, dauzīja uz pleciem un kliedza: “Lai dzīvo zemnieku un strādnieku vienība!”
Kaujas karstumā daļa baltpartizanu bija sacēlušies pret saviem atamaniem – vadoņiem; pēdējo cerību un pēdējo uzticību pazaudējuši, viņi bija ugunīgu svinu spļāvuši saviem atamaniem sejā un klieguši: “Lai dzīvo Padome!” Cilvēki kliedza; katram gribējās runāt, kaut ko teikt; pīpēja pat tie, kas parasti nemēdza ar tādām lietām nodarboties; lielais vairums bija atnācis uz sēdi ar ieročiem rokās un kaujas nemieru asinīs.
Vai šie cilvēki jau nebija gatavi uz jaunām kaujām? Nenogurdināmie lielinieki! Ivanovu, Lindi un citus Izpildu un partijas komitejas locekļus saņēma ar nerimstošām uravām.
- Ved mūs uz jaunām kaujām, - kliedza jaunatne.
Visi jau zināja, ka Ivanovs cauru nakti ar ložmetēju rokās stāvējis Izpildu komitejas durvīs un ka Linde prot labi sviest granātas ... Lai dzīvo!
Ivanovs runāja.
Viņš runāja par postu sādžās, kurš aug vēl lielāks - tāpēc, ka sādžu posta atamani un pilsoņu karš; par zavodiem, kuros izdzisušas ēzes, un zavodiem, kuri vēl būs jāceļ; par elektrifikāciju un nākotnes pilsētām; par koka Krieviju, kurai jābūt no betona; par Perekopa valni, kurš ir pāriets, un par vaļņiem, kuri vēl jāpārkāpj - - - - - - - - - - - - - - -
Ivanova balsī bija metāls.
Šo grāmatu aizdarīdams, es prasu:
- Vai bija vērts dzīvot tev, Aņa Peremitova?
Bija. Tāpēc vien, ka pie tava kapa kailām galvām stāvēja cilvēki un pār viņu galvām dārdēja nepielūdzamais: atriebt!Tāpēc vien, ka tevis dēļ pirmoreiz amerikāniskais Linde bija nācis pie slēdziena, ka amerikāniskā shēma par daudz šaura, lai viņā ietilptu krāsainais, daudzpusīgais cīņu laiks, viņa dinamika un krieviskais plašums!
Namiņš Gogoļa ielā ir nodedzis. Tai naktī viņu nodedzināja baltpartizāni. Vai līdz ar namiņu nesadega daļa no vecās dzīves, kuru šai jeb citā viņai līdzīgā pilsētā jeb varbūt Mirgorodā bija kādreiz izsmējis un mīlējis Gogolis?
Apsmējis dēļ iekšējā tukšuma, dēļ bezvērtības.
Mīlējis marinētu sēņu un gurķu, ķiršu liķiera - un vecmodīgās Pulcherijas Ivanovnas sirsnības dēļ. Beigas! Neatkārtosies vairs bijušais - dzīve pilna sulas kā plaukstošs koks!
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
... Vai vēl pateikt par Timofejevu?
Viņš nekad vairs nestrīdēsies.
Pēdējo strīdiņu - ugunīgu - ar plinti rokā viņš bija izstrīdējis tai naktī, - kad sarkani, kā degošs kuģis, melnās nakts ūdeņos pēdējo reizi atmirdzēja namiņš Gogoļa ielā 42.