Katalogs ~
Roberts Eidemanis - Ielenktie Ievads ~ Namiņš Gogoļa iela 42 ~
Par cilvēkiem, kuri dzīvoja Gogoļa ielā 42 ~
Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~
Vēlreiz par negaidītu prieku ~
Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~
Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~
Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~
Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~
Saturs ~
Namiņš Gogoļa iela 42
No ielas skatoties, namiņš Gogoļa ielā 42 priecīgi balts, kā lielais
vairums namu pilsētiņā. Vasarās ap namiņu ziemeļnieciski slaidie bērzi
stūrgalvīgi krata savas cirtainās galvas: bērziem nepatīk stepe, kuru.
uz pirkstu galiem saslējušies, viņi redz pāri pilsētiņas jumtiem, jo
bērzu dzimtenē meži kā zili, sasaluši mākoņi ieslēdz horizontu.
Gadu simteņa sākumā, kad pilsētiņa kļuva par apriņķa centru, ap tirgus
laukumu izauga arī dažas divu un trīs stāvu mājas. Stāv viņas
pilsētiņas vidū solīdas, lielas, daudzlogainas kā kņopaini 4. ranga
ierēdņi, pie kuru kājām, uz ceļiem pakritusi, guļ pilsētiņa.
Rudeņos uz pilsētiņu no stepes vilkās smagi vezumi, piekrauti maisiem.
Maisos bija zeltaini kvieši - vasaras saule. Piecas tvaika dzirnavas,
pa vasaru izbadojušās, rīstīdamās, drebošiem žokļiem rija dzeltainos
kviešus, lai pārvērstu tos miltos un tūkstošiem maisu katru dienu
atdotu stacijai, no kuras sarkani vagoni kā saulē nokveldējuši maisu
nesēji stiepa maisus pret ziemeļiem un dienvidiem, uz pilsētām un
ostām. Tāpēc rudeņos, sevišķi, kad dārzi kailāki palika, pilsētiņa
izlikās vēl baltāka, un namiņi tad bija kā miltiem nokūpējuši melderi
eksotiski spilgtās platmalēs.
Tādi bija rudeņi tais laikos, kad namiņā starp bērziem dzīvoja miltu
tirgotājs Romaņenko un dzīve pilsētiņā bija mīksta un apaļa kā tie
miltu maisi, kuri gāja caur Romaņenko spīķeriem uz staciju.
Aņa vēl labi atminas Romaņenko: liels, drukns vīrs ar tradicionālu
tirgoņa bārdu, zem kuplām uzacīm dzīvas, nemierīgas acis, kuras arvien
kaut ko skaita; gludi nosukāti, spīdoši, eļļaini kā nolaizīti mati.
Klusos vakaros, kad Romaņenko pie spīķeriem kliedza uz strādniekiem, -
viņa balss - skaļa un sulīga - dārdēja pār pilsētiņu, un visi zināja:
tas ir Romaņenko. Sieva viņam bija slimīga, sīka, kustīga kā ūdenszāle;
vienmēr vecmodīgā aubītē, zem aubes izbiedētas dzīvnieka acis - tā viņa
svaidījās cauras dienas starp ķēķi un ēdamistabu; balss viņai bija
tieva un sīka kā sīrups, kuru no mucas krūzē tecina. Nabaga stirniņa no
Vologdas mežiem, kuru uz visu mūžu nobaidījis skarbais, cietais miltu
maisu mednieks! Tāpēc ap namiņu bērzi vasarā cirtainās galvas
stūrgalvīgi kratīja, ka viņiem dzimtene turpat, kur namiņa saimniecei,
un tāpēc, ka zem viņiem ne vienu vien reizi bija asarojušas jaunībā
mazās ziemeļu stirniņas acis!
Naktī Romaņenko dauzīja pieri pret grīdu, un uz viņu izbrīnījušies
skatījās tumši tēli iz zeltītiem rāmjiem. Pie Romaņenkiem -- Aņa to vēl
labi atmin - visās istabās bija svētbildes, katrā istabā pa desmit,
piecpadsmit. Un ar katru gadu vairojās viņas. Lai visi svētie palīdz
vairoties miltu maisiem Romaņenko spīķeros!
Un vēl vienu cilvēku, kurš reiz Gogoļa ielā 42 dzīvojis, Aņa nevar
aizmirst. Pareizāk: dēļ šā cilvēka viņa vēl līdz šai dienai nav
varējusi aizmirst tos citus, kas namiņā reiz dzīvojuši. Kā lai Aņa
aizmirst Borisu Romaņenko, kurš 1915. gadā, uz Franciju, pasaules karu
aizbraukdams, bija aiznesis sev līdz Aņas sirdi? Vai Aņas sirds toreiz
neskanēja apakšporučika Romaņenko piešos?
Borisu Romaņenko iz Aņas sirds nav izskalojuši pat tie viļņi, kas vēlāk
stepei un pilsētiņai pāri drāzās. No ziemeļiem un dienvidiem pa stepi
nāca saniknoti ļaužu plūdi, un, kad viņi laiku pa laikam sagrūdās ap
pašu pilsētiņu, - pār namu jumtiem kauca šrapneļi, pilsētiņas miesas
plosīja granātas un ložmetēji, bet iedzīvotāji cauras dienas mitinājās
pagrabos.
Viļņi aiznesa arī Aņu. Ar pirmo vilni, kurš bija nācis no ziemeļiem un
atpakaļ atplacis, Aņa aizmaldījās līdz Maskavai - dīvainai pilsētai,
kura kā milzu zirneklis velk tīklus ap zemeslodi. Tur Aņa bija
skraidījusi no mītiņa uz mītiņu un klausījusies, kā Iļjas pērkoņratos -
arī revolūcija! - Iļjičs pret veco pasauli karā brauc.
Pilsētiņā Aņa bija atstājusi tēvu un brāli Aleksandru, kurš zem grīdas,
priekš tāda gadījuma ietaisītā bedrē, bija palicis baltos gaidīt.
Divus gadus Aņa nodauzījās pa frontēm. Kājās trānoti zābaki; pie
cepures sarkanā zvaigzne; ap kareivja blūzi josta no rupjas, neģērētas
ādas, un pie jostas revolveris. Kareivis kas kareivis! Un uz zirga -
pirmais kavalērists. Izlūkos jājāj? Aņa - pirmais izlūks. No
priekšpozīcijām šķirties Aņa atteicās pat tad, kad balto lode rokas
mīkstumā - tikai mazliet augstāk par elkoni - ķēra. Staigāja ar apsietu
roku, bet no biedriem nešķīrās. Tikai, kad divīzijas lazaretē veselu
mēnesi bija noslimojusi ar tīfu, - divīzijas komisārs Ivanovs to
pierunāja, kamēr atkopšoties, palikt pie politnodaļas. Kāpēc Aņa toreiz
uzklausīja Ivanovu? Varbūt tādēļ, ka Aņa, tāpat kā visa divīzija,
Ivanovu cienīja? Laikam. Liels, plecīgs, bieziem ģīmja pantiem,
strādnieks-akmeņkalis, cilvēks, kuram; sacīts - darīts, tāds bija
Ivanovs.
Aņa skaidri, kā kad šodien viss tas būtu noticis, atmin savu pirmo
satikšanos ar Ivanovu. Pirmo tāpēc, bija jau viņa arī agrāk Ivanovu
redzējusi, ka toreiz Ivanovā viņa pirmoreiz bija saredzējusi cilvēku,
kurš varēja Aņā apēnot Borisa Romaņenko tēlu. Tad Aņa vēl bija pulkā.
Bija uz pulku atbraucis Ivanovs. Bija mītiņš. Divīzijas politnodaļas
priekšnieks runāja par starptautisko un iekšējo stāvokli. Runāja gludi,
tekoši - tekoši tecēja “tekošais moments”. Pats mazs, pinkains
cilvēciņš, ādas svārkos un biksēs, bet ar pasaules daļām mētājās kā
žonglieris ar bumbām. Visur nemiers, visur gruzd. Anglijā, Itālijā,
Vācijā ... Aņa, muti atpletusi, klausījās: daudz jauna, nedzirdēta. Vai
nepiepildās tas, par ko uz Sarkanā laukuma gadu atpakaļ runājis
tālredzīgais Iļjičs? Tīri nejauši Aņas acis uzgrūdās Ivanovam, kurš
sēdēja starp kareivjiem. Savādi: Ivanovs sēdēja, galvu delnā atspiedis;
Ivanova seju Aņa nevarēja redzēt, bet viņai likās, ka sejai vajag būt
sāpīgi savilktai. Visa Ivanova poza kliedza oratoram pretim: - Ne tā!
Ne tā! Citādi! - Bet orators kā apreibis: tikai runā. Aņa apskatījās.
Tad tikai noprata: laikam politnodaļas priekšnieks nerunā tā, kā
vajadzīgs. Varbūt par gari? Pūlis ap Aņu klusi ņudzēja; gandrīz visi
sačukstējās, sarunājās; reizēm dažs pat iesmējās, iekliedzās. Viss
pūlis bija - kā apspiests, sakostiem zobiem saturēts kliedziens.
Kliedziens izlauzās tad. kad runātājs sāka runāt par pārtikas politiku.
Tas, kas notika, bija priekš Aņas pavisam negaidīts. Kā pēc komandas
uzreiz visi pietrūkās stāvus, ciešāk saspiedās ap galdu, uz kura
apjucis stāvēja runātājs. Nosvīdis, pinkains viņš vēl kaut ko
kliedza, bet neviens vairs viņa vārdos neklausījās. Ap Aņu bija
piesarkušas, naida sakropļotas sejas. Visi kliedza, žestikulēja, un
žestos bija draudi. Vētra atvāztās rīklēs.
- Uz štikiem viņu!
- Blēži! Diezgan mānīts!
- Ar pasakām vairs nebarosiet!
- Kāpēc pēdējās skrandas plēš no zemnieka?
- Kāpēc pārtikas nodaļas?
- Uz štikiem! ... māti tavu!
Ko tas nozīmēja? Vai tas nebija dumpis? Kas nu notiks? Domas ātras un asas šaudījās pa Aņas smadzenēm.
- Biedri, nomierinieties! Biedri, klusāk! Ļaujiet runātājam nobeigt! -
Aņa mēģināja pārkliegt kliedzējus, bet viņas balss bija kā pātagas
cirtiens vētrā. Pat tie, kas arvien bija pret viņu draudzīgi, uzmanīgi
bijuši, - neklausījās, kliedza savu.
Aņai acīs sāpīgs valgums. Nu ir beigas. Ienaidnieks pārraus fronti.
Beigas visam: padomju varai, Iļjičam, kurš Aņai mīļš kā senāk tēvs.
“Mīļais Iļjič, kaut tu te būtu! Tu prastu atrast tādus vārdus, kas
visus nomierinātu!” Aņai domas naivas, asarainas.
- Biedri, ar kliegšanu nekas nebūs panākts. Biedri!
Kas tas tāds? Aņa paceļ asaru pilnās acis. Ivanovs! Sakniebtām lūpām,
rokas kabatās – tāds viņš tai brīdī stāvēja uz galda. Miers, stingrība,
nelokāmība. Tikai acis urbās te vienā, te otrā - pelēks metāls. Savādi
- saskatījās cilvēku acis, sagrūdās vizbuļu nemiers, kurš bija kareivju
acis, ar Ivanova metālu, un viens pēc otra kliedzēji apklusa, stiprākie
kliedzēji bija jau saspiedušies ap galdu. Vēl pa reizei no pakaļrindām
uzskalojās pa vilnim, bet tad – pūlis norima, sevī ievilkās.
- Biedri, mēs esam kareivji, nevis bābas! Runāt var tikai viens. Pa
priekšu runāšu es. Tad došu vārdu tiem, kuri gribēs izteikties!
Ivanovs runāja. Vārdi viņam bija neaptēsti kā viņš pats. Vārdi kā
akmeņi. Bet tie, kas klausījās, saprata šo smago, akmeņaino valodu. Tā
līdumā arkls smagi velēnas plēš.
Klausījās sarkanarmieši, un sejas viņiem bija tādas pašas nopietnas un cietas kā Ivanovam.
Ivanovs stāstīja par Iļjiču - pirmo stūrmani uz strādnieku un zemnieku
celtā padomjkuģa, Iļjiču, kurš Sibīrijas tundrās un bēgļa gados
iznēsājis sevī lielu domu par Padomju Republiku un kurš par šo domu, ar
sazāļotu lodi smagi ievainots, nāvei acīs skatījies. Kāpēc vecā pasaule
tā nīst Iļjiču, Padomju Republiku, zemnieku un strādnieku varu? Ivanovs
runāja par muižniekiem, kuri grib atņemt zemniekam revolūcijā iegūto
zemi. Un par pilsētām, kur posts, nāve un bads. Un par sādžām, kurām
tik grūti elpot tagad, kad visa zeme ieslēgta ugunīgā lokā ...
Kad viņš beidza - viens pēc otra nāca jautājumi, kā smiltīm novārtījušies kurmji iz alām līda.
- Biedri, komisār, kāpēc uz dzelzceļiem maisiniekus vajā?
- Mieru apsolīja mums lielinieki. Kāpēc tagad karš? Vai nevar ar mieru?
Smagas kā akmeņi domas sarkanarmiešiem. Ivanovs veļ šos akmeņus - tīra ceļu vieglākām, gaišākām domām.
- Nu, vai pietiks, biedri? - pieri slaucīdams, Ivanovs prasa. Noguris.
Paskatās uz tiem, kas apkārt - kā bieza siena. Gurdi pasmaida.
- Cik viņš mīļš, - pirmoreiz tā nodomāja par Ivanovu Aņa.
- Pietiks, biedri! - viņa jautri kliedz.
- Pietiks! Paldies, biedri komisār - kliedz Aņai pakaļ citi.
Un tās pašas mutes, kurās pusstundu atpakaļ bija vārījies naids,
dusmas, nelabi vārdi pret tiem, kas revolūcijas smagumu sev plecos
uzvēluši, - atplētās, lai dziedātu dziesmu par pēdējo kauju. Acīs
apņēmība. Acis slāviska ekstāze. Un dziesma kā vēja raustīts karogs
ceļas un grimst pār cilvēku galvām. Pie galda nostājies mazais cilvēks
ādas svārkos. Viņš arī dzied - viņš ir laimīgs. Un nevienam vairs nav
pret viņu naida.
Cik Ivanovs viņai tuvs un mīļš, to Aņa noprata tikai tad, kad Ivanovs
pats ar tīfu saslima. Uz Aņas vēlēšanos politnodaļas priekšnieks
atstāja Aņu pie Ivanova par apkopēju. Ivanova murgos klausīdamās, Aņa
bieži vien sadzirdēja vārdu: Aņa. Bet Ivanovs, kad brīžiem
karstums atslāba, Aņas acīs lasīja mīlestību.
Tā viņi abi bez sevišķas izskaidrošanas zināja, ka mīl viens otru. Tā iesākās Aņas un Ivanova mīlestība.
Divīziju viņi panāca - jau 1919. gads uz beigām gāja - netālu no stepju pilsētiņas, no kuras bija Aņa.
- Paliksim te, Osip! Tev jāatpūšas, Osip, - uztiepās Aņa, kurā bija
pamodušās ilgas pēc stepju pilsētiņas. Vai tā nebija mīlestība, kas
bija uzreiz noskalojusi Aņas kareiviskās tieksmes un likusi Aņai
atcerēties kluso, balto pilsētu stepē?
“ ... 14 armijas Revolucionārā Padome pavēl biedr. Ivanovam pēc N.
pilsētas ieņemšanas organizēt Revkomu un kārtību armijas aizmugurē.
Uborevičs. Ordžonikidze. “
... Bet pilsēta vairs nebija tāda, kādu viņu atcerējās Aņa. Pār pilsētu
bija gājuši vētraini viļņi. Kādā jūrā aizskalots vecais Romaņenko? Kur
Boriss, kurš 1918. gadā vadījis petļuriešu soda ekspedīcijas Poltavas
guberņā? Kur tēvs, kur brālis Aleksandrs?
Pār pilsētiņu bija gājušas vētras, pilsētiņā bija plīsušas granātas, un tāpēc viņa bija izķēmota kā baku rētains vaigs.
Katalogs ~
Roberts Eidemanis - Ielenktie Ievads ~ Namiņš Gogoļa iela 42 ~
Par cilvēkiem, kuri dzīvoja Gogoļa ielā 42 ~
Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~
Vēlreiz par negaidītu prieku ~
Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~
Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~
Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~
Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~
Saturs ~