Katalogs ~ Roberts Eidemanis - Ielenktie
Ievads ~ Namiņš Gogoļa iela 42 ~ Par cilvēkiem, kuri dzīvoja Gogoļa ielā 42 ~ Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~ Vēlreiz par negaidītu prieku ~ Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~ Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~ Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~ Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~ Saturs ~

Par cilvēkiem, kuri dzīvoja Gogoļa ielā 42



No pulksten vienpadsmitiem līdz četriem Aņa strādā bibliotēkā. Rīti un vakari viņai brīvi. Tāpēc arvien iznāca, ka taisni viņai visbiežāk bija jādomā par vakariņām un brokastīm. Pusdienas ēda kur kurais. Vakaros un rītos bija tēja no kaltētiem burkāniem, reizēm pat kafija - vai viņa nebija no grauzdētiem rāceņiem? - maize, vobla, retāk desa, vēl retāk sviests.
                           Vobla! Par voblu reiz dzejnieki rakstīs
                           poēmas.
                           Vēsturnieks, runādams par revolūciju,
                           pieminēs arī -
                           rūgti-sājo, asakaino, sīksto voblu ...
                           Kad, piepūtis vaigus, tūļīgi – apaļais
                           sīkpilsonis - Maizes klaips uravoja slavu
                           Deņikinam un Kolčakam, -
                           bij līdz beigām uzticīga Padomjzemei
                           sājā,
                           asakainā,
                           sīkstā vobla!
... Timofejevam nebeidzami strīdi ar savu dzīvokļa biedri Gluskinu, bijušo mazinieku.
Kad Gluskins kaut ko runāja, Timofejevs klausījās - kā uz lēcienu sataisījies.
- Lūk, tu atkal runā kā īsts mazinieks. Tā nav lielnieciska pieeja pie jautājuma!
Gluskinam vārds “mazinieks” kā cirkus vērsim sarkana lupata. Viņš, Gluskins, ma-ma-zinieks? (Gluskins uzbudinādamies parasti raustīja valodu).
Tādā gadījumā strīdi bieži vilkās līdz vēlai naktij. Gluskins nepīpēja; viņš dzēra tēju – glāzi pēc glāzes; dažreiz, pret rīta pusi uzmozdamās, Aņa caur sienu - starp istabām bija skapjiem aizliktas durvis - dzirdēja, kā Gluskins elsodams rīkojas ap patvāri - grabinās ar oglēm, lej ūdeni. Timofejevs staigāja lieliem, klaudzošiem soļiem; runādams knaibīja retās ūsas; pīpēja papirosu pēc papirosa: vienu izpīpējis - aizdedzināja pie tā paša otru; ja nebija papirosu - smirdināja mahorku, grieza tādas “āža kājas”, ka galva aiz viņām nozuda.
Nenogurdināms cilvēks - Timofejevs. Cauras dienas viņš kā apdedzis mētājās pa sēdēm un mītiņiem, pa partijas šūniņām, bet vakaros - dažreiz naktīs, - uz Gogoļa ielu Nr. 42 pārnākdams, arvien atnesa sev līdz neizsīkstošas enerģijas pārpilnību. Kāds velnišķīgs akumulators strādāja viņā? Pieskaries tikai - un tūliņ jau sprēgājošas dzirkstis!
Aņa nemīlēja Timofejeva dēļ viņa asuma. Reizēm, kad ar Timofejevu sastrīdējās (“Jūs esat nepaciešams cilvēks, Andrej!”), viņa Ivanovam žēlojās:
- Kāpēc Timofejevs tāds? Tu, Osip, arī strādnieks. Bet es nekad neesmu dzirdējusi tevi lielāmies. Timofejevs grib par visiem pārāks būt. Citi visi inteliģenti, sīkpilsoņi, mazinieki ...
- Tu pret Andreju esi netaisna, - mierināja Aņu Ivanovs. Tāds Timofejevs esot vienmēr - raksturs tāds. Sapulcēs pat: nekad nepaliekot nerunājis, kritizējot, apstrīdot ... Un tomēr izturēts partijas biedrs. Nemiera cilvēks, kurš pats miera nepazīstot un citiem miera nedodot. Tādi cilvēki provincē vajadzīgi.
Vai Timofejevs nebija prožektors, kurš vismelnākā naktī nemierīgs ugunīgiem pirkstiem tālumus tausta?
Timofejevs ass, asakains kā vobla ... Aņa vairākas reizes bija jau nolēmusi: nē, ar Timofejevu viņa vairs pat nerunās. Un tomēr . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .. . . . . . . . . . . . . . . . .
. . . . - Vārdos jūs visi labi. Bet ko jūs teiksiet, Andrej, par to, ka jūsu iecienītais biedrs kalpina savu sievu pa ķēķi, uzkrāvis viņai visas rūpes par bērniem? Pats, protams, sev labāko daļu izvēlējies - sabiedrisku darbu, partijas darbu. Bet sieva ķēķī garaiņus elpo, bērniem bikses lāpa!
- Kas tur par brīnumu? - ironizē Timofejevs. - Pirmkārt, - katram savi pienākumi. Otrkārt, - cilvēks paliek cilvēks, bez prozaiskiem ķēķa garaiņiem iztikt nevar.
- Bet nākotnes cilvēks? - Aņa kā ezis, kurš izlaiž adatas.
- Nākotnes cilvēks, es domāju, arī gribēs ēst, - Timofejevs lēni, uzsvērdams runā.
- Tātad pat komunistiskai iekārtai pastāvot ...- nākotne tak pieder komunismam? - daļa cilvēku būs spiesta izpildīt pavāru un ķēkšu pienākumus?
- Vienādā jeb otrādā veidā - jā! Protama lieta, nākotnes cilvēks dzīvos citos apstākļos kā mēs. Teiksim - kopēdināšana. Kad izzudīs tagadējā sadzīves iekārta, kura zināmā mērā atbalstās uz principa - savs ķēķis, sava guļamistaba, - zaudēs savu asumu šis jautājums par cilvēkiem, kuri garaiņus elpo. Pamēģiniet, Aņa, saskaitīt, cik tagad tādu cilvēku, kuri tieši jeb netieši saistīti ar ķēķi, vismazākais - spiesti par viņu domāt. Es nekļūdīšos, ja teikšu, ka trīs ceturtdaļas no sieviešu dzimuma vergo pa ķēķi! Gandrīz puse no cilvēces smok ķēķa garaiņos! Lūk, apsūdzība pret neorganizēto tagadnes sabiedrību un privātīpašumu, kurš tik spilgti atspoguļojas “ķēķa problēmā”.
Timofejevs jau runāja nopietni, bez ironijas.
- Labi, Andrej! Jūs sakāt: kopēdināšana. Es saprotu: nākotnes ēdnīcas. Protams, viņas nebūs tādas kā tagad, piemēram, apriņķa komitejā: apķepējuši galdi; uz grīdas - kaut rudzus sēj; gaiss, cilvēki - viss piesūcies ar skābu kāpostu smaržu. Nākotnes ēdnīcās, - Aņa padomāja, - cilvēks atpūtīsies. Man liekas: būs lielas, gaišas istabas, mūzika, puķes, varbūt pat palmas ... Un taisni tāpēc vēl asāk sajutīs visu to slikto, kas ir ķēķī - tie, kas viņā strādās. Protams, tādu cilvēku būs daudz mazāk kā tagad. Bet tomēr - viņi būs ...
Aņa apklust. Timofejevs skatās uz Aņu, un lūpu kaktiņos viņam atkal raustās smīns.
- Jūs pareizi iesākāt, Aņa, bet slikti nobeidzāt. Pieņemsim, ka nākotnes ēdnīca būs apmēram tāda, kā jūs viņu tēlojat. Bet kāpēc jūs domājat, ka ķēķis neprogresēs? Kāpēc ķēķis paliks tāds pats kā tagad?
Aņa apķeras: jā, viņa nav domu līdz galam atrisinājusi. Doma risinās tālāk - un ķēķis vairs nav ķēķis: nav viņā kodīgu dūmu no slapjas, slikti degošas malkas, nav garaiņu, nav ... elektrība, automātisms!
- Lūk, lūk! - pamāj ar galvu Timofejevs. -- Katrs darbs grūts, mokošs, kamēr valda kapitālisms. Jūs runājat par ķēķi. Bet, kad jūs pāraugsiet ķēķa problēmām pāri, neļaunojieties, Aņa, jūs redzēsiet zavodus, fabrikas, bezdarbnieku masas ... Jā, un tad jūs sapratīsiet, ka daiļuma, par kuru runā dzejnieki, nevar pie tagadējās iekārtas būt. Kāpēc taisni pilsonības dzejnieki runā par daiļumu? Viņu daiļums tāds pats narkozs kā kokaīns, - raibas lupatas, ar kurām viņi - apzinīgi jeb neapzinīgi - grib segt cilvēces postu. Dzejnieki tagadējā nozīmē, dzejnieki kā vienīgie daiļuma izpratēji un monopolisti, izzudīs līdz ar kapitālisma radīto postu un nabadzību. Nākotnes pavārs, ja tikai tāds nosaukums uzglabāsies, sapratīs daiļumu labāk kā tagadnes dzejnieki ...
Gluskins un Ivanovs vēl darbā. Disputā klausās piektais komūnas biedrs Saltikovs. Uzklājis sev priekšā mazu galdautiņu, Saltikovs dzer tēju; galvu pieliecis, uzmanīgi klausās; rūpīgi griež maizi un ilgi, apdomīgi gremo kumosu; rūpīgi, vienādos gabaliņos, skalda cukuru. Saltikovs akurāts - ārzemnieks, vakareiropietis. Prot angliski, franciski, vāciski. No 19. gadu simteņa beigām Saltikovs dzīvojis Londonā, pat 1905. gadā uz Krieviju neatgriezdamies. No Eiropas uz Krievijas klajumiem, kur vēl tik daudz pirmatnības, Saltikovs atnesis sev līdz kultūru. Tāpēc viņš tāds akurāts; tāpēc sirmās ūsas viņam rūpīgi koptas, bārda arvien apcirpta; tāpēc visgrūtākos brīžos, kad utis apkārt rāpo, Saltikovam arvien balta, stīvi stērķelēta krādziņa ap dzīslaino kaklu. Kad Saltikovs runā, valoda viņam tāda pati akurāta kā pats; loka teikumus kā savu galdautiņu pēc ēšanas.
Saltikovs ieklausās, klausās un tad arī pats sāk runāt. Aņa ar Timofejevu strīdās, bet Saltikovs monotoni, pats sevī klausīdamies, runā kaut ko par komunismu. Timofejevs nikni paskatās uz Saltikovu. “Ko tas vēl te kā piektais rats jaucas?” saka Timofejeva skats, bet pats viņš domā: “Vai seno nopelnu dēļ no prāta izdzīvojuši revolucionāri tiešām kā bērni ratiņos saudzīgi jāvadā! ...”
Timofejevam nav cienības pret vecumu; tāpēc Timofejevs saka:
- Saltikov, es bieži par tevi esmu domājis. Kāds tu savā jaunībā biji?
- Tāds pats kā tagad, - svarīgi atbild Saltikovs.
- Nevar būt. Nevar būt, ka Halturins ar tādu lāsteku, kāds tu tagad, biedros būtu!
- Kāpēc jūs tā, Andrej? ...- Aņai balsī sāpīgs pārmetums. -Turpiniet, Georg Petrovič! Interesanti!
Saltikovs piepūš ūsas. - Uz Andreja man nav ko skaisties. Andrejs vēl nebija pasaulē radies, kad mēs, lāstekas, sākām lāsot tai tālā saulē, kura tagad tuvu, - Saltikovs svinīgi runā.
. . . Tā gāja dienas, gāja mēneši.
Gluskins pārtikas komisijas skaitļos un diagrammās - kā mūrnieks stalažās.
Timofejeva akumulators cauras dienas sprēgāja sēdēs un mītiņos. Timofejeva istabas kaktā krājās papirosu galu un izpīpētu “āža kāju” kaudze.
Saltikovs akurāti locīja galdautu un pēc ēšanas arvien uzlasīja no galda visas maizes druskas, lai rītos, uz partijas komiteju ejot, būtu ko pabarot uz Revolūcijas laukuma baložus. Akurāts kā uzvilkts mehānisms strādāja savas sešas stundas partijas komitejas arhīvā, bet pa naktīm rakstīja atmiņas par Stepanu Halturinu.
Neilgi pēc ierašanās stepju pilsētiņā, Saltikovs bija saņēmis no Maskavas vēstuli, kuru visi partijas un izpildu komitejas cilvēki vairākas reizes lasījuši.

“Dārgais Georgij Petrovič!”
Būtu ļoti labi, ja Jūs uzrakstītu savas atmiņas par Stepanu Halturinu. Populāri, priekš masu lasītāja. Mazāk sausas prātošanas, teoretizēšanas - vairāk darbības, notikumu. Piemēram, epizode ar žandarmu palkavnieku, kuru man Londonā stāstījāt, nebūtu slikta. Par stilu nebēdājieties. To nogludināsim Anatolija Vasiļjeviča iestādē.
Kā ar veselību? Bijām visi ļoti pārsteigti, ka Jūs uz fronti aizbraukuši. Nevajadzēja, - tas ir avantūrisms.
Ja ar veselību nav labi - brauciet n e k a v ē j o š i uz Maskavu.
Spiežu roku.
Jūsu Ļeņins”

Ivanovs vēlu naktīs - uz piecām sešām stundām, tikai pārgulēt, Gogoļa ielā Nr. 42 iegriezās.
Tāpēc ar katru dienu vairāk, asāk Aņa savu vientulību sajuta. Gribētos viņai reizēm Ivanovam pieglausties, ilgi, gaiši runāt ... Bet Ivanovs pārnāk no darba smags, noguris, izsmelts; pat priekš fiziska glāsta viņam bieži spēka trūkst. Tāpat neizģērbies, smags un ļengans, kā miltu maiss iekrīt gultā.
- Kāpēc tu negribi uzvilkt tīru kreklu? Tu smirdi pēc āpša!
Bet Ivanovs jau ir aizmidzis. Aņa skatās uz cilvēka neskūtiem, saplakušiem vaigiem, klausās viņa gārgšanā un domā: “Bēgt! ... Bēgt! ... Uz kurieni?” Vienalga! - Uz poļu fronti, uz Vrangeļa fronti vai Tāliem Austrumiem! Vai par šādu dzīvi - pelēku, sapelējušu, bez prieka un glāsta, Aņa cīnījusies? Aiz Aņas ir jaunības pārdrošība, pilsoņu kara cīņas ... un balta stepju pilsētiņa, ap kuru agrāk tik silti sanēja vārpas.
Vakaros Gogoļa ielā Nr. 42 bieži vien iegriezās kādi viesi, un tad Timofejeva disputi nereti vilkās līdz pašam rītam. Bija tur:
Jaunatnes organizācijas sekretārs Sormovs, jauns, spēka un pārgalvības pilns kā pati jaunība. Sormovs - pastāvīgs oponents Timofejevam.
Profesionālo savienību priekšsēdētājs Štifts, kuru dzelzceļnieki nemīlēja dēļ diviem zelta priekšzobiem. Ārkārtējās komisijas priekšsēdētājs Pēteris Linde.
Anketās uz jautājumu - “kādas tautības?” Linde rakstīja - “internacionālists - revolucionārs”.
“Kādās valodās runājat?” - angliski (amerikāniski), krieviski, latviski, pa daļai franciski un vāciski.
1906. gadā Linde - toreiz meistara palīgs Feniksā - bija spiests bēgt no Rīgas. Vairāk kā gadu viņš bija vergojis uz visādu tautu kuģiem, līdz beidzot nokļuvis Amerikā.
Tagad Ameriku Linde pazina labi.
Kalifornijas kalnraktuvēs, Bostonas fabrikās, Ņujorkas naktsmājās, demokrātiskos cietumos - o, viņš bija bīstams miera traucētājs! - Linde bija palicis rūgts kā pipars.
Vai vēl kāds prata tā nīst kapitālismu kā Linde, kura sirds lāsi pa lāsei bija izžuvusi verdziskā darbā?
Lai Uptonu Sinkleru lasa romantiķi! Pēteris Linde nekad viņa nelasīs.
Uptonu Sinkleru Linde bija saticis Bostonas lopu kautuvēs; Sinklers viņa atmiņā bija iespiedies kā valšķīgs filantrops no bagāto pilsoņu aprindām, kurš, līdzcietīgi degunu saraucis, iet garām cilvēku postam un -
Raksta par šo postu tāpēc, ka asiņu sviedri pie dolāriem nelīp!


Pilsētiņā ir Izpildu komiteja - Ik's (sādžinieks, kandžas piedzēries, raugojās: ik-ik), pārtikas nodaļa, ārkārtējā komisija, partijas komiteja, arhīvs, bet aiz pilsētiņas ir -
stepe un vējš viņā;
sādžās ir kandža (“ik-ik”), plintes, apgriezeņi, ložmetēji, pat lielgabali;
stepē kā satrunējis audums izira reiz vecās Krievijas armija.
Kāds vējš tagad stepē?
Vējš ir tāds pats, kāds viņš bija vēl tanīs laikos, kad bārdains, vējos un saulē nokveldējis - seja zem konusveidīgas cepures kā bronza - auļoja pa stepi mežonīgais skits. Tais laikos cilvēks jau mācījās mīlēt dzelzi: tāpēc dzelzs šķēpi bija sadurti kurganos, kuri bija uzmesti stepē virs mirušiem. Un rudens naktīs vējš spēlējās ap šķēpiem kā ap kokļu stīgām.
Vējš ir tāds pats, kāds viņš bija vēl tad, kad pa stepi kā raibas lapas rudens viesuli virpuļoja kliedzoši spilgtās austrumu tautas. Cilvēki, kuri dzīvo stepē, mīl un saprot šo vēju, kurš no kurganiem nes rūgtu vērmeļu smaržu, jo -
vējš šis ir pašu cilvēku asinīs;
jo stepju cilvēkos vēl ir uzglabājies skits -
un tatārs,
un daļa no pirmatnības.



Katalogs ~ Roberts Eidemanis - Ielenktie
Ievads ~ Namiņš Gogoļa iela 42 ~ Par cilvēkiem, kuri dzīvoja Gogoļa ielā 42 ~ Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~ Vēlreiz par negaidītu prieku ~ Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~ Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~ Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~ Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~ Saturs ~


Google WWW labsa lab

hipatia.info