Katalogs ~
Roberts Eidemanis - Ielenktie Ievads ~
Namiņš Gogoļa iela 42 ~
Par cilvēkiem, kuri dzīvoja Gogoļa ielā 42 ~ Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~
Vēlreiz par negaidītu prieku ~
Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~
Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~
Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~
Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~
Saturs ~
Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku
Un gāja dienas - un bija viņas smagas kā dzirnavu akmeņi, cilvēku kauli
birza starp šiem akmeņiem kā graudi dzirnavās. Kā tas viss iesākās?
Bija viens rīts, kad Aņa taisījās iet uz darbu, bet visi citi, kas
dzīvoja Gogoļa ielā 42, bija jau darbā. Būtu Aņa tai rītā izgājusi
parastā laikā - pulksten vienpadsmitos - tas, kurš pusdivpadsmitos
piezvanīja pie vārtiem, izzvanītos - aizietu, jo neviens viņam
neatvērtu.
Bet torīt Aņa aizkavējās mājās - cilvēks piezvanīja. Aņa domāja, ka
zvana pastnesis, piegāja pie vārtiem un gribēja jau izstiepa roku
pretim domātam pastnesim, kad ...
... Kad izrādījās, ka nācējs nebija pastnesis.
Cilvēkam, kurš stāvēja aiz vārtiem, bija mētelis raibi musturēts -
mētelis demi-sezon, un vējš bija mēteli viņam piepūtis: mētelis bija kā
zvans pie vārtiem Gogoļa ielā 42.
No kokiem bira lapas, jo bija jau rudens. Rudenīgas bija tai dienā
ēnas, un apēnota bija arī pienācēja seja zem zili pelēkas, mīkstas
platmales.
Aņa gribēja prasīt, kas pienācējam vajadzīgs, kad viņš ar diviem
pirkstiem pabīdīja platmali uz augšu un teica: - Tu mani negribi pazīt,
Aņa?
Un Aņa viņam tāpat klusi, - drebēja balss, atbildēja:
–Saša! - Tie divi “a” vārdā Saša bija pārsteiguma pilni.
Tad viņa atslēdza vārtus, paņēma atnācējam pie piedurknes, ieveda
istabā, nosēdināja - tā, lai gaisma no loga uz atnācēja sejas krīt, un
skatījās pati baiļu un klusa prieka pilna acīm, jo ... Jo atnācējs bija
Aņas brālis Aleksandrs, kurš bija palicis pagrīdē baltos gaidīt.
- Saša, kā tu te nokļuvi?
- Garš stāsts.
- Saša, vai tu nestrādāji Deņikina kontr ...--- Aņai vārds kaklā
iespiedās - slikts, asiņains vārds. - Par tevi te dažādas ziņas, Saša.
Ienācējs pasmaidīja. Izņēma no krūšu kabatas, kustības solīdas,
pašapzinīgas, ādas maku ar 33 monogrammām; parakās makā, jo viņā bija
daudz papīru, un, starp daudziem – dažus vajadzīgos atradis, sniedza
Aņai.
Aņai acis papīros kā vāvere egles zaros.
Papīros bija:
1) Aleksandrs Ivanovičs Peremitovs sastāv padomju dienestā, izpilda pie
apriņķa izglītības nodaļas instruktora vietu un rediģē literarisko
nodaļu apriņķa avīzē;
2) tam pašam atļauts nēsāt pie sevis brauniņu Nr ...(Apliecība no Charkovas guberņas Ārkārtējās komisijas);
3) tam pašam atļauts naktīs pa ceļiem staigāt;
4) apliecība no Charkovas guberņas Ārkārtējās komisijas, ka pilsonis
Peremitovs, kā bijušais baltais, izgājis caur speciālu komisiju, kura
atradusi par iespējamu pielaist viņu pie padomju darba;
5) no tās pašas iestādes apliecinājums, ka b. Peremitovs tiešām
palīdzējis atklāt balto zemgrīdas organizāciju, kura, Deņikinam
atkāpjoties, bijusi atstāta Charkovā.
Tad Aņa teica:
- Es tevi gribu noskūpstīt, Saša!
Viņa vairākas reizes noskūpstīja to, kam piederēja apzēģelētie papīri, priecīgi sita plaukstu pret plaukstu un runāja:
- Cik tas labi ... Labi ... Cik tas labi, ka es tevi atkal atradu, Saša ... Atvelc tak mēteli, Saša!
Kad Saša novilka mēteli, viņš bija tāds pats, kādi bija tai laikā visi
Padomjzemes pilsoņi: zaļgani pelēkā kareivja blūzē - aizsargu krāsā
viss.
- Uzvelc vēl mēteli! Platmali, Saša! Tā ... Tev piestāv tāds mētelis un platmale. Tu izskaties pēc mākslinieka!
Aņa grozīja brāli uz visām pusēm, sita plaukstas un priecājās par viņa
māksliniecisko izskatu. Uzlika pati sev platmali un smējās, ka nu
satikušies divi mākslinieki. Viņa bija apreibusi no atkalredzēšanās
prieka. Bet brālim viņa atgādināja dzīvespriecīgo, nevaldāmo, nerātno
ģimnāzisti Aņu, kurai apliecībās par uzvešanos bija 5 ar asti.
Viņa teica:
- Tu esi maz mainījusies, Aņa. Par tevi man stāstīja, ka tu vairs ne ar
vienu no seniem paziņām nesaejoties ... nepieejama, augstprātīga. Divus
mēnešus es taisījos nākt pie tevis un - neuzdrošinājos. Šodien
piezvanīdams, pats nobijos par savu pārgalvību. Labi, ka tu pretim
iznāci. Ja cits iznāktu - es izmelotos, aizietu ... Aņa palika nopietna.
- Tev taisnība, Saša. Es šais gados stipri pārvērtusies ... Stāsti, Saša, par tēvu.
Tas bija smags stāsts, ko Aņa dzirdēja no brāļa: tīfs, nabadzība un
bada nāve tālā pilsētā, kur pusmēnesis zaigo pār mošeju slaidi-baltiem,
priecīgi saucošiem torņiem un pie ciprešu kājām šalc zili-zaļā dienvidu
jūra.
- Atnāc, Saša ... Atnāc vakarā, kad Osips mājās. Viņš būs priecīgs.
Aleksandrs Peremitovs pakratīja galvu.
- Nē, Aņa! Labāk - nē. Kur es tāds? Bezpartejisks speciālists. Tev
pašai būs neērti. Bez tam . . . - Aleksandram šķelmīgas acis. - no tava
Ivanova man iemesls izvairīties.
- Kāpēc?
Aleksandrs grib kaut ko teikt, kaut ko tādu, ko viņš zin un kas būtu pārsteidzis Aņu, bet viņš savalda sevi un saka:
- Neļaunojies, Aņa, - es būšu atklāts. Par daudz dzelžains tavs Ivanovs. Es baidos, mums nebūs nekā kopēja!
Kad Aleksandrs aiziet, Aņa domā par to, kāda starpība starp viņas brāli
un, teiksim, Timofejevu. Viņa domā, ka labi būtu, ja Timofejevam, kurš
sevī jaunas, neizsmeļamas vērtības nes, būtu tāda kultūra kā tai
šķirai, no kuras pati Aņa. Un tad ar klusu nopūtu Aņa atmin vēl vienu
cilvēku, kurš vēl arvien stāv līdzās Ivanovam.
Ivanovam Aņa vakarā pateica, ka bijis brālis. Sāka stāstīt, kāds viņš,
kur strādā, kādi viņam papīri un - apvainota, līdz asarām apvainota
aprāva savu stāstu. Ivanovs, Aņā klausoties, bija iemidzis; atslābušie
muskuli, viņš dienā daudz bija runājis, nespēja saturēt žokļus: mute
Ivanovam bija nepatīkami atvāzusies un rīklē vārījās vesels skaņu
viesulis.
... Aleksandrs Peremitovs bieži vien pie Aņas bibliotēkā iegriezās: arvien steidzīgs, dzīvs, enerģijas pilns, sārts ...
Gogoļa ielā 42 Aleksandrs retāk iegriezās. Tikai tad, ja jau iepriekš
bija ar Aņu norunāts un ja viņš zināja, ka neviena cita mājās nebūs.
Pret Aņu Aleksandrs arvien uzmanīgi godbijīgs. Smieklīgi: katru reizi
prasīja atļauju aizsmēķēt. No tādām lietām Aņa bija atradusi: Gogoļa
ielā 42 katrs pīpēja - kad un cik gribējās, nevienam neprasīdams.
Aņai uz galda daudz fotogrāfisku uzņēmumu, kurus bija uzņēmis Gluskins.
Gluskins kaislīgs fotogrāfs; pat kolekcionārs; visur visus un visu
fotografē.
Un bija viens uzņēmums: zem bērza sasēdušies Ivanovs, Saltikovs, Gluskins un Timofejevs. Visa “komūna” - izņemot Aņu.
- Labs uzņēmums. Interesants. Tādi uzņēmumi var iznākt tikai nejauši! - jūsmoja Aleksandrs.
- Tas mans nedarbs! - Jā, Aņai toreiz vajadzējis aparāta pogu spiest;
Gluskins pats aparātu uzstādījis. Bet pogu Aņa nospieda par agru.
Gluskins pat nepaspējis citiem līdzās nosēsties. Tāpēc Gluskins uz
uzņēmuma nedabīgā pozā un viņam jocīgi nelaimīga seja un vēl jocīgākas
acis aiz amerikāniskām brillēm.
- Es varu tev viņu palielināt, ja gribi! - Aleksandrs redzami ieinteresēts - mākslinieks tak! - grozīja uzņēmumu pirkstos.
- Tā ir ideja, Saša! Palielini! Tas būs pārsteigums priekš Gluskina.
Viņš gribēja pat iznīcināt uzņēmumu! Pareizi! - priecājās Aņa un domāja
par pārsteigumu, kāds būs Gluskinam.
Reizēm Aleksandrs atnesa Aņai kaut ko no “speca vājībām”, kā viņš
izteikties mēdza: žāvētu lasi, ikrus, zivju konservus jeb ko citu. -
Nevaram mēs, speci, bez tādām lietām iztikt, - jokoja Aleksandrs.
- No kurienes tev tas viss?
- Nebaidies! Nezogu! Man viena kaktu tirgotava zināma, kur tādas lietas dabūjamas!
Kad Aņa pirmoreiz vakarā - sagaidīja, kamēr visi salasās; tikai Ivanova
nebija - uzlika uz galda žāvētu lasi, Timofejevs pārsteigts, zods
komiski gandrīz līdz krūtīm atkrita, uzkliedza:
- Gluskin, tava pārtikas komisija nekur neder! Lai dzīvo Aņa! ... Un gāja dienas.
No stepes pūta vējš; bija viņš slapjš no mitrās rudens zemes un rūgti smaržoja pēc vīstošas stepes.
Stepē bija melnzeme, un melnzeme rūga, kā rūgst kandža.
Reizēm pret rītu Gogoļa ielā 42 vārtos izmisis kliedza zvans. Aņa tad
gāja atslēgt vārtus un durvis. Zvans bija kategorisks kā pats
Ārkārtējās komisijas priekšnieks Linde, kas stāvēja aiz vārtiem. Bieži
vien Lindem līdz atnāca arī garnizona priekšnieks - garš, sauss,
taisns, kā olekti norijis.
Ivanovs ilgi nevarēja atmosties; miegains, smags sēdēja gultā; grozīja galvu, bet atmodies ciets un dzelžains klausījās Lindi.
... Partizāni atkal. Partizāņu izlūki bijuši pilsētas nomalē - aiz
stacijas. Apšaudījuši garnizona priekšnieka posteņus. - Garnizona
priekšnieks uztrūkstas kājās, piesit pirkstus pie pieres, saskandina
piešus: tiešām tā! - Uz posteņa viens ievainots, divi bez vēsts
pazuduši. Sādžā, kura divas verstis no pilsētas -- vakarā iejājuši
piecdesmit jātnieki.
Pēc tam runā garnizona priekšnieks. Viņš nevarot paļauties uz savu
garnizonu. Daudz vietējo iedzīvotāju. Jāpaģērot no Charkovas
papildspēki. Charkovā vesela divīzija tiekot marinēta. Tā viņš runā un
skandina piešus.
Telegrāfā krēslaini deg viena vienīga lampiņa; pie aparātiem, galvas uz
rokām salikuši, guļ cilvēki; aparātos nav dzīvības. Miegains
telegrāfists stāsta, ka telegrāfs jau no pusnakts nestrādājot: viens
pēc otra aptrūkuši vadi.
Turpat no telegrāfa Linde zvana uz staciju un vienīgo no dzirnavām,
kuras strādā; stacijā un dzirnavās arvien dežurē cilvēki, kurus
nozīmējis pats Linde. Paiet dažas minūtes un - spalgi svilpieni - no
sākuma trīs dzirnavās, pēc tam trīs stacijā - plēš trauslo nakts mieru,
kamēr vējš tos neuztver un neizkaisa stepē. Pilsētiņā pa ielām skraida
dežurējošie desmitnieki - komunisti. Šur un tur logos uzliesmo ugunis,
spiežas caur slēģiem. Pilsētiņa mostas; pilsētiņā drausmas, nemiers.
Paiet vēl daži mirkļi, un jau pa ielu, plintēm rokās, skrien
samiegojušies cilvēki, viņi dreb no aukstā, slapjā vēja, kurš nāk no
stepes. Ap miliciju, ap kazarmēm, ap Izpildu komiteju - lasās cilvēki,
kārto rindas; papirosu atspulgā viņu sejas liekas izmocītas un
drudžainas.
Otro reizi atmostas namiņš Gogoļa ielā 42. Pirmais iziet Timofejevs -
klaudzošiem soliem, kūkumu uzmetis. Gluskina amerikāniskās brilles
labsirdīgi atmirdz Aņai pretim. Reimatisma pilnās kājas stīvi vilkdams,
aiziet ari Saltikovs. Ap kaklu viņš aptinis biezu lakatu; ūsas svinīgi
piepūstas. Viņš skrien pa ielu, stipri mētādams kokainās kājas, - viņš
negrib palikt citiem pakaļ. Un pilns savāda uztraukuma dzied karmanjolu:
“---------------------------------------
“Tous le bourgeois aus lanternes!”
Vai stepju vējš saprot dziesmas vārdus?
Katalogs ~
Roberts Eidemanis - Ielenktie Ievads ~
Namiņš Gogoļa iela 42 ~
Par cilvēkiem, kuri dzīvoja Gogoļa ielā 42 ~ Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~
Vēlreiz par negaidītu prieku ~
Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~
Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~
Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~
Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~
Saturs ~