Un gāja dienas.
No stepes nāca tas pats rudenīgais, vērmeļaina rūgtuma pilnais vējš; stenēdams plūda viņš pār jumtiem, naktīs grabinājās ap slēģiem, dauzījās: - Ie-ie-lai-id!
- Katrā ziņā tev jāatnāk pie manis, - uzstājās Aleksandrs, bet Aņa vilcinājās, Kādās domās gan būs par to Ivanovs? Aleksandrs -  bezpartejisks, bijušais baltais, un sieva viņam arī svešs cilvēks. Un nezin kas vēl par cilvēku tas draugs, par kuru Aleksandrs ar tādu iejūsmu runā?
Aņa apprasījās Ivanovam. Tas bija izbrīnījies:
- Kāpēc prasi? Saprotams, vari iet - ja gribi!
Aņa nolēma iet. Taisni par spīti Ivanovam viņa ies! Kāpēc viņai vienai kā mūķenei gandrīz visi vakari mājās jānosēž - uz Ivanovu gaidot? Pietiek!
- . . . Šovakar tev katrā ziņā jāatnāk! Es pārgāju uz jaunu dzīvokli. Kur? Mēģini atminēt! Neatminēsi! Mūsu agrākā dzīvoklī, Aņa! Aņa bija pārsteigta.
- Orderis! Visspēcīgais orderis! - Aleksandrs noklakšķināja mēli. - Atbildīgs darbinieks, mandāts un - galu galā orderis!
Esot dabūjis agrāko ēdamistabu un tēva kabinetu. Aleksandrs sīki iztēloja, kāds tas dzīvoklis. Šis tas vēl uzglabājies no agrākām mēbelēm.
Aņu katrs sīkums interesēja, intriģēja. Katrā ziņā viņa šovakar iegriezīsies!
- Mans biedrs Volkovs grib tevi redzēt. Viņš nav pret tevi vienaldzīgs!
- Viņš tak manis nepazīst! - brīnījās Aņa.
- Es viņam parādīju tavu portreju. Es domāju, Volkovs tev patiks. Viņš - tumšmatis.
- Kāpēc tu domā, ka man patīk tumšmataini? - Aņa domāja tai brīdī par Ivanovu: tas - gaišs, ziemeļnieks. Pašai viņai brīnums: saruna tāda divdomīga; vajadzētu skarbi pārtraukt, bet ...
Aleksandrs noslēpumaini pieliek roku pie mutes, balss viņam čukstoša: - Bet Borka? Borka Romaņenko? Viņš tak tumšmatis.
Aņa uzreiz skarba - kā ūdenslāse, kas no karstas dzelzs atlec.
- Es šovakar būšu. Bet apsoli, ka par Borku tu man vairs nekad neatgādināsi! Borka - baltgvards, slepkava! ...
Aņa runā ātri, nervozi. Acis viņai mirdz, kad viņa stāsta, kādus mežoņa darbus strādājis Poltavas guberņā Petļuras soda ekspedīcijas vadonis - Borka Romaņenko!
... Vakarā Aņa pateica, ka iet pie brāļa un būs mājā tikai ap divpadsmitiem. Par spīti Ivanovam viņa nosēdēs ilgāk. Lai Ivanovs zin, cik viegli Aņai gaidīt uz viņu, sagaidīt un - bieži nesaņemt pat fiziska glāsta. Savādi: Aņa sen nebija domājusi par savu ārieni. Bet tai vakarā viņa ilgi nosēdēja spoguļa priekšā; ilgi, ar patikšanu sukāja sprogainos, dzeltenos matus; koķetēja pati ar sevi, un no spoguļa, smaidīja viņai pretim divas brūnas, priecīgi uzbudinātas acis.
Aņu saņēma Aleksandra sieva, liela, stipri miesās izplūdusi sieviete - raibi spilgts smaržu mākonis. No sejas viņa bija stipri jaunāka par saviem gadiem, pie kā ne mazumu palīdzēja ar lietpratību lietota kosmētika. Sarkani kliedzošās lūpas un mazā, nervozā mute padarīja šo seju brīžiem šķelmīgi bērnišķu. Adelaidā Ivanovnā vēl tagad bija saskatāma gvardijas skaistule, kuras tuvumā reiz bija reibuši simti.
- Balodīt ... Aņa! Jūs apburošā! - Skūpsts! - Dievišķīgā! - Atkal skūpsts! - Kādi jums dievišķīgi mati! Kādas jums uzacis! Un - acis. Ne acis, bet burvība. Un tādu skaistumu jūs no citiem slēpjat? Grēks, grēks ...
Aņa dažas minūtes bija kā apstulbusi. Vairākas reizes viņa mēģināja atvērt muti, bet Adelaidas Ivanovnas lūpas - tā vanags uz neveiklu lidoni glūn - apknaibīja vārdus.
Pati tīri aizelsusies, Adelaida Ivanovna beidzot izlaida Aņu iz saviem apkampieniem. Bet tūlīt satvēra pie rokas, ievilka guļamistabā, kā ložmetējs - 250 vārdu minūtē! - ātri atklāja Aņai visus guļamistabas intīmos sīkumus.
- Smaržūdens, Aņa! - Un tūliņ pār Aņu patīkami nolija no pulverizatora izmesta smaržūdeņa strūkla.
- Pūderis coty! Kāda dievišķīga smarža! - Adelaida Ivanovna ievilka nāsīs baltos, smaržīgos putekļus; ar mīkstu pūderslotiņu pārvilka vairāk reizes Aņai pār seju.
Smaržojošas, piesarkušas abas sievietes iznāca ēdamistabā. Aleksandrs jau bija pārnācis, rīkojās ap konservu bundžām, skandināja pudeles.
- Vareni, Aņai Tu šodien debešķīga! - nopriecājās viņš. Aņa pie sevis nodomāja, ka brālim tādi paši izteicieni kā Adelaidai Ivanovnai - radniecība!
- To pašu es jau viņai teicu, Saša! -- Uz Aņas vaigiem, kā zvirkstošs zvirbuļu bars, atkal nolaidās Adelaidas Ivanovnas skūpstu bezgalība.
Saša bija elegants: melns smokings, raibipuķots, mākslinieciski izspūris kaklauts viņam piestāvēja labāk nekā skopā, askētiskā kareivja blūze, kādā viņu Aņa līdz šim arvien bija redzējusi.
Pēc tam Aleksandrs un Aņa sēdēja un klausījās, kā Adelaida Ivanovna dzied. Adelaidai Ivanovnai bija simpātisks alts, un viņa labi, ar ekspresiju izpildīja čigānu romances.
- Lieliska sieviete! Vai ne? -- jūsmoja Aleksandrs.
- Jā, - piekrita Aņa. Viņa domāja par to, cik pati viņa neveikla un neattīstīta un cik labi būt tādai kā Adelaida Ivanovna.
- Tūliņ redzams, kas par cilvēku. Ekselence! Ģenerāļa sieva! - Aleksandrs bija lepns uz to, ka šī sieviete, kura reiz nesusi tālu pazīstama ģenerāļa vārdu un kurai gvardijas pulka svētkos skūpstījis roku pats impe-ra-tors, ka šī sieviete tagad piederēja viņam. Kam? Smieklīgi: ierēdņa dēlam no stepju pilsētiņas.
Pulkstenis bija jau ap desmitiem, kad viņi sēdās pie galda, Volkova nesagaidījuši.
Aleksandrs brīdi pa brīžam bija nepacietīgi skatījies pulkstenī, līdz nācis pie slēdziena: nebūs! Trijatā, pietvīkuši viņi sēdēja pie galda, dzēra vīnu, pat degvīnu. Ne Aņa, ne Adelaida no degvīna neatsacījās. Lai! Lai galva riņķī griežas!
Adelaida Ivanovna drīz vien sagura. Grīļodamās piecēlās, nomutēja vēlreiz slinki, gaļīgi - Aņu ...
- Atnāciet, Aņečka! Ik-ik! - Aleksandrs vārīgi, kā dārgu vāzi, atstutēdams aizvadīja Adelaidu guļamistabā. Kad viņš atgriezās, Aņa jau bija uzlikusi cepuri un taisījās iet.
- Vāja palikusi mana ekselence. Daudz pārcietusi šais gados, - žēlojās Aleksandrs. - Tu jau gribi iet, Aņa?
- Jā, man jāiet! Es arī vāja!
Aņa mēģināja noiet pa grīdas dēli. Viņa gāja, rokas vicinādama - tā spārnus vicina aizšauta dzērve. Nē, viņa vairs nevarēja noiet pa dēli! Nieki, pamēģinās vēlreiz!
Ja Aņa nebūtu mēģinājusi staigāt pa grīdas dēli - pareizāk: ja Aņa tai vakarā nebūtu tik ilgi pie Aleksandra aizkavējusies, varbūt - pavisam savādāk būtu norisinājušies tālākie notikumi.
Bet - Aņa aizkavējās; pie durvīm viens pieklauvēja -- trīs reizes, enerģiski, aprauti; Aleksandrs atlaida Aņas roku. - Tas ir Volkovs, - viņš teica. Aņa mēteļa apkaklē dziļāk kaklu ierāva, kaktā ievilkās - lai ienācējs neredz viņas no vīna un degvīna pietvīkušo seju.
- Es laikam par vēlu, - ienācējs teica, purinādams no mēteļa lietu.
Aņa nodomāja: kur viņa tādu balsi dzirdējusi? Viņam bija rūsgana, gandrīz tumša bārda; uz brillēm bija sarasojusi nakts; brilles nenoņemdams, viņš brīdi tīrīja stiklus; bija viņš vidēja auguma, plecīgs ...
- Tā ir mana māsa Aņa, - teica Aleksandrs. - Aņa, iepazīsties. Komerciju kandidāts Boriss Petrovičs Volkovs! - Ļoti priecājos, - tikko noviedami pakustināja bārdu un lūpu kaktiņus komerciju kandidāts. Tad viņš piegāja pie galda. - Tu atļausi, Saša? - ielēja tējas glāzē
degvīnu; nodrebinājās, iedzēra; brīdi pagremoja kumosu maizes; tad pagriezās pret Aņu, kura klusa stāvēja kaktā un, brilles noņēmis, - balss viņam uzreiz mīkstāka, siltāka kā iepriekš – teica:
- Kā jums klajās, Aņa?
Bet Aņai acis bija apaļas - acīs šausmas un pārsteigums; viņa stāvēja, pret sienu atspiedusies, izstieptām rokām kaut ko no sevis dzīdama. Komerciju kandidāts ielēja glāzē ūdeni, pielika glāzi Aņai pie lūpām - Aņai zobi skaļi pret stiklu sitās.
- Borja - tu? Ko tas viss nozīmē?
- Jā, Aņa, es! Apmierinies, Aņa! Tikai uz vienu pusstundu es lūdzu no tevis līdzcietību - un es tev visu pateikšu. Ja? ... Mēs braucam, Saša!
Komerciju kandidāta: “Mēs braucam, Saša,” bija nevīžīgs, kā pavirši nomesta dzeramnauda.
Volkovs paņēma Aņu zem rokas, un viņa, no pārsteiguma un izdzertā viņa nevarīga, nepretojās. Viņi klusēdami nokāpa pa trepēm.
Bet, kad viņi jau bija iesēdušies ormanī, cilvēks ar plinti, kurš pret stabu atspiedies bija snaudis, teica:
- Lūdzu dokumentus, pilsoni!
- Lūdzu, biedri!
Komerciju kandidāts pasniedza papīrus; cilvēks ar plinti neprata lasīt, bet nakts bija pietiekoši spilgta, aiz mākoņiem bija mēness, lai uz papīriem zēģeles saredzētu; tāpēc viņš piegrūda roku pie cepures un teica:
- Atvainojiet, biedri!
- Saprotu. Pienākums, - svarīgi atbildēja komerciju kandidāts.
No ormaņa izkāpuši, komerciju kandidāts un Aņa gāja caur tukšu, dubļainu pagalmu; pagalmā bija mazs namiņš; komerciju kandidāts atslēdza durvis; sprakstēdama iedegās lampa; no tumsas iznira grāmatām piekrauts galds un augsti uzpūsta gulta.
- Man nav elektrības. Proletariāts es, - mēģināja jokot komerciju kandidāts, bet Aņa nepasmaidīja pretim, skatījās satumsušām, sasalušām acīm.
Nosēdinājis Aņu atzveltnes krēslā, tas bija vienīgais krēsls istabā, komerciju kandidāts nosēdās pats uz galda stūra.
- Te neviens mūs nedzird. Šai mājā tikai mana istaba apdzīvota. Aņa, piedod, ja ar neapdomīgu soli es tavu sirdsmieru traucējis. Tas bija mans neprāts, kas mani dzina uz šejieni. Ilgas pēc tevis, Aņa! Es tevi mīlu!
Aņa klausās, un ledus lēnām kusa viņai acīs. Volkovs-Romaņenko stāstīja par saviem briesmu darbiem Poltavas guberņā. Aņai likās, ka Volkovam vārdos apslēptas elsas. Stāstīja par atkāpšanos uz Poliju, par to, kāda pazemināšana bijusi jāsajūt tur tiem, kuri kļūdījušies, domādami, ka viņi cīnās par savu dzimteni - par Krieviju. Vai viņš vainīgs, ja viņš, tāpat kā simti, maldījies? Vai viņš vainīgs, ka viņš politikā līdz šim bijis nesaprātīgs kā bērns? Vai tas vien jau nav nopelns, ka viņš bēdzis no augstprātīgās Polijas dažas nedēļas pirms poļu uzbrukuma? Bēdzis tāpēc, ka pie atziņas nācis. Maskavā studiju biedrs izgādājis viņam apliecību uz komerciju kandidāta Volkova vārda un vajadzīgos dokumentus. Savu īsto vārdu viņš neuzdrošinās vēl atklāt, bārda viņam vēl arvien jākrāso. Grūti, nepatīkami tas, Aņa!
Guberņas centrā viņam uzticēts atbildīgs darbs: salasīt visu kara mantu, kura izkaisīta pa guberņu. Šo darbu viņš grib izpildīt, tad noraut masku un teikt: sodiet, ja gribat! Es piederu jums!
Runādams Volkovs bija noslīdējis Aņai pie kājām; Aņa glāstīja viņa matus - tie bija tikpat mīksti, kādi reiz bija Borkas Romaņenko mati; viņai bija žēl šā cilvēka, kurš nespēcīgs, sagrauzts sēdēja pie viņas kājām. Un tūliņ galvā ļauna, spītīga doma: “Vai Ivanovs tevi tā mīl? Vai viņš tevis dēļ uz tādu risku ietu? Nē!”
- Es tevi mīlu, Aņa. Neprātīgi, kā senāk ... Atminies, Aņa? Mūsu parku, Aņa, mūsu vakarus stepē, kur rudzi zied ... Vai tu visu to esi aizmirsusi, Aņa?
- Nē, - Aņa vāji pasmaidīja; viņa atspiedās pret atzveltni un pievēra acis. Jā, viņa tagad redzēja veco parku, kur liepas vakaros tumši šalc. Viņai bija patīkami just siltu cilvēka vaigu pie sava ceļgala. Viņa neatbīdīja, neatgrūda drebošo roku, kura lēni ritināja uz leju zeķi; tikai viegli nodrebēja, kad - kā polips pie akmeņa - pie kājas kailuma piesūcās - cilvēka lūpas.
- Mīļā mana! Labā mana! - runāja Boriss. - Kādas tev mazas, daiļas kājas, Aņa! Volkovs atzvēlās atpakaļ; viņš skatījās uz Aņas kājām, pilns pārsteiguma un aizgrābtības, kā cilvēks skatās lielā mākslas darbā.
Bet Aņa domāja, ka Ivanovs viņai nekad nevarētu teikt tādus vārdus; ka Ivanovs viņu mīl tikai dzīvnieciski, bez iekšējām trīsām, bez daiļuma mīlā.
Aņa zināja, kas būs tālāk. Lai! Viņa grib izjust kaut ko lielāku, asāku, spilgtāku nekā tas, ko viņai devusi Ivanova mīla. Aņa bija izbadojusies pēc spilgta mirkļa. - - - - - - - - - - -
- - - - - - -
Bija jau pret rīta pusi, kad Aņa atgriezās. Vārtus atvēra Timofejevs, miegaini pikts.
- Vēlu, vēlu jūs viesojaties, Aņa! Tfu! Pēc kāda velna jūs smirdat, Aņa?
- Kā smirdu?
- Jūs smirdat velns zin pēc kā. - Timofejevs pat nospļāvās. -- Es jūs tomēr turēju par prātīgāku cilvēku!
- Brāļasieva aplaistīja ar smaržūdeni. Uz priekšu es vairs neielaidīšos! - mierināja viņu Aņa.
- Nu redzēsim. Bet to es jums saku, Aņa, - tās nav labas vietas, kur šāda smaka. Tfu!
Ivanovs jau gulēja. Aņa uz pirkstu galiem iezagās istabā. Klusēdama izģērbās. Iemetās gultā, saritinājās kamolā, vēl komerciju kandidāta vētrainos glāstus uz miesas juta.
Ivanovs laikam bija uzmodies. Viņš ieklepojās; ilgi grābstījās pa galdiņa virsu, kurš stāvēja pie gultas; sērkociņus atradis, aizpīpēja un, dūmus dziļi ievilkdams, prasīja:
- Cik pulkstenis, Aņa?
Aņa zināja, ka pulkstenis ir ap četriem, bet spītīgi atbildēja: - Seši!
- Tu esi iereibusi, Aņa?
- Ko tad tu domā? Viesos tak biju. Protama lieta.
Aņa apklusa; nervozos, slimīgos smieklus tikko sevī savaldīja. - Vai zini ko!
Viņa gribēja izlēkt no gultas, kliegt pilnā kaklā, ka nupat viņu ir glāstījušas cita cilvēka rokas, bet ... novaldīja sevi. Apklusa, kā uzreiz aizmigusi būtu.
- Aņa, ko tu gribēji teikt?
Aņa neatbildēja. Ivanovs piecēlās sēdus un klausījās: tikai vēju, kurš ap slēģiem grabinājās, sadzirdēja.
Aņa tonakt ilgi neaizmiga. Ar bezmiegu mocīdamās, viņa dzirdēja, ka arī Ivanovs neguļ ...
Pār pilsētu smagi šalca vējš.

5
Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme

Lasītājs var man prasīt: kāpēc tu, latviešu rakstniek, raksti par krievisko patvāri?
Man jāatzīstas: pēdējā gadu desmitā es Latvijā bijis neesmu, un šodien - tāpat kā to nezin lasītājs - es vēl nezinu, kad man izdosies atgriezties pie latviskām tēmām.
Var jau būt arī tā, ka drīz vien vispasaules orķestrī ieskanēsies arī latviešu kalpa pijole.
Lai kā! Tomēr viens mums abiem jāatzīst: pie krieviskā patvāra sēdēdami, mēs esam mācījušies vēl tuvāk izprast vispasaules revolūciju.
Tāpēc es nekautrējos dot šai nodaļai tādu savādu nosaukumu.

Bija viens vakars, kad Aņa pateica Borisam:
- Mīļais, man šovakar jābūt mājās.
Borisam uzacis kā bultas - uzacis jautājošas: - Kāpēc?
- Rīt Gluskins ar Saltikovu uz guberņas pilsētu brauc. Pie mums salasīsies biedri.
Atvadoties Boriss bija skumji mierīgs kā arvien. Bet ielās, kad Aņa uz Gogoļa ielu 42 gāja,
dauzījās stepju vējš, ass un nikns.
Tai vakarā Gogoļa ielā 42 visi bija ap patvāri. Gluskins brauca uz guberņas pilsētu: viņam bija jāpierāda, ka apriņķis nevar dot četri miljoni pudu labības, kā to paģērēja guberņa. Divi miljoni - ne vairāk! Viegli pateikt: četri miljoni. Vairākas bezmiega naktis, - dienā – tekošais darbs, mītiņi, sēdes - cilvēki bija sēdējuši partijas komitejā, izpildu komitejā; turējuši biezos, sacietējušos pirkstos zīmuļus; vilkuši uz papīra kabaliskas zīmes, klausījušies agronomu un statistiķu ziņojumus; sprieduši, ka zemnieks vairs negrib sēt; ka šoruden pārtikas nodevas vēl smagākas priekš zemnieka nekā viskarstākā cīņas laikā, kad Sarkanā Armija ar vāciem, Petļuru un Deņikinu cīnījās. Cilvēki rakstīja ciparus, skaitīja, rēķināja, un, kad visu saskaitīja tad iznāca nevis četri miljoni pudu labības, bet zemnieks ar ieroci rokā, nikns, izspūris, pilns naida, kurš melnāks par melnzemi.
Bet guberņas Izpildu komiteja spītīgi sīca drātīs: četri miljoni pudu!
Kaut kur cilvēki mira no tīfa un tāpēc, ka nebija maizes. Kaut kur bija bads, bet ap pilsētiņu sādžās no maizes tecināja kandžu, ļaudis staigāja paēduši un apreibuši un draudēja pilsētai ar plinšu apgriezeņiem, ložmetējiem, baltgvardu pamestiem lielgabaliem.
- Dodiet darbiniekus! Komunistus dodiet! Vēl divus bataljonus disciplinētu kareivju! Tad dosim ap divi miljoni. Vairāk nevaram! Tirgojās Ivanovs, bet drātīs bija ledaina apņēmība:
- Četri miljoni! Darbinieku nebūs! Palīgspēku nebūs!
Vairākas reizes telegrāfā Ivanovs nikni sita pret galdu lielu, sarkanu dūri, aparāts - Morze - izbijies uz augšu palēcās; tad gāja uz komiteju; cilvēki atkal sēdēja, rēķināja; sēdēja ādas svārkos, mēteļos, - nebija vaļas novilkt, pietvīkuši no karstuma, no neparastiem skaitļiem ... Beidzot nolēma sūtīt uz guberņas pilsētu Gluskinu, dot viņam pilnvaras, jo Gluskins prata runāt gudri un skaitļi viņam arvien iznāca gludi un pārliecinoši ... Pati loģika!
Tāpēc, ka lielinieki nemiera cilvēki, tāpēc, ka Gluskins uz guberņas pilsētu brauca, - Gogoļa ielā 42 tai vakarā bija salasījušies cilvēki, kuri strādāja partijas un izpildu komitejās. Viņi trokšņaini dzēra tēju, trokšņaini bīdīja krēslus, pīpēja, žestikulēja, prātoja, sprieda ... Lielinieki! Nemiera ļaudis!
Gluskins ziņoja, ka cīņa guberņas pilsētā būs asa. Līdzās viņam, turpat uz galda, bija portfelis - piebriedis, atvāzies, lielu, nesagremojamu skaitļu pierijies. Gluskins rakājās pa portfeli, ar uzsvaru lasīja, pareizāk: deklamēja, dažādus skaitļus un slēdzienus, kuriem bija jāpārliecina guberņas Izpildu komiteja, ka apriņķis četri miljoni dot nevar!
- Velns lai parauj! Tu, Gluskin, runā kā profesors!
- Gluskinam guberņa ne velna nepadarīs!
Pēc tam no rokas rokā gāja palielinātais uzņēmums, uz kura Gluskins bija neveikls, komiski nedabīgā pozā.
- Jūs mani provocējat, Aņa, - labsirdīgi pukojās Gluskins. - - - - - - - - - - - - - - -
Pēc tam bija nakts; Gluskins ar Timofejevu nestrīdējās; ēdamā istabā aizmirsts dzisa
patvāris; knaukšķēja sienas; Saltikovs vēlreiz pārlasīja savu rokrakstu.
- Tu mani mīli, Aņa? - prasīja tai naktī Ivanovs, kurš ilgi nebija pēc mīlestības kliedzis; ja tumsa nebūtu bijusi tik bieza, Aņa būtu tai naktī saredzējusi Ivanova sejā -- sāpīgas moku zīmes. - Mīlu, Osip!
Vai nepasmējās aiz loga stepju vējš?