Lasītājs var man prasīt: kāpēc tu, latviešu rakstniek, raksti par krievisko patvāri?
Man jāatzīstas: pēdējā gadu desmitā es Latvijā bijis neesmu, un šodien - tāpat kā to nezin lasītājs - es vēl nezinu, kad man izdosies atgriezties pie latviskām tēmām.
Var jau būt arī tā, ka drīz vien vispasaules orķestrī ieskanēsies arī latviešu kalpa pijole.
Lai kā! Tomēr viens mums abiem jāatzīst: pie krieviskā patvāra sēdēdami, mēs esam mācījušies vēl tuvāk izprast vispasaules revolūciju.
Tāpēc es nekautrējos dot šai nodaļai tādu savādu nosaukumu.

Bija viens vakars, kad Aņa pateica Borisam:
- Mīļais, man šovakar jābūt mājās.
Borisam uzacis kā bultas - uzacis jautājošas: - Kāpēc?
- Rīt Gluskins ar Saltikovu uz guberņas pilsētu brauc. Pie mums salasīsies biedri.
Atvadoties Boriss bija skumji mierīgs kā arvien. Bet ielās, kad Aņa uz Gogoļa ielu 42 gāja,
dauzījās stepju vējš, ass un nikns.
Tai vakarā Gogoļa ielā 42 visi bija ap patvāri. Gluskins brauca uz guberņas pilsētu: viņam bija jāpierāda, ka apriņķis nevar dot četri miljoni pudu labības, kā to paģērēja guberņa. Divi miljoni - ne vairāk! Viegli pateikt: četri miljoni. Vairākas bezmiega naktis, - dienā – tekošais darbs, mītiņi, sēdes - cilvēki bija sēdējuši partijas komitejā, izpildu komitejā; turējuši biezos, sacietējušos pirkstos zīmuļus; vilkuši uz papīra kabaliskas zīmes, klausījušies agronomu un statistiķu ziņojumus; sprieduši, ka zemnieks vairs negrib sēt; ka šoruden pārtikas nodevas vēl smagākas priekš zemnieka nekā viskarstākā cīņas laikā, kad Sarkanā Armija ar vāciem, Petļuru un Deņikinu cīnījās. Cilvēki rakstīja ciparus, skaitīja, rēķināja, un, kad visu saskaitīja tad iznāca nevis četri miljoni pudu labības, bet zemnieks ar ieroci rokā, nikns, izspūris, pilns naida, kurš melnāks par melnzemi.
Bet guberņas Izpildu komiteja spītīgi sīca drātīs: četri miljoni pudu!
Kaut kur cilvēki mira no tīfa un tāpēc, ka nebija maizes. Kaut kur bija bads, bet ap pilsētiņu sādžās no maizes tecināja kandžu, ļaudis staigāja paēduši un apreibuši un draudēja pilsētai ar plinšu apgriezeņiem, ložmetējiem, baltgvardu pamestiem lielgabaliem.
- Dodiet darbiniekus! Komunistus dodiet! Vēl divus bataljonus disciplinētu kareivju! Tad dosim ap divi miljoni. Vairāk nevaram! Tirgojās Ivanovs, bet drātīs bija ledaina apņēmība:
- Četri miljoni! Darbinieku nebūs! Palīgspēku nebūs!
Vairākas reizes telegrāfā Ivanovs nikni sita pret galdu lielu, sarkanu dūri, aparāts - Morze - izbijies uz augšu palēcās; tad gāja uz komiteju; cilvēki atkal sēdēja, rēķināja; sēdēja ādas svārkos, mēteļos, - nebija vaļas novilkt, pietvīkuši no karstuma, no neparastiem skaitļiem ... Beidzot nolēma sūtīt uz guberņas pilsētu Gluskinu, dot viņam pilnvaras, jo Gluskins prata runāt gudri un skaitļi viņam arvien iznāca gludi un pārliecinoši ... Pati loģika!
Tāpēc, ka lielinieki nemiera cilvēki, tāpēc, ka Gluskins uz guberņas pilsētu brauca, - Gogoļa ielā 42 tai vakarā bija salasījušies cilvēki, kuri strādāja partijas un izpildu komitejās. Viņi trokšņaini dzēra tēju, trokšņaini bīdīja krēslus, pīpēja, žestikulēja, prātoja, sprieda ... Lielinieki! Nemiera ļaudis!
Gluskins ziņoja, ka cīņa guberņas pilsētā būs asa. Līdzās viņam, turpat uz galda, bija portfelis - piebriedis, atvāzies, lielu, nesagremojamu skaitļu pierijies. Gluskins rakājās pa portfeli, ar uzsvaru lasīja, pareizāk: deklamēja, dažādus skaitļus un slēdzienus, kuriem bija jāpārliecina guberņas Izpildu komiteja, ka apriņķis četri miljoni dot nevar!
- Velns lai parauj! Tu, Gluskin, runā kā profesors!
- Gluskinam guberņa ne velna nepadarīs!
Pēc tam no rokas rokā gāja palielinātais uzņēmums, uz kura Gluskins bija neveikls, komiski nedabīgā pozā.
- Jūs mani provocējat, Aņa, - labsirdīgi pukojās Gluskins. - - - - - - - - - - - - - - -
Pēc tam bija nakts; Gluskins ar Timofejevu nestrīdējās; ēdamā istabā aizmirsts dzisa
patvāris; knaukšķēja sienas; Saltikovs vēlreiz pārlasīja savu rokrakstu.
- Tu mani mīli, Aņa? - prasīja tai naktī Ivanovs, kurš ilgi nebija pēc mīlestības kliedzis; ja tumsa nebūtu bijusi tik bieza, Aņa būtu tai naktī saredzējusi Ivanova sejā -- sāpīgas moku zīmes. - Mīlu, Osip!
Vai nepasmējās aiz loga stepju vējš?