Katalogs ~ Roberts Eidemanis - Ielenktie
Namiņš Gogoļa iela 42 ~ Par cilvēkiem, kuri dzīvoja Gogoļa ielā 42 ~ Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~ Vēlreiz par negaidītu prieku ~ Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~ Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~ Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~ Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~ Par ienācējiem ~ Īsa nodaļa par kaislībām ~ Saturs ~

Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva



Rīts samircis līda pār palsi pelēko klajumu, gar uzarto druvu melniem ielāpiem kā slapjš, asti starp kājām ievilcis suns.
Vilciens - kas viņam tāds pakulains tinas riteņos? - kūņojās pa stepi. Piekalnēs izmisusi kliedza lokomotīve. Karš, partizāni neskaitāmas reizes bija lauzījuši sliedes, un rati lēkāja pa viņām kā pa uzartu druvu.
Cilvēki lipa pie trepju kāpšļiem; sēdēja uz jumtiem; vagonos spiedās cits uz cita, gārdza agonijā, kad tīfs žņaudza; vilcienā sievas dzemdēja; vilcienā cilvēki mira. Kad cilvēks nomira, dzīvie viņu izģērba, ķildodamies dalīja viņa maisu, kurā bija tauki un milti. Neviens nekautrējās, ka izģērbtais kails, zils, kaulains guļ turpat līdzās, starp zobiem iekosto mēli rādīdams.
- Blēži! Kur drēbes? Vai viņš kails braucis? -- kliedza nākošā stacijā dzelzceļnieks.
- Ņemiet atpakaļ. Rociet paši.
Vagons, no kura bija izmests mirušais, stīvējās pretī.
Labi, vilciens tālāk neiešot. Drēbes lai izdodot, drēbes!
Vilciens stāvēja. Cilvēki prātodami staigāja ap lokomotīvi, klaigāja pa staciju pēc mašīnista.
Kad pacietība sāka zust - citi vagoni pret vainīgo sacēlās: lai atdodot, lai neniekojoties, velni tādi!
Pa priekšu no vagona izlēca dubļiem aplipuši, novalkāti zābaki; turpat uz platformas dzelzceļnieks viņus sev piemērīja. - Kur svārki? Kur bikses?
Atradās arī svārki un bikses. Redzams, savādnieks bijis nomirējs; pats garš kā telefona stabs, bet svārki un bikses - kā pusaudzim.
Un atkal vilciens kūņojās pa stepi; konvulsīvi, kā drudža kratīti, raustījās vagoni; piekalnēs kliedza lokomotīve ...
- - - - - - - - - - -- - - - -
Gluskinam bija palaimējies iekļūt trešās klases vagonā. Logi dēļiem aizsisti - tāpēc vagonā krēsla; dēļos kā gaiļa acs - četrkantīgs stikla gabals.
Gluskins sēdēja uz sava portfeļa, vagona kaktā ievilcies. Brilles viņš bija noņēmis – lai izskats svešāks paliek. Kāpēc vilciens tik lēni velkas? Ātrāk tik laukā no saniknotā klajuma.
Vagons rūca, krāca, bubināja noslēpumaini, gārdza, smējās, dažreiz nopūtās, dziedāja, bet Gluskins kluss, neskanīgs, galvu apkaklē vilka.
Līdzās Gluskinam bezzobaina vecene kaut ko nesagremojamu pa muti valstīja; bija viņa dzeltena kā pergaments; pirksti kaulaini, nemierīgi; Gluskinu vecene ilgi pētīja, vēroja.
- Komisārs būsi?
- Ko? Kas? - Gluskins, no snaudiena uzmozdamies, acis berza.
- Komisārs būsi?
- Ko tu, māmiņ! ?
- Kāpēc tev portfelis? Visiem komisāriem portfeļi.
- Kas es par komisāru?! ... Rakstvedis es ... mazs cilvēciņš! - Gluskins kā ūdenī iemests kucēns ķepurojās.
Vecene, redzams, neticēja, turpināja savu gremojamo. Gluskins snauda.
Otra vagona galā sēdēja Saltikovs. Vasaras mētelī, ap kaklu liela. dzeltena šalle, galvā nodilusi caunas cepure. Ap Saltikovu spiedās klausītāji, galva pie galvas ciešā lokā. Nekad neapnīkstošs bija Saltikova stāsts par revolūciju un par to, kam jābūt aiz bada, posta un asinīm.
- Jocīgs vecis.
- Pieturi labāk, vecīt muti. Kritīsi partizāniem rokās, tie tev komūnu parādīs.
- Sankilots no nāves nebaidās? - Saltikovs svinīgi piepūta ūsas. Bet pats sāpīgi nodomāja: “Nieki viss! kam viņš, tāds vecs krāms, vajadzīgs? Un būs viņam, vecam sankilotam, jāmirst tāpat, kā mirst simti ikdienas cilvēku.”
Gluskins atmodās kā no pēkšņa grūdiena. Nosprakšķēja nekārtīgi vairāki šāvieni.
- Pārtikas nodaļa!
- Rekvizīcija!
Paniskās bailēs pa vagonu mētājās cilvēki, staipīja maisus, bīdīja dziļāk zem soliem, grūstīja viens otru. Dzeltenā vecene izplēta platāk lindrakus. Acis viņai bija apaļas kā izbiedētam putnam. Vai tādas acis nav vistai, kad viņa no vanaga cāļus zem spārniem glābj?
Bet tad visi vagonā nomierinājās; spaidās pie logiem, vēroja caur dēļu šķirbām, ziņkārīgi stiepa kaklus pret četrkantīgiem stikla gabaliem dēļos. Priecīgs uzbudinājums kā siltas tirpas asinīs bija visos.
- Partizāni!
- Partizāni.
- Paskaties, vai tas nav Hmara?
- Tāds gan izskatās!
- Hmara - jā! Viņš! Kā tad, viņš!
Gluskins viss sevī saplaka, galvu dziļāk apkaklē ievilka; izlikās, ka vienaldzīgs pret visu, snauž; tikai asinis - asinis dzīslās kā negudras.
Acis atvēra - vecene pie piedurknes raustīja.
- Vai baidies, balodīt! Slikti, komisāriņ! Slikti būs tev!
Vecenei melnos, satrūdējušos zobos greizs smaids iespiedās ...
- Ragana, vai turēsi muti! Līp kā dadzis! - Gluskins saniknots pietrūkās kājās; brīdi žāvādamies staipījās, paskatījās pa logu.
- Lūk, kādi viņi! ... Nudien, nebiju redzējis ... Kareivji kas kareivji, - Gluskins skaļi runāja, lai citi dzird.
Nosēdās; domāja: tagad vecene atstās mierā. Bet vecenei melnos zobos greizs, melns smaids.
- Kāpēc portfelis tev zem sola. Biezs, labs tev portfelis. Pateikšu, skrīverīt, partizāniem, lai patausta!
- Turi muti, ragana! Še! - šņāca Gluskins, vecenei naudas vīstokli saujā spiezdams.
Vecene apklusa, skaitīja naudu, klēpī saburzītos papīrus glaudīja; katru papīru kārtīgi salocīja; nesagremojamo mutē gremoja.
- Komunisti! Kur te komunisti?
Neviens neatbildēja; ienācēji atkārtoja uzaicinājumu, draudoši dauzīja plinšu resgaļus pret grīdu; vārdi kā akmeņi smagi pār galvām lingoja.
Piecēlās tikai Saltikovs - svinīgs, sirms, negaidīti garš un taisns kā miets.
- Es komunists.
- Tu? Ha, ha!
- Vecais āzi, vai zāle apnikusi, ka svina iegribējies? - Pagaidiet! Kā tevi sauc?
- Saltikovs! Saltikovs, Georgs Petrovičs! - Saltikovs steidzīgi runāja.
Tas, kur pēc uzvārda prasīja, - cilvēks melnā burkā - cilvēks ar melniem spārniem, ieskatījās kādā papīrā, tad pētoši paskatījās uz Saltikovu, vēlreiz papīrā un vēlreiz uz Saltikovu un piekrītoši pamāja ar galvu.
- Ar tevi kopā vēl kāds brauc?
- Nē.
- Gluskinu pazīsti?
- Pārtikas komisāru?
Cilvēks burkā, bija viņš vārdos skops, pamāja ar galvu. - Kā nu ne! Saprotams, pazīstu. Labi pazīstu! - Gluskins šai vilcienā?
- Nē! Kāpēc Gluskinam te jābūt? Gluskins komisariātā ... Es viens pats braucu. Man uz guberņas pilsētu atmiņas par Halturinu jāaizved!
- Melo! - Dūre kā saniknots dzenis iecirtās Saltikovam sejā; no deguna izsitās asiņu strūkla - uz sirmām ūsām, uz nodzeltējušā mēteļa.
Gluskins piecēlās.
- Uzlūko, māmiņ, manas lietas. Es mazliet iziešu uz peronu.
- Nesitiet veci, balodīši! Nesitiet! Pareizticīgs viņš! - negaidīti skaļi ieķērcās vecene, ieķērās Gluskinam mētelī: - Apskatiet šo te ... Žīds!
Gluskins izrāvās, metās uz durvīm, bet bija jau par vēlu; vairākas rokas kā dzelžu stangas sagrāba.
- Noņem cepuri! Tā! Uzliec brilles! -- komandēja cilvēks burkā. - Brilles uzliec.
Gluskins iegrūda roku kabatā, bet apķērās un teica: - Es brilles nenēsāju.
- Vai būs tikai tiesa? - Gluskina rokas vietā kabatā iešļūca svešā roka. Vagons dimdēja smieklos, kad cilvēks burkā uzvaroši savicināja brilles pār Gluskina galvu. Cilvēks burkā nemīlēja runāt, bet prata būt asprātīgs.
Gluskins apjucis uzlika brilles.
- Viņš! Viņš! Iekriti balodīt! Sveiki, komisāra kungs! Biedri komisār! - priecājās cilvēks burkā. - Varbūt pats netici, ka tevi sauc par Gluskinu. Paskaties!
Cilvēks burkā piegrūda Gluskinam pie sejas papīru, kurā ieskatījies Gluskins sarāvās kā negaidītu sitienu dabūjis. Tas bija palielinātais uzņēmums, kuru vakar viņam rādīja Aņa.
- Kur jūs to dabūjāt?
Gluskinam vārdi kā sausi kumosi rīklē spiedās.
- Kur dabūjām? Lūk, kur dabūjām! - Svešais atvēzējās; amerikāniskās brilles, Gluskina lepnums, nožvadzēja pret grīdu. Naidā izstieptām dūrēm, kā milzu ezis - pret Gluskinu viss vagons. - Sitiet komisāru!
- Atdod viņu mums!
- Zarnas izlaist!
- . . . māti tavu! Pie sienas!
Kā nerimstoša, karsta ūdens strāva lija pār Gluskinu iz cietām, sarepējušām dūrēm svelots naids. Savādi: sāpēja tikai paši pirmie sitieni, pēc tam Gluskins bija truls un nejutīgs kā telefoni jeb Morze, kad vadi sarauti. Galvu plecos ierāvis, asinīm pārplūzdams, stāvēja Gluskins saniknotā cilvēku mutulī; un sāpīgāka par sāpīgāko sitienu plēsa smadzenes doma:
“Aņa nodevēja! Vai tas var būt! Var! Var! Viss var būt!”
- Diezgan, pietiks! Atstājiet atamanam ar! - cilvēks burkā bija spiests laist darbā mauzera spalu, lai Gluskinu no saniknotiem sitējiem atsvabinātu.
No sitieniem apdullis, asinīm nolijis, zem padusēm saturēts, Gluskins tikko, tikko aizstreipuļoja līdz stacijai ... Ja amerikāniskās brilles nebūtu sadauzītas un acis nebūtu asinīm saplūdušas - tad, pa platformu iedams, Gluskins redzētu:
Dažus desmit soļus no stacijas uz akas malas stāvēja Saltikovs. Pareizāk: tie, kas paši bija saspiedušies ap aku, turēja Saltikovu uz akas malas.
Saltikovs runāja:
- . . . būs reiz cilvēce gaiša, priecīga, bez vergiem un kalpināmiem, bez bagātiem un nabagiem. Par to es, Georgs Saltikovs, mirstu savā 70. dzīvības gadā. Šai papīros es stāstu jums par Halturinu to, ko neviens līdz šim nav varējis par viņu pateikt. Uzglabājiet šos papīrus par lielo darba tautas draugu Halturinu ...
Saltikovs pēkšņi aprāva runu.
- Ko jūs darāt? Ko viņi dara?
Viņš būtu nolēcis no akas malas, bet rokas, kuras viņu turēja, bija stipras. Rīkles priekā rēca ap aku, kad vējš vienu pēc otras pacēla, sagrieza gaisā, izmētāja ap staciju un pa stepi lapas, uz kurām sīkiem, vecmodīgiem burtiem bija rakstīts par naida pilno karotāju un revolucionāru Halturinu.
Saltikovs krizdams vēl kaut ko kliedza, bet vārdi, uzreiz smagi, krita līdz, nosmaka akā. Ķermenis, smags kā akmenis, atsitās pret ūdeni. Kad Saltikovs sāka grimt, - ledains ūdens krampjos sarāva ķermeni - tie, kas turēja virvi, pavilka mazliet uz augšu. Cilvēks rīstīdamies ķepurojās ūdenī, kaut ko kliedza. Tiem, kas augšā, pār akas malu pārliekušies skatījās, viņš izlikās jocīgs, sprauslājošs, nevarīgs, kā ...
- Kā kucēns!
- Jurka, palaid virvi!
Saltikovs uz brīdi pazuda zem ūdens.
- Velciet augšā!
Vairāku roku spēcīgi vilkts, cilvēka ķermenis izlēca no ūdens, palika pusceļā, dancoja virvē, dauzījās pret akas sienām, - un tiem, kas no augšas skatījās, kaklos kā iz pudeles līstošs
--- Pietiek, vecīt, dancot! Kāp augšā!
Saltikovu uzvilka līdz akas malai. Stiklainām, jau nedzīvām acīm viņš skatījās uz cilvēkiem; tikai lūpās vēl konvulsīvi raustījās dzīvība.
- Jurka, viņš grib kaut ko teikt!
- Peldēt grib! Laidiet dibenā!
-- Ko, veci, labi tev?
-- Dodiet večam vārdu! Veci, pastāsti mums par tritancovali! Atkal, cieši saspiedušies, cilvēki skatījās, kā akā cīnās ar nāvi cilvēka ķermenis.
Stacijā, telegrāfa istabā, bija apmeties štābs. Sieviete kareivju drēbēs steidzīgi bungoja uz rakstāmās mašīnas 672. uzsaukumu. Štābā bija rakstāmā mašīna un sieviete - štābā bija kultūra.
Cilvēkam, kurš sevi nosauca par Hmaru, bija jautri sulīga balss ...
- Piesēdieties, Aron Aleksandrovič, -- viņš teica. - Varbūt nomazgāsiet seju? Mani puiši, kā redzams, jūs mazliet paspaidījuši! Fedja, krūzi ūdens!
Iz acīm asinis izskalojis, Gluskins pārsteigti skatījās Hmarā.
Nebija Hmara pinkains, bārdains, ar salmu un siena stiebriem matos; bija viņš zilās reitusēs, noskūtu galvu, tīrs un - “līdzens”, kā nodomāja Gluskins.
- Ha, ha! - priecājās Hmara. Domājāt -- satiksiet mežoni jeb laupītāju iz franču melodrāmas? Tagad redzat: mēs tādi paši cilvēki kā jūs. Tikai savi uzskati mums. Es, piemēram, anarhists. Bumbas, piroksilīns un tā tālāk. Lieliski! Vai negribat glāzi degvīna? Vēl kā oficieris - es zemgrīdē strādāju. Monarhijas pretinieks. Pret Rasputinu – saprotama lieta. Tagad anarhists. Kultūra un melnzemes spēks! ...
Hmara mīlēja runāt. Vārdos skopais cilvēks melnā burkā, kurš arī turpat stāvēja, brīdi pa brīžam enerģiski nospļāvās. Un vēl kaut ko mīlēja Hmara.
Pusstundu vēlāk, kad Gluskinu pagalmā izveda - “dokumentus uz pilsētu izrakstīt!” - Hmara stāvēja durvīs.
- Sveiki, Aron Aleksandrovič! Ja mani puiši jums kaut ko sliktu dara - griezieties pie manis!
Atspiedies pret stenderi, Hmara stāvēja durvis un skatījās, kā bālgani zilas tērauda strūklas lija pār Gluskinu. Zem viņām trausls kā arbūzs drupa galvaskauss, šķīda smadzenes un lēkāja gaļas gabali ...
Pagalma dubļos mētājās asiņainas skrandas un gaļas gabali. Tā bija daļa no Gluskina.
Un vēl daļa - zarnas - karājās drātīs.
Bet drātis kliedza, taustīja baltpartizānus bruņu vilciens; bet drātis un telegrāfa stabos dunēja stepju vējš.



Katalogs ~ Roberts Eidemanis - Ielenktie
Namiņš Gogoļa iela 42 ~ Par cilvēkiem, kuri dzīvoja Gogoļa ielā 42 ~ Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~ Vēlreiz par negaidītu prieku ~ Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~ Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~ Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~ Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~ Par ienācējiem ~ Īsa nodaļa par kaislībām ~ Saturs ~


Google WWW labsa lab

hipatia.info