Katalogs ~ Roberts Eidemanis - Ielenktie
Par cilvēkiem, kuri dzīvoja Gogoļa ielā 42 ~ Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~ Vēlreiz par negaidītu prieku ~ Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~ Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~ Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~ Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~ Par ienācējiem ~ Īsa nodaļa par kaislībām ~ Greiza raga adjutants pūš ragā ~ Saturs ~

Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot



Bruņu vilciens tuvojās stacijai.
Stepe ap staciju bija tukša. Stepē staigāja tikai vējš. Un, cepures nagu uz acīm uzvilkusi, dzelzceļa malā miegaina klanījās sādža.
Bruņu vilciena komandieris bija matrozis; viņu sauca par Docenko varbūt par Petrenko; ādas svārki, ādas cepure - viss ādains, ciets, un zem ādas cepures zilas sādžinieka acis. Docenko ilgus gadus bija braukājis pa jūrām, un tāpēc bruņu vilcienā viņš jutās kā uz kuģa. Vai stepe nebija saniknota jūra ap kuģi?
Kad jūrā vētra - lakoniski, skaidrs, saprotams tad uz kuģa viss: pavēles, cilvēku kustības, pat domas.
- Pusborta uz kreiso!
- Lēnām uz priekšu!
- Mazais atpakaļ!
- Stop.
Ap kuģi viļņu haoss. Bet pie stūres, acīm horizontos urbdamies, stāv cilvēks, griež ratu; lejā pie mašīnām, ellē, karstumā, apakšdrēbēs izmetušies, stāv cilvēki; pat koks zina: tādā dienā vajag stiprāk sapiparot cepjamo ...
Stepē viļņu haoss.
Stepē Hmara, Greizais Nags.
Stepē anarhisti, mazinieki, eseri, monarhisti, tirgoņi, oficieri, dižciltīgi muižnieki, pinkainas zemnieku galvas, garāmejoši avantūristi.
Stepē melni-zili-zaļi-balts krāsu spektrs. Kā lai neapžilbst acis, kuras pieradušas pie sādžas vienmulības?
Stepē bruņu vilciens un matrozis Docenko. Stepē viļņu haoss, bet matrozis Docenko zin:
Kad vētra jūrā - galvai vajag būt skaidrai, gribai - kā tērauda tauvai!
Docenko nav redzējis Ļeņina, lasījis Kārļa Marksa, bet katru savu runu - runas viņam īsas, ugunīgas, kā vēja brāzieni uz jūras - viņš parasti nobeidz tā:
- Lai dzīvo padomju valdība!
- Mūžīga piemiņa Kārlim Marksam!
- Lai dzīvo Ļeņins!
“Mūžīgo piemiņu” Docenko sāka lietot pēc tās reizes, kad apsveicamo telegrammu Kārlim Marksam, kurš, pēc Docenko domām, dzīvoja Maskavā, nododot – telegrammā bruņu vilciens paziņoja par kādu spīdošu uzvaru, - telegrāfists viņam pasacīja, ka Kārlis Markss miris.
- Miris?
Un bieži runāja:
- Miris ... Žēl ... Mūs, mazos cilvēkus, viņš aizstāvēja. Vai es, lops, nevarēju viņa vietā mirt.
Docenko sauca sevi par lielinieku no 1905. gada, kuru viņš, toreiz vēl 14 gadu vecs zēns, labi atcerējās. Lielinieks! - skaidra lieta! Un tāpēc galvā viņam viss skaidrs ...
- Zeme - zemniekiem! Zavodi - strādniekiem. Valsts vara zemniekiem un strādniekiem! Kas pretim - pie sienas! Nekādas žēlastības! Lai dzīvo revolūcija!
Viļņu haoss stepē bija nespēcīgs pret bruņu vilcienu. Nenogurstošs kā pats Docenko bruņu vilciens svaidījās no stacijas uz staciju, laboja izārdītās sliedes, uzvaroši rēca, stepju vēju pārkliegdams.
- Ložmetēji! Priekšējais lielgabals! - Docenko balsī bija sālīti jūras vēji.
Noklaudzēja ložmetēji, nograbēja lentas. Vagoni apklusa, sevī ievilkās. Tikai matrozis Docenko stāvēja liels, plats uz jumta, kā draudošs žests.
Matrozis pasmaidīja.
Sādžā kaut kur pār jumtiem kā no šausmām balts kliedziens, vēja rauts, uzsviedās gaisā palags.
Tālāk viss bija kā arvien.
Sādžas, kas ap dzelzceļu, pazina Docenko ieražas.
No sādžas nāca tie, kas nebija gribējuši jeb spējuši aiziet līdzi baltpartizāniem stepē; nāca
arī sievas un bērni.
- Paziņoju mītiņu atklātu.
Pirmais runāja Docenko - pēc tam atkal Docenko - beigās Docenko! Trīs runas, īsas, ugunīgas - trīs cirtieni uz vecās pasaules muguras.
- Muļķi, jūs!
- Muļķi, muļķi! - piekrītoši māja galvas.
Saltikovu un Gluskinu raka turpat pie stacijas. Pie bedres Docenko atkal turēja runu. Saniknots atrāva ādas svārkus, kreklu - pogas kā siekalas iz saniknotas mutes, izšķīda uz visām pusēm. Sita ar dūri pret spalvaino krūti:
- Atriebt!
No sākuma pūlī bija klusums. - Vai-i! - ievaidējās, iekliedzās sieviete. Vai tur neizspruka spunde iz cieti sakniebtām lūpām, aiz kurām rūga sāpes. Pūlī vairākas mutes elsoja nevaldāmās asarās. Labi prata runāt Docenko. Stūrainās stepju laužu galvas saprata matroža stūraino valodu.
Zēns, caur pūli izspiedies, piedurknē degunu slaucīdams, teica: - Ņem mani līdz!
Docenko paglaudīja zēnu.
- Tagad vēl ne. Citu reiz.
Un skaidrs bija viņam viss, kam reiz jābūt: uzvarēsim.
Tikai vienu Docenko šoreiz nesaprata: saburzītu, asiņu plankumiem aptraipītu papīru, kurš bija atrasts līdzās Gluskina gaļas gabaliem.
--------------------------------------------
|Pārtikas
komisārs.
Ivanov
Aņa nodevēja
Glusk
--------------------------------------------
Docenko nesaprata, bet saprata Linde.
Linde - shēma, amerikānisms. Katrām sekām savs cēlonis. Divreiz divi – četri! Kabinetā ieslēdzies, Linde sūca papirosu pēc papirosa. No asinīm aptraipītās papīra strēmeles Lindes domas aizstaigāja līdz stepei, kur Hmara, Greizais Dievs, atamani ...
Papīra strēmelei vajadzēja kļūt par atslēgu.
Pie diviem slēdzieniem Linde bija nācis jau sen. Pirmais: baltpartizānu organizācijām bija kopējs centrs. Otrais: centram bija sakari ar pilsētu. Tāpēc stepe ap pilsētu kļuva arvien šaurāka; bija roka, kura arvien ciešāk savilka virvi.
Linde atšķīra grāmatu, kuru veda viņš pats, glabāja pastāvīgi noslēgtu un par kuru neviens pilsētā nezināja. Atšķīra lapas pusi, uz kuras bija atzīmēts:
“Osips Andrejevičs Ivanovs.
Dzimis 1892. gadā. Partijā no 1917. gada. Sīkzemnieka dēls; 16 gadus vecs pāriet uz pilsētu darba meklēt; dien par sētas puisi, strādā pie kalējiem; pelnās kā akmeņkalis. No 1914. gada krievu-vācu karā. Nedzer. Darbīgs. Attīstīts pietiekoši.”
Linde padomāja. Nē, Ivanovam viņš nekā neteiks. Lindem pavēlēts stāvēt uz sargposteņa; kareivim uz sargposteņa jābūt klusam kā kapam ... Apkārt sīkpilsoniskā stihija ... Vai Linde neuztic Ivanovam? Bez šaubām, Ivanovs ar revolūciju saaudzis. Bet līdz ar to Ivanovā daļa no sīkpilsonības, no sādžas, no zemnieka. Jā, labāk Ivanovam nekā neteikt! Kāpēc? Kāds iemesls? Ļoti vienkārši: teiksim, Ivanovs mīl Aņu, negribēdams liek Aņai saprast, nojaust ...
Nē, uzmanību!
Pirmā vakarā Linde atdeva tikai vienu pavēli
- ievākt ziņas par Annu Ivanovnu Peremitovu.
Otru dienu bija
- dzimusi tad,
- augusi tur un tur,
- tēvs tirgonis, bēdzis no sarkaniem ...
Shēma noskaidrojās:
1) Aņa radnieciski saistīta ar pilsētiņas pilsonību,
2) kur tēvs?
3) nav izslēgta arī varbūtība, ka Aņai romantisks tuvums ar kādu no organizācijas locekļiem.
Aņa -
- ?
- baltpartizānu centrs -
- sādža -



Katalogs ~ Roberts Eidemanis - Ielenktie
Par cilvēkiem, kuri dzīvoja Gogoļa ielā 42 ~ Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~ Vēlreiz par negaidītu prieku ~ Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~ Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~ Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~ Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~ Par ienācējiem ~ Īsa nodaļa par kaislībām ~ Greiza raga adjutants pūš ragā ~ Saturs ~


Google WWW labsa lab

hipatia.info