Katalogs ~ Roberts Eidemanis - Ielenktie
Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~ Vēlreiz par negaidītu prieku ~ Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~ Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~ Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~ Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~ Par ienācējiem ~ Īsa nodaļa par kaislībām ~ Greiza raga adjutants pūš ragā ~ Ļoti īsa nodaļa par ļoti garu plānu ~ Saturs ~

Ivanovā lūzums, bet Linde loģika



Ivanovs nosvērts, mierīgs kā arvien, vadīja sēdi. Linde caur pirkstiem - roka acīm priekšā aizlikta - pētīja Ivanovu. Ievēroja: Ivanovs bālāks, nekā parasts, izmocīts, ar ziliem gredzeniem ap acīm. Ap pilsētiņu arvien ciešāk savilkās virve, - par to virvi gāja debates sēdē - kuru no pakulām vija sādža - Lindes domas ap Ivanovu kā virve.
Pēc sēdes Linde piegāja pie Ivanova.
- Ko tu teiktu, ja es pārietu dzīvotu uz jūsu komūnu. Jums tagad divas vietas brīvas.
- Lieliska ideja, - priecājās Ivanovs.
- Tev šodien slikts izskats, Osip! Vai slims! - Nogurums.
,- Nu, nu! - smējās Linde, Ivanovam uz pleca sizdams. - Vai nebūs tikai kāda mīlestības nelaime? Tagad tie sievieši mazliet ... nu ... kā to teikt? . . . - Linde pasvārstīja roku, kā kaut ko uz delnas svērtu. - Reizēm mazliet paviegli.
Ivanovs sarāvās kā negaidītu sitienu saņēmis; notvīka viss; acis drudžaini iemirdzējās.
- Tu ... tu kaut ko par Aņu zini? - balss Ivanovam neskanīga, piesmakusi.
- Tu tūliņ kā gailis. Ar tevi pat pajokot nevar!
Ivanovs vēl bridi nosēdēja kabinetā, mēģināja caurskatīt papīrus. Nevarēja. Ātrāk, ātrāk uz māju! Vai tas var būt? Jā, jā! kliedza sāpīga atziņa. Citi redz visu, bet viņš, Ivanovs, nekā ...
Aņa, mīļā Aņa, vai tas var būt? Jā, jā! Tumšas nojautas, kas bija mocījušas Ivanovu, aizdomas, ilgi apslēptas, tagad lauzās uz āru ...
Kā tēraudvējš iz Docenko bruņu vilciena! Jā. viņš ies! Pa ceļam iegriezīsies bibliotēkā, paņems līdz Aņu. Skaidrību! ātrāk skaidrību!
Tālāk viss norisinājās tā - tā:
..Ivanovs staigāja pa istabu lieliem, satrakotiem soļiem. Aņa sēdējā krēslā, sakņupusi, neparasti maza; burzīja rokās kabatas lakatiņu, lauzīja pirkstus, plēsa zobiem baltos šķiedras iz kabatas lakatiņa - asaras jānovalda!
- Kāpēc tu meloji, Aņa?
- Es nemeloju. Es tevi mīlu. Tu stiprs, cēls, liels - tev jāprot piedot. Tas, ko es sajutu, pret ... viņu - fiziska aizraušanās, skurbums ...
Ivanovs, lūpas košļādams, paskatījās uz Aņu. - Tu viņam atdevies?
- Jā, - kluss, kā akmeņiem nospiests.
- Kad?
- Neprasi! Nemoki! Mīļais, labais - - -
Tas, kas notika, bija priekš Ivanova negaidīts. Viņš atjēdzās tikai tad, kad plauksta žvakstēdama atsitās pret Aņas vaigu. Vai Ivanovā nebija pamodusies sādžas pirmatnība?Aņa kā dzelta kājās. Ne vārda nerunādama, sasalusi uzvilka mēteli. Tikai durvis brīdi pakavējās, paskatījās uz Ivanovu, kurš stāvēja, apjucis un neveikls, acīm grīdā urbdamies.
Aņa izgāja. Vai tā bija Aņa jeb ēna? Pat durvis nenoklaudzēja.
Bezspēcīgs, salauzts Ivanovs sabruka uz gultas. Nekad viņš vēl nebija juties tik vientuļš, tik nabadzīgi tukšs, tik sveloša kauna mocīts kā tagad.
Viņš pat nedzirdēja, kā klaudzošiem soļiem, durvis stipri aizsizdams, atnāca Timofejevs.

Nakti Linde savā grāmatā, uz lapas puses, kurā bija atzīmēts - Osips Andrejevičs Ivanovs, rakstīja:
“Ivanova sieva Anna Ivanovna Peremitova (Aņa, skaties Gluskina zīmi). Tirgoņa meita. Cilvēks iz svešas šķiras, kurš vienā jeb otrā kārtā var būt saistīts ar mūsu pretiniekiem.”
Pēc tam dažas lapas tālāk uz baltas, vēl neaprakstītas lapas, Linde atzīmēja: “A. I. Peremitova (skat. Ivanovs).”
Spalvu nolicis, Linde pie atvērtās grāmatas domāja - par to, ka partijai draud vēl lielākas, nekā ārējs uzbrukums, briesmas, ja pilsonības daļiņas sāk iesūkties viņas ķermenī.
Mēs esam pie varas. Mūs iekšēji notrulināt, pārvērst, notrulināt mūsu šķiru cīņas ieročus grib pilsonība.
Komunists, kurš lielo cīņu laikā ļāvis sevi tieši vai netieši izmantot pret savu šķiru - jā, ko pelna tāds komunists?
Lindes domās bija loģika un shēma.
- - - - - - - - - - - - - - -
“Šodien redzēju Ivanovu. Acis sarkanas. Laikam saraudātas. Pats kā bāba: Aņa aizgājusi. Tāda mīkstčaulība revolūcijas laikā nepiedodama!”



Katalogs ~ Roberts Eidemanis - Ielenktie
Mazliet sentimentāli - par negaidītu prieku ~ Vēlreiz par negaidītu prieku ~ Par patvāri un dažiem sīkumiem, kuriem tomēr stāstā sava nozīme ~ Par to, kā pārtikas komisāra Gluskina zarnas uz drātīm nokļuva ~ Matrozis Docenko nesaprot, bet Linde saprot ~ Ivanovā lūzums, bet Linde loģika ~ Par ienācējiem ~ Īsa nodaļa par kaislībām ~ Greiza raga adjutants pūš ragā ~ Ļoti īsa nodaļa par ļoti garu plānu ~ Saturs ~


Google WWW labsa lab

hipatia.info