Katalogs ~
Marija Fjodorova - "Cilvēka tiesības jāuzskata par svētām" (Imanuela Kanta morāli politiskie uzskati) -- ~
Saturs ~
--
Revolucionāro notikumu saceltais
ideju un jautājumu viesulis tā vai citādi skāra cilvēku un viņa vietu
pasaulē — pirmkārt jau cilvēka esamības politisko dimensiju. Vai
cilvēks ir brīvs, un vai viņš var tapt brīvs? Vai varbūt ļaudis akli
seko providencei Vēsturei? Vai cilvēks var pilnībā paļauties uz valsti,
kuras spēks un gudrība viņam garantē drošību un labklājību? Vai
politiskā režīma nomaiņa nesīs ilgi gaidīto atbrīvošanos? Visi šie
jautājumi veidoja fonu šā perioda politiskās domas filosofisko pamatu
attīstībai.
Imanuels Kants (1724-1804) filosofijā pārstāv kritisko novirzienu. Par
savu galveno uzdevumu viņš uzskatīja cilvēka izziņas nosacījumu un
robežu noteikšanu, izziņas iespēju un tās cilvēciskās nozīmes
noskaidrošanu. Proti, viņa filosofisko interešu centrā bija cilvēks un
viņa izziņas spēja. Viņš noformulēja trīs galvenos jautājumus, uz
kuriem filosofijai būtu jāatbild: ko es varu zināt? kas man jādara? uz
ko es drīkstu cerēt? Kopumā viņa filosofijā balstījās uz nošķīrumu
starp lietām par sevi, kuras cilvēkam ir neizzināmas, un parādību
pasauli, kā arī starp teorētisko un praktisko prātu. Kaut arī cilvēks
nespēj sasniegt absolūtas zināšanas, tomēr, pateicoties savam
praktiskajam prātam un spējai rīkoties, viņš šajā pasaulē var iegūt
pārliecību par sevi.
Sociālās un politiskās filosofijas aspektā Kants, no vienas puses, bija
neapšaubāms apgaismotāju tradīciju turpinātājs. Viņam ir svešs Hobsa
līguma teorijas absolūtisms. Taču, no otras puses, Kants apzinājās
dziļās pretrunas starp apgaismotāju doktrīnas izejas pozīcijām un to
praktiskajiem rezultātiem. Tādēļ viņš par savu uzdevumu uzskatīja radīt
jaunas filosofiskas pamatnostādnes, kuras ļautu īstenot to uzdevumu,
kuru nespēja atrisināt Ruso — proti, izveidot tādu sākotnējā līguma
teoriju, kura iedibinātu tiesiskās kārtības prioritāti pār valstisko
kārtību.
Kants lieliski pārzināja Hobsa, Loka, Monteskjē un jo īpaši Ruso
politiskos sacerējumus. Pēdējo viņš īpaši slavēja par "neparastu prāta
asumu". Kants, līdzīgi Ruso, ļoti agri atteicās no cilvēka dabiskās
socialitātes idejas un uzskatīja, ka vēsture nes sevī postošu, negatīvu
spēku nastu. Savā rakstā "Vispārējās vēstures ideja kosmopolītiskā
aspektā" (1784) Kants raksta, ka cilvēku sabiedrību ir radījuši
antagoniski spēki, kas raksturīgi pašai cilvēka dabai. Cilvēkam piemīt
"nosliece biedroties ar sev līdzīgiem", jo tādējādi viņš vairāk spēj
sajust sevi kā cilvēku. Tomēr viņam piemīt arī "spēcīga tieksme
nodalīties", jo arī egoistiskie motīvi viņā ir spēcīgi. "Cilvēks vēlas
saskaņu; taču daba zina labāk, kas viņam vajadzīgs, un tā grib ķildu."
Tādēļ "cilvēku dzimuma augstākais uzdevums, kura risinājumu no tā prasa
daba, ir vispārējas tiesiskas pilsoniskās sabiedrības sasniegšana"
("Vispārējās vēstures ideja", 4, 5). Kants šādi formulē galveno
politisko problēmu un nekavējoties norāda uz grūtībām tās atrisināšanā.
Pēc viņa domām, grūtības politiskās problēmas risināšanā pirmkārt ir
saistītas ar antropoloģiskās problēmas risināšanu — tādā veidā, kā šo
problēmu formulēja un risināja apgaismības pārstāvji.
Cilvēka galvenā pazīme ir brīvība. Tā vienīgā padara cilvēku par būtni,
kas atšķiras no citiem dzīvniekiem, kurus vada tikai instinkts. Taču šī
brīvība nepazīst nekādus kavējošus faktorus un tādēļ faktiski atbilst
dziļam cilvēka egoismam. Par galveno antropoloģisko iezīmi tādējādi
kļūst cilvēka "nesaviesīgais saviesīgums" jeb "asociālā socialitāte".
Cilvēkā cīnās pretrunīgas jūtas. Proti, bailes no bojāejas — lielākā no
ļaunumiem, kas var notikt ar mums, — liek cilvēkam pakļaut savu brīvību
viņa dabai ārējiem likumiem, lai spētu sadzīvot ar sev līdzīgiem. Tas
nozīmē, ka tamdēļ, lai iegrožotu savas asociālās īpašības, cilvēkam
nepieciešams spēks: "Cilvēks ir dzīvnieks, kuram, kad tas dzīvo starp
citiem sava dzimuma pārstāvjiem, ir vajadzīgs kungs." ("Vispārējās
vēstures ideja", 6)
Šādā veidā noformulējis antropoloģisko pamatojumu, Kants pilnīgi jaunā
veidā uzstāda arī politisko problēmu: kā panākt, lai cilvēki, kuri pēc
savas dabas ir egoistiski, rīkotos pareizi? Kā izdarīt tā, lai viņiem
vairs nebūtu vajadzīga ārēja aizgādnība? Kā cilvēks var kļūt par
valdnieku pats pār sevi?
Šajā jautājumā Kants apelē pie cilvēka prāta, kas ir ne tikai noteiktu
dzīves labumu un panākumu sasniegšanas līdzeklis, bet arī iekšējs
uzvedības regulators, kas spēj pārvarēt egoistiskās tieksmes un "dot
likumu pats sev". Cilvēka spēju šādā veidā cīnīties par savu
pastāvēšanu Kants sauc par personas morālo autonomiju. Tieši šās
autonomijas dēļ pat tad, ja ļaudis atrodas kara stāvoklī, viņi nekļūst
par vilkiem vai mežonīgiem zvēriem, kas pakļaujas vienīgi rupjam spēkam
un mežonīgiem instinktiem. Cilvēks nav vienkārši bara dzīvnieks. Viņš
pārvar dabu pats sevī un savā tieksmē pēc kultūras ir politiska būtne.
Jau no šīs tēzes ir skaidrs, cik liela distance Kantu šķir no Hobsa un
Ruso. No šā mirkļa vācu filosofa acīs pilsoniskā sabiedrība ir
imperatīva izpausme: tā ir pienākuma realizācijas vide. Pirms katra
politiska lēmuma (sabiedriskā līguma) pieņemšanas jābūt pieņemtam šo
ļaužu lēmumam dzīvot saskaņā ar morālo imperatīvu. Šis sākotnējais
līgums liek pieņemt, ka katram cilvēkam piemīt spēja apvaldīt savas
egoistiskās tieksmes.
Tātad runa ir par morāles un tiesiskuma attiecībām. Noraidīdams Ruso
morālismu, Kants padara morālo likumu par tīrā prāta aprioru faktu.
Viņš piešķir tam aprioru raksturu. Pienākumu, pēc filosofa domām,
cilvēks apzinās kā kategorisku imperatīvu: jādara tāpēc,
ka jādara. Atšķirībā no morāles tiesiskumam nepiemīt šāda tīrība un
kategoriskums. Tādējādi morālais pienākums, kas apziņai paveras in foro
interno, tiek nošķirts no juridiskā pienākuma, kurš in foro externo ir
balstīts ārējā piespiešanā. Šādi tiek nošķirta autonomija un
heteronomija. "Tātad patiesā politika nevar spert ne soli, iepriekš
necildinot morāli, un, kaut arī politika pati par sevi ir grūta māksla,
tomēr tās savienošana ar morāli nav nekāda māksla, jo morāle pārcērt
mezglu, ko neiespēj atrisināt politika, ko līdz tās abas sāk
strīdēties." ("Mūžīgu mieru", I pielik.)
Vēl kādam nozīmīgam politikas teorijas jautājumam Kantu piespieda
pievērsties Franču revolūcijas notikumi. Tas ir jautājums, kādēļ tas,
kas ir labs un taisnīgs teorijā, ne tuvu nav tikpat labs un taisnīgs
praksē. Kādēļ Ruso cēlā teorija radīja asiņainu teroru, kad to mēģināja
atkārtot un realizēt Robespjērs un Senžists? Pirmkārt, norāda Kants,
jakobīņu terora fenomens visā pilnībā parāda pretrunu starp sabiedriskā
līguma teoriju un realitāti. No otras puses, būtu aplami apgalvot, ka
starp teoriju un praksi pastāv nepārvaramas pretrunas. Saikne starp tām
nenoliedzami pastāv, taču tai piemīt nevis analītisks, bet gan
sintētisks raksturs. Tas nozīmē, ka nepieciešams starpposms, kas ļautu
īstenot šo pāreju no vienas pie otras. Līdzeklis, kas palīdz īstenot
sintētisku savienošanu, pēc Kanta domām, ir spriestspēja. Tieši spējas
spriest pietrūkst labam politiķim (kā arī ārstam, juristam un citiem),
kuram ir lieliskas zināšanas, taču neveicas ar to piemērošanu.
"Erudīts, kuram nav veselā saprāta, nekad nekļūs nedz par labu ārstu,
nedz labu tiesnesi, nedz par dižu valstsvīru."
("Par teicienu "Tas var būt pareizi teorijā, bet neder praksei"", I)
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Kants pilnīgi jaunā veidā formulē
politiskās realitātes problēmu. Viņš piemēro tai savu kritisko metodi,
kas nenodarbojas nedz ar valsts vai tās formu izcelsmes aprakstīšanu,
nedz ar politikas jomā sasniegto rezultātu analīzi. Kants uzdod
jautājumu par to, kas padara iespējamu pilsoniskās sabiedrības
pastāvēšanu. Viņš pakļauj politisko realitāti prāta kritiskam
izvērtējumam. Politiskās filosofijas nozīmīgākais jautājums viņa
izpratnē ir jautājums par suverenitātes un pilsonības attiecībām, t.
i., par to, kādas ir attiecības starp kārtību un brīvību, ko prasa
pilsoniska sabiedrība. Tādēļ visu Jauno laiku politisko filosofu
metodoloģiskā kļūda ir tā, ka viņi tikai aprakstīja politikas pasauli
vai centās restaurēt tās izcelsmi. Šobrīd turpretī runa ir par šās
pasaules skaidrojumu un konstituēšanos.
Saskaņā ar apgaismotāju domām, valstis sabiedriskā līguma rezultātā
sākotnēji bija tiesiskas un vienīgi vēlāk dažādu apstākļu vai sliktu
valdnieku vainas dēļ kļuva netaisnīgas un prettiesiskas. Kants noliedz
šo pieņēmumu. Sabiedriskajam līgumam nepiemīt nedz empīrisks, nedz
vēsturisks raksturs. Šis līgums, pēc filosofa apgalvojuma, ir vienīgi
prāta ideja, kurai piemīt nenoliedzama praktiskā realitāte. Tas izriet
no tīrā prāta kā likumdevēja un tiek dots indivīdiem bezierunu formā,
t. i., kategoriski. Citiem vārdiem, sabiedriskā likuma tīrā ideja
atklājas kā formāls priekšnosacījums jebkura sabiedrības likuma
likumībai. Šī ideja, "katra sabiedrības likuma pārbaudes akmens", nav
vienkārši ideja.
Tā paredz to, ko prasa tiesības. Tai piemīt regulatīvs, nevis
konstitutīvs raksturs. Sabiedriskais līgums tādējādi Kanta izpratnē ir
vienošanās par pastāvošā politiskā režīma morālas atzīšanas
nosacījumiem. Līdz ar to indivīdi atbalsta vienīgi tādu režīmu, kurš
orientēts uz tiesiskas valsts ideālu.
Viss iepriekš minētais skaidro piespiešanas kā tiesiskuma kritērija
jēgu valstī: piespiešana nav nedz vardarbība, nedz apspiešana.
Izrietēdama no praktiskā prāta juridiskajiem postulātiem, pilsoniskā
stāvoklī tā var būt vienīgi brīvības izpausmes priekšnosacījums.
Galveno tiesisko likumu Kants formulē šādi: ārēji rīkojies tā, lai
tavas patvaļas brīva izpausme būtu savienojama ar ikkatra brīvību
saskaņā ar vispārīgiem likumiem.
Kanta politikas filosofijas galvenais patoss ir aizstāvība personas
morālajai autonomijai un cilvēka tiesībām uz iekšēju brīvību. "Cilvēka
tiesības," Kants raksta darbā "Mūžīgu mieru", "jāuzskata par svētām,
lai kādus upurus tas arī prasītu no valdošās varas. Šeit nav vidusceļa,
un te nedrīkst gudrot vidusceļus kā pragmatiski nosacītās tiesībās.
[..] Visai politikai jākrīt ceļos tiesību priekšā; taču tā var cerēt,
ka, kaut arī lēni, tomēr sasniegs tādu pakāpi, kur tā spoži uzmirdzēs."
("Mūžīgu mieru", I pielik.) Tas nozīmē, ka tiesības ir "cilvēciskās
brīvības ārējā telpa", kas, no vienas puses, aizstāv personu no citu
cilvēku patvaļas vai valsts tirānijas, no otras — norobežo sabiedrību
no noziegumiem. Turpretī viss, kas tiek saprasts ar grēka jēdzienu,
jāatstāj paša indivīda sirdsapziņas ziņā. Valstij jāsoda vienīgi
cilvēku noziedzīgi nodarījumi.
Kants nenodarbojas ar labākā politiskā režīma vai visadekvātākās
politiskās ideoloģijas jautājumiem. Viņa kritiskās metodes politiskā
piemērojuma būtība ir definīcijas meklēšana tiesību idejai, resp.,
saiknei, kas savieno dabiskās tiesības ar politiskajām jeb visas
pasaules pilsoņu tiesībām. Valsts uzdevums ir realizēt šo saikni ar
pilsonisko vai publisko tiesību palīdzību. Vācu domātāja veiktais
"kopernikāniskais apvērsums" ir tas, ka viņš parādīja: šī saikne
nenozīmē pozitīvo tiesību pilnīgu pakļaušanu dabiskajām tiesībām kā
arhetipam. Gluži otrādi, Kants apvērš šo tradicionālo shēmu un apgalvo,
ka tieši politiskajām tiesībām jānodrošina dabisko tiesību nozīme un
efektivitāte ("Tikumu metafizika", I daļa. Tiesību mācības metafiziskie
pamati).
Cits vācu klasiskās filosofijas pārstāvis, Johans Gotlībs Fihte
(1762-1814), tāpat kā Kants, atzīst praktiskā prāta prioritāti pār
teorētisko. Gribas autonomijas princips, saskaņā ar ko griba pati dod
sev likumu, no praktiskā prāta principa Fihtem pārvēršas par visas
sistēmas universālu sākotni. Attīstot tālāk Kanta dotos uzstādījumus,
šis filosofs uzsver, ka cilvēka patiesā noteiksme ir brīvība, tādēļ ari
tiesību filosofija viņam pirmkārt ir mācība par cilvēku brīvas rīcības
priekšnoteikumiem. Šīs filosofijas pamatjautājums ir: kā iespējama
brīvu cilvēku kopība? Fihte vēl daudz asāk nekā Kants vēršas pret
dabisko tiesību teorijām. No otras puses, tiesības nevar tikt
atvedinātas no morālā likuma. Tiesiskā kārtība ir pavisam īpaša
kārtība, kas nevar tikt atvedināta no dabiskās kārtības. Pretējā
gadījumā brīvība tiktu atvedināta no dabas, augstākais tiktu atvedināts
no zemākā — un tas ir pretrunā Fihtes doktrīnas filosofiskajiem
pamatpostulātiem. Taču, ja reiz brīvība nevar tikt atvedināta no dabas,
tātad tā ir pastāvējusi vienmēr un tai nav empīriskas sākotnes.
Turpretī cilvēks kļūst par cilvēku, turklāt par brīvu cilvēku, vienīgi
būdams kopā ar citiem. Vienīgi no ārienes, no kāda cita "es" viņu var
sasniegt aicinājums būt brīvai un saprātīgai būtnei. Cilvēku aicina būt
brīvam, t. i., ierobežot savu patvaļu, lai nenodarītu kaitējumu citu
cilvēku brīvībai.
Marija Fjodorova, fragments no “Klasiskā politiskā filosofija” (tulk.I.Ijābs)
Katalogs ~
Marija Fjodorova - "Cilvēka tiesības jāuzskata par svētām" (Imanuela Kanta morāli politiskie uzskati) -- ~
Saturs ~