Katalogs ~ Marija Fjodorova - "Cilvēka tiesības jāuzskata par svētām" (Imanuela Kanta morāli politiskie uzskati)
-- ~ Saturs ~

--


Revolucionāro notikumu saceltais ideju un jautājumu viesulis tā vai citādi skāra cilvēku un viņa vietu pasaulē — pirmkārt jau cilvēka esamības politisko dimensiju. Vai cilvēks ir brīvs, un vai viņš var tapt brīvs? Vai varbūt ļaudis akli seko providencei Vēsturei? Vai cilvēks var pilnībā paļauties uz valsti, kuras spēks un gudrība viņam garantē drošību un labklājību? Vai politiskā režīma nomaiņa nesīs ilgi gaidīto atbrīvošanos? Visi šie jautājumi veidoja fonu šā perioda politiskās domas filosofisko pamatu attīstībai.
Imanuels Kants (1724-1804) filosofijā pārstāv kritisko novirzienu. Par savu galveno uzdevumu viņš uzskatīja cilvēka izziņas nosacījumu un robežu noteikšanu, izziņas iespēju un tās cilvēciskās nozīmes noskaidrošanu. Proti, viņa filosofisko interešu centrā bija cilvēks un viņa izziņas spēja. Viņš noformulēja trīs galvenos jautājumus, uz kuriem filosofijai būtu jāatbild: ko es varu zināt? kas man jādara? uz ko es drīkstu cerēt? Kopumā viņa filosofijā balstījās uz nošķīrumu starp lietām par sevi, kuras cilvēkam ir neizzināmas, un parādību pasauli, kā arī starp teorētisko un praktisko prātu. Kaut arī cilvēks nespēj sasniegt absolūtas zināšanas, tomēr, pateicoties savam praktiskajam prātam un spējai rīkoties, viņš šajā pasaulē var iegūt pārliecību par sevi.
Sociālās un politiskās filosofijas aspektā Kants, no vienas puses, bija neapšaubāms apgaismotāju tradīciju turpinātājs. Viņam ir svešs Hobsa līguma teorijas absolūtisms. Taču, no otras puses, Kants apzinājās dziļās pretrunas starp apgaismotāju doktrīnas izejas pozīcijām un to praktiskajiem rezultātiem. Tādēļ viņš par savu uzdevumu uzskatīja radīt jaunas filosofiskas pamatnostādnes, kuras ļautu īstenot to uzdevumu, kuru nespēja atrisināt Ruso — proti, izveidot tādu sākotnējā līguma teoriju, kura iedibinātu tiesiskās kārtības prioritāti pār valstisko kārtību.
Kants lieliski pārzināja Hobsa, Loka, Monteskjē un jo īpaši Ruso politiskos sacerējumus. Pēdējo viņš īpaši slavēja par "neparastu prāta asumu". Kants, līdzīgi Ruso, ļoti agri atteicās no cilvēka dabiskās socialitātes idejas un uzskatīja, ka vēsture nes sevī postošu, negatīvu spēku nastu. Savā rakstā "Vispārējās vēstures ideja kosmopolītiskā aspektā" (1784) Kants raksta, ka cilvēku sabiedrību ir radījuši antagoniski spēki, kas raksturīgi pašai cilvēka dabai. Cilvēkam piemīt "nosliece biedroties ar sev līdzīgiem", jo tādējādi viņš vairāk spēj sajust sevi kā cilvēku. Tomēr viņam piemīt arī "spēcīga tieksme nodalīties", jo arī egoistiskie motīvi viņā ir spēcīgi. "Cilvēks vēlas saskaņu; taču daba zina labāk, kas viņam vajadzīgs, un tā grib ķildu." Tādēļ "cilvēku dzimuma augstākais uzdevums, kura risinājumu no tā prasa daba, ir vispārējas tiesiskas pilsoniskās sabiedrības sasniegšana" ("Vispārējās vēstures ideja", 4, 5). Kants šādi formulē galveno politisko problēmu un nekavējoties norāda uz grūtībām tās atrisināšanā. Pēc viņa domām, grūtības politiskās problēmas risināšanā pirmkārt ir saistītas ar antropoloģiskās problēmas risināšanu — tādā veidā, kā šo problēmu formulēja un risināja apgaismības pārstāvji.
Cilvēka galvenā pazīme ir brīvība. Tā vienīgā padara cilvēku par būtni, kas atšķiras no citiem dzīvniekiem, kurus vada tikai instinkts. Taču šī brīvība nepazīst nekādus kavējošus faktorus un tādēļ faktiski atbilst dziļam cilvēka egoismam. Par galveno antropoloģisko iezīmi tādējādi kļūst cilvēka "nesaviesīgais saviesīgums" jeb "asociālā socialitāte". Cilvēkā cīnās pretrunīgas jūtas. Proti, bailes no bojāejas — lielākā no ļaunumiem, kas var notikt ar mums, — liek cilvēkam pakļaut savu brīvību viņa dabai ārējiem likumiem, lai spētu sadzīvot ar sev līdzīgiem. Tas nozīmē, ka tamdēļ, lai iegrožotu savas asociālās īpašības, cilvēkam nepieciešams spēks: "Cilvēks ir dzīvnieks, kuram, kad tas dzīvo starp citiem sava dzimuma pārstāvjiem, ir vajadzīgs kungs." ("Vispārējās vēstures ideja", 6)
Šādā veidā noformulējis antropoloģisko pamatojumu, Kants pilnīgi jaunā veidā uzstāda arī politisko problēmu: kā panākt, lai cilvēki, kuri pēc savas dabas ir egoistiski, rīkotos pareizi? Kā izdarīt tā, lai viņiem vairs nebūtu vajadzīga ārēja aizgādnība? Kā cilvēks var kļūt par valdnieku pats pār sevi?
Šajā jautājumā Kants apelē pie cilvēka prāta, kas ir ne tikai noteiktu dzīves labumu un panākumu sasniegšanas līdzeklis, bet arī iekšējs uzvedības regulators, kas spēj pārvarēt egoistiskās tieksmes un "dot likumu pats sev". Cilvēka spēju šādā veidā cīnīties par savu pastāvēšanu Kants sauc par personas morālo autonomiju. Tieši šās autonomijas dēļ pat tad, ja ļaudis atrodas kara stāvoklī, viņi nekļūst par vilkiem vai mežonīgiem zvēriem, kas pakļaujas vienīgi rupjam spēkam un mežonīgiem instinktiem. Cilvēks nav vienkārši bara dzīvnieks. Viņš pārvar dabu pats sevī un savā tieksmē pēc kultūras ir politiska būtne. Jau no šīs tēzes ir skaidrs, cik liela distance Kantu šķir no Hobsa un Ruso. No šā mirkļa vācu filosofa acīs pilsoniskā sabiedrība ir imperatīva izpausme: tā ir pienākuma realizācijas vide. Pirms katra politiska lēmuma (sabiedriskā līguma) pieņemšanas jābūt pieņemtam šo ļaužu lēmumam dzīvot saskaņā ar morālo imperatīvu. Šis sākotnējais līgums liek pieņemt, ka katram cilvēkam piemīt spēja apvaldīt savas egoistiskās tieksmes.
Tātad runa ir par morāles un tiesiskuma attiecībām. Noraidīdams Ruso morālismu, Kants padara morālo likumu par tīrā prāta aprioru faktu. Viņš piešķir tam aprioru raksturu. Pienākumu, pēc filosofa domām, cilvēks apzinās kā kategorisku imperatīvu: jādara tāpēc,
ka jādara. Atšķirībā no morāles tiesiskumam nepiemīt šāda tīrība un kategoriskums. Tādējādi morālais pienākums, kas apziņai paveras in foro interno, tiek nošķirts no juridiskā pienākuma, kurš in foro externo ir balstīts ārējā piespiešanā. Šādi tiek nošķirta autonomija un heteronomija. "Tātad patiesā politika nevar spert ne soli, iepriekš necildinot morāli, un, kaut arī politika pati par sevi ir grūta māksla, tomēr tās savienošana ar morāli nav nekāda māksla, jo morāle pārcērt mezglu, ko neiespēj atrisināt politika, ko līdz tās abas sāk strīdēties." ("Mūžīgu mieru", I pielik.)
Vēl kādam nozīmīgam politikas teorijas jautājumam Kantu piespieda pievērsties Franču revolūcijas notikumi. Tas ir jautājums, kādēļ tas, kas ir labs un taisnīgs teorijā, ne tuvu nav tikpat labs un taisnīgs praksē. Kādēļ Ruso cēlā teorija radīja asiņainu teroru, kad to mēģināja atkārtot un realizēt Robespjērs un Senžists? Pirmkārt, norāda Kants, jakobīņu terora fenomens visā pilnībā parāda pretrunu starp sabiedriskā līguma teoriju un realitāti. No otras puses, būtu aplami apgalvot, ka starp teoriju un praksi pastāv nepārvaramas pretrunas. Saikne starp tām nenoliedzami pastāv, taču tai piemīt nevis analītisks, bet gan sintētisks raksturs. Tas nozīmē, ka nepieciešams starpposms, kas ļautu īstenot šo pāreju no vienas pie otras. Līdzeklis, kas palīdz īstenot sintētisku savienošanu, pēc Kanta domām, ir spriestspēja. Tieši spējas spriest pietrūkst labam politiķim (kā arī ārstam, juristam un citiem), kuram ir lieliskas zināšanas, taču neveicas ar to piemērošanu. "Erudīts, kuram nav veselā saprāta, nekad nekļūs nedz par labu ārstu, nedz labu tiesnesi, nedz par dižu valstsvīru."
("Par teicienu "Tas var būt pareizi teorijā, bet neder praksei"", I)
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Kants pilnīgi jaunā veidā formulē politiskās realitātes problēmu. Viņš piemēro tai savu kritisko metodi, kas nenodarbojas nedz ar valsts vai tās formu izcelsmes aprakstīšanu, nedz ar politikas jomā sasniegto rezultātu analīzi. Kants uzdod jautājumu par to, kas padara iespējamu pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanu. Viņš pakļauj politisko realitāti prāta kritiskam izvērtējumam. Politiskās filosofijas nozīmīgākais jautājums viņa izpratnē ir jautājums par suverenitātes un pilsonības attiecībām, t. i., par to, kādas ir attiecības starp kārtību un brīvību, ko prasa pilsoniska sabiedrība. Tādēļ visu Jauno laiku politisko filosofu metodoloģiskā kļūda ir tā, ka viņi tikai aprakstīja politikas pasauli vai centās restaurēt tās izcelsmi. Šobrīd turpretī runa ir par šās pasaules skaidrojumu un konstituēšanos.
Saskaņā ar apgaismotāju domām, valstis sabiedriskā līguma rezultātā sākotnēji bija tiesiskas un vienīgi vēlāk dažādu apstākļu vai sliktu valdnieku vainas dēļ kļuva netaisnīgas un prettiesiskas. Kants noliedz šo pieņēmumu. Sabiedriskajam līgumam nepiemīt nedz empīrisks, nedz vēsturisks raksturs. Šis līgums, pēc filosofa apgalvojuma, ir vienīgi prāta ideja, kurai piemīt nenoliedzama praktiskā realitāte. Tas izriet no tīrā prāta kā likumdevēja un tiek dots indivīdiem bezierunu formā, t. i., kategoriski. Citiem vārdiem, sabiedriskā likuma tīrā ideja atklājas kā formāls priekšnosacījums jebkura sabiedrības likuma likumībai. Šī ideja, "katra sabiedrības likuma pārbaudes akmens", nav vienkārši ideja.
Tā paredz to, ko prasa tiesības. Tai piemīt regulatīvs, nevis konstitutīvs raksturs. Sabiedriskais līgums tādējādi Kanta izpratnē ir vienošanās par pastāvošā politiskā režīma morālas atzīšanas nosacījumiem. Līdz ar to indivīdi atbalsta vienīgi tādu režīmu, kurš orientēts uz tiesiskas valsts ideālu.
Viss iepriekš minētais skaidro piespiešanas kā tiesiskuma kritērija jēgu valstī: piespiešana nav nedz vardarbība, nedz apspiešana. Izrietēdama no praktiskā prāta juridiskajiem postulātiem, pilsoniskā stāvoklī tā var būt vienīgi brīvības izpausmes priekšnosacījums. Galveno tiesisko likumu Kants formulē šādi: ārēji rīkojies tā, lai tavas patvaļas brīva izpausme būtu savienojama ar ikkatra brīvību saskaņā ar vispārīgiem likumiem.
Kanta politikas filosofijas galvenais patoss ir aizstāvība personas morālajai autonomijai un cilvēka tiesībām uz iekšēju brīvību. "Cilvēka tiesības," Kants raksta darbā "Mūžīgu mieru", "jāuzskata par svētām, lai kādus upurus tas arī prasītu no valdošās varas. Šeit nav vidusceļa, un te nedrīkst gudrot vidusceļus kā pragmatiski nosacītās tiesībās. [..] Visai politikai jākrīt ceļos tiesību priekšā; taču tā var cerēt, ka, kaut arī lēni, tomēr sasniegs tādu pakāpi, kur tā spoži uzmirdzēs." ("Mūžīgu mieru", I pielik.) Tas nozīmē, ka tiesības ir "cilvēciskās brīvības ārējā telpa", kas, no vienas puses, aizstāv personu no citu cilvēku patvaļas vai valsts tirānijas, no otras — norobežo sabiedrību no noziegumiem. Turpretī viss, kas tiek saprasts ar grēka jēdzienu, jāatstāj paša indivīda sirdsapziņas ziņā. Valstij jāsoda vienīgi cilvēku noziedzīgi nodarījumi.
Kants nenodarbojas ar labākā politiskā režīma vai visadekvātākās politiskās ideoloģijas jautājumiem. Viņa kritiskās metodes politiskā piemērojuma būtība ir definīcijas meklēšana tiesību idejai, resp., saiknei, kas savieno dabiskās tiesības ar politiskajām jeb visas pasaules pilsoņu tiesībām. Valsts uzdevums ir realizēt šo saikni ar pilsonisko vai publisko tiesību palīdzību. Vācu domātāja veiktais "kopernikāniskais apvērsums" ir tas, ka viņš parādīja: šī saikne nenozīmē pozitīvo tiesību pilnīgu pakļaušanu dabiskajām tiesībām kā arhetipam. Gluži otrādi, Kants apvērš šo tradicionālo shēmu un apgalvo, ka tieši politiskajām tiesībām jānodrošina dabisko tiesību nozīme un efektivitāte ("Tikumu metafizika", I daļa. Tiesību mācības metafiziskie pamati).
Cits vācu klasiskās filosofijas pārstāvis, Johans Gotlībs Fihte (1762-1814), tāpat kā Kants, atzīst praktiskā prāta prioritāti pār teorētisko. Gribas autonomijas princips, saskaņā ar ko griba pati dod sev likumu, no praktiskā prāta principa Fihtem pārvēršas par visas sistēmas universālu sākotni. Attīstot tālāk Kanta dotos uzstādījumus, šis filosofs uzsver, ka cilvēka patiesā noteiksme ir brīvība, tādēļ ari tiesību filosofija viņam pirmkārt ir mācība par cilvēku brīvas rīcības priekšnoteikumiem. Šīs filosofijas pamatjautājums ir: kā iespējama brīvu cilvēku kopība? Fihte vēl daudz asāk nekā Kants vēršas pret dabisko tiesību teorijām. No otras puses, tiesības nevar tikt atvedinātas no morālā likuma. Tiesiskā kārtība ir pavisam īpaša kārtība, kas nevar tikt atvedināta no dabiskās kārtības. Pretējā gadījumā brīvība tiktu atvedināta no dabas, augstākais tiktu atvedināts no zemākā — un tas ir pretrunā Fihtes doktrīnas filosofiskajiem pamatpostulātiem. Taču, ja reiz brīvība nevar tikt atvedināta no dabas, tātad tā ir pastāvējusi vienmēr un tai nav empīriskas sākotnes. Turpretī cilvēks kļūst par cilvēku, turklāt par brīvu cilvēku, vienīgi būdams kopā ar citiem. Vienīgi no ārienes, no kāda cita "es" viņu var sasniegt aicinājums būt brīvai un saprātīgai būtnei. Cilvēku aicina būt brīvam, t. i., ierobežot savu patvaļu, lai nenodarītu kaitējumu citu cilvēku brīvībai.

Marija Fjodorova, fragments no “Klasiskā politiskā filosofija” (tulk.I.Ijābs)


Katalogs ~ Marija Fjodorova - "Cilvēka tiesības jāuzskata par svētām" (Imanuela Kanta morāli politiskie uzskati)
-- ~ Saturs ~


Google WWW labsa lab

hipatia.info